Jautājumi > Atbildes

Atbildes

<< < 3 no 36 > >>

17.06.2014. Eriks jautā:
Labdien.Man tāda situācija,ka kada tehnika vai dators saplist,vecāki vaino mani.Kapēc tā notiek ar mani?

Atbilde:
Labdien, Ērik!

Lai pilnvērtīgi atbildētu uz Tavu jautājumu, man vajadzētu vairāk informācijas gan par Tevi, gan par Taviem

vecākiem, gan par situācijām, par kurām Tu runā.

Cik noprotu, Tevi šī situācija sāpina un Tu dusmojies uz saviem vecākiem. Tātad mēs jau tagad

redzam, ka jebkura dusmošanās ir saistīta ar to, ka cilvēkam sāp. Es pieļauju, ka vecākiem arī ir sāpīgi, ja

kāda tehnika vai dators ir saplīsuši, jo tas traucē ikdienas darbības un saistās ar neplānotiem izdevumiem. Šis

viss, protams, izskaidro vecāku dusmošanos, bet ne to, kādēļ tiec vainots Tu. Es izskatīšu vairākas iespējamās

versijas, tomēr katrā no tām svarīgāk būs meklēt nevis vecāku vainu, bet Tavas iespējas kaut ko mainīt.

Viena iespējamā versija ir tāda, ka, ja kaut kas ir saplīsis, tad kāds noteikti ir vainīgs, un vainot

vieglāk ir kādu, kurš ir vājāks. Ja darbojas šis variants, tas, protams, nerunā par labu vecāku briedumam,

jo tad vecāki jūtas līdzīgi kā mazs bērns, kam jābaidās atzīt savu daļu notikušajā. Ja tavi vecāki ir šādi, tev

pastāv liels risks kļūt līdzīgam un arī baidītis ieraudzīt savu daļu tajā, kas notika. Nobrieduši cilvēki (gan Tu,

gan Vecāki) var sev atzīt tās lietas, kur paši kļūdījušies, un stingri, bet bez citu vainošanas norādīt uz tām

lietām, kur paši nav vainojami. Dažreiz dzīvē ir jāiemācās arī palikt nesaprastam, ja tas otrs nav tik stiprs, lai

Tevi saprastu.

Cita iespēja ir tāda, ka vecāki varbūt nevar aizmirst tās rotaļlietas, kuras Tu esi saplēsis bērnībā. Ja

ir tā, Jums visiem jāsāk saprast, ka bērnībā ir normāli eksperimentēt, un tas bieži vien noved pie rotaļlietu,

velosipēdu un pirmo mobilo telefonu saplīšanas. Te Tu vari papētīt atkal savu daļu. Var būt Tu tiešam kādu

laiku savā dzīvē biji nevērīgs pret lietām. Varbūt tiešam vecāku izdevumi taviem „gdžetiem" bija palieli? Ja

tā bija, bet tas ir mainījies, tu vari vecākiem palīdzēt ieraudzīt, ka tas ir mainījies. Bet tas prasa, lai Jūs par

to nopietni un mierīgi aprunātos. Protams, tas prasa arī, lai Tu spētu godīgi pateikt, ka, lūk, toreiz es tiešam

saplēsu to datoru, velosipēdu vai televīzoru, bet šoreiz tas nebiju es! Te vecāki varētu sākt uzmanīgāk pētīt

katru notikumu atsevišķi, nevis visus sabērt „vienā maisā".

Tā kā es nezinu, cik Tev ir gadu, piedāvāšu vēl vienu versiju. Ja Bērns, kas dzīvo kopā ar vecākiem ir jau

pieaudzis (tas katrā ģimenē tiek noteikts atšķirīgi), viņš sāk izrādīt pilnīgi normālas vēlmes pēc neatkarības.

(nekontrolē, kur es eju, nenosaki, kas man jādara, nenorādi ar ko man jādraudzējas u.c.). Tomēr bieži

vien tas kombinējas ar materiālo atkarību no vecākiem. Ja vecāku neapmierinātība par bojātajām lietām

palielinājās tad, kad Tu pabeidzi skolu (es atkārtoju, ka nezinu, cik Tev ir gadu un ar ko Tu nodarbojies),

varbūt vecāki tīri neapzināti bīda Tevi ārā no siltās ģimenes ligzdiņas. Šai situācijā jaunietim atkal ir jāmēģina

savu emocionālo neatkarību kaut kā līdzsvarot ar materiālo neatkarību. T. i. Jāmēģina nopelnīt sev kādu

naudiņu, vai, ja Tu esi strādājošs, tad jāmēģina dzīvot atsevišķi no vecākiem.

