Jautājumi > Atbildes

Atbildes

<< < 3 no 41 > >>

03.03.2015. Anna jautā:
Paldies, par jūsu sniegto atbildi! Taisnība, jā, mani bērnībā no 4-13 gadiem apsmēja par lieko svaru, tagad, kad esmu sasniegusi normālu svaru, neviens mani vairs neapsmej, protams, es jūtu, ka tas ir iedragājis manu pašapziņu. Problēma arī ir tā, ka es īsti nejūtu to mīlestību un uzmanību no saviem vecākiem, mamma vienmēr ir aizņemta darbos, tētis tāpat, plusā tam vēl viņam ir problēmas ar alkoholu. Cik es sevi atceros es vienmēr esmu jutusies vientuļa. Kā man mainīt to visu uz labo pusi?

Atbilde:
Labdien, Anna!

Saprotu, ka Tu šobrīd ļoti vēlies justies labāk savā dzīvē, šķiet, pat izmisīgi vēlies saņemt atbildi uz jautājumu: „Kā man mainīt to visu uz labo pusi?"

Mēģināsim saprast, kas tad ir noticis un ko darīt? Tu esi nedaudz aprakstījusi savu dzīvi - „no 4 - 13 gadiem mani apsmēja par lieko svaru", „īsti nejūtu to mīlestību un uzmanību no saviem vecākiem", „mamma vienmēr ir aizņemta darbos, tētim ir problēmas ar alkoholu", „vienmēr esmu jutusies vientuļa". Šādās attiecībās ģimenē neviens nevar būt laimīgs, arī Tu nē un ilgstoši izturēt šādu bezcerīgu situāciju ir grūti. Jau no agras bērnības Tu savas ciešanas un vientulību „apēdi", tādejādi cenšoties mazināt neizturamās jūtas. Tomēr šāda pašsajūtas uzlabošanas metode pavērsās pret Tevi pašu - Tu tikai pieņēmies svarā, tevi apsmēja. Ar laiku Tevī esošais gribasspēks ļāva kontrolēt ēšanu un noregulēt svaru, bet Tu joprojām juties vientuļa un nelaimīga. Tad Tu pieķēries domai, ka attiecības un mīlestība būs labākās zāles pret šīm ciešanām, - esot ar kādu kopā, Tu kļūsi laimīgāka un izrausies no drūmās ģimenes situācijas. Tomēr attiecību veidošana neizdodas. Iestājas izmisums un bezcerība. Ko Tu vari darīt šobrīd?

Tā kā Tev ir bijis pietiekošs gribasspēks, lai tiktu galā ar lieko svaru, tad, domāju, Tu esi arī spējīga mācīties un iegūt labu izglītību, attīstīt prātu un intelektu un iepazīties ar sev līdzvērtīgiem puišiem. Padomā arī, kas Tevī varētu būt tas pievilcīgais, kas patiktu pretējam dzimumam, un attīsti to. Tomēr ņemot vērā visu Tevis iepriekš rakstīto, viss nav tik vienkārši. Ja tuvu attiecību veidošana paliek neiespējama, lai cik izglītota un spējīga esi, ir jādomā, ka Tavu grūtību pamatā ir Tavs „izmainītais" pasaules uzskats - domas un jūtas par sevi un citiem cilvēkiem (tas, ko aprakstīju iepriekšējās atbildēs). Diemžēl to mainīt nav iespējams, tikai saprotot to vai pieslēdzot gribasspēku. Te palīdzēt var speciālists - ar psihoterapijas palīdzību ir

iespējams izdzīvot un caurstrādāt sāpīgo bērnības pieredzi, lai tā neatkārtotos tagadnē, lēnām mainīt savu pasaules uzskatu un celt pašvērtību. Anna, es ieteiktu aprunāties arī ar vecākiem. Domāju, viņi vēl Tev tikai labu un rūpējas par Tevi tādā veidā, kā spēj. Pastāsti vecākiem par to, kā jūties, ko domā, pastāsti par savām

bērnības atmiņām, lai viņi saprastu, kā esi jutusies un jūties. Ja Tev ir grūti runāt, uzraksti vēstuli vecākiem. Neturi sāpes sevī.

Lai Tev veicas!

Ar cieņu, dr. Iveta Valaine.


28.02.2015. Anonymous jautā:
Sveiki! Vai ir iespējams, ka vīrietim nav jutekliskuma kā tāda? Vai arī jutekliskuma trūkumam iespējami tikai psiholoģiski iemsesli?

