Jautājumi > Atbildes

Atbildes

<< < 3 no 41 > >>

17.03.2015. Anonymous jautā:
Labdien. Veelos luugt peec .paliidziibas,jo esmu izproveejusi visu ,lai no savas problemas tiktu valjaa,bet taa liidz galam.arii nekas nav noticis. Ir kaapumi ir kritumi,ir briinishkjiigi un ir pavisam.chaabiigi,tad nu velejos noskaidrot vai ar hipnozes palidzibu var ciiniities pret buliimiju?? paldies.

Atbilde:
Ēšanas traucējumi, tai skaitā arī bulīmija, ir saslimšana, kas nerodas vienā dienā, tās saknes meklējamas agrā bērnībā un sekojošos pārdzīvojumos, kā arī - paiet ilgāks laiks, kamēr tiek apzināts un pieņemts, ka slimo ar kādu no ēšanas traucējumiem. Līdz ar to ārstēšanai nepieciešams laiks (gadi), motivācija un profesionāļa palīdzība. Ir pierādīts, ka vislabākie rezultāti bulīmijas ārstēšanā sasniegti ar psihoterapiju (kognitīvi biheiviorālo,psihodinamisko) to, ja nepieciešams, kombinējot ar medicīnisko ārstēšanu un/vai citām metodēm, kas palīdz izprast sevi un ēšanas traucējumu lomu.
Cik noprotu, šobrīd esat zināmā mērā vīlusies rezultātos, kas sasniegti iepriekš, vai arī pašlaik ir paasinājums un rodusies vēlme visu ātri un vienkārši atrisināt. Par hipnozes efektivitāti ieteiktu Jums konsultēties pie sertificēta hipnologa, vēlams - ārsta.

Ar cieņu, Ilze Sestule
ārste psihoterapeite, psihiatre


17.03.2015. Anna jautā:
Kāpēc ir tā, ka tie kuriem es patīku, nepatīk man un tie kuriem es neko nenozīmēju tieši patīk man? Kā tas ir iespējams, ka viens cilvēks var būt tik dažāds vienlaikus, jo es esmu gan kautrīga, gan atvērta personība vienlaikus, cilvēkiem par manu raksturu ir tik dažādi viedokļi, ka es pati reizēm apjūku. Un par to negatīvo domāšanu, kāpēc tāda rodas? Vēlējos pajautāt, vai līdz 18 gadu vecumam psihologi vienalga ir par maksu? Ja jā, tad kādas ir aptuvenās izmaksas vienam apmeklējumam.

Atbilde:

Labdien, Anna!

Jūs uzstādiet 2 jautājumus. Pirmais- " kā tas ir iespējams", ka cilvēks pats sevi nemaz nepazīst. Šo dilemmu jau risinājis Aristotelis, un rakstījis : Mēs nevar izprast sevi, skatoties paši uz sevi...ja mēs gribam izprast sevi, tad mēs to varam tikai skatoties citos" .

Izprast sevi palīdz jebkuras attiecības, arī terapeitiskās, resp., iešana psihoterapijā.Jūsu samulsums ir adekvāts un norāda par vērīgu, pētošu, analizējošu, godīgu personību. Otrs jautājums- par psihologu darba samaksu. Jūs esiet atsūtījusi savu jautājumu ārstu psihoterapeitu mājas lapai, tādēļ neuzdrošināšos komentēt psihologu samaksas jautājumu.

Varbūt jums ir iespējas ar saviem jautājumiem vērsties pie skolas psihologa, viņi ,pēc manas pieredzes, ir kompetenti un ieinteresēti palīdzēt jauniešiem un varētu dot visprecīzāko atbildi.

Dr. M. Dubava


12.03.2015. oskars jautā:
Labdien, es gribētu lai jūs man ieteiktu tuvāko pāra psihoterapeitu Latgalē (Daugavpilī)

Atbilde:
Ieskatieties šeit

12.03.2015. Laura (22g) jautā:
Labdien.Es kādreiz tiku masturbējusi, un paralēli tam bija seksuāla rakstura domas,lai paspilgtinātu izjūtas, taču ar laiku šīs domas palika tādas nepareizas.Es sāku iztēloties ģimenes locekļus veicot darbības ar mani. Un tajā laikā mani šīs domas nesatrauca,taču tagad par to ļoti aizdomājos ka tā bija bijis un sajutos tā it kā būtu pretīgs, slims cilvēks.Domas bija tikai masturbācijas laikā un tas bija laikam tādēļ, ka mani uzbudināja, tas ka tas ir kas neatļauts un slikts.Vai man ir problēmas?

Atbilde:
Labdien, Laura,
Fantāzijas ir tā mūsu sfēra, ko īsti nevaram kontrolēt, bet fantāzijām var būt neapzināti iemesli. Kā saprotams no Jūsu jautājuma, noteikta satura fantāzijas rada Jums bažas. Pašas par sevi fantāzijas nerada problēmas, bet kaut kas no to satura var būt nepieņemams mūsu apzinātajai psihes daļai. Pēc Jūsu rakstītā rodas iespaids, ka Jums samērā viegli rodas pašpārmetumi un Jūs nodarbina jautājums par to, kas ir pareizi un kas ne. Tā, iespējams, ir plašāka problēma, ar kuru ir vērts tikt skaidrībā, jo tas var traucēt dzīvi.
Ar cieņu,
Indra Upmiņa

10.03.2015. gatis jautā:
Labdien gribeju uzzinat ka pavaret bailes no sekssa.Esmu vel nevainigs un man ir bail uzsakt dzimumdzivi jo nezinu ko jadara.negribu ari lai man meitene izsmej par to.No ta visa vairak baidos kad meitene var sakt smieties par manim.Man jau ir 24 gadi un neesmu pargulejis ar meiteni.vel baidos kad nemacesu neko izdarit ar savu dzimumlocekli kur likt vinju un vel neesmu parliecinats vai man nau mazs dzimumloceklis man erekcijas stavokli ir tikai 16cm .Tapec es masturbeju jo jutos dross ka par to

Atbilde:
Labdien, Gati!

Psihoterapeita vai seksopatologa kabinets būtu tā vieta, kur apspriest Jūsu bailes, nebaidoties, ka tiksiet izsmiets. Speciālists arī spēs saprast jūsu baiļu iemeslus un izskaidros nepieciešamo ārstēšanu.

 

Ar cieņu, Žanete Sebre.


09.03.2015. Kris jautā:
Labdien!Mana māsa ir alkoholiķe,nestrādā,viņas vīrs ar viņu netiek galā un grib aiziet no viņas ar bērniem un netaisās viņu vairs uzturēt.Viņa paliks viena pati dzīvoklī,kas pieder manai mammai,bet maksāt par dzīvokli viņa,protams,nevarēs,māte pensionāre.Kā es varētu rīkoties,lai atzītu viņu par rīcības nespējīgu un piespiestu viņu ārstēties,jo pati viņa nespēs par sevi un dzīvokli parūpēties,vai ir kādi krīzes centri,kur viņu var novietot,kā arī psihoterapeita palīdzība.Paldies

Atbilde:

Labdien!

 

Situācija ir sarežģīta, ja Jūsu māsa pati nevēlas ārstēties. Tad viņu ievietot kaut kādā iestādē, kur nu vēl pie psihoterapeita, kļūst praktiski neiespējami, jo piespiedu ārstēšanas mūsu valstī šādiem gadījumiem nav. Taču par iespēju kārtot māsai rīcības nespēju Jūs varat interesēties Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrā (Tvaika ielā 2, tel. psihiatrijas reģistratūrā 67080147, no 8.00-16.00), jo šo procedūru veic speciāla ārstu-ekspertu komisija. Vēl es Jums ieteiktu painteresēties pie jurista, vai un kādas Jums ir iespējas māsu no mammas dzīvokļa izlikt.

 

Neatlaidību vēlot

dr. Velga Sudraba

 


09.03.2015. Laura jautā:
Labdien, es jūtu ka man ir problēma, 2 gadus atpakaļ nomira mans vecaistētis- mēs bijām ļoti tuvi, katru dienu beidzot skolu es gāju pie viņa runāties,mēs abi kopā plānojam manu nākotni, viņš mani vienmēr uzklausīja, viņš vienmēr manī Ticēja. Kopš viņš ir miris es katru dienu par viņu domāju,es rakstu par viņu dzejoļus, es katru vakaru pirms gulēt iešanas raudu, es katru vakaru lūdzos par viņu kaut īsti neticu dievam, es gribu viņu atlaist, bet nevaru



Atbilde:

Labdien, Laura!

Jūs esat saskārusies ar tuva cilvēka zaudējumu, kas, protams, ir ļoti smaga situācija Jūsu dzīvē, taču diemžēl tā ir arī dzīves realitāte. Zaudējot kādu sev nozīmīgu cilvēku, mēs saskaramies ar ļoti dažādām jūtām, taču kādu jūtu pārdzīvošana var sagādāt lielākas grūtības nekā citu, kas var būt saistīts ar mūsu iepriekšējo dzīves un attiecību pieredzi. Zaudējumu gadījumā sēru reakcija ir dabiska, taču , ja sēras ieilgst (ilgāk par 2 gadiem) un ir sajūta, ka šis stāvoklis traucē dzīvot tālāk, noteikti ieteiktu meklēt speciālista palīdzību, kurš novērtētu, kāda palīdzība Jums ir nepieciešama, lai Jūs veiksmīgi spētu atgūt savas dzīves kvalitāti.

 

Veiksmi vēlot,

dr.Ingrīda Senkāne


04.03.2015. Anna jautā:
Patiesi, man ir bail, kad kāds uzzinās to kāda es īstenībā esmu, es nevienu nepielaižu sev tik tuvu klāt, neviens mani līdz galam nepazīst, pat es pati, kā es varētu to mainīt? Es atklājos tikai izredzētajiem cilvēkiem, kas, diemžēl, mani ir sāpinājuši. Jāatzīst, es esmu pieņēmusi savu ārējo izskatu, bet iekšējo pasauli vēl pati neizprotu tik dziļi, lai spētu to pilnībā pieņemt, bet es esmu procesā. Kāpēc ir tik grūti mainīties,izkāpt ārā no savas komforta zonas? Kā nebūt tik jūtīgai pret visu?

Atbilde:
Labdien, Anna!

Man tiešām ļoti žēl, bet mana atbilde arī šoreiz var būt tikai vispārināti minējumi, jo par sevi Tu esi pastāstījusi vairāk vispārināti. Apgalvojumi, ka „esmu pieņēmusi savu ārējo izskatu, iemīlējusi sevi", nonāk pretrunā ar to, kā patiesībā jūties. Būtībā šie pozitīvie apgalvojumi nenostrādā - Tu atkal un atkal nonāc pie vilšanās un jūties nelaimīga. Tas ir tādēļ, ka Tavā iekšējā pasaulē (zemapziņas domās, jūtās, fantāzijās) ir negatīva sevis uztvere, un cilvēki šķiet bīstami un nosodoši. Un tajā ir arī rodama atbilde uz Tavu jautājumu: „Kāpēc ir tik grūti mainīties?" Negatīvās zemapziņa fantāzijas nepakļaujas veselā saprāta „pozitīvajai domāšanai" un turpina ietekmēt Tavas domas un uzvedību. Nekas nepāries pats no sevis, ir jāmaina savas iekšējās pasaules uztvere, kas ir diezgan ambiciozs mērķis, jo prasīs diezgan ilgu laiku - iespējams, vairākus gadus psihoterapijā. Lai arī Tavs rakstītais liek domāt, ka neuzticies cilvēkiem, tomēr šobrīd esi uzsākusi sarunu ar psihoterapeitu, esi nedaudz atklājusi savus pārdzīvojumus. Atliek tikai pieņemt lēmumu un aiziet pie profesionāļa. Un „kāpēc ir tik grūti izkāpt ārā no savas komforta zonas?", - jo, esot tajā, nav jāizjūt bailes, kauns un trauksme.

 

Ar cieņu, dr. Iveta Valaine.


03.03.2015. Anna jautā:
Paldies, par jūsu sniegto atbildi! Taisnība, jā, mani bērnībā no 4-13 gadiem apsmēja par lieko svaru, tagad, kad esmu sasniegusi normālu svaru, neviens mani vairs neapsmej, protams, es jūtu, ka tas ir iedragājis manu pašapziņu. Problēma arī ir tā, ka es īsti nejūtu to mīlestību un uzmanību no saviem vecākiem, mamma vienmēr ir aizņemta darbos, tētis tāpat, plusā tam vēl viņam ir problēmas ar alkoholu. Cik es sevi atceros es vienmēr esmu jutusies vientuļa. Kā man mainīt to visu uz labo pusi?

Atbilde:
Labdien, Anna!

Saprotu, ka Tu šobrīd ļoti vēlies justies labāk savā dzīvē, šķiet, pat izmisīgi vēlies saņemt atbildi uz jautājumu: „Kā man mainīt to visu uz labo pusi?"

Mēģināsim saprast, kas tad ir noticis un ko darīt? Tu esi nedaudz aprakstījusi savu dzīvi - „no 4 - 13 gadiem mani apsmēja par lieko svaru", „īsti nejūtu to mīlestību un uzmanību no saviem vecākiem", „mamma vienmēr ir aizņemta darbos, tētim ir problēmas ar alkoholu", „vienmēr esmu jutusies vientuļa". Šādās attiecībās ģimenē neviens nevar būt laimīgs, arī Tu nē un ilgstoši izturēt šādu bezcerīgu situāciju ir grūti. Jau no agras bērnības Tu savas ciešanas un vientulību „apēdi", tādejādi cenšoties mazināt neizturamās jūtas. Tomēr šāda pašsajūtas uzlabošanas metode pavērsās pret Tevi pašu - Tu tikai pieņēmies svarā, tevi apsmēja. Ar laiku Tevī esošais gribasspēks ļāva kontrolēt ēšanu un noregulēt svaru, bet Tu joprojām juties vientuļa un nelaimīga. Tad Tu pieķēries domai, ka attiecības un mīlestība būs labākās zāles pret šīm ciešanām, - esot ar kādu kopā, Tu kļūsi laimīgāka un izrausies no drūmās ģimenes situācijas. Tomēr attiecību veidošana neizdodas. Iestājas izmisums un bezcerība. Ko Tu vari darīt šobrīd?

Tā kā Tev ir bijis pietiekošs gribasspēks, lai tiktu galā ar lieko svaru, tad, domāju, Tu esi arī spējīga mācīties un iegūt labu izglītību, attīstīt prātu un intelektu un iepazīties ar sev līdzvērtīgiem puišiem. Padomā arī, kas Tevī varētu būt tas pievilcīgais, kas patiktu pretējam dzimumam, un attīsti to. Tomēr ņemot vērā visu Tevis iepriekš rakstīto, viss nav tik vienkārši. Ja tuvu attiecību veidošana paliek neiespējama, lai cik izglītota un spējīga esi, ir jādomā, ka Tavu grūtību pamatā ir Tavs „izmainītais" pasaules uzskats - domas un jūtas par sevi un citiem cilvēkiem (tas, ko aprakstīju iepriekšējās atbildēs). Diemžēl to mainīt nav iespējams, tikai saprotot to vai pieslēdzot gribasspēku. Te palīdzēt var speciālists - ar psihoterapijas palīdzību ir

iespējams izdzīvot un caurstrādāt sāpīgo bērnības pieredzi, lai tā neatkārtotos tagadnē, lēnām mainīt savu pasaules uzskatu un celt pašvērtību. Anna, es ieteiktu aprunāties arī ar vecākiem. Domāju, viņi vēl Tev tikai labu un rūpējas par Tevi tādā veidā, kā spēj. Pastāsti vecākiem par to, kā jūties, ko domā, pastāsti par savām

bērnības atmiņām, lai viņi saprastu, kā esi jutusies un jūties. Ja Tev ir grūti runāt, uzraksti vēstuli vecākiem. Neturi sāpes sevī.

Lai Tev veicas!

Ar cieņu, dr. Iveta Valaine.


28.02.2015. Anonymous jautā:
Sveiki! Vai ir iespējams, ka vīrietim nav jutekliskuma kā tāda? Vai arī jutekliskuma trūkumam iespējami tikai psiholoģiski iemsesli?

Atbilde:

Labdien!

 

Vispirms būtu jāuzzina Jūsu skaidrojums un izjūta par šo terminu, par ko Jūs neko nerakstāt. Jutekliskums ir visiem cilvēkiem neatkarīgi no dzimuma. Ir personības tipi un psihiskas dabas traucējumi, pie kuriem jutekliskumu apzināties vai izjust cilvēkam ir pārāk neizturami vai nu dusmu vai baiļu, vai prieka trūkuma dēļ. Neatkarīgi, vai tas ir jautājums par Jums vai par Jums kādu svarīgu cilvēku, šķiet, ka tas Jums ir svarīgs. Novēlu to noskaidrot!

 

Ar cieņu, Ilona Sprūģe


27.02.2015. Mila jautā:
Jau no bērnības esmu depresīva, vairākas reizes esmu mēģinājusi veikt pašnāvību. Pirms pusotra gada piedzīvoju smagas attiecības un ilgi pēc tam es izjutu vainas apziņu. Tagad esmu jaunās attiecībās, taču man ir biežas dusmu lēkmes- šķaidu traukus, kliedzu, situ sevi, jūtos tā it kā manī būtu monstrs. Esmu ļoti greizsirdīga, nespēju uzticēties, apvainojos bieži, bet pēc brīža jau esmu jaukākais cilvēks pasaulē un lūdzu piedošanu. Es nesaprotu, kas ar mani notiek! Vai varat man palīdzēt?

Atbilde:

Labdien, Mila!

 

Paldies par jautājumu! Ir labi, ka lūdzat pēc palīdzības. Jūs rakstāt, ka nejūtaties labi kopš bērnības un, ka vairākas reizes ir bijis tik smagi, ka zudusi vēlme dzīvot- tas liecina, ka ciešanas ir bijušas lielas un ilgstošas.
Iespējams, ka grūtību dēļ sakrājies daudz aizvainojuma un dusmas. Iespējams, ka blakus nebija sirsnīgi, draudzīgi cilvēki, uz kuriem varētu paļauties un meklēt atbalstu. Nereti tāpēc vēlāk dzīvē attiecības veidojas sarežģītas, jo citi nespēj mierināt tik daudz, nav tik pacietīgi vai saprotoši kā gribētos.

 

Žēl, ka iepriekšējās attiecības nenesa gandarījumu un izjuka. Par ko izjutāt vainas sajūtu? Arī esošās attiecībās izjūtat neuzticēšanos, greizsirdību un dusmojaties. Vai Jūsu draugs tā uzvedās, ka jūs jūtaties tā kā aprakstāt? Vai tās ir jūtas, ar kurām "cīnieties" kopš bērnības? To varētu saprast garākas sarunas laikā. Ja Jūs būtu gatava izpētīt, kas tieši izraisa šādas jūtas, tad varat griezties pie psihoterapeita. Ārsts-psihoterapeits spēs izvērtēt, vai labākais risinājums būs sarunas vai kāds cits risinājums. Turpiniet meklēt palīdzību līdz sāksiet justies labāk!

 

Lai izdodas!
Inese Drēska


25.02.2015. Ilona jautā:
Sveiki. Man ir izveidojusies sarezgita situacija sakara ar manu pasreizejo puisi. Problema ir taja ka vinam no ieprieksejam atiecibam ir 2 berni pret kuriem neesmu pret un bijusi kura vienmer zvanas un vaino mani pie ta ka nepavada tik daudz laika ar berniem, bet tai pasa laika uzstada ultimatu ka bernus nedrikst nemt pie mums kamert esmu majas. Un pec tam kad uzzinaja par musu saderinasanos uzrikoja skandalu ka bernus vispar vinam neredzet ja vins neatgriezisies pie vinas un berniem.

Atbilde:

Labdien, Ilona!

 

Jūsu draugam ir jāgriežas bāriņtiesā, lai noregulētu bērnu apmeklēšanas jautājumus. Pirms tam vēlams griezties pie advokāta, kurš palīdzēs sagatavot dokumentus bāriņtiesai.

 

Ar cieņu,
dr. Ērika Rutkovska


24.02.2015. Minnija jautā:
Labdien!Pirms 5 gadiem iepazinos ar puisi, kurā iemīlējos, bet viņš vēlējās tikai seksuāla rakstura attiecības, kurām piekritu, jo vēlējos būt blakus vismaz tik daudz. Viņš veidoja attiecības ar citām sievietēm, bet man vienmēr atteica. Tā tas turpinājās kādus 4 gadus, līdz viņš atzinās mīlestībā. Sākām dzīvot kopā pirms 6 mēnešiem, šķiet, ka vairāk strīdamies kā atrodam ko kopīgu. Es zinu, ka nespēju viņam uzticēties, jo visu laiku rodas aizdomas, lai gan viņš apgalvo, ka tam nav iemesla.

Atbilde:

Labdien, Minnija,

 

No jūsu rakstītā nav skaidri saprotams, ko vēlaties noskaidrot. Bet, izlasot aprakstīto situāciju, rodas vairāki jautājumi, uz kuriem jums pašai vajadzētu rast atbildes:
Ko jums nozīmē šis vīrietis, ja esat gatava pieļaut, ka viņš veido attiecības arī citām sievietēm, kādas attiecības bija starp jums un minēto vīrieti šos 4 gadus? Saprotams, ka nespējat uzticēties viņam, jo, kā pati teicāt, iepriekš viņš veidoja attiecības ar citām sievietēm.
Ja pati risinājumu nespējat atrast, jāvēršas pēc palīdzības pie psihoterapeita. Psihoterapeits var palīdzēt sakārtot sevi.

 

Ar cieņu,
Dr. Inguna Rudzīte


23.02.2015. Ilona jautā:
Jautājums loti vienkārš,cik maksā vizīte pie psihoterapeita un vai atškirās cenas bērniem un pieaugušajiem.

Atbilde:

Labdien, Ilona!

 

Vizīte pie privāta ārsta -psihoterapeita maksā ne mazāk kā 35.00 eiro. Valsts apmaksātie - Psihiatriskajā slimnīcā, Onkoloģijas centrā un Bērnu slimnīcā - ir par brīvu. Tomēr tie ir pieejami gadījumos, ja pacients ir stacionēts - atrodas slimnīcā. Vislabāk ir piezvanīt izvēlētam psihoterapeitam un personīgi pavaicāt par samaksu, jo katrs ārsts pats sev to nosaka. Cik zinu, cenas bērniem un pieaugušajiem neatšķiras.

Ar cieņu, dr. Lapsa

21.02.2015. Anna jautā:
Sveiki, es esmu 17 gadus veca jauniete un mani nomāc tas, ka es gribu veidot attiecības, bet tad, kad viss liecina par to, ka tās veidosies es vienkārši apjūku un nozūdu, es atrodu iemeslus, kāpēc labāk būt vienai, kāpēc tā notiek? Es vispār nesaprotu, kāpēc man tik ātri mainās domas, vienu dienu es gribu būt attiecībās, otru dienu es jau vairs nezinu, ko gribu, kā man tikt skaidrībā ar sevi? Jā, varbūt es vēl esmu par jaunu un nenobriedušu attiecībām, bet es vairs negribu justies tik vientuļa.Sveiki, tagad, kad esmu sevi beidzot iemīlējusi un pieņēmusi tādu, kāda esmu, es gribētu uzzināt, kā lai nojauc to sienu ap sevi, kas mani ilgus gadus ir pasargājusi no citiem, kā kļūt drosmīgākai, atvērtākai, kā nenobīties no dzīves izaicinājumiem un iemācīties riskēt? Jo es vēl aizvien nespēju pilnībā atbrīvoties citu klātbūtnē, kaut kas mani attur, kāpēc tā? Es esmu ļoti pašpietiekama, kā man iemācīties ielaist cilvēkus savā dzīvē, kā arī kāpēc man uznāk tādi periodi, kad gribu pabūt viena?

Atbilde:

Labdien, Anna!

 

Tās ir dabiskas vēlmes - būt attiecībās, iemīlēties un pieķerties. Arī Tu to vēlies, bet nesaproti, kāpēc nespēj ielaist citus cilvēkus savā dzīvē un jūties vientuļa. Man ir grūti piekrist tam, ko raksti par sevi - „esmu sevi beidzot iemīlējusi un pieņēmusi tādu, kāda esmu". Apziņas līmenī Tu saproti, ka nav iemesla šaubīties par sevi (iespējams, labi mācies, rūpējies par savu izskatu, Tev ir dažādas intereses), tomēr Tavs pašraksturojums - „nespēju atbrīvoties citu cilvēku klātbūtnē, kā kļūt drosmīgākai, atvērtākai un nenobīties", - vairāk liek

domāt, ka Tev ir zems pašvērtējums un neadekvāti kritiska attieksme pret sevi. Šīs savas kritiskās domas par sevi Tu ieliec citos (projicē), un tad citu attieksme pret Tevi, pēc Tavām domām, kļūst negatīva. Un „pašpietiekamība" ir baiļu rezultāts, tāpat kā iemesls, kāpēc pazust un labāk būt vienai arī ir bailes un kauns, ka citi (zēni) uzzinās, cik neinteresanta, smieklīga un dumja esi. Tu baidies, ka Tev nodarīs pāri un, izvairoties no attiecībām, Tu pasargā sevi no atraidījuma un pamešanas. Bet varbūt Tev bijusi sāpīga pieredze bērnībā,

kad bija sajūta, ka Tevi nemīl, vai juties pamesta - atstāta bērnu dārzā, pie vecmāmiņas, vai piedzima brālis vai māsa, un tagad Tu baidies uzticēties, baidies būt sāpināta. Bet tie ir tikai mani minējumi, tāpēc es ieteiktu Tev aprunāties ar psihoterapeitu. Kopā ar psihoterapeitu Tu sapratīsi savas domas un sajūtas un to veidošanās cēloņus un lēnām izmainīsi savus priekšstatus par sevi un citiem.

 

Anna, Tu esi jauna, un veidot attiecības, patiesi, šajā vecumā ir ļoti dabiski!

 

Ar cieņu, dr. Iveta Valaine.


20.02.2015. Santa jautā:
Meklēju speciālistu, kas var palīdzēt atrisināt manu problēmu. Televīzijas šovi protams ir šovi, bet tie rosināja uzrakstīt. Manu problēmu tautā sauc slinkums un bardaks. Un laikam nav ētiski apspriest šo jomu publiski. Šovs par vācējiem varētu būt viena sērija no manas dzīves. Iespējams arī Latvijā ir kāds terapeits, kas pētījis šo jomu. Ļoti vēlētos saprast iemeslu, kāpēc panika un tik izteikta nevēlēšanās kārtot lietas ap sevi. Un kā to izmainīt? Paldies, ja atbildēsiet! Santa Bauskas pusē. Lai pavasaris priecē ar siltiem saules stariem!

Atbilde:

Labdien, Santa Bauskas pusē!

 

Man liekas, ka tā joma, ko vajadzētu pētīt terapeitam, lai Jums palīdzētu, esat Jūs pati. Dažādas klasifikācijas, tipoloģijas, diagnostiskās kategoriijas var dot kādu ieskatu, bet, man šķiet, ka Jums svarīgi saprast pašai sevi un rast ierosmi pārmaiņām. To Jums var palīdzēt jebkurš psihoterapeits.

Lai izdodas atrast savējo un mainīt savu pašsajūtu un dzīvi!

Ar cieņu, Baiba Gerharde


20.02.2015. Mārtiņš jautā:
Labdien. Esmu 25 gadus jauns vīrietis. Draudzējos ar meiteni, kurai arī ir 25. Esam kopā vairāk kā gadu. Dzīvojam kopā, plānojam kopā nākotni. Mīlam viens otru. Taču jau ilgāku laika posmu (vairāk kā pus gadu) ir seksuālas problēmas. Draudzenei absolūti pazudis libido. Dzīvoju nepārtrauktā stresā, nejūtos iekārojams, vīrišķs. Esmu visādi centies, pat aizdomājies līdz tādai lietai, kā mākslīgi varētu samazināt vai vispār atbrīvoties no dzimumtieksmes. Vēlos ar kādu aprunāties, bet nezinu, ar ko..

Atbilde:

Labdien, Mārtiņ!

 

Saprotu gan situācijas nopietnību, gan Jūsu izmisumu. Ļoti gribas cerēt, ka situācija ir labojama. Šeit gan viss atkarīgs no cēloņiem, kas šo problēmu radījuši. Un no tā atkarīgs arī veids, kā to varētu labot.

Patreiz vienīgais racionālais ieteikums, manā skatījumā, ir konsultācija pie speciālista. To vislabāk izdarīt vai nu apmeklējot psihoterapeitu, seksologu vai kādu citu kompetentu speciālistu pēc Jūsu izvēles. Un tā varētu būt gan pāra, gan individuāla (ja jūsu abu viedokļi šai jautājumā patreiz nesakrīt).

Šķiet, ka patreiz paļauties tikai uz saviem spēkiem nebūtu tas labākais variants.

 

Ar cieņu,

dr. Elmārs Vārpa.


19.02.2015. Tereza jautā:
Iepazinos ar savu tagadējo vīru 4.gadi atpakaļ. Abiem bija daudz,kas kopīgs,kā divas apmānītās dvēseles ,kas bija saistoši,-krāpšana, nodevība ,meli. TAGAD ir tā,ka man jābūt atbildīgai par visām viņam darītajiem nodarībām. Sākumā bija labi,bet tagad aiziet galējībās. Jūtos kā , kalpone nevis sieva, sekss neregulārs -gadā 6 reizes, domāju ka viņs irsaglabājis savas bijušās attiecības. Tagad labi ,paēdis ,apkopts bet...

Atbilde:

Cienījamā Teresa!

 

Jūsu jautājumā nav nekā par jūtām, domām vai attiecībām, kam būtu kāda saistība ar cilvēka iekšējo pasauli. Jūs sūdzaties par krāpšanām, meliem un nodevībām, kas tiek vērsts pret jums. Domāju, ka jums vispirms jāvēršas pe advokāta.

 

Ar cieņu, dr. M. Dubava


17.02.2015. Ilona jautā:
Labvakar, man ir radušās problēmas ar dēlu(9gadi). Pa retai reizes vinam nāk dusmu lēkmes kurās vinš ir grūti valdāms. Tad nāk ārā kāds lamu vārds,blaušana,draudēšana ka aizies no mājās utt. Vinš izlādējas um tad ir miers. Vai par ko tādu vajadzētu griezties pie speciālista un pie kāda?

Atbilde:

Labdien, Ilona!

 

No vienas puses varētu teikt- dusmas nav slimība, tās nav jāārstē. No otras- ir vērts izvērtēt, vai dusmu intensitāte atbilst to izraisošajam iemeslam, vai bērns pats labi apzinās, ka ir dusmīgs un par ko ir dusmīgs, un ir vērts domāt par to, kā iemācīt bērnam konstruktīvākus dusmu paušanas veidus, kas vestu pie kāda risinājuma, nevis būtu tikai dusmu izlāde. Ja vēlaties par šiem jautājumiem domāt, tad palīdzēt var psihoterapeits.

 

Ar cieņu,

ārste-psihoterapeite Žanete Sebre.


17.02.2015. KristapsBR.... jautā:
Labdien! gribeju Jums uzdot jautajum. Lieta tāda,ka man 29 viņai 23.. un mums ir divi burvīgi deli (2.gadi) un (1.gads).. mes nepratigi stridamies par visadiem sikumiem... Es jau nesaku ka es bez vainas esu... Bet ko man tagad darit.. mes jau 3menesus dzivojam atseviski.. esam paris reizu tikusies bet sarunas jau nav mus tas labakas strdi ir.. Es tiesam vinju milu un gribu saglabt atiecibas un but kopa ar vinju un berniem...

Atbilde:
Labdien, Kristap!
Uz Jūsu jautājumu "Ko darīt?" atbildēšu ar jautājumu par ko Jums jāpadomā - " Ko jūs gribat sasniegt?" Ja jums abiem ir motivācija palikt kopā, tad varat iet pāru terapijā. Tikai jāsaprot, ka pāru terapeits neko nevarēs izdarīt jūsu vietā, jums pašiem būs jārunā, jācenšas saprast sevi un otru un jāpieņem arī kompromisi. Pāru terapeits tikai palīdzēs šajā procesā. Ja motivācijas abiem nav, tad jāiztur šķiršanās process un jāvienojas par to kā katrs no jums tiksies ar bērniem.
Lai ir spēks pieņemt lēmumu un to realizēt.
Ar cieņu,
Dr. Monta Vasiļevska