Lai vai kā, pirmais solis, ko Tu vari spert, ir mierīgi, bez dusmu izrādīšanas aprunāties ar vecākiem

un izstāstīt, kā Tu redzi šo situāciju. Pat, ja vecāki uzreiz Tevi nesapratīs, viņi, iespējams, sāks uzmanīgāk

noskaidrot tehnikas saplīšanas iemeslus.

Ar cieņu,

Dr.I. Mežmača


16.06.2014. Anna jautā:
Labdien, Man ir 30 gadi un 8 no tiem es satiekos ar puisi, kuru mani vecaki nepienem. Visus sos gadus esmu dzirdejusi tikai negativismu, pirms 2 gadiem mes sakam dzivot kopa, tad vecaki itka samierinajas ar to domu, ka es neskirsos, tomer ikreiz tiekoties tiesi vai netiesi tiek pateikts kautkas aizvainojoss. Tiek ari piedavats man nakt atpakal majas un dzivot ar viniem, ko es nekad nedarisu. Es esmu izmisuma, mes gribam preceties, bet es pat negribu aicinat savus vecakus uz kazam.

Atbilde:

Labdien, Anna!

 

Katram no mums ir savi priekšstati par to, kas ir labi, kas - slikti. Arī dzīves jēgas un mērķu izpratne ir atšķirīga. To nosaka gan laiks, vide un apstākļi, kurā esam uzauguši, gan indivīda dzīves pieredze. Šadas atšķirības būs sastopamas ne tikai kaimiņu, bet arī draugu un radu starpā. Ļoti bieži atšķiras vecāku un bērnu priekšstati par labo un slikto, jo vecākiem liekas, ka labi pazīst savu bērnu, zin viņa vēlmes un veidu, kā tās piepildīt. Un te viņi vadās atkal no savas dzīves pieredzes.

Taču mūsu dzīves ceļam jābūt mūsu personiskai izvēlei. Lai arī ko no mums kāds sagaida, uz ko cer. Kaut vai tādēļ vien, ka dzīve, visticamāk, mums ir tikai viena un iespēja to izdzīvot no jauna diez vai būs.

Ir jāspēj pieņemt arī to, ka ne visi mūsu draugi (tuvinieki) pieņems viens otru un kļūs par tuviem draugiem savā starpā. Ja kādam tas izdodas, tad varam vien priecāties.

Domāju, ka Jums ir tiesības uz savu izvēli un saistīt dzīvi ar to cilvēku, kuru par tā cienīgu uzskatāt. Tāpat arī svinēt vai skumt to cilvēku sabiedrībā, kas Jums šķiet gana tuvi un uzticami, lai spētu Jūsu pārdzīvojumus dalīt, just tiem līdz...

Lai Jums izdodas atrast savu ceļu savā dzīvē! Ja vienai tas būs grūti, dalieties ar kādu, kam uzticaties.

 

Ar cieņu,

dr. Elmārs Vārpa.


16.06.2014. Saulīte jautā:
Labdien! Vai būtu kāds ieteikums, ko varētu darīt mazrunības gadījumā, kad tā normāli nespēj atvērties sarunai ar cilvēkiem? Ir bailes, arī kautrīgums, bailes izteikt savu viedokli, savas domas. Pagātnē ir bijuši iekšēji ievainojumi. Kā arī ja bērnība un pusaudžu gadi - ir pavadīti vairāk mājās, un mazāk sanācis būt cilvekos? Kā sākt sarunu ar otru cilvēku? Kā izteikt savu viedokli? Kā veidot sakarīgas domas, vārdus un teikumus?

Atbilde:
Labdien,

Tā ir relatīvi bieži izplatīta situācija, kad bailes traucē uzsākt sarunu un izteikt savuviedokli. Iespējams, ka tā ir „sociālā trauksme" - stāvoklis, kas reizēm piemeklēcilvēkus atrodoties sabiedrībā, un īpaši uzmanības centrā. Dažas apmācības kompānijas (gan pasaulē, gan Latvijā) rīko speciālus kursus, kur apmāca veidot

sarunas saviesīgo pasākumu laikā, kad apkārt ir mazpazīstami cilvēki.

Vienlaikus ja liekas, ka problēmas ir dziļākas un saistītas ar pagātnes ievainojumiem,es ieteiktu izrunāt situāciju ar ārstu psihoterapeitu. Būtu jāsaprot, cik sen Jūsnespējat „atvērties" citiem cilvēkiem, kādā veidā šāda situācija varēja izveidoties un kā varētu to risināt.

Cieņā,

Dr. Anžela Pavloviča


13.06.2014. Zane jautā:
Labdien, man pirms nedēļas tētis izdarīja pašnāvību, tas bija drausmīgi, bet saprotu viņu-viņš bija slims, mocījās un jau sen runāja par nāvi līdz saņēmās, bet.. Es šobrīd dzīvoju bailēs, sāpēs un nesaprašanā! Es redzēju to skatu, kad viņš tika atrasts, man ir šobrīd bail vienai atrasties tumsā, trokšņi mani baida.. es nezinu vai laiks spēj šo dziedēt, jo vēl joprojām nespēju ieiet ēkā, kur redzēju vecmāmiņu mirušu (kas bija daudzus gadus atpakaļ), kur nu vēl tēti.. Ko Jūs man ieteiktu!?

Atbilde:

Labdien, Zane!

Saprotu Tavas bēdas un izmisumu, jo zaudēji tēti. Tuvinieku zaudējums mums visiem ir ļoti smags, pilns sāpju un neatbildētu jautājumu, kuri visticamāk arī paliks neatbildēti, jo nav vairs kam pajautāt. Kāpēc tēti?

Kāpēc tā? Vai es kaut ko darīju nepareizi? Vai varēju darīt kaut ko vairāk, labāk, savādāk?  Kāpēc notika tā kā notika? Kas notiks ar mani? Kāda būs mana dzīve pēc Tavas nāves?

Zane, Tev vajag kādu, kas Tev patreiz palīdzētu tikt ar šiem smagajiem jautājumiem un smagajām jūtām galā, nepaliec viena ar visu šo nastu, dalies, raudi, runā ar sev tuviem cilvēkiem, ģimeni. Balstiet viens otru, palīdziet viens otram, esiet kopā savās bēdas.

Iesaku arī dažas vizītes pie psihoterapeita, sākumam pietiks ar apmēram 10 vizītēm, vēlāk jau pati izlemsi par terapijas turpināšanu, kas gan būtu ļoti vēlama.

Trauksmes un baiļu mazināšanai var apmēram 2 mēnešus lietot nomierinošus medikamentus, kurus Tev izrakstīs jebkurš ārsts, arī psihoterapeits vai ģimenes ārsts.

Ja esi kādas draudzes locekle, izsērot un dzīvot tālāk palīdzēs reliģija un reliģiskie rituāli, arī draudzes locekļu atbalsts.

Ļoti ceru, ka atbildēju uz Tavu jautājumu.

Cieņā,

Dr. Aija Kraskura.

 

 

 


11.06.2014. Pēters jautā:
Sveiki, man jau daudzus gadus ir depresija. Vai ir iespējams ieteikt kādu labu speciālistu, kas varētu palīdzēt. Vēlams sievieti.

Atbilde:
Labdien,Pēteri!
Jūs rakstāt,ka jau daudzus gadus slimojat ar depresiju un interesējaties par psihoterapijas iespējām.
Uzskatu, ka Jūs varat doties pie jebkura no sertificētajiem ārstiem psihoterapeitiem,jo viņiem visiem ir arī zināšanas psihiatrijā.Pārlūkojot kolēģu sarakstu,atradu sekojošus ārstus ar psihiatra un psihoterapeita darba pieredzi: dr.Olga Strautzeli,dr.Rudīti Cedriņu,dr.Ilzei Treimanei.
Pēteri,mums ir pārāk maz informācijas par Jūsu slimības gaitu un smagumu,kas ir ļoti svarīgi,lai varētu ko ieteikt.
Vieglas depresijas gadījumā-pietiktu ar psihoterapiju,bet vidējas pakāpes depresijas ārstēšanai nepieciešami gan antidepresanti gan psihoterapija.
Svarīgi saprast,kādi emocionālie pārdzīvojumi izraisījuši slimības pāasināšanos,lai novērstu atkārtotu depresijas epizodi.Jāizvērtē arī tie dzīves periodi,kad esat juties vesels,lai atrastu tos atbalsta punktus,kas palīdzētu cīņā ar slikto garastāvokli.
Vēlot Jums veiksmi un veselību, ar cieņu; dr.Inta Petuha

10.06.2014. Anonymous jautā:
Hello. Do y have English speaking Doctor? Thank you!

Atbilde:

Hello,

You can  contact :