Atbilde:

Labdien!

 

Vispirms būtu jāuzzina Jūsu skaidrojums un izjūta par šo terminu, par ko Jūs neko nerakstāt. Jutekliskums ir visiem cilvēkiem neatkarīgi no dzimuma. Ir personības tipi un psihiskas dabas traucējumi, pie kuriem jutekliskumu apzināties vai izjust cilvēkam ir pārāk neizturami vai nu dusmu vai baiļu, vai prieka trūkuma dēļ. Neatkarīgi, vai tas ir jautājums par Jums vai par Jums kādu svarīgu cilvēku, šķiet, ka tas Jums ir svarīgs. Novēlu to noskaidrot!

 

Ar cieņu, Ilona Sprūģe


27.02.2015. Mila jautā:
Jau no bērnības esmu depresīva, vairākas reizes esmu mēģinājusi veikt pašnāvību. Pirms pusotra gada piedzīvoju smagas attiecības un ilgi pēc tam es izjutu vainas apziņu. Tagad esmu jaunās attiecībās, taču man ir biežas dusmu lēkmes- šķaidu traukus, kliedzu, situ sevi, jūtos tā it kā manī būtu monstrs. Esmu ļoti greizsirdīga, nespēju uzticēties, apvainojos bieži, bet pēc brīža jau esmu jaukākais cilvēks pasaulē un lūdzu piedošanu. Es nesaprotu, kas ar mani notiek! Vai varat man palīdzēt?

Atbilde:

Labdien, Mila!

 

Paldies par jautājumu! Ir labi, ka lūdzat pēc palīdzības. Jūs rakstāt, ka nejūtaties labi kopš bērnības un, ka vairākas reizes ir bijis tik smagi, ka zudusi vēlme dzīvot- tas liecina, ka ciešanas ir bijušas lielas un ilgstošas.
Iespējams, ka grūtību dēļ sakrājies daudz aizvainojuma un dusmas. Iespējams, ka blakus nebija sirsnīgi, draudzīgi cilvēki, uz kuriem varētu paļauties un meklēt atbalstu. Nereti tāpēc vēlāk dzīvē attiecības veidojas sarežģītas, jo citi nespēj mierināt tik daudz, nav tik pacietīgi vai saprotoši kā gribētos.

 

Žēl, ka iepriekšējās attiecības nenesa gandarījumu un izjuka. Par ko izjutāt vainas sajūtu? Arī esošās attiecībās izjūtat neuzticēšanos, greizsirdību un dusmojaties. Vai Jūsu draugs tā uzvedās, ka jūs jūtaties tā kā aprakstāt? Vai tās ir jūtas, ar kurām "cīnieties" kopš bērnības? To varētu saprast garākas sarunas laikā. Ja Jūs būtu gatava izpētīt, kas tieši izraisa šādas jūtas, tad varat griezties pie psihoterapeita. Ārsts-psihoterapeits spēs izvērtēt, vai labākais risinājums būs sarunas vai kāds cits risinājums. Turpiniet meklēt palīdzību līdz sāksiet justies labāk!

 

Lai izdodas!
Inese Drēska


25.02.2015. Ilona jautā:
Sveiki. Man ir izveidojusies sarezgita situacija sakara ar manu pasreizejo puisi. Problema ir taja ka vinam no ieprieksejam atiecibam ir 2 berni pret kuriem neesmu pret un bijusi kura vienmer zvanas un vaino mani pie ta ka nepavada tik daudz laika ar berniem, bet tai pasa laika uzstada ultimatu ka bernus nedrikst nemt pie mums kamert esmu majas. Un pec tam kad uzzinaja par musu saderinasanos uzrikoja skandalu ka bernus vispar vinam neredzet ja vins neatgriezisies pie vinas un berniem.

Atbilde:

Labdien, Ilona!

 

Jūsu draugam ir jāgriežas bāriņtiesā, lai noregulētu bērnu apmeklēšanas jautājumus. Pirms tam vēlams griezties pie advokāta, kurš palīdzēs sagatavot dokumentus bāriņtiesai.

