Jautājumi > Atbildes

Atbildes

<< < 3 no 53 > >>

21.12.2016. Anna jautā:
Labdien. Kā piedot vīram krāpšanu? Vēlos saglabāt ģimeni. Jau 2.gadus mokos un nespēju ne aizmirst ne piedot,tikai rodas naids...Vīrs tagad drusku ir atkopies no pārdzīvotā, bet es drīz sajukšu prātā. Kā lai sev iestāsta ka tas bija tikai sekss. Kur ir tā izeja? Vai tiešām tādas nav?

Atbilde:

Labdien Anna,

 

Paldies par Jūsu jautājumu.Izskatās, ka Jūsu problēmai ir nepieciešams speciālists.Psihoterapeits, kas konsultē pārus vai ģimenes psihoterapeits,varētu risināt Jūsu sasāpējušo attiecību jautājumu.Neuzticības, neuzticēšanās un attiecību daudzšķautnainu problēmu risinājumi iespējami ja pāris abpusēji ir motivēts un vēlas attiecības saglabāt.Jūs to vēlaties, tāpēc terapeits Jums palīdzēs ne tikai rast risinājumu problēmai, bet arī saprast šīs problēmas cēloņus, kas attiecības noveduši līdz krīzei.

 

Vēlot izdošanos-

Dr.Silvija Lejniece


19.12.2016. Tija jautā:
Labdien.Nezinu ko man iesākt.Ar vīru attiecības būk, domāju, ka mums nebūtu bērns mes jau būtu šķīrušies.Esmu stresaina, nenormali greizsirdiga, bieži strīdos.palasot dažādus rakstus esmu riktigs enerģijas vampīrs un terorists.Negribu tā dzīvot un mocīt vīru.Gribu glābt laulību.

Atbilde:
Sveicināta, Tija!
Izlasot īso stāstu par Jūsu izjūtām, pašpārmetumiem, greizsirdību, satraukumu, saprotu, ka esat apjukusi, sabijusies par nākotni, par laulību. Tomēr, šķiet, ka esat uz pareizā ceļa, jo apzināties, kā nevēlaties turpināt, vienīgi šobrīd nav skaidrs, ko darīt un kā mainīt Jūsu emocionālo noskaņojumu.
Manuprāt, būtu svarīgi mēģināt apzināt reālos un dziļākos, zemapzinīgos iemeslus Jūsu spriedzei, greizsirdībai un citām mokošām, nekontrolējama sajūtām. Tām iemesls var būt ne tikai kāda reāla situācija tagadnē, bet gan arī kādi emocionāli pārdzīvojumi pagātnē. Lai tos varētu apzināties, noskaidrot un pēc tam arī tikt ar traucējošās sajūtām galā, ieteiktu doties uz konsultāciju pie speciālista - ārsta-psihoterapeita, kurš spēs Jums palīdzēt un varēsiet kopā risināt konkrēti Jūsu traucējošās sajūtas. Tādas emocijas kā greizsirdība, skaudība, dusmas un citas piemīt visiem cilvēkiem, vienīgi dažādā intensitātē, dažādi tiek vai netiek ar tām galā.
Arī laulību terapeiti (pāru terapeiti) varētu palīdzēt risināt jūsu situāciju.

 

Novēlu atrast Jums piemērotu palīgu speciālistu!

 

Lai veicas!
Inta Kalniņa,
ārste-psihoterapeite


15.12.2016. Anna jautā:
Sveiki. Ja vīramāte no sākuma manipulēja, izlikās, ka mājā viss lūst, lai dēls skrien labot un sež pie viņas, bet dēls uz to neuzķērās, tagad ķērusies pie klasikas-tēlo slimu. Arī uz to neuzķeramies, izsaucām ārstu, kas pierādīja, ka melo. Gribētos atbildi nevis par mūsu attieksmi, bet tieši uz konkrētu jautājumu-kas tagad varētu no viņas puses sekot?

Atbilde:

Sveika, Anna!

 

Ja neiedomātos, cik šī situācija ir nepatīkama, varētu teikt - diezgan komiski. Kas varētu sekot? Tas atkarīgs no vīramātes iztēles bagātuma, jo klasika - kā Jūs rakstiet - ir izmēģināta. Tomēr saprotot šīs situācijas skumjo pusi, - kā Jūs domājat, ko vīramate ar to vēlas parādīt? Patiekt bez vārdiem. Ja jūs spētu par to izrunāties - ka viņai nav viegli, viņa ir tādā dzīves brīdī, kad dēls jāatlaiž, tas nav viegli. Ka iespējams viņa jūtas vientuļa un sāpināta. Ka jūs to varat saprast. Bet ka arī jums (jaunai ģimenei) nav viegli. Vai viņa neatceras, kā bija viņai, kad dibināja ģimeni... Censties atrast saprātīgāko variantu, kā jums visiem dzīvot, ievērojot robežas un arī citam cita izjūtas. Tas iespējams būtu negaidīts scenārijs, ko varat mēģināt izspēlēt jūs ar vīru. Nereti atklāta izrunāšanās dara brīnumus!