Dainis  Balodis,

Dace Cerava,

Inese Dreska,

Tarass Ivascenko,

Diana Lapsa,

Silvija Lejniece,

Aleksandrs Moskins,

Anzela  Pavlovica,

Olga Strautzele,

Ilze Treimane,

Arturs Utinans,

Andis Uzans,

Inta Zile

contact details


08.06.2014. L. jautā:
Sveiki! Pēdējo pāris mēnešu laikā esmu piefiksējusi, ka īsti nepamanu, kas notiek ar manu ķermeni. Piemēram, citi ātrāk pamana, ka man salst rokas nekā es pati utml. Nejušanai nav nekāda fiziska iemesla, es savam ķermenim vienkārši kaut kā neesmu pieslēgusies, pat nezinu kā lai izskaidro. Tas mani uztrauc, jo manuprāt šādi nejust nav normāli.

Atbilde:

Labdien, L !

Jūsu aprakstītā situācija, kad esiet " atslēgusies" no ķermeniskām sajūtām, raksturīga stresa, krīzes situācijās. Ja jau kādu laiku vērojat sevi, bet nekādu spriedzes situāciju sadzīvē nav ( tās var but arī izteikti pozitīvas emocijas, piemēram, iemīlēšanās, radoša degsme utt.), tad domāju, ka būtu vērts konsultēties ar neirologu. Neirologi ir tie ārsti, kas pārzina sajūtu sfēru.

Ar cieņu, dr. M. Dubava


06.06.2014. Tētuka meitiņa jautā:
Labdien! Kā, lai tiek galā ar trauksmainu miegu tā, lai tabletes miegam netiktu lietotas? Nezinu, vai vajadzētu jautāt, bet tomēr pajautāšu..zinu, ka Jūs esat dekrētā, bet vai pastāv iespēja Jūs satikt?

Atbilde:

Labdien!

 

Lai atbildētu uz jautājumu par miegu, vispirms ir svarīgi noskaidrot iespējamos miega traucējumu iemeslus un kontekstu, kurā tie ir parādījušies. Bieži vien miega traucējumus rada emocionāli pārdzīvojumi, kuru atrisināšanā var palīdzēt psihoterapija. Iespēju satikties var pārrunāt, sazinoties telefoniski vai ar e-pastu. Kontaktinformācija pieejama mājas lapā: www.arstipsihoterapeiti.lv.

 

Ar cieņu, Rolands Ivanovs.


05.06.2014. Džeina jautā:
Labvakar! Kā rīkoties un uzvesties ar cilvēku, kurš attiecībās nerunā? Šī nerunāšana otru cilvēku noved pie izmisuma, ārdīšanās un tikai pastiprina vēlmi noskaidrot iemeslus. Ir sajūta, ka tas ir kā aplis. Situācija nonākusi līdz tam, ka vīrietis aizgāja no mājām, par iemeslu minot nebeidzamos strīdus. Kādu rezultātu vēlas panākt vīrietis, viņš vēl nav izlēmis, taču viņam šobrīd tā ir vieglāk. Man ir sajūta, ka, lai kā es uzvestos, patiesība slēpjas kaut kur citur!

Atbilde:

Labdien, Džeina!

Bieži strīdi attiecībās ir signāls, ka attiecībās ir problēmas. Grūtības izrunāt, ko partneri sagaida viens no otra, sarežģī situāciju. Bieži partneri izvairās no runāšanas, jo jūtas nesaprasti vai teiktais netiek respektēts. Es ieteiktu Jums konsultēties ar psihoterapeitu un mēģināt saprast pašai sevi šajās attiecībās, kas dotu iespēju paskatīties uz attiecībām no cita skatupunkta un meklēt jaunus risinājuma ceļus.

Ar cieņu,

Dr.G.Zariņa


05.06.2014. Elza jautā:
Sveiki!Mans vīrs ir strādīgs,kārtīgs cilvēks,mīl bērnus un viss būtu kārtība,bet kad iedzer tad sākas. Viņš apvainojas par katru sīkumu,un sāk kašķi,ja konflikts ir ar vīrieti,tad var sekot arī roku vicināšana. Arī,kad mums sanāk kāds strīds,skaidrā prātā,viņš nekad savu vainu neatzīst,vienmēr esmu vainīga es,es viņu nemīlot,man par viņu esot vienalga. Viņš ieņem tādu cietēja pozu un nav kompromisa,nekāda. Viņam ir bijusi smaga bērnība ar fizisku ietekmēšanu,vai tas varētu būt pamatā?

