Psihoterapija > Psihoterapijas metodes > Ģimenes un pāru psihoterapija

Ģimenes un pāru psihoterapija

Dr. Valdis Briedis

Lielākā daļa psihoterapijas metožu, arī grupu terapijas metožu, pamatā ir uzskats, ka katra cilvēka problēmas ir lielā mērā atkarīgas no viņa paša un pašam ir jāatrod risinājums. Ģimenes terapijā pastāv uzskats, ka indivīda un ģimenes grūtības(problēmas) rodas un tiek uzturētas visu ģimenes locekļu mijiedarbībā. Tā vietā, lai priekšplānā izvirzītu un strādātu ar individuālo psihopatoloģiju, ģimenes psihoterapija strādā ar visu ģimeni - tās sistēmu, struktūru, attiecību formām, mijiedarbību stiliem.  Latvijā populārākā ģimenes terapijas metodes ir sistēmiskā ģimenes terapija un psihodinamiskā(psihoanalītiski orientētā) ģimenes terapija. Ārzemju pētnieku dati liecina, ka 75% no tām ģimenēm, kas meklējušas palīdzību ir apmierinātas ar terapijas rezultātu.

Kā radās ģimenes terapija

Ģimenes terapija kā patstāvīgs virziens sāka veidoties 20 gadsimta 50tajos gados ASV. To veidoja psihoterapijas klasiķi Murreijs Bouens(idejas par cilvēka evolūciju; makrodinamika; saplūšanas un diferenciācijas paterni), Džeijs Heilijs (direktīvā psihoterapija vērsta uz problēmas risinājumu), Virdžīnja Satīra(mīlestības ceļš, ideja par atklātas jūtu paušanas nozīmību),  Salvadors Minuhins(idejas par ģimenes struktūru), Karls Vitakers (iracionālisma pētījumi), Gregorijs Beitsons (sistēmisma idejas, dubulto sakaru fenomens) ,Kurts Levins(mazo grupu dinamika), Vilfreds Bions (paterni: cīņa - bēgšana un atkarība - pretestība) un daudzi citi profesionāļi. Daudzi dažādu psihoterapijas skolu un virzienu pārstāvji jau agrāk bija novērojuši, ka pacienti pēc veiksmīgas individuālās terapijas pabeigšanas, nonākot tikai savas ģimenes vidē atkal strauji atgriežas pie vecajiem uzvedības modeļiem. Paradoksālas sekas veiksmīgai individuālai terapijai var būt arī smaga attiecību pasliktināšanās laulībā, jaunas saslimšanas vai problēmas citiem ģimenes locekļiem. Piemēram, kad vīrs izārstējas no alkoholisma, tad tuvākā gada laikā 15% ģimeņu izšķiras. Mēģinājumi novērst šādas sekas bija viens no impulsiem radīt ģimenes terapiju, kur terapeitiskais objekts kļuva visa ģimene un darba mērķis ir mainīt attiecību stereotipus. Liela loma sistēmiskās ģimenes terapijas radīšanā bija kibernētikai, precīzāk sakot biologa Ludviga fon Bertalanfi vispārējai sistēmu teorijai. Sistēmas jēdziens izriet no „organizmiskā pasaules uzskata", kam ir divas pamattēzes : veselums ir lielāks kā tā daļu summa un visas veseluma daļas un procesi atrodas savstarpēji atkarīgā mijiedarbībā. Vēl būtisku ieguldījumu ģimenes terapijas attīstībā deva to ģimeņu pētījumi, kurās ir cilvēks ,kas slimo ar šizofrēniju. Šādas ģimenes piesaistīja pētnieku (interpersonālās teorijas radītāji G. Sallivens, F. Froms-Raihmans, komunikāciju pētnieks J. Rušs) uzmanību ar īpaši spilgtām attiecību patoloģijām. Kognitīvi- biheviorālās pieejas pionieris ģimeņu terapijā bija A. Ellis, kas uzskatīja, ka ģimenes problēmu pamatā nav traģiskas pretrunas, bet ir iracionāli priekšstati, pārliecības un greizas domas. M. Nikols un R. Švarcs (1998) veiksmīgi noformulēja galveno ģimenes terapijas virzienu būtību:

  • S. Minuhins : Mainiet struktūru - mainīsies uzvedība.
  • M. Eriksons : Mainiet uzvedību, bet tā lai pacients nepamana, ka Jūs to mainiet.
  • K. Vitakers: Esiet paši atklāti un godīgi, tā stimulējiet ģimenes locekļus atklāti paust savas jūtas, tad uzvedība sāks mainīties.
  • Konstruktīvisti: Mainiet domāšanu un mainīsies uzvedība.
  • G. Beitsons: Palīdziet cilvēkam saprast savas ģimenes kontekstu, palīdziet evolucionēt.
  • M. Bouens: Rekonstruējiet ģimenes vēsturi, palīdziet separācijā, sekmējiet diferenciāciju, tad izmainīsies uzvedība.

20 gadsimta 80tajos gados ģimenes terapija piedzīvoja pakāpenisku, būtisku transformāciju. Izšķīda robežas starp dažādiem virzieniem un skolām. Mūsdienās terapeiti vairs nepozicionē sevi kā eksperti, bet kā sadarbības partneri ģimenei, kas meklē palīdzību.

Kad vajadzīga ģimenes terapija

Tad kad ir problēmas laulībā un ir grūtības attiecībās paaudžu starpā. Visbiežāk sākotnēji palīdzību meklē viens ģimenes loceklis, jo viņam kļūst ļoti grūti, parādās psihisku traucējumu simptomi vai uzvedības problēmas. Tad psihoterapeits var piedāvāt ģimenes vai pāra terapiju, jo pacienta problēmas liecina par nelabvēlīgu situāciju ģimenē vai arī tāpēc, ka pacienta ģimene, pati to nenojaušot, traucē atveseļošanās procesu. Piemēram, tipiskas ģimenes situācijas, kad būtu vērts apsvērt sistēmiskās ģimenes terapijas pielietošanu, ir ēšanas traucējumi, atkarības, skolas fobijas un problēmas. Būtiski ir atcerēties, ka bērnu un pusaudžu psihisko traucējumu un slimību cēlonis NAV vienmēr tikai ģimene. Cēloņu un seku mehānisms ir ievērojami sarežģītāks. Ģimenes terapija var palīdzēt ģimenei pielāgoties jaunai situācijai pēc kāda ģimenes locekļa saslimšanas ar smagām slimībām( piemēram, onkoloģiskās saslimšanas, smagu traumu sekas vai šizofrēnija). Šajās situācijās ģimenes terapija nostiprina ģimenes attiecības un palīdz pielāgotie pārmaiņām.

Terapeita loma

Ģimenes terapeits nodrošina kontroli pār darba procesu un vienlaicīgi saglabā neitralitāti pret  visiem terapijas dalībniekiem. Viņš mēģina nodrošināt drošību un atbalstu visiem ģimenes locekļiem. Savā ziņā viņam ir starpnieka loma, nodrošinot vienlīdzīgas balsstiesības visiem sesijas dalībniekiem, lai katrs varētu izteikt savu viedokli. Viņš piebremzē pārāk runīgos un uzmundrina klusētājus. Tā regulējot stresa līmeni tikšanās laikā. Terapeits mēģina izprast kā darbojas ģimenes sistēma. Sistēmu, kas nosaka kārtību kā darbojas tās elementi. Dažos ģimenes terapijas virzienos terapeits dziļi izpēta ģimeņu vēsturi, var teikt divu dzimtu stāstus (sastādot dzimtas koku). Jo daudzas traumatiskas uzvedības modeļi pārmantojās no paaudzes paaudzē. Terapeits mēģina palīdzēt ģimenes locekļiem diferencēt sevi ģimenes sistēmā. Diferencēšana nozīmē spēju būt tuvās emocionālās attiecībās un tai pašā laikā saglabāt pašpietiekamību, netaisnoties (nejusties vainīgam), pieņemt citādāko, neuztvert atšķirīgu viedokli kā kritiku.