 

Ar cieņu,
dr. Ērika Rutkovska


24.02.2015. Minnija jautā:
Labdien!Pirms 5 gadiem iepazinos ar puisi, kurā iemīlējos, bet viņš vēlējās tikai seksuāla rakstura attiecības, kurām piekritu, jo vēlējos būt blakus vismaz tik daudz. Viņš veidoja attiecības ar citām sievietēm, bet man vienmēr atteica. Tā tas turpinājās kādus 4 gadus, līdz viņš atzinās mīlestībā. Sākām dzīvot kopā pirms 6 mēnešiem, šķiet, ka vairāk strīdamies kā atrodam ko kopīgu. Es zinu, ka nespēju viņam uzticēties, jo visu laiku rodas aizdomas, lai gan viņš apgalvo, ka tam nav iemesla.

Atbilde:

Labdien, Minnija,

 

No jūsu rakstītā nav skaidri saprotams, ko vēlaties noskaidrot. Bet, izlasot aprakstīto situāciju, rodas vairāki jautājumi, uz kuriem jums pašai vajadzētu rast atbildes:
Ko jums nozīmē šis vīrietis, ja esat gatava pieļaut, ka viņš veido attiecības arī citām sievietēm, kādas attiecības bija starp jums un minēto vīrieti šos 4 gadus? Saprotams, ka nespējat uzticēties viņam, jo, kā pati teicāt, iepriekš viņš veidoja attiecības ar citām sievietēm.
Ja pati risinājumu nespējat atrast, jāvēršas pēc palīdzības pie psihoterapeita. Psihoterapeits var palīdzēt sakārtot sevi.

 

Ar cieņu,
Dr. Inguna Rudzīte


23.02.2015. Ilona jautā:
Jautājums loti vienkārš,cik maksā vizīte pie psihoterapeita un vai atškirās cenas bērniem un pieaugušajiem.

Atbilde:

Labdien, Ilona!

 

Vizīte pie privāta ārsta -psihoterapeita maksā ne mazāk kā 35.00 eiro. Valsts apmaksātie - Psihiatriskajā slimnīcā, Onkoloģijas centrā un Bērnu slimnīcā - ir par brīvu. Tomēr tie ir pieejami gadījumos, ja pacients ir stacionēts - atrodas slimnīcā. Vislabāk ir piezvanīt izvēlētam psihoterapeitam un personīgi pavaicāt par samaksu, jo katrs ārsts pats sev to nosaka. Cik zinu, cenas bērniem un pieaugušajiem neatšķiras.

Ar cieņu, dr. Lapsa

21.02.2015. Anna jautā:
Sveiki, es esmu 17 gadus veca jauniete un mani nomāc tas, ka es gribu veidot attiecības, bet tad, kad viss liecina par to, ka tās veidosies es vienkārši apjūku un nozūdu, es atrodu iemeslus, kāpēc labāk būt vienai, kāpēc tā notiek? Es vispār nesaprotu, kāpēc man tik ātri mainās domas, vienu dienu es gribu būt attiecībās, otru dienu es jau vairs nezinu, ko gribu, kā man tikt skaidrībā ar sevi? Jā, varbūt es vēl esmu par jaunu un nenobriedušu attiecībām, bet es vairs negribu justies tik vientuļa.Sveiki, tagad, kad esmu sevi beidzot iemīlējusi un pieņēmusi tādu, kāda esmu, es gribētu uzzināt, kā lai nojauc to sienu ap sevi, kas mani ilgus gadus ir pasargājusi no citiem, kā kļūt drosmīgākai, atvērtākai, kā nenobīties no dzīves izaicinājumiem un iemācīties riskēt? Jo es vēl aizvien nespēju pilnībā atbrīvoties citu klātbūtnē, kaut kas mani attur, kāpēc tā? Es esmu ļoti pašpietiekama, kā man iemācīties ielaist cilvēkus savā dzīvē, kā arī kāpēc man uznāk tādi periodi, kad gribu pabūt viena?

Atbilde:

Labdien, Anna!

 

Tās ir dabiskas vēlmes - būt attiecībās, iemīlēties un pieķerties. Arī Tu to vēlies, bet nesaproti, kāpēc nespēj ielaist citus cilvēkus savā dzīvē un jūties vientuļa. Man ir grūti piekrist tam, ko raksti par sevi - „esmu sevi beidzot iemīlējusi un pieņēmusi tādu, kāda esmu". Apziņas līmenī Tu saproti, ka nav iemesla šaubīties par sevi (iespējams, labi mācies, rūpējies par savu izskatu, Tev ir dažādas intereses), tomēr Tavs pašraksturojums - „nespēju atbrīvoties citu cilvēku klātbūtnē, kā kļūt drosmīgākai, atvērtākai un nenobīties", - vairāk liek

