Jautājumi > Atbildes

Atbildes

<< < 3 no 52 > >>

10.11.2016. Laura jautā:
Labdien, Aija! Vēlējos noskaidrot, vai pāru attiecībās arī var pastāvēt konkurence? Vai vīrietis apzināti/neapzināti var būt greizsirdīgs uz savu jauno draudzeni, jo paša draugi un vecāki reizēm meklē vairāk kontaktu ar viņu. Vīrietim pat ir bijis sapnis, kurā izjūt greizsirdību un dusmas par to, ka atņem draugus.Reizēm draugu klātbūtnē liekas, ka vēlas pazemināt meiteni, tādēļ , lai visi nepievērstu viņai tik daudz uzmanības. Kā rīkoties, lai cilvēks nejustos apdraudēts, apbižots?

Atbilde:

Paldies par jautājumu, Laura!

Jā, protams, tādas situācijas ir iespējamas un arī novērojamas. Jūs diezgan niansēti esat izpratusi emocionālo fonu šādās attiecībās. Jebkuram cilvēkam ir emocionālas vajadzības, pie kurām pieder arī pieņemšana, uzmanība, atzinība, novērtēšana utml.,  dažiem vairāk izteiktas , dažiem mazāk. Mēdz būt, ka cilvēki sāpīgi reaģē, ja jūt, ka kaut kādā veidā ir ,, sliktāki,, par citiem, kuriem tiek pievērsts vairāk uzmanības. Lai palīdzētu situāciju līdzsvarot, jāpalīdz cilvēkam justies labāk, parādīt, ka viņš tiek pieņemts tāds , kāds viņš ir, ka viņš ir vēlams šajā sabiedrībā, akceptēts, gaidīts, ka viņš ir pietiekoši labs un interesants, vajadzīgs, mīlams. Tas palīdzēs justies labāk visiem un attiecībās gūsiet vairāk prieka un apmierinājuma. Kā to labāk  izdarīt, lai paliek pašu ziņā.

Visu labu vēlot,

Aija Kraskura.

 

 

 


03.11.2016. Veronika jautā:
Labdien! Esmu skolotāja un vadu profesionālā izglītības iestādē kvalifikācijas darbu. Jau pāris mēnešus strādāju ar meiteni,kura kā pati teica- jūt ka netiek ar sevi galā. Šorīt atnāca ar neirologa slēdzienu par depresiju. Meitene apzinās, ka vēlās šo skolu pabeigt taču šobrīd nesaprot kā. Vai būtu kādi ieteikumi kā strādāt ar viņu?

Atbilde:
Labvakar, Veronika!
Izlasot Jūsu jautājumu, noprotu, ka esat gatava meitenei palīdzēt. Tas, ka tādā veidā jau sniedzat meitenei atbalstu, viņas situācijā ir ļoti svarīgi. Ja ir iespējams veltīt vairāk laika, tad varētu palīdzēt, ja Jūs spētu saskatīt meitenes resursus, reālās iespējas un kopā pārrunātu kā soli pa solītim virzīties uz priekšu ar skolas lietām. Tomēr tas, ka viņa saka "ka netiek ar sevi galā" varētu liecināt, ka būtiska palīdzība varētu būt profesionāla - neirologa un psihoterapeita, kurš varētu pamatīgāk iedziļināties psihes problēmās un adekvāti palīdzēt ar ārstēšanu. Jūsu mudinājums uz šādu lēmumu arī būtu liels atbalsts.
Veiksmi vēlot,
psihoterapeite dr.Inta Kalniņa

01.11.2016. Brigita jautā:
Labdien! Kā izskaidrot pieauguša cilvēka tendenci kost otram līdz zilumiem, esot alkahola reibumā ? Vai tā ir agresija attiecībās , kas izpaužas tādā veidā? Paldies par atbildi!

Atbilde:

Labdien, Brigita!

 

Košana tiešām ir agresijas izpausme. Tā var būt saistīta ar cilvēku, kam kož, bet var būt pārnesta arī no citām attiecībām. Savā ziņā tā ir agrīna, primitīva agresijas forma, biežāk saistīta ar nenobriedušu personību. Ja tā izpaužas tikai alkahola reibumā, tad skaidrā prātā ir apslāpēta, apspiesta.