Atbilde:
Sveika, Elza!
Jā, autoritārisms un vardarbība bērnībā varētu būt tam pamatā. Nez kāpēc Jūs pati domājat, ka konfliktam ar vīrieti "var sekot arī roku vicināšana"? Iespējams, tāda ir arī Jūsu bērnības pieredze. Psihoterapija varētu palīdzēt Jums mainīt savu dzīvi un pārtraukt iespējamo emocionālo un fizisko vardarbību arī nākamās paaudzēs.
Dr. Dace Cerava

05.06.2014. juris jautā:
kaa izskatities vecaakam?

Atbilde:

Labdien, Juri!

 

Paldies par interesanto jautājumu!

Bez visiem trikiem- grimma, apģērba u.tml., domāju, ka ir divas lietas, kas liek cilvēkam izskatīties vecākam. Pirmā ir emocionāla nobriešana, varbūt esat ievērojis, ka bērnišķīgi vīrieši un sievietes izskatās par saviem gadiem jaunāki, tāpat ļoti nopietni un apzinīgi cilvēki pat jaunos gados izskatās vecāki. Tā kā Jūs, Juri, varat kļūt nosvērtāks un atbildīgāks.

Otra "lieta", kas audzē klāt gadus ir smagi pārdzīvojumi, piemēram, cilvēki derpesijā vai pēc traģiskiem dzīves notikumiem, sērās noveco. To gan Jums laikam nenovēlētu.

 

Dzīvei ir sava kārtība, burvju līdzekļu nav.

Veiksmīgi!

Baiba Gerharde


05.06.2014. Jana jautā:
Labdien! Mani jau ilgāku laiku interesē sekojošs jautājums vai valsts palīdz cilvēkiem, kas sirgst ar somatoformu veģetatīvo distoniju un panikas lēkmēm?

Atbilde:

Labdien, Jana.

Jautājot, vai valsts palīdz cilvēkiem ar somatoformu veģetatīvu distoniju un panikas lēkmēm, pieņemu, ka Jūs domājat valsts apmaksātu ārstniecības pakalpojumu.

Šādā kontekstā ārstniecību veic ģimenes ārsti un/vai psihiatri, kas ir līgumattiecībās ar Nacionālo veselības dienestu.

Somatoformu veģetatīvu distoniju un panikas lēkmes veiksmīgi ārstē ārsti psihoterapeiti, bet atbilstoši 2013.gada 17. decembra Ministru kabineta noteikumiem Nr.1529 „Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība", Nacionālais veselības dienests psihoterapeitisko palīdzību (izņemot palīdzību psihiatriskā profila slimnīcās vai nodaļās; ja tā papildus nepieciešama, nodrošinot ambulatoro psihiatrisko palīdzību bērniem; nodrošinot ambulatoro paliatīvo aprūpi bērniem; ja palīdzību sniedz multiprofesionāla komanda rehabilitācijas programmas ietvaros vai alkohola un narkotisko vielu atkarības medicīniskās rehabilitācijas programmas ietvaros; veicot tiesu psiholoģiskās ekspertīzes; ja šādas palīdzības nepieciešamību noteicis psihiatrs, lai novērstu noziedzīgu nodarījumu veikšanu pret bērna tikumību un dzimumneaizskaramību) neapmaksā no valsts budžeta.

Cieņā, dr. G.Andžāne


04.06.2014. Jānis jautā:
Sveiki, Veicot diagnostiku man tika atklāta vairāklīmeņu domāšana. Es vēlētos uzzināt vairāk par to ko tas nozīmē, bet latviešu valodā nav pieejama nekāda informācija. Kā šī diagnoze tulkojas angļu valodā? Paldies, Jānis

Atbilde:

Sveiki,

vislabāk būtu, ja  Jūs jautājumu  par diagnostiku  pavaicātu tam, kurš šo diagnostiku veica. Pasaules Veselības organizācijas pieņemtajā Starptautiskajā slimību  klasifikācijā (tā tiek lietota arī  Latvijā)   diagnozes Vairāklīmeņu domāšana nav.

Psiholoģijā  runā  par Levels of Thinking (domāšanas  līmeņi).  Tādā  kontekstā  vairāklīmeņu domāšana   varētu nozīmēt to, ka domāšana darbojas  visos  līmeņos.

 

 

 

 


01.06.2014. Pēteris jautā:
Labdien!man ir nopietnas attiecibas 2.5gadus,bet ir kāda problēma,sieviete kategoriski nevēlas neko stāstīt par savām bijušajām attiecībām pat nevēla tās pieminēt.Līdz ko uzdodu kādu jautājumu ir histrija un noliegšana, ka vispār kautkas ir bijis, lai gan es par viņas attiecibām zinu diezgan daudz,tāpāt viņa nevēlas neko dzirdēt par manām bijušajām attiecībam,līdz ko kautko ieminos tā atkal histērija.viņa ir gatava škirties lai tikai nebūtu jārunā par bijušam attiecībam. Ko man sagaidīt nākotnē?

Atbilde:

Labdien, Pēteri!

 

Tas, ka katram cilvēkam var būt lietas par kurām nerunā, un pat neaizdomājās, ir saprotams..., tomēr,ja noslēpums kļūst apzināts un tas"ienāk" tuvās attiecībās un par to , dažādu iemeslu dēļ,nav iespējams runāt un pat nav vēlēšanās pie tā piestrādāt, tas,saprotams, liek aizdomāties par attiecību kvalitāti un par to, cik brīvi un komfortabli cilvēki jūtās, cik daudz var uzticēties viens otram un cik svarīgi ir tas, kā otrs jūtās ar to, ka "man" ir kaut kas, ar ko es neesmu gatavs dalīties ne par ko.
Tas protams ienesīs zināmas korekcijas Jūsu attiecību nākotnē. Patiesībā, šīs korekcijas ir jau šobrīd. Kur tas Jūs aizvedīs, grūti un neprofesionāli būtu paredzēt. Tomēr labi, ir, ka sarežģījumi tiek pamanīti, jo Jums abiem tiek dota iespēja, ja vēlēsieties, izvērtēt un mainīt, uzlabot un pilnveidot Jūsu attiecības. Ja vēlēsieties! Lai izdodas!

P/S Iesaku pakonsultēties pie ģimeņu/pāru psihoterapeita.

Ar cieņu
dr. psihoterapeite,psihiatre R. Cedriņa


01.06.2014. DēluMamma jautā:
Promlēmattiecības ar 13 gadīgu dēlu.Neiztirzāšu cēloņus, bet esmu jautājuma priekšā-kā reaģēt,ja pēc pārspīlēti ilgas datorspēlēšanas mudinu reiz beigt,vārds pa vārdam kamēr esmu nosaukta VISrupjākajos vārdos!Savā laikā dabūjis pa muti,bet tas nav "nostrādājis",varētu izvērsties totāls kautiņš starp māti un dēlu-kā datorspēlē:)))Patiesībā,rupjības dzirdēt ir mana ikdiena(2 dēli)un nav,kas mani"aizstāvētu".Lai kā,objektīvi vērtējot,esmu inteliģenta,uz pozitīvo vērsta,tomēr rupjības"nospiež".

Atbilde:

Labdien!

 

Lasot Jūsu situācijas aprakstu, saprotams, ka ilgojaties būt aizstāvēta, jo esat piekususi saviem dēliem būt mātes un tēva lomā. Iesēājams, ka dēlam ir tendence noslēgties, ilgstoši spēlējot datorspēles, un brīdī, kad lūdziet tās pārtraukt, viņš jūt vilšanos, ka nevar to darīt tik, cik vēlētos un pret Jums jūt dusmas, ka šo vilšanos

radat. Impulsīvi rīkojas gan viņš, gan Jūs-viņš izrunādami visrupjākos vārdus, Jūs "sitot pa muti". Kādam jābūt gudrākajam un šī situācija jāpārtrauc.

 

Tātad, pirmkārt, Jūsu prasība nav vēlme kaut ko liegt un uzkundzēties, bet gan uztraukums un apziņa, ka dēls jāpasargā no datoratkarības. Amerikas pediatru akadēmijas speciālistu ieteikums ir, ka pusaudžiem spēlēt datorspēles nevajadzētu ilgāk par- stundu dienā. Tas ir pietiekami, lai bērns iegūtu visu pozitīvo, ko spēj dot dators: spēju attīstīt reakciju, atmiņu, vizuālo tēlu uztveršanu, smalko motoriku, loģisko domāšanu, spēju klasificēt un vispārināt, kā arī analītiski domāt nestandarta situācijā. Pārējais laiks  rada datoratkarību, garīgu un fizisku pārslodzi.

 

Otrkārt, pirms gribat dēlam ko teikt, sakiet:"Pēc 3 minūtēm gribu arTevi runāt." Bērniem ir nepieciešams laiks, lai saprastu, samierinātos un pieņemtu, ka šī saruna būs.

 

Treškārt, apsēdieties (tādejādi dotiet ziņu, ka neuzbruksiet), runājiet mierīgi, kā līdzīgs ar līdzīgu, ar īsiem teikumiem par to, kas notiek, kādas ir Jūsu jūtas par to un ko Jūs sagaidat turpmāk (neizmantojot audzinošos nolūkos vaimanāšanu, vainošanu, moralizēšanu). Piem., "Zinu, ka Tev ir interesanti spēlēt datorspēles. Tu man esi ļoti svarīgs un esmu noraizējusies, ka tām velti pārāk daudz laika. Es kā jebkurš cits vecāks uztraucos par datorspēļu atkarību. Zinātnieki ir atklājuši, ka Tava vecuma bērniem nevajadzētu tās spēlēt ilgāk par stundu dienā. Protams, tā Tev ir vilšanās. Tu bieži vien dusmojies uz mani, kad lūdzu beigt tās spēlēt. Un turpmāk par šādu laiku arī vienosimies. Un, kategoriski aizliedzu Tev runāt rupjus vārdus manā klātbūtnē. Tavas dusmas saprotu un spēju par sevi cīnīties-cienu, bet lietot rupjus vārdus aizliedzu." Pārrunājiet, kurš laiks būs pavadāms pie datora un kā notiks kontrole.

 

Protams, jāpadomā , kāpēc dēls tik ļoti ir aizrāvies ar datorspēlēm. Vai rupji vārdi ir reakcija tikai uz šo situāciju, vai ir zudusi cieņa vienam pret otru? Varbūt, dēls jūt nicinājumu pret sevi (par to liek domāt, ka nekur neminat bērnu tēvu, tātad nav vīrieša, kurš "ievestu zēnu vīriešu pasaulē", kas savukārt rada mazvērtības sajūtu un grūtības veidot attiecības ar citiem zēniem) un to projicē uz Jums? Varbūt dēls ieņēmis "ģimenes vīrieša lomu'' un šī malignā (ļaundabīgā) grandiozitāte posta jūsu attiecības?

 

Ar cieņu,

dr Ingrīda Rateniece


29.05.2014. Sakura jautā:
Sveiki, man ir tāda problēma, mani pedējā laikā nekas nespēj iepriecināt, es jūtos nomākta un nepietiekami novērtēta, dažreiz es domāju, kāds ir mans mērķis šajā pasaulē!

Atbilde:

Labdien,Sakura

paldies, ka atrakstījāt.  Jūs esat uzticējusi tikai vienu teikumu, bet  tajā ir tik daudz izmisuma. Tomēr  gribētos cerēt, ka šī sajūta nav pārāk ilgi,   reizēm arī  lielas garastāvokļa  svārstības ir pavisam  normāla parādība.. Ja  nu gadījumā  šīs stāvoklis ir ilgāks  par  divām- trim nedēļēm,  ir vērts  padomāt par  konsultāciju pie ģimenes ārsta.  Tas  bieži  vien  šķiet piņemamāk,nekā vērsties pie ārsta psihoterapeita vai  psihiatra, kas arī  būtu ieteicama izvēle.

Ar cieņu

Andis Užāns


27.05.2014. Marina jautā:
Labdien.palidziet ludzu tikt gala ar manu problemu.es loti uztraucos par mammu.kad vinja necel klausuli vai es nezinu kur vinja man sakas ista panikas lekme ar asaram un histeriju.es vairak nezinu ko man darit.ta dzivot vairak es nevaru.ta turpinas jau 5 gadi.

Atbilde:
Labdien, Marina!

Paldies par jautājumu! Tas ir labi, ka meklējat palīdzību. No rakstītā var noprast, ka esat nogurusi no šīs situācijas un, ka gribētos, lai ir citādāk- lai Jūs vairs nemoka uztraukums, ja neziniet, kur atrodas mamma. Visas dzīves garumā cilvēki pārdzīvo satraukumu un bailes dažādās dzīves situācijās. Pieaugot un iegūstot dažādas prasmes, rodas arī drošības sajūta un bailes iet mazumā. Uztraukums un raudāšana, ja neredz mammu vai nezina, kur viņa atrodas piemīt visiem bērniem. Parasti nepatīkamās sajūtas pāriet tikko mamma atgriežas. Cilvēkam augot, bailes nomaina drošības sajūta, vēlme izpētīt pasauli un darboties, pieaug arī spēja būt vienam un iztikt bez citu cilvēku palīdzības. Dažreiz arī pieaugušajiem šīs bailes saglabājas, ja bērnībā pārāk ilgi bijis jāpavada vienatnē vai trūcis kāds uz, kuru var droši paļauties. Jūs varētu ar kādu uzticamu cilvēku pārrunāt savus pārdzīvojumus un izpētīt, kādēļ neziņa par mammas atrašanos ir tik mokoša. Šāda veida grūtības palīdz risināt arī psihoterapija. Psihoterapijas procesā cilvēks izpēta savas domas, savas sajūtas un esot kopā ar otru cilvēku, iegūst jaunu pieredzi- bailes iet mazumā un rodas drošības sajūta. Speciālistu varat izvēlēties mājas lapā www.arstipsihoterapeiti.lv

Lai Jums veicas!
dr. Inese Drēska


26.05.2014. Vedekla jautā:
Labdien! Jautaju vira mates varda! Vina loti satraucas par katru sikumu, nu tiesam par sikumu! Nesen mainija dzivesvietu, lai butu vieglak saimniekot, bet tagad vairs nekas nepatik, viss ir slikti! Raud un runa par pasnavibu! Japiebilst, ka vinas bralis pirms vairakiem gadiem pakaras! Dzer nervu zales un miega zales. Pati atzist, ka jamekle palidziba. Kur mums to meklet? Vai ir kada iestade, kur var atpusties, apmeklet specialistus, sakartot galvu? Paldies!

Atbilde:

Labdien.
Palīdzību stacionāra apstākļos pacienti ar krīzēm, neirozēm, depresijām vai adaptācijas traucējumiem var saņemt piemēram Jūrmalā- neirožu klīnikā "Dzintari", Rīgā- Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra neirožu nodaļā, Jelgavā- slimnīcas "Ģintermuiža" neirožu nodaļā. Iepriekš pacientam būtu jāgriežas pie sava ģimenes ārsta vai tuvākā rajona psihiatra, kurš uzrakstītu nosūtījumu uz stacionāru un pieteiktu pacientu rindā.

 

Ar cieņu, ārsts psihoterapeits Indulis Uzuleņš


25.05.2014. Mareks jautā:
kapec es redzu biezi vizijas kas man liek domat,ka tas var piepildities.Ludzu palidziet

Atbilde:
Labdien, Marek!

Tas, ka Jūs bieži redzat vīzijas, nozīmē, ka esat vizuālists. Jūsu smadzenēs vairāk attīstīta vizuālā uztveres sistēma. Jūsu smadzenes, jeb zemapziņa, mēģina paredzēt nākotni, taču tas nenozīmē, ka smadzenes pareizi paredz nākotni. Ja vien pats necentiesīties nākotni piepildīt, vizualizētais nepiepildīsies. Iespējams, ka zemapziņa par kaut ko signalizē, kā, piemēram, par iespējamām briesmām. Ar loģiku un statistiku ir jānovērtē, cik briesmas ir reālas. Ja briesmas ir reālas, jāpieņem pareizi izplānoti piesardzības pasākumi. Ja briesmu varbūtība ir maza, kā fobiju gadījumā, tad tas nozīmē, ka Jūsu pieredzē sakrājies pietiekošs negatīvo pārdzīvojumu skaits un Jūsu smadzenes sviež apziņā viltus signālus par briesmām.
Ja Jūs redzat vīzijās nevis kādas briemas, bet ko citu, tad man būtu jāzina, ko tieši, lai pateiktu Jums precīzāk, ko tas varētu nozīmēt. Visādā ziņā jāatceras, ka zinātne ir pierādījusi, ka intuīcija biežāk cilvēku piemāna nekā pasaka patiesību (lai arī tā gadās).

Ar cieņu
Artūrs Utināns


20.05.2014. 1234 jautā:
Labdien!!!Man ir nepieciesama psihoterapeita palidziba.Velos cinities ar savam bailem un mazvertibas kompleksim un ar bailem pret kaut ko jaunu!!!Interneta mekleju arstus, bet vinu ir tik daudz!!!Varbut Jus varetu kadu ieteikt???Un kadas robezas ir vizites cena!!!

Atbilde:

Labdien, 1234!

Varat izpētīt mājas lapā pieejamo informāciju par speciālistiem- varbūt kaut kas Jūs uzrunā. Vēl varat izmantot mājas lapā piedāvāto iespēju "nosūtījums pie psihoterapeita", kuras laikā konsultējošais ārsts- psihoterapeits ieteiks kādu kolēģi, kurš, viņaprāt, varētu derēt tieši Jums. Vizītes cenas ir sākot ar 30Eur.

Ar cieņu,

Inta Zīle.