domāt, ka Tev ir zems pašvērtējums un neadekvāti kritiska attieksme pret sevi. Šīs savas kritiskās domas par sevi Tu ieliec citos (projicē), un tad citu attieksme pret Tevi, pēc Tavām domām, kļūst negatīva. Un „pašpietiekamība" ir baiļu rezultāts, tāpat kā iemesls, kāpēc pazust un labāk būt vienai arī ir bailes un kauns, ka citi (zēni) uzzinās, cik neinteresanta, smieklīga un dumja esi. Tu baidies, ka Tev nodarīs pāri un, izvairoties no attiecībām, Tu pasargā sevi no atraidījuma un pamešanas. Bet varbūt Tev bijusi sāpīga pieredze bērnībā,

kad bija sajūta, ka Tevi nemīl, vai juties pamesta - atstāta bērnu dārzā, pie vecmāmiņas, vai piedzima brālis vai māsa, un tagad Tu baidies uzticēties, baidies būt sāpināta. Bet tie ir tikai mani minējumi, tāpēc es ieteiktu Tev aprunāties ar psihoterapeitu. Kopā ar psihoterapeitu Tu sapratīsi savas domas un sajūtas un to veidošanās cēloņus un lēnām izmainīsi savus priekšstatus par sevi un citiem.

 

Anna, Tu esi jauna, un veidot attiecības, patiesi, šajā vecumā ir ļoti dabiski!

 

Ar cieņu, dr. Iveta Valaine.


20.02.2015. Santa jautā:
Meklēju speciālistu, kas var palīdzēt atrisināt manu problēmu. Televīzijas šovi protams ir šovi, bet tie rosināja uzrakstīt. Manu problēmu tautā sauc slinkums un bardaks. Un laikam nav ētiski apspriest šo jomu publiski. Šovs par vācējiem varētu būt viena sērija no manas dzīves. Iespējams arī Latvijā ir kāds terapeits, kas pētījis šo jomu. Ļoti vēlētos saprast iemeslu, kāpēc panika un tik izteikta nevēlēšanās kārtot lietas ap sevi. Un kā to izmainīt? Paldies, ja atbildēsiet! Santa Bauskas pusē. Lai pavasaris priecē ar siltiem saules stariem!

Atbilde:

Labdien, Santa Bauskas pusē!

 

Man liekas, ka tā joma, ko vajadzētu pētīt terapeitam, lai Jums palīdzētu, esat Jūs pati. Dažādas klasifikācijas, tipoloģijas, diagnostiskās kategoriijas var dot kādu ieskatu, bet, man šķiet, ka Jums svarīgi saprast pašai sevi un rast ierosmi pārmaiņām. To Jums var palīdzēt jebkurš psihoterapeits.

Lai izdodas atrast savējo un mainīt savu pašsajūtu un dzīvi!

Ar cieņu, Baiba Gerharde


20.02.2015. Mārtiņš jautā:
Labdien. Esmu 25 gadus jauns vīrietis. Draudzējos ar meiteni, kurai arī ir 25. Esam kopā vairāk kā gadu. Dzīvojam kopā, plānojam kopā nākotni. Mīlam viens otru. Taču jau ilgāku laika posmu (vairāk kā pus gadu) ir seksuālas problēmas. Draudzenei absolūti pazudis libido. Dzīvoju nepārtrauktā stresā, nejūtos iekārojams, vīrišķs. Esmu visādi centies, pat aizdomājies līdz tādai lietai, kā mākslīgi varētu samazināt vai vispār atbrīvoties no dzimumtieksmes. Vēlos ar kādu aprunāties, bet nezinu, ar ko..

Atbilde:

Labdien, Mārtiņ!

 

Saprotu gan situācijas nopietnību, gan Jūsu izmisumu. Ļoti gribas cerēt, ka situācija ir labojama. Šeit gan viss atkarīgs no cēloņiem, kas šo problēmu radījuši. Un no tā atkarīgs arī veids, kā to varētu labot.

Patreiz vienīgais racionālais ieteikums, manā skatījumā, ir konsultācija pie speciālista. To vislabāk izdarīt vai nu apmeklējot psihoterapeitu, seksologu vai kādu citu kompetentu speciālistu pēc Jūsu izvēles. Un tā varētu būt gan pāra, gan individuāla (ja jūsu abu viedokļi šai jautājumā patreiz nesakrīt).

Šķiet, ka patreiz paļauties tikai uz saviem spēkiem nebūtu tas labākais variants.

 

Ar cieņu,

dr. Elmārs Vārpa.


19.02.2015. Tereza jautā:
Iepazinos ar savu tagadējo vīru 4.gadi atpakaļ. Abiem bija daudz,kas kopīgs,kā divas apmānītās dvēseles ,kas bija saistoši,-krāpšana, nodevība ,meli. TAGAD ir tā,ka man jābūt atbildīgai par visām viņam darītajiem nodarībām. Sākumā bija labi,bet tagad aiziet galējībās. Jūtos kā , kalpone nevis sieva, sekss neregulārs -gadā 6 reizes, domāju ka viņs irsaglabājis savas bijušās attiecības. Tagad labi ,paēdis ,apkopts bet...

Atbilde:

Cienījamā Teresa!

 

Jūsu jautājumā nav nekā par jūtām, domām vai attiecībām, kam būtu kāda saistība ar cilvēka iekšējo pasauli. Jūs sūdzaties par krāpšanām, meliem un nodevībām, kas tiek vērsts pret jums. Domāju, ka jums vispirms jāvēršas pe advokāta.

 

Ar cieņu, dr. M. Dubava


17.02.2015. Ilona jautā:
Labvakar, man ir radušās problēmas ar dēlu(9gadi). Pa retai reizes vinam nāk dusmu lēkmes kurās vinš ir grūti valdāms. Tad nāk ārā kāds lamu vārds,blaušana,draudēšana ka aizies no mājās utt. Vinš izlādējas um tad ir miers. Vai par ko tādu vajadzētu griezties pie speciālista un pie kāda?

Atbilde:

Labdien, Ilona!

 

No vienas puses varētu teikt- dusmas nav slimība, tās nav jāārstē. No otras- ir vērts izvērtēt, vai dusmu intensitāte atbilst to izraisošajam iemeslam, vai bērns pats labi apzinās, ka ir dusmīgs un par ko ir dusmīgs, un ir vērts domāt par to, kā iemācīt bērnam konstruktīvākus dusmu paušanas veidus, kas vestu pie kāda risinājuma, nevis būtu tikai dusmu izlāde. Ja vēlaties par šiem jautājumiem domāt, tad palīdzēt var psihoterapeits.

 

Ar cieņu,

ārste-psihoterapeite Žanete Sebre.


17.02.2015. KristapsBR.... jautā:
Labdien! gribeju Jums uzdot jautajum. Lieta tāda,ka man 29 viņai 23.. un mums ir divi burvīgi deli (2.gadi) un (1.gads).. mes nepratigi stridamies par visadiem sikumiem... Es jau nesaku ka es bez vainas esu... Bet ko man tagad darit.. mes jau 3menesus dzivojam atseviski.. esam paris reizu tikusies bet sarunas jau nav mus tas labakas strdi ir.. Es tiesam vinju milu un gribu saglabt atiecibas un but kopa ar vinju un berniem...

Atbilde:
Labdien, Kristap!
Uz Jūsu jautājumu "Ko darīt?" atbildēšu ar jautājumu par ko Jums jāpadomā - " Ko jūs gribat sasniegt?" Ja jums abiem ir motivācija palikt kopā, tad varat iet pāru terapijā. Tikai jāsaprot, ka pāru terapeits neko nevarēs izdarīt jūsu vietā, jums pašiem būs jārunā, jācenšas saprast sevi un otru un jāpieņem arī kompromisi. Pāru terapeits tikai palīdzēs šajā procesā. Ja motivācijas abiem nav, tad jāiztur šķiršanās process un jāvienojas par to kā katrs no jums tiksies ar bērniem.
Lai ir spēks pieņemt lēmumu un to realizēt.
Ar cieņu,
Dr. Monta Vasiļevska

17.02.2015. Līna jautā:
Labdien! Esmu nonākusi situācijā, kurā saskaros ar milzīgu nodevību no mīļotā cilvēka un paziņas puses. Neidomājami sāp, it kā jau puisis nožēlo un atvainojās, bet man tam nav īstas ticības. Neraugoties uz to cik ļoti ir sāpējis, nespēju šo cilvēku izslēgt no savas dzīves, lai gan pilnīgi skaidrs, ka tam tāpat nav nākotnes. Šobrīd pati netieku ar sevi galā. No vienas puses saprotu, ka šis cilvēks ir jāizslēdz no savas dzīves, bet tomēr bieži domāju par viņu.

Atbilde:

Labdien, Līna!

Mīļotā cilvēka nodevība un attiecību sabrukums ir liels pārdzīvojums, kas rada daudz dažādu spēcīgu jūtu un bieži arī pretrunīgu. Parasti ir nepieciešams ilgāks laiks, lai to pārstrādātu un dotos tālāk. Tomēr, ja ir sajūta, ka netiekat ar to galā, ieteiktu apmeklēt psihoterapeitu.

Ar cieņu,

dr.G.Zariņa


14.02.2015. Roberts jautā:
Labdien, Mana problēma ir sekojoša: Pēdējā laikā jūtu ka man trūkst personības attīstība - nav mērķu, nezinu ko dzīvē vēlos, meklēju attaisnojumus lai kaut ko mainītu savā dzīvē un izvairos no problēmām.Ar sievu esam kopā jau 10 gadus un arī sieva pēdējā laikā biežāk atgādina ka man trūkst mērķu, jo viņai ar mani ir grūti. Viņa dara radošu darbu un es viņu velku līdzi dziļā bedrē. Es pats agrāk biju radošs, patika darboties un skraidīt - nekad uz vietas nevarēju nosēdēt.

Atbilde:

Katrs no mums var nonākt prokrastinācijas stāvoklī, un radošam cilvēkam ir īpaši grūti to panest. Dzīvot, izvairoties no problēmām un iekšējiem konfliktiem arī nav iespējams. Visdrīzāk situācija sarežģījas arī ar Jūsu izjutamo atbildību par tuviem cilvēkiem. Tas provocē vainas izjūtu, bet vainas izjūta, savukārt, var nozīmēt, ka ir arī dusmas uz sevi. Ja šāds stāvoklis ir ieildzies un apātija ilgoši nepāriet, tas var būt viena no depresijas pazīmem. Es rekomendētu Jums vērsties pie ārsta-psihoterapeita, kurš varēs palīdzēt saprast, kas patiesi ar Jums notiek un kā ir iespējams izlabot situāciju, atkal kļūt mērķtiecīgam, dzīvīgām, laimīgākam.

 

Veiksmi vēlot,
Dr. Tarass Ivaščenko


12.02.2015. Arita jautā:
Labdien, Problēma - māsu greizsirdība. Man ir 29 gadi viņai ir 22, viņa sasniedz vairāk, var vairāk, labāk prot komunicēt, un drīz būs arī augstākā amatā nekā es, darba vietā kurā es strādāju 9 gadus, bet viņa tikai gadu! Sākumā spēju priecāties un atbalstīt, tagad jūtu dusmas un aizvainojumu un piedevām pati jūtos arvien nožēlojamāk. Kāda būtu izeja manā situācijā? Šobrīd esmu pasākusi izvairīties no kontakta ar māsu, lai savāktos, bet īsti neizdodas.

Atbilde:
Labdien, Arita!
Iesaku Jums pieteikties uz konsultāciju pie psihoterapeita. Tas palīdzēs Jums saprast dziļākus cēloņus Jūsu problēmai un risināt to, nevis tikai izvairīties un justies arvien nožēlojamāk.
Ārste psihoterapeite Dace Cerava.

05.02.2015. guna jautā:
Labdien! Man jau ilgāku laiku ir ļoti vientuļi. Bērni (dēli) jau ir izauguši un aizgājuši savā dzīvē, bet nekad nepiezvana man paši, vienmēr tā esmu es, kas pirmā zvana. Problēma ir arī tā, ka man nav darba. Tas jau ir kādu gadu. Nav arī īsti vairs draudzeņu ar ko izrunāties. Pati mēģinu kaut kur iziet. Apmeklēju kādus nedārgus pasākumus- koncertu, teātri, eju uz biblioteku, bet nekur tā īsti prieku un aizrautību nerodu. Kā izrauties no šīs vientulības un pamestības sajūtas?

Atbilde:

Labdien, Guna.

 

Ja šobrīd materiālu grūtību, vai citu iemeslu dēļ, psihoterapiju nevarat atļauties, varu ieteikt turpināt meklēt kādas nodarbes/ aizraušanās, kas Jums sniegtu baudu un ko varētu darīt ar entuziasmu, vēlams labā kompānijā (interešu klubi/sportiskas aktivitātes/izglītojoši kursi/dienas centri).


Ir iespējams apmeklēt arī psihologu vadītas grupu nodarbības (piemēram, mākslas terapija, mūzikas terapija, geštaltterapija, atbalsta grupas), kas ir lētāk nekā individuāla terapija un kur Jus varetu gan padziļināt izpratni par sevi pašu, veidu, kā komunicējat ar cilvēkiem, gan arī daļēji piepildīt savu vajadzību pēc cilvēciska kontakta.


Šādas grupas tiek organizētas gan privātpraksēs, gan vairākos dienas centros Rīgā, kur var saņemt psiholoģisko palīdzību, piemeram, RPNC ambulatorajos centros "Veldre" un "Pārdaugava" vai klīnikā "Dzintari".


No sirds novēlot Jums atrast sev piemērotāko risinājumu,

dr.Ilze Treimane


04.02.2015. Gerda jautā:
Labdien! Ar viru esam kopa loti ilgi, mums ir mazs bernins, bet ir viena lieta, kas musu attiecibas grauj - tas ir vira dusmas un parpasauligs negativisms. Vins nav brutals, agresivs vaiardarbigs. Pat " nedusmu" brizos dikti jauks. Bet to dusmu pilno brizu ir tik daudz par visu sako- pasaules Tas ir tik nomacosi, jo jadoma, ko teikt, ko labak nokluset. Visu laiku esmu sasprindzinajuma. Vai ir kada dusmu terapija, kas varetu mums palidzet?


Atbilde:
Labdien, Gerda!

Šķiet, ka runājat par situāciju, kurā Jums bieži jāievēro „upura" loma. Tas noteikti ir nomācoši un ģimeni graujoši. Varbūt esat situācijas ķīlniece, bet varbūt vīra dusmas ir tas "peramais zēns", kura sodīšana škīet vienīgais ceļš uz laimi? Vīra dusmas var būt atnestas uz Jūsu attiecībām no citurienes (piemēram - attiecības darbā, attiecības ar paša vecākiem) vai arī saistītas ar viņa mazvērtības izjūtu ģimenē. Viens no šāda „dusmīguma" iespējamajiem cēloņiem ir arī depresija, kas vīriešiem pēc bērna ienākšanas ģimenē var attīstīties pat 20% gadījumu. Konkrētais iemesls šobrīd nav zināms.

Labā ziņa ir tāda, ka visas šīs situācijas ir atrisināmas, tomēr svarīgi, vai to, kā jūtaties, esat izrunājusi ar vīru? Vai jūsu attiecības ļauj pārrunāt jūsu abu izjūtas un vienoties par kopīgiem soļiem uz risinājumu? Ja vienojaties, ka nepieciešama palīdzība no ārpuses, tad šai situācijā vispiemērotākās ir pāra konsultācijas pie ārsta - psihoterapeita, kurš to praktizē. Piezvaniet un vienojieties ar izvēlēto speciālistu par tikšanos.
Ar cieņu, dr. Jānis Vītiņš


03.02.2015. Eva jautā:
Labdien! Es no 14 gadiem ( stāžs apm.20 gadi) slimoju ar anoreksiju ar regulāram bulimijas lēkmēm. Stāvoklis pēc manam domām ir vidēji smags. Izlēmu griezties pie pieredzejosu speciālista šajā joma, jo paša spēkiem tikt ar sevi skaidrībā visus šos ilgus gadus neizdevās.Tapec lūdzu Jūsu padomu,kur Rīgā vai Latvijā var griezties pēc palīdzības. Dzirdeju,ka speciālā centra Latvijā nav, vai ir kāds ļoti pieredzejošs speciālists šajā jomā.Agrāk griezos pie psihologiem,diemžēl labāk man nekļuva

Atbilde:

Labdien!

 

Rīgā kopš 2014. gada septembra Veselības centrā VIVENDI (www.vivendicentrs.lv skat. "Ēšanas traucējumi") dažādi speciālisti konsultē pacientus ar ēšanas traucējumiem. Programmas vadītāja ārste - psihoterapeite izvērtē gan vispārējo veselības stāvokli, gan specifiski ar ēšanas traucējumiem saistīto stāvokli, nozīmē nepieciešamos papildus izmeklējumus un konsultācijas kā arī turpmāko ārstēšanu. Uztura speciālists kopā ar pacientu vienojas par nepieciešamo ēšanas režīmu, sastāda plānu un uzsākot ārstēšanu seko tā izpildei.
Programmas pamatā ir psihoterapija (individuāli vai grupā) un/vai fizioterapija, uztura speciālista konsultācijas. Protams, ka pieeja ir individuāla, ņemot vērā pacienta stāvokli, iepriekšējo vai patreizējo ārstēšanos, kā arī iespējamos finansu resursus.


Latvijā valsts medicīnas aprūpē tik tiešām, diemžēl, vēl joprojām nav speciāla ēšanas traucējumu centra vai nodaļas.

Ar cieņu, Dr. Ilze Sestule


03.02.2015. Aija jautā:
Man ir problēma ar mazmeitu.{17} Viņa ir klusa un sevī ierāvusies.Esmu novērojusi,ka bieži ir piečurātas biksītes un noslēptas Man viņa neko nestāsta,ja ari es ko pajautāju.{viņa jau no mazotnes dzīvo pie manis} Sakiet lūdz,pie kā man griezties?

Atbilde:

Labdien, Aija.

 

Prieks, ka izrādat rūpes par mazmeitu un cieņa, ka esat viņas patvērums kopš mazotnes.

Jūsu mazmeitai ir jau 17, mazs laika sprīdis pirms ieiešanas pieauguša cilvēka statusā, atbildībā un rīcībās. Mēdz būt tā, ka jauniešiem ir grūti dalīties visā, kas ar viņiem notiek  ar sev tuvākiem cilvēkiem. Īpaši, ja pēc rakstura bērns ir noslēgts, kluss un vienpatis. Palīdzību var sniegt neitrāli, bet profesionāli  cilvēki, piemēram, ārsti.

Jūsu palīdzība varētu būt tāda, ka piedāvājat sākumā vizīti pie meitenes ģimenes ārsta. Ja kontakts ar ģimenes ārstu ir labs, tālāko palīdzības vai ārtēšanas taktiku, ja tāda būs nepieciešama, ieteiks profesionālis.

Svarīgi būtu, ka izrādat savas rūpes par meiteni un parādat virzienu, kurā iet. Tad paliek cerība, ka mazmeita pieņems Jūsu padomu un  tālāk jau uzņemsies pati atbildību par savu veselību un labsajūtu.

 

 

Cieņā, dr. Gunta Andžāne


30.01.2015. Anonymous jautā:
Labdien! Esmu dzīvojis kopā ar sievieti,mīļoto sievieti 14 gadus. man 43 viņai 47 Dzīvē bijis visādi,bet krāpšanas un lieli ķīviņī nav bijuši,kopa pārdzīvots daudz kas gan pacēlumi gan kritumi. pēdējā mēneša laikā varbūt rusku kļuva vēsāka,esmu pārliecināts ,ka cita vīrieša nav Ģimenes dzīve ritēja savu gājumu ar priekiem un bēdām ar kopīgām domām par nākotni.Un cilvēks vienkārši aizgāja pat neatvadoties,atradu tukšu dzīvokli un vēstuli, sakiet kā rīkoties lai atgrieztu mīļo cilvēku,

Atbilde:

Labdien!

Paldies par vēstuli. Lai labāk varētu atbildēt uz Jūsu vēstuli, būtu nepieciešama pamatīgāka iztaujāšana.
Ko varu pateikt šobrīd: 1. Nevienu cilvēku tā pat vienkārši nevar atgriest. 2. Domāju, ka aiziešana bija sākusies labu laiku iepriekš, jautājums vai to manījāt. 3. Dažkārt tik galēja aiziešana notiek tad, kad nav izdevies runājot mainīt situāciju, attiecības vai arī tad, ja ir sajūta, ka nav jēgas runāt vai nav spēka. 4. Dažkāt pienāk brīdis, ka gribas vienkārši mainīt dzīvi, uzsākt kaut ko pilnīgi nepiedzīvotu, vai vienkārši saprast sevi un tur neviens nav vainīgs, tikai nepieciešama brīva dzīves telpa.

Man ir kāds cits padoms, var būt Jūs šo laiku varētu izmantot lai saprastu sevi, situāciju un ko tā Jums jaunu var nest. Es saprotu, ka varbūt šis nav īstai brīdis, bet varbūt varat par to kaut nedaudz padomāt, jo, ja Jūs savās acīs kļūsiet pievilcīgāks, to redzēs arī citi un tajā skaitā arī Jūsu mīļotā sieviete!

 

Ar cieņu, dr. Ilze Lāce.