Psihoanalītiski orientēts terapeits pamatā strādās  ar ģimeni atbilstoši objektu attiecību teorijām, kur pamata darba instruments būs pārneses, pretpārneses analīze un darbs ar projekcijām.

Metode

Ģimenes terapija ir konkrēta, tā strādā ar noteiktu problēmu un parasti ir īstermiņa. Izmaiņas, kas notiek ar vienu ģimenes locekli izjauc visu sistēmas līdzsvaru. Reizēm pārējie ģimenes locekļi atbalsta šīs izmaiņas, bet biežāk mēģina atgriezt visu vecajās sliedēs. Tāpēc psihoterapeits, strādājot ar visiem ģimenes locekļiem, palīdz tiem iemācīties pazīt tos veselīgos spēkus, kas ļauj ģimenei funkcionēt kā vienotam veselumam. Ģimenes terapijā strādā ar visu ģimeni (vīrs , sieva, bērni, vecvecāki un citi tuvinieki). Pieeja ir elastīga un var noritēt gan tiekoties visai ģimenei, gan individuālas tikšanās ar atsevišķiem ģimenes locekļiem, gan atsevišķām ģimenes daļām. Bieži konflikts divu ģimenes locekļu starpā var noritēt bez redzamas citu iejaukšanās, bet īstenībā arī neiejaukšanās ir iejaukšanās. Lielākā daļa ģimenes terapijas skolu uzskata, ka ārstēšanas kurss ilgst 2 līdz 6 mēnešus, kur darba sesijas ir vidēji reizi nedēļā. Kādēļ terapija var prasīt ilgu laiku? Šāds jautājums nerodas ja tiek ārstētas smagas somātiskas slimības, ja tiek apgūta svešvaloda vai citas prasmes , kas prasa ilgāku mācību laiku. Pieredze rāda, ka ģimenes organizācijā ir liela inerce un pārmaiņas notiek diezgan lēni. Pat ja izmaiņas notiek strauji, tad ir nepieciešams laiks, lai visi ģimenes locekļi tām adaptētos. Minimālais terapijas uzdevums ir risinot ģimenes problēmas un ārstējot(atvieglojot) simptomus nepieļaut jaunu simptomu rašanos kādam no ģimenes locekļiem un palīdzēt ģimenei atrisināt tipiskus dzīves cikla uzdevumus. Ideja par ģimenes dzīves ciklu ir vienkārša. Tautā pazīstamākas ir bērnu attīstības krīzes, pusaudžu krīze, pusmūža krīze. Novērojot ģimenes var redzēt kā ģimenes attīstība arī virzās cauri noteiktām stadijām ar vairāk vai mazāk izteiktām krīzēm starp tām. (Aplidošanas periods; laulība bez bērniem; ģimene ar maziem bērniem; nobriedusi laulība; stadija kad bērni pamet ģimeni; „tukšā ligzda"...). Katrai ģimenei šajās dažādajās stadijās būs citādas problēmas. Vissmagākās krīzes ģimenēs mēdz būt, kad mainās ģimenes sastāvs. Pārejas periodos starp ģimenes attīstības stadijām daudz kas jāpārkārto attiecībās un tas var izraisīt traumatisku stresu. Šai pārejas posmā ģimenei jāveic kvalitatīvas izmaiņas savas organizācijas struktūrā un var teikt ģimenes locekļiem jāiepazīstas pa jaunam, lai dzīvotu pa jaunam. Uzskata, ka ģimenes vadošais kodols ir vecāki( vīrietis un sieviete; tēvs un māte. Jā, diviem cilvēkiem katram divas lomas).