 

Ar cieņu, Baiba Gerharde


31.10.2016. Viktorija jautā:
Labdien! Es slimoju ar anoreksiju pusgadu. Es ārstejos slimnīcā. Kad es aizgāja no slimnīcas es daudz ēdu. Tagad mans svars 67 un augums 168. Tas ir normali? Man liekas, ka man ir kompulsīvā pārešana. Vai pareizi es domāju?

Atbilde:

Labdien, Viktorija!

 

Jūsu svars ir normāls.  Ja  Jūs domājiet, ka Jums  ir  kompuslīva pārēšanās,  tad  Ķermeņa Masas Indekss  (23,7)   par to  neliecina. Šķiet, ka Jūsu  doma par  kompulsīvu pārēšanos ir  nepareiza.

 

Ar cieņu,

Andis Užāns

 

 


31.10.2016. Modra jautā:
Mana māte pirms sešiem mēnešiem pārcieta insultu. Lai gan palikuši smadzeņu darbības traucējumi, viņa var staigāt un apkopt sevi, bet ir dažādi sīkumi, piemēram, aizmirst iedzert zāles, nobloķē mobilo telefonu vai aizmirst uzlādēt to. Visa aprūpe ir vairāk uz mani, māsa kaut kā norobežojas un nezvana ne man ne mātei. Tagad, kad māte atkal kārtējoreiz bija slimnīcā, jūtos ļoti uzvilkta. Ko, lai iesāk, ja saskarsmē ar savu māti palieku ļoti nervoza, pat sāku pacelt balsi? Iestājas pilnīgs bezspēks

Atbilde:

Labdien, Modra!

 

Jūsu vēstulē ir daudz satraukuma un arī baiļu. Mamma ir slima un māsa Jums nepalīdz. Izskatās, ka esat palikusi viena ar mammas slimību, kopšanu, pieskatīšanu un palīdzēšanu. Jums būtu nepieciešams atbalsts, drošības sajūta. Varbūt, Jūs to varat rast savā ģimenē, tuviniekos, piesaistīt māsu, mammas aprūpei.

Ieteiktu apmeklēt Krīzes psihoterapijas kursu, varbūt, arī par īslaicīgu medikamentu lietošanu, būtu vērts padomāt. Bet to noteiks psihoterapeits.

 

Palīdzība Jums ir nepieciešama un labi, ka Jūs to jau esat sākusi meklēt!

 

Ar cieņu

dr. Maija Kārkliņa


28.10.2016. L. jautā:
Labvakar! Kas liek cilvekam apcelt otru cilveku? Atseviskas frazes,kuras virspuseji skiet diezgan nevainigas, bet iedzilinoties teiktaja, jausams apvainojums vai nirgasanas. Labakie draugi, ar kuriem kopa jau 10 gadus un kopa iziets cauri visam, pedeja laika "brauc virsu". Kad vienam no viniem pajautaju, kas noticis, vins brinas, viss esot kartiba, bet tas turpinas. Nekas nav kartiba, nezinu, kapec. Loti sap, ka ta izturas man tik mili cilveki. Citu draugu nav. /Atvainojos par garumzimju trukumu

Atbilde:

Labdien, L.!

 

Paldies par jautājumu! Lielākā daļa cilvēki ir jūtīgi pret atklātu vai slēptu kritiku. Tā sāp kādu laiku. Jūs jautājiet, kas liek cilvēkiem vienam otru apcelt? Parasti tās ir emocionālas sāpes, kas piedzīvotas tagadnes attiecībās vai arī - pagātnē līdzīgās sitācijās. Sāpināti cilvēki vairāk vai mazāk sāpina citus. Kādreiz tas notiek tā, ka paši to neapzinamies. Es ieteiktu mēģināt noskaidrot situāciju vēlreiz. Ja aizvainojumi turpinās, tad tādas attiecības vajadzētu uz kādu laiku pārtraukt. Jūs minat, ka citu draugu nav. Es iedrošinātu paskatīties vērīgi apkārt. Iespējams, ka izdodas uzsākt attiecības ar kādu citu, kurš pret jums izturēsies ar cieņu un atbalstu. Šo situāciju der izpētīt arī no citas puses, uzdodot sev jautājumu - vai es kaut kā neveicinu pret sevi tādu attieksmi? Var pajautāt viedokli kādam trešajam, kurš jūs visus pazīst - varbūