Psihoterapija > Psihoterapijas metodes > Individuālā psihoterapija > Psihoterapeita palīdzība
Psihoterapeita palīdzība
dr. Dace Cerava
Psihoterapeita palīdzību meklē cilvēki ar šādām sūdzībām:
depresija, miega traucējumi, trauksme (uztraukums), mazinātas darba spējas, fobija (uzmācīgas bailes), seksuāli traucējumi, sarežģījumi attiecībās ar tuviniekiem, bērniem vai citiem cilvēkiem. Dažreiz nav izskaidrojama daudzām sūdzībām par ķermeni un pastāv aizdomas, ka tās izraisa psihisks konflikts.
Cilvēkiem, kas nemīl sevi vai/un savus tuviniekus, kas nav apmierināti ar sabiedrību un kam ir negatīva attieksme pret darbu un ētiku, nākas daudz ciest no stresa. Ja cilvēks šos konfliktus nerisina, tie var izpausties ar depresiju, neirozi, alkoholismu, narkomāniju, psihosomatiskām slimībām, biežām saaukstēšanās slimībām, seksualitātes novirzēm, onkoloģiskām slimībām, fanātisku reliģiozitāti, noziedzību.
Gan ārstiem, gan pacientiem Latvijā ir pieņemamāk domāt, ka kāds orgāns (mehānisms) ir bojājies, to var atklāt ar modernām izmeklēšanas metodēm un tad ārstēt (labot) ar zālēm, procedūrām vai operāciju.
Īstenībā ir ļoti daudz fizisku simptomu, ko ārsts nevar izskaidrot ar bioloģisku, mehānistisku pieeju, jo tās ir stresa izpausmes, kas pāriet, ja atrisinās problēma.
Šādi simptomi var būt: vēdersāpes, aizcietējumi, caureja, sāpes krūtīs, sirdsklauves, reibonis, elpošanas traucējumi, galvassāpes, rīšanas grūtības, redzes traucējumi, tendence zaudēt samaņu, muskuļu vājums, urinēšanas grūtības, dedzinoša sajūta dzimumorgānos, menstruālā cikla traucējumi, neauglība.
Tā kā daļā gadījumu minētie simptomi var būt nopietnas fiziskas slimības izpausme, tad ir nepieciešams noskaidrot diagnozi, pirms sākt ārstēšanu. Daudzreiz ārsti baidās palaist garām kaut ko organisku, un pacients neuzticas, ja viņam saka, ka tas ir "tikai no nerviem". Bieži vien nelielas fiziskas pārmaiņas arī atrod, bet kāpēc vienam cilvēkam tās sagandē visu dzīvi, kamēr citam tikai nedaudz traucē. "Tikai no nerviem" patiesībā arī ir pietiekami svarīgi, jo simptomi traucē un mūsu ķermenis sauc pēc palīdzības. Bet šai gadījumā palīdzība ir vajadzīga dvēselei, psihei. Protams, mēs lielākoties nezinām, vismaz pietiekami dziļi ne, kāpēc slimojam. Tomēr atbilde ir mūsos, mūsu zemapziņā, to var pētīt, meklēt atbildi, atrast to, veseļoties un turpmāk nodarboties ar problēmu, nevis mēģināt risināt to ar slimības palīdzību, pasīvi, nevarīgi.
2/3 slimību ir psiholoģisks cēlonis.
Kādi faktori var izraisīt slimības?
Visbiežāk psihoterapeiti atrod sakaru starp simptomiem un šādām dzīves situācijām:
* kad ir zaudējumi,
* pārvietošanās,
* bezdarbs,
* šķiršanās,
* bērna piedzimšana,
* bērna aiziešana no mājām,
* grūtas attiecības ar vecākiem,
* sāncensības intrigas darbā,
* pārkāpumi, uzbrukumi.
Šādās situācijās cilvēks var būt agresīvs un cīnīties un vilties, un zaudēt vai arī bezcerīgs un bezpalīdzīgs, kas rada nomāktību un padošanos. Simptomi rodas, ja kādas emocijas (dusmas, bailes, bēdas, prieks, skaudība, greizsirdība, vaina, kauns uc.) tiek apspiestas vai noliegtas, situācijas nozīmība mazināta, cilvēks it kā izvairās no pārdzīvojuma.
Ko dara psihoterapeiti?
Mēs sākam ar konsultāciju un izpēti. Mēs pētām, vai cilvēks ir motivēts, t.i.,
1. patiešām grib psihoterapiju;
2. vai viņš ir piemērots psihoanalītiskai psihoterapijai, pirms to piedāvājam;
3. pacientam jābūt spējīgam nākt regulāri, noteiktā laikā;
4. jābūt spējīgam runāt par sevi, pat ja ir sāpīgi;
5. jābūt aptuvenai sapratnei par to, ka daļa vainu ir viņa paša problēmas, nevis tikai ārējās pasaules izraisītas;
6. ja pacients ir bērns, viņa vecākiem nopietni jāatbalsta terapija;
7. Latvijā pacientam jābūt arī maksātspējīgam.
Izpētes beigās (tās varētu būt vairākas intervijas) mēs zinām iemeslu, kāpēc pacients ir atnācis, un mums ir aizdomas par apslēpto cēloni. Mēs zinām viņa slimības vēsturi, sūdzību sākumu un ilgumu un to, vai toreiz bija kāds traumatisks notikums. Mēs zinām par pacienta tuvām attiecībām ar laulāto vai mīļākiem, ar bērniem, vecākiem, māsām, brāļiem. Mēs izvērtējam cilvēka vecuma specifiskās problēmas - pusaudža gadus, grūtniecību, pusmūža krīzi, aiziešanu pensijā. Mūs interesē pacienta profesionālais apmierinājums, vaļasprieks, attieksme pret reliģiju.
Pēc izpētes psihoterapeits piedāvā cilvēkam piemērotākos psihoterapijas veidus un tiek noslēgts terapijas kontrakts, ja pacients to vēlas.
Psihoanalītiskā psihoterapijā parasti pacients nāk pie psihoterapeita 45 minūšu vizītē 1-3 reizes nedēļā dažus mēnešus, ja tā ir krīzes vai īsā veida terapija, vai vairākus gadus, ja tā ir ilgtermiņa psihoterapija.
Psihoanalītiskā psihoterapijā pacientam palīdz apzināties un pieņemt savas jūtas, izprast tās, ieraudzīt un izprast zemapziņas konfliktus, neveselīgus izturēšanās veidus, līdz ar to mazinās vai izzūd simptomi, notiek garīga personības augšana un iespējama personības funkcionēšana augstākā līmenī. Cilvēks var justies, domāt, uzvesties brīvi, apzināt savas dzīves īsto piedzīvojumu, nevis darboties izdzīvošanas vai galā tikšanas līmenī.
Ja psihoterapijas mērķis ir tikai izbēgt no akūtiem simptomiem, tā varētu būt īstermiņa psihoterapija, ja mērķis attīstīt nobriedušāku personību, tā būs ilgtermiņa psihoanalītiskā psihoterapija.