Pāru terapija

Daļa psihoterapeitu nestrādā ar visu ģimeni, bet ar pāri. Pāris ir visas ģimenes fundaments (pamats). Ja šī savienība ir stipra, tad partneri spēj labi sadarboties savā starpā, ar saviem bērniem un citiem tuviniekiem. Pāru terapija būs vairāk piemērota ja ir seksuālas problēmas un ja briest šķiršanās. Katrs pāris, kurš nespēj risināt savus konfliktus patstāvīgi var gūt labumu no pāru terapijas. Pāru terapija reizēm ir ieteicama arī pacientiem, kuri iet individuālajā terapijā un kuru laulība vai partnerattiecības ir nestabilas. Terapijas laikā tiek analizētas partneru neatbilstīgās gaidas, viņi mācās pazīt savas kļūdas mēģinot atrisināt konfliktus, iegūst pieredzi atzīt otru cilvēku kā patstāvīgu personību ar savām, bieži atšķirīgām, vajadzībām.  Psihodinamiskajā pāru terapijā mēģina dziļāk izpētīt kā tagadnes pāra attiecības ietekmē tie konflikti un īpatnības ko partneri ieguvuši savu vecāku ģimenēs. Pāru terapijas galvenais mērķis ir palīdzēt cilvēkiem sākt sarunāties abiem saprotamā valodā, tā lai viņiem vairs pie terapeita nav jānāk. Pāru terapijas ilgums ir ļoti individuāls, katrā ziņā ātrāk kā pēc 10 reizēm uzlabojumi parādās reti.

Pirmskāzu konsultācijas

Kāzas jau pašas par sevi ir dabiska krīzes situācija. Notiek gan „pārmaiņas" gan „zaudējums". Abi šie vārdi ir atslēgas vārdi traumatiskam stresam. Un ir tikai normāli, ka blakus priekam ir bažas : „kas būs tālāk?" Konsultācija dod iespēju paskatīties vienam uz otru un jauno dzīvi tā, kā iepriekš nav skatīts. Tā ir aprunāšanās vienam ar otru neitrālā teritorijā, kur bez „šķīvju plēšanas" var noskaidrot viens par otru daudz jauna, interesanta un svarīga. Abiem ir svarīgi izprast otra „saknes", tradīcijas, priekšstatus un pieredzes, kas nāk no vecāku ģimenes. Tas ir svarīgi, lai nelolotu veltīgas cerības. Cerība , ka apprecēsimies un tad viss nokārtosies ir ļoti riskanta malduguns. Konsultācijā ir iespēja izpakot savas cerības un gaidas, lai otrs varētu ar tām iepazīties un tad kopīgi saprast , vai sapņotais ir tikai personisks sapnis vai arī tam ir reāls pamats. Katrā ziņā pirmskāzu konsultācija var dot reālu, konstruktīvu pamatu veselīgam dialogam.

 

LĀPA sertificētie psihoterapeiti, kas strādā ar pāriem

Gunta Andžāne

Zaiga Blaua

Valdis Briedis

Rudīte Draudiņa

Silvija Lejniece

Diāna Lapsa

Ilva Mežmača

Aleksandrs Moškins

Inta Petuha

Ingrīda Ratniece

Ilze Siliņa

Jeļena Siņicka

Voldemārs Švarcs

Monta Vasiļevska

Indra Upmiņa

Artūrs Utināns

Elmārs Vārpa

Evija Ziemele

Inta Zīle

 

 

LĀPA sertificētie psihoterapeiti, kas strādā ar ģimenēm

Gunta Andžāne

Valdis Briedis

Rudīte Cedriņa

Silvija Lejniece

Diāna Lapsa

Aleksandrs Moškins

Inta Petuha

Ingrīda Rateniece

Ilze Siliņa

Jeļena Siņicka

Voldemārs Švarcs

Monta Vasiļevska

Indra Upmiņa

Evija Ziemele

Inta Zīle