Ar cieņu,
Inita Goldšteina

12.12.2016. 25g jautā:
Labdien! Vai pastāv tāda 25gadnieku krīze? Jau tuvojoties 25. dzimšanas dienai gan arī vēl joprojām jūtos melanholiski, pārdomājot dzīvi, īsti nesaprotot, kas notiek. Tādas dažādas sajūtas. Ar cieņu.

Atbilde:
Labdien!

Cilvēks krīzes var piedzīvot jebkurā vecumā, īpaši, ja nav atrisinātas krīzes iepriekšējos dzīves gados! Katra cilvēka stāsts ir īpašs, tāpēc, lai saprastu, par ko iet runa Jūsu gadījumā, es ieteiktu aiziet uz vismaz dažām psihoterapijas konsultācijām.

Ar cieņu,

Dr. Rolands Ivanovs.


28.11.2016. Beāte jautā:
Labdien. Man ir ļoti sarežģīta situācija ar tēvu. Apmēram gadu vairs neuzturam kontaktus, jo viņa klātbūtnē jūtos nevajadzīga un nevērtīga. Nekad nav bijušas tēva-meitas attiecības, nekad neesmu dzirdējusi, ka viņš mani mīl un lepojās. Situācija man ļoti sāp, bet ar tēvu nekad neesmu varējusi izrunāties un man ir bail to darīt. Kā lai es tieku galā ar šo situāciju? Liels paldies!

Atbilde:

Labdien,Beāte!


Situācija ir nopietna un nav viegli risināma. Ieteiktu Jums pakonsultēties ar ārstu-psihoterapeitu, lai atrastu labākās metodes, kā tikt galā ar pašas dusmām un izvērtētu iespējamos pozitīvos un/vai negatīvos aspektus sarunai ar tēvu.


Ar cieņu
Dr.R.Cedriņa, psihiatre,psihoterapeite


21.11.2016. Ginta jautā:
Labdien!Viss sākās pirms gada.Braucu pie stūres ar sajūtu,ka redze kļuvusi sliktāka.Sākumā novēlu to uz nogurumu,taču nekas nemainijās.Tad nolēmu aiziet pārbaudīt redzi,jo tas sāka kļūt par traucēkli.Aizgāju pie ārsta...redze lieliska.Pamazām sākās parādīties bailes,panika un pamatīgs stress,tikai ar domu vien,ka man tūlīt jākāpj mašīnā un jābrauc.Braucot pilsētā viss ok.Ārpus tās liekas,ka kāds uzbrauks virsū.Bērnu uz dāziņu vedu 15km pa mežu,jo no šosejas ir bail.Ko man iesākt? Ar cieņu Ginta

Atbilde:
Labdien, Ginta,

No Jūsu stāsta secinu, ka Jūsu pieminētie simptomi - acu miglošanās vai akomodācijas traucējumi, bailes, panika, stress, apdraudētības sajūta liecina par trauksmi, kas krasi pieaugusi aizvadītā gada laikā.

 

Trauksme ir biežs simptoms, to pazīst vairums cilvēku. Ar trauksmi saistītie simptomi ir galvassāpes, paaugstināts asinsspiediens, reibonis, ģībonis, sirdsklauves, nepatīkamas sajūtas vēderā, bieža vajadzība urinēt, acu miglošanās, nemiers, kas izpaužas kā nespēja nosēdēt mierā, roku trīce, pacietības zudums. Raksturīgi, ka, trauksmei pieaugot, pastiprinās arī iepriekšminētie simptomi.

 

Trauksme atšķiras no bailēm. Trauksmes cēloņi meklējami cilvēka iekšējā pasaulē.

Bailes ir reakcija uz zināmu, ārēju, nekonfliktējošu apdraudējumu (piemēram, sastapt mežā savvaļas dzīvnieku).

Trauksme bieži vien ir iracionāla, neatbilstoša šodienas situācijai, balstīta uz negatīvu pieredzi personības attīstības gaitā (piemēram, separācijas trauksme cilvēkam, kuru agrīni pametuši vecāki) vai traumatisku pieredzi dzīves laikā (piemēram, piedzīvots dzīvību apdraudošs notikums).

 

Trauksme ir biežs komponents dažādu neirotisku, mentālu traucējumu gadījumā. Bieži trauksmi novēro fobiju, panikas lēkmju, posttraumatiskā stresa sindroma, uzmācības neirožu gadījumos.

Daži trauksmes piemēri -

bailes zaudēt tuvus cilvēkus,

bailes zaudēt kontroli,

bailes zaudēt svarīga cilvēka mīlestību,

bailes no kauna un vainas sajūtas

sociāla trauksme - bailes publiski uzstāties etc.

 

Trauksme var parādīties arī somatisku slimību gadījumos - virsnieru patoloģijas, mitrālās vārstules prolapsa, vairogdziedzera hiperfunkcijas, somatoformu traucējumu (tautā dēvētu par

veģetodistoniju) etc.

Trauksmes sajūta var būt ļoti mokoša. Tās rezultātā cieš dzīves kvalitāte: pasliktinās garastāvoklis, sākas miega traucējumi, zūd darba spējas. Cieš arī savstarpējās attiecības gan ģimenē, gan ar kolēģiem.

 

Ginta, sameklējiet speciālistu, kuram Jūs varat uzticēties - privātārstu vai valsts/ pašvaldības iestādē strādājošu. Speciālists palīdzēs Jums izprast traucējumu cēloņus un atradīs piemērotāko ārstēšanas metodi.

 

Ar cieņu

Zaiga Blaua


21.11.2016. Linda jautā:
Labdien! Nespēju saprast celoni savām sajūtām un darbībām. Mums ar vīru ir 2gadus vecs puika,mēs visu savu uzmanību veltam viņam,te varbūt var runāt par hiperaprūpi. Bet,kāpēc? Es tik ļoti savu bērnu mīlu,ka tas jau paliek neveselīgi,piemēram,es izejot uz kādu pasākumu ar vīru ļoti skumstu pēc sava bērniņa. Man visu laiku ir par maz laiks kopā. Lūdzu palīdziet saprast iemeslus. Ar cieņu,Linda

Atbilde:

Cienījamā Linda!

 

No vienas puses, mātei var būt nemierīga sirds, atstājot 2- gadīgu bērnu. Bet no otras puses, bērnam pamazām jāsāk mācīties iztikt bez mātes nepārtrauktas klātbūtnes. Bet kaut kas Jums liek justies neomulīgi, jo Jūs bažījaties par hiperaprūpi, vai arī bērna uzvedībā ir kādas norādes, kuras vedina uz trauksmi.

 

Lai šos jautājumus noskaidrotu, un lai Jums būtu lielāka pārliecība par sevi, ieteiktu Jums kopā ar bērnu pakonsultēties ar kādu speciālistu, kurš ikdienā strādā ar bērniem. Piemēram psihoterapeitam, kura pamata izglītība ir pediatrija. Tādus Jūs atradīsiet arī mūsu sarakstā, piem., dr. I. Kalniņa, dr. Ž. Sebre. Jo mūsu sajūtas, audzinot bērnus, ir nozīmīgs informācijas avots par bērna emocionālo un fizisko stāvokli ( tā saucamā mātes empātija)

.

Lai Jums veicas,

dr. M. Dubava


18.11.2016. Gundega jautā:
Labdien! Domāju, ka bērnības pārdzīvojumi uz mani ir atstājušas dziļu iespaidu. Arī intīmās attiecībās. Es nevaru atslābināties, lai saniegtu o.... Saprotu, ka pie tā vainīga zemapziņa... Vai to iespējams labot un pie kāda profesionāļa man būtu jāvēršās? Paldies!

Atbilde:

Labdien!

 

Ar vislielāko varbūtību Jūsu problēma ir koriģējama un pilnvērtīga intīmā dzīve varētu būt pieejama arī Jums. Konkrētības trūkumam pamatā pilnīgs informācijas trūkums par Jums...

Atliek vien noskaņoties uz darbu un izvēlēties sev piemērotāko palīgu šī mērķa sasniegšanai.

Manā skatījumā labākais variants ir ārsts (psihoterapeits), vēlams ar seksologa specializāciju. Svarīga, protams, ir arī darba pieredze un uzticēšanās šim cilvēkam.

 

Ar cieņu,

dr. Elmārs Vārpa.


17.11.2016. Ilze jautā:
Eju pie psihoterapeita apmēram gadu un nesen parādījās sajūta, ka viņš ir absolūti vienaldzīgs... neatbild uz maniem jautājumiem, neiedziļinās.. Dažas problēmas sākām pārrunāt diezgan atklāti, tomēr pašlaik jūtu, ka nav vērts turpināt, jo viņš ir tik atturīgs, ka man vairs negribas runāt par savām problēmām un negribas pateikt, ka pēc manām domām viņš ir tas, kurš nerīkojas kā vajadzētu. Vai šajā situācijā terapeita maiņa varētu palīdzēt? jo tā turpināt un runāt ar pašreizējo negribu.

Atbilde:

Labdien, Ilze!

 

Veiksmīgs psihoterapijas process lielā mērā balstās uz spēju būt atklātiem. No sirds iesaku Jums šo situāciju izrunāt ar savu terapeitu! Iespējams, Jūsu pašreizējās izjūtas saistītas ar līdzīgām situācijām agrāk. Ja tagad nomainīsiet terapeitu, tas neko neatrisinās, ticamākais, nākošajā terapijā atkal nonāksiet līdzīgā situācijā.

 

Lai veicas!

Tija  Vanaga


10.11.2016. Laura jautā:
Labdien, Aija! Vēlējos noskaidrot, vai pāru attiecībās arī var pastāvēt konkurence? Vai vīrietis apzināti/neapzināti var būt greizsirdīgs uz savu jauno draudzeni, jo paša draugi un vecāki reizēm meklē vairāk kontaktu ar viņu. Vīrietim pat ir bijis sapnis, kurā izjūt greizsirdību un dusmas par to, ka atņem draugus.Reizēm draugu klātbūtnē liekas, ka vēlas pazemināt meiteni, tādēļ , lai visi nepievērstu viņai tik daudz uzmanības. Kā rīkoties, lai cilvēks nejustos apdraudēts, apbižots?

Atbilde:

Paldies par jautājumu, Laura!

Jā, protams, tādas situācijas ir iespējamas un arī novērojamas. Jūs diezgan niansēti esat izpratusi emocionālo fonu šādās attiecībās. Jebkuram cilvēkam ir emocionālas vajadzības, pie kurām pieder arī pieņemšana, uzmanība, atzinība, novērtēšana utml.,  dažiem vairāk izteiktas , dažiem mazāk. Mēdz būt, ka cilvēki sāpīgi reaģē, ja jūt, ka kaut kādā veidā ir ,, sliktāki,, par citiem, kuriem tiek pievērsts vairāk uzmanības. Lai palīdzētu situāciju līdzsvarot, jāpalīdz cilvēkam justies labāk, parādīt, ka viņš tiek pieņemts tāds , kāds viņš ir, ka viņš ir vēlams šajā sabiedrībā, akceptēts, gaidīts, ka viņš ir pietiekoši labs un interesants, vajadzīgs, mīlams. Tas palīdzēs justies labāk visiem un attiecībās gūsiet vairāk prieka un apmierinājuma. Kā to labāk  izdarīt, lai paliek pašu ziņā.

Visu labu vēlot,

Aija Kraskura.

 

 

 


03.11.2016. Veronika jautā:
Labdien! Esmu skolotāja un vadu profesionālā izglītības iestādē kvalifikācijas darbu. Jau pāris mēnešus strādāju ar meiteni,kura kā pati teica- jūt ka netiek ar sevi galā. Šorīt atnāca ar neirologa slēdzienu par depresiju. Meitene apzinās, ka vēlās šo skolu pabeigt taču šobrīd nesaprot kā. Vai būtu kādi ieteikumi kā strādāt ar viņu?

Atbilde:
Labvakar, Veronika!
Izlasot Jūsu jautājumu, noprotu, ka esat gatava meitenei palīdzēt. Tas, ka tādā veidā jau sniedzat meitenei atbalstu, viņas situācijā ir ļoti svarīgi. Ja ir iespējams veltīt vairāk laika, tad varētu palīdzēt, ja Jūs spētu saskatīt meitenes resursus, reālās iespējas un kopā pārrunātu kā soli pa solītim virzīties uz priekšu ar skolas lietām. Tomēr tas, ka viņa saka "ka netiek ar sevi galā" varētu liecināt, ka būtiska palīdzība varētu būt profesionāla - neirologa un psihoterapeita, kurš varētu pamatīgāk iedziļināties psihes problēmās un adekvāti palīdzēt ar ārstēšanu. Jūsu mudinājums uz šādu lēmumu arī būtu liels atbalsts.
Veiksmi vēlot,
psihoterapeite dr.Inta Kalniņa

01.11.2016. Brigita jautā:
Labdien! Kā izskaidrot pieauguša cilvēka tendenci kost otram līdz zilumiem, esot alkahola reibumā ? Vai tā ir agresija attiecībās , kas izpaužas tādā veidā? Paldies par atbildi!

Atbilde:

Labdien, Brigita!

 

Košana tiešām ir agresijas izpausme. Tā var būt saistīta ar cilvēku, kam kož, bet var būt pārnesta arī no citām attiecībām. Savā ziņā tā ir agrīna, primitīva agresijas forma, biežāk saistīta ar nenobriedušu personību. Ja tā izpaužas tikai alkahola reibumā, tad skaidrā prātā ir apslāpēta, apspiesta.

 

Ar cieņu, Baiba Gerharde


31.10.2016. Viktorija jautā:
Labdien! Es slimoju ar anoreksiju pusgadu. Es ārstejos slimnīcā. Kad es aizgāja no slimnīcas es daudz ēdu. Tagad mans svars 67 un augums 168. Tas ir normali? Man liekas, ka man ir kompulsīvā pārešana. Vai pareizi es domāju?

Atbilde:

Labdien, Viktorija!

 

Jūsu svars ir normāls.  Ja  Jūs domājiet, ka Jums  ir  kompuslīva pārēšanās,  tad  Ķermeņa Masas Indekss  (23,7)   par to  neliecina. Šķiet, ka Jūsu  doma par  kompulsīvu pārēšanos ir  nepareiza.

 

Ar cieņu,

Andis Užāns

 

 


31.10.2016. Modra jautā:
Mana māte pirms sešiem mēnešiem pārcieta insultu. Lai gan palikuši smadzeņu darbības traucējumi, viņa var staigāt un apkopt sevi, bet ir dažādi sīkumi, piemēram, aizmirst iedzert zāles, nobloķē mobilo telefonu vai aizmirst uzlādēt to. Visa aprūpe ir vairāk uz mani, māsa kaut kā norobežojas un nezvana ne man ne mātei. Tagad, kad māte atkal kārtējoreiz bija slimnīcā, jūtos ļoti uzvilkta. Ko, lai iesāk, ja saskarsmē ar savu māti palieku ļoti nervoza, pat sāku pacelt balsi? Iestājas pilnīgs bezspēks

Atbilde:

Labdien, Modra!

 

Jūsu vēstulē ir daudz satraukuma un arī baiļu. Mamma ir slima un māsa Jums nepalīdz. Izskatās, ka esat palikusi viena ar mammas slimību, kopšanu, pieskatīšanu un palīdzēšanu. Jums būtu nepieciešams atbalsts, drošības sajūta. Varbūt, Jūs to varat rast savā ģimenē, tuviniekos, piesaistīt māsu, mammas aprūpei.

Ieteiktu apmeklēt Krīzes psihoterapijas kursu, varbūt, arī par īslaicīgu medikamentu lietošanu, būtu vērts padomāt. Bet to noteiks psihoterapeits.

 

Palīdzība Jums ir nepieciešama un labi, ka Jūs to jau esat sākusi meklēt!

 

Ar cieņu

dr. Maija Kārkliņa


28.10.2016. L. jautā:
Labvakar! Kas liek cilvekam apcelt otru cilveku? Atseviskas frazes,kuras virspuseji skiet diezgan nevainigas, bet iedzilinoties teiktaja, jausams apvainojums vai nirgasanas. Labakie draugi, ar kuriem kopa jau 10 gadus un kopa iziets cauri visam, pedeja laika "brauc virsu". Kad vienam no viniem pajautaju, kas noticis, vins brinas, viss esot kartiba, bet tas turpinas. Nekas nav kartiba, nezinu, kapec. Loti sap, ka ta izturas man tik mili cilveki. Citu draugu nav. /Atvainojos par garumzimju trukumu

Atbilde:

Labdien, L.!

 

Paldies par jautājumu! Lielākā daļa cilvēki ir jūtīgi pret atklātu vai slēptu kritiku. Tā sāp kādu laiku. Jūs jautājiet, kas liek cilvēkiem vienam otru apcelt? Parasti tās ir emocionālas sāpes, kas piedzīvotas tagadnes attiecībās vai arī - pagātnē līdzīgās sitācijās. Sāpināti cilvēki vairāk vai mazāk sāpina citus. Kādreiz tas notiek tā, ka paši to neapzinamies. Es ieteiktu mēģināt noskaidrot situāciju vēlreiz. Ja aizvainojumi turpinās, tad tādas attiecības vajadzētu uz kādu laiku pārtraukt. Jūs minat, ka citu draugu nav. Es iedrošinātu paskatīties vērīgi apkārt. Iespējams, ka izdodas uzsākt attiecības ar kādu citu, kurš pret jums izturēsies ar cieņu un atbalstu. Šo situāciju der izpētīt arī no citas puses, uzdodot sev jautājumu - vai es kaut kā neveicinu pret sevi tādu attieksmi? Var pajautāt viedokli kādam trešajam, kurš jūs visus pazīst - varbūt, ka skats no malas arī kaut ko atklāj.

 

Novēlu nezaudēt drosmi draudzēties!
Inese Drēska


27.10.2016. Laura jautā:
Pastāv uzskats,ka ir kaitīgi apspiest/paturēt savas emocijas (piem.,dusmas, bailes,stress, vientulība,aizvainojums). Ilgstoši apspiežot emocijas nākas maksāt ar nopietnām veselības problēmām. Jautājums - Kur likt emocijas vai kā tās izlikt "pareizā" veidā?

Atbilde:

Labdien, Laura!

 

Emocija ir kaut kas, ko cilvēks pārdzīvo kā jūtas, un kura motivē, organizē un virza viņa uztveri, domāšanu un darbību.

Tā mobilizē ķermeņa enerģiju un to var izjust sevī kā tendenci izdarīt darbību. Konkrēta emocija ved pie konkrētas aktivitātes(uzvedības). Organizē domāšanu. Ietekmē to, kā mēs redzam un dzirdam. Emocija ietekmē apziņu. Gan mērķis, gan nākotne ir tikai vārdi, ja tie nav iedvesmoti ar jūtām jeb aiz tiem nestāv emocijas.

Emocijas ir iedzimtas.

Emocijas ir daudz un katra no tām izpaužas pa savam. Emocionālais stāvoklis var ilgt no dažām sekundēm līdz dažām stundām un var būt vairāk vai mazāk intensīvs.

Emocionāla iezīme cilvēka raksturā ir katra indivīda tendence izteiktāk pārdzīvot to vai citu emocionālo stāvokli. Gēni ietekmē katras emocijas pārdzīvojuma sliekšņus. Tomēr cilvēks dzīves laikā var iemācīties vadīt iedzimto emocionalitāti un kaut kādā mērā transformēt to. Sociokulturāla ietekme un individuālā pieredze ietekmē ne tikai emociju ekspresijas iemaņas, bet ietekmē arī saiknes starp noteiktu stimulu dzīves situācijā vai iekšējā pasaulē un noteiktu emociju, kā arī nosaka uzvedības paternus, kas pavada konkrēto emociju. Svarīga kļūst audzināšana, iemācīšanās un citi vides faktori.

Emocijas ietekmē praktiski visus cilvēka eksistences aspektus. Ja emocijai adekvāta uzvedība kaut kādu iemeslu dēļ nav iespējama, var rasties psihosomatiski traucējumi. Lai kāda būtu emocija, kuru pārdzīvo cilvēks, tā vienmēr izsauc fizioloģiskas izmaiņas organismā. Ja emocija nesasniedz cilvēka apziņas slieksni, tā paliek pašai nepamanītas. Tomēr tai ir ietekme organismā.

Ja, piemēram, bērnam ir zems emocijas pārdzīvojuma slieksnis, ja viņš bieži pārdzīvo un bieži pauž to, tas neizbēgami izsauks īpašu reakciju un attieksmi pret viņu pieaugušajā un citos. Vienmēr mijiedarbojas ģenētiskie un šie ārējie faktori, veidojot noteiktas personības iezīmes. Emocionalitāte ietekmē personības iezīmju formēšanos un sociālo attīstību, pat intelektuālo attīstību.

Tā kā emocija var būt cilvēka apziņā neatkarīgi no kognitīvajiem procesiem, cilvēks pārdzīvo emociju, neapzinoties to, t.i. nenosauc to par emociju, jūtām. Kauna pārdzīvojums un kauna apzināšanās ir dažādi procesi. Tie var ietekmēt viens otru. Kauna pārdīvojums izsauc kaunpilnas domas un darbības, bet pašrefleksija jeb pašapzināšanās,ka pārdzīvo konkrēto emocionālo stāvokli kā likums transformē gan kauna pārdzīvojumu, gan pašu emociju. Emocijas apzināšanās palīdz zināmā mērā kontrolēt emocionālo procesu. Piemēram, cilvēks izlemj mazināt emocijas mīmisko izpausmi, emocijas ekspresīvo komponenti., tā mazina emocijas subjektīvo pārdzīvojumu.

Katras iedzimtās emocijas pārdzīvojuma kvalitāte paliek nemainīga visā cilvēka dzīves garumā. Tomēr iemesli dzīvē, kas emociju izsauc un emocionālā pārdzīvojuma sekas atkarīgas no cilvēka psihes nobrieduma pakāpes. Atsevišķu emociju aktivācija ir iespējama tikai attīstoties kognitīvām funkcijām. Piemēram, pirmajos dzīves mēnešos mazulis nepilnīgi atdala sevi no apkārtējiem cilvēkiem. Tikai iemācoties apzināties sevi kā atsevišķu veselumu, viņš varēs pārdzīvot tādas emocijas kā kauns( saasināta pašapzināšanās, savas nespējas, neadekvātuma apzināšanās), nicinājumu, vainu. Emocijas rašanās iemesls un sekas ir atkarīgas no cilvēka piedzīvotajām dzīves situācijām un apstākliem. Emocionālais pārdzīvojums atkarīgs arī no tā, cik cilvēks ir noguris, izsalcis un cik spēcīga ir seksuālā vajadzība. Emociju aktualizēšanās iemesli un sekas ir atškirīgas dažādās kultūrās. Var un atšķiras vienas kultūras ietvaros. Pat ģimeņu vai atsevišķu ģimenes cilvēku ietvaros. Šo mainīgumu nosaka cilvēka individuālā attīstība, daudzām emocionālām reakcijām un notikumiem bagātā pieredze. Piemēram, nobijies mazulis ķersies pie mātes. Pusaudža apziņā tāda uzvedība asociēsies ar kaunu, ar kuru sadzīvot cilvēkam ir tikpat grūti kā ar bailēm. Tāpēc cilvēks pusaudža vecumā sāks censties sadzīvot ar bailēm citādi - centīsies domājot novērtēt briesmu pakāpi, ieņemt izdevīgu pozīciju, un ja neizdodas, vienkārši ignorēs briesmas, nepiešķirs  tām nozīmi( pārliecība). Mazi bērni bēg,bet vecāki bērni pārvar bailes ar verbāliem līdzekļiem. Attīstības gaitā cilvēks iemācās dažādas emocionālās reakcijas( veidus) uz bailu pārdzīvojumu. Visi šie veidi ir emocionālās reakcijas modifikācijas.  Ar vecumu emocionālās reakcijas izmainās. Reakcijas, kuras izsauc emocionālais pārdzīvojums, klūst maigākas un vājākas. Mīmiskās izpausmes klūst izsmalcinātākas,cilvēks spēj  iemācīties paust emocijas verbāli. Ar vecumu mazāk raud, izjūtot skumjas, neslēpj seju, kad samulst, reti sarkst. Ar vecumu un apgūstot dzīves gudrību un mainās ne tikai emocionālās reakcijas, bet arī konkrēto emociju aktivātori. Es gribētu piebilst, ka intereses emocija ir būtiska katra cilvēka emocionālā nobrieduma sasniegšanā. Interese par sevi, par sevi pasaulē un pasauli.

Ir daudz un dažādu veidu, kā interesēties. Var lasīt grāmatas, uzdot jautājumus.

Vēlu veiksmi tieši jeb esot kontaktā ar cilvēkiem arvien vairāk apzināties savas izjūtas un darbības bez liekas sevis analizēšanas par to pareizību vai nepareizību.

Ar cieņu,

Dr. Inga Pētersone



27.10.2016. Marta jautā:
Labdien, dzīvojot kopā ar vīramāti viņa mani dažu gadu laikā ir novedusi līdz baltajām pelītēm... Kā man dzīvot ikdienā, ja man ir paniski bail pat līdz WC aiziet, ja viņa ir mājās. Arī ārā bail iet, bail viņu satikt, kāpju pāri sētai, lai neredz.. Viņai ir kaukādi traucējumi (dzer xanax un tādas kukū zāles). Man šķiet es arī kļūstu kukū. Ļoti bieži sapņos redzu, kā aizeju uz viņas istabu un nositu viņu. Tad pamostos un nesaprotu - biju tur vai nē. Terapija noderētu, bet ko varat ieteikt tepat?

Atbilde:

Labdien, Marta!

 

Ārsta psihoterapeita vai psihiatra konsultācija noteikti ir labākais, lai saprastu, kura no Jums ir "kukū", kā Jūs rakstāt. Pēc Jūsu apraksta nav saprotams, ar ko vīra māte ir tik bīstama, ka Jums ir tik ļoti jābaidās. Ārsts izvērtētu Jūsu psihisko veselību, pēc Jūsu detalizētāka apraksta arī vīramātes veselību un bīstamību, un piedāvātu risinājumus.

Vai esat ar vīru apsvēruši iespēju nedzīvot kopā ar vīramāti, ja viņa patiešām ir galvenā vaininiece Jūsu bailēs?

Pat viena konsultācija pie speciālista varētu mainīt Jūsu dzīvi.

Dariet to!

 

Ārste psihoterapeite Dace Cerava.


25.10.2016. Zane jautā:
Dzīvojos mājās ar 11. mēnešus vecu mazuli. esmu kopā ar viņu 24/7, jo vīrs, lai arī iesaistās un palīdz nav ar mieru palikt viens ar mazuli, kurš ir diezgan kaprīzs un daudz raud (arī naktīs). Mēģinājām pieradināt mazuli pie aukles, mēneša laikā ik dienu mums kopā pie viņas ejot tas neizdevās, mazulis neizlaiž mani no telpas, histēriski sāk raudāt. Esmu pilnīgi izsīkusi, pēdējā laikā jūtos nomākta, neko vairs negribas, viss tracina, raudu par katru sīkumu. vai ir iespējams kāds risinājums?

Atbilde:

Labdien, Zane!

 

Mātes un bērna attiecības ir ļoti caurlaidīgas - mātes emocionālais stāvoklis ietekmē bērna emocionalitāti, un arī bērna emocionālais stāvoklis ietekmē mātes pašsajūtu. Jūsu sūdzības - „esmu pilnīgi izsīkusi, jūtos nomākta, neko vairs negribas, viss tracina, raudu par katru sīkumu" liecina, ka šobrīd ciešat no depresijas. Iemesli depresīvajām sajūtām varētu būt dažādi :

-- Lai arī nepastāstāt, kad šie simptomi parādījās, šeit varētu domāt par pēcdzemdību depresiju, kas attīstās 6 nedēļu laikā pēc dzemdībām un ilgst vismaz 2 nedēļas. Jūsu depresīvo noskaņojumu jūt arī mazulis. Viņš aug nemierīgs un trauksmains.

-- Neskatoties uz hormonālajām svārstībām, lielā mērā Jūsu sajūtas varēja ietekmēt arī tas, kādas attiecības agrīnā vecumā Jums pašai bijušas ar savu māti.

-- Reizēm bērns piedzimst izteikti emocionāli jūtīgs un prasīgs. Lai cik daudz rūpju un mīlestības Jūs viņam nedotu, tās vienmēr būs par maz. Ir viegli justies sarūgtinātai un atraidītai no sava bērna, ja viņš neatbild uz Jūsu pūlēm nomierināt viņu.

-- Iespējams, ir jāmeklē atbilde arī Jūsu un vīra attiecībās. Stājoties laulībā, Jūs rēķinājāties, ka saņemsiet mīlestību un rūpes no vīra. Piedzima bērns. Jūs domājāt, ka bērns nesagādās Jums īpašas rūpes, bet izrādījās, ka vīrs nav ar mieru palikt ar mazuli, un Jums vienai jātiek galā ar bērna aprūpi un vajadzībām. Jūs nebijāt tam visam gatava, nogurāt un iekritāt depresijā.

Jums ir jākonsultējas ar psihiatru vai psihoterapeitu. Speciālists noteiks diagnozi un uzsāks ārstēšanu. Psihiatrs izrakstīs zāles, psihoterapeits piedāvās sarunu. Un atcerieties, nav svarīgi, cik nomākta Jūs jūtaties, Jūs joprojām esat laba māte, tikai šobrīd Jums vajadzīga palīdzība. Nekautrējieties to lūgt, ja ne vīram, tad varbūt savai mammai, vīramātei, draudzenei vai kādam citam radiniekam.

 

Ar cieņu, dr. Iveta Valaine.


23.10.2016. Dace jautā:
Labdien! Kādi var būt iemesli tam, ka nespēju izveidot ciešu draudzību ar cilvēkiem? Man ir daudzi paziņas, ir draugi, bet attiecības ir diezgan virspusīgas. Gribu draudzēties pa īstam, pavadīt laiku kopā, nodarboties ar interesantām lietām.., tik ļoti gribu atrast domubiedrus, cilvēkus, ar līdzīgām interesēm utt, bet jūtu, ka manī ir kas tāds, kas iespējams cilvēkus no manis atgrūž, nezinu, kas tas varētu būt

Atbilde:

Labdien, Dace!


Jūs rakstiet, ka jūtat, ka jūsos ir kas tāds, kas iespējams cilvēkus no jums atgrūž. Jautājums, kā jūs uzvedināt atrast iemeslu. - Varbūt Jums ir kaut kas, kas jums sevī nepatīk un kā dēļ jūs pati ar sevi negribētu būt pārāk ciešās attiecībās? Iespējams tādēļ jums šķiet, ka citi arī to nevēlas, kaut tas nebūt to vēl nenozīmē, jo citi cilvēki jūs redz citādi kā jūs pati.

 

Iespējams, ka jūs situāciju redzat spoguļskatā - jums šķiet, ka cilvēki no jums atgrūžas, bet varbūt, ka ir otrādi. Varat mēģināt ieraudzīt sevī - vai ir kas tāds, ko jums citos grūti pieņemt, kas jums citos nepatīk. Vai ir kāds konkrēts brīdis vai situācija, kurā jūs sākat justies diskomfortabli un distancējaties? Nereti veidot ciešas attiecības traucē kādas jūtas - kauns, bailes, nedrošība vai citas. Mums katram ir savas robežas un tas, cik tuvu vēlamies ar citiem būt. Ar visiem cilvēkiem tas nav vienādi.


Jūs pati varat būt sākuma punkts, ko izpētīt. Lai Jums ar to veicas!


22.10.2016. Seal jautā:
Sveiki. Vai tas ir normāli ka ejot pie terapeita, jārēķinās ar to, ka kabinetā pārrunātais var tikt: 1) izstāstīts publiski, piem, intervijās, 2) ierakstīts kādā blogā, publikācijā vai grāmatā utt., 3) analizēts lekcijās mācību vajadzībām. Tas ir it kā anonīmi, bet tomēr bez klienta atļaujas. Apmeklējot terapeitus, neviens nebrīdina, ka kabinetā pārrunātais pēc tam tāpat var tikt izmantots publiski. Vai tas ir ētiski un kāpēc terapijā neviens nebrīdina, ka konfidenciāls nebūs nekas no pārrunātā?

Atbilde:
Labdien!

Protams, viss, kas tiek runāts ārsta kabinetā, ir konfidenciāls un netiek izpausts ārpus tā.
Ja intervijās vai lekcijās tiek lietoti klīniskie piemēri, tos aizšifrē tā, lai pacienta identitāte nebūtu atpazīstama. Bieži šie piemēri tiek vienkārši izdomāti vai arī aizgūti no mācību grāmatām.
Ja Jums radušās aizdomas par informācijas izpaušanu ārpus ārsta kabineta, iesaku vērsties mūsu Ētikas komisijā!

Cieņā,

Tija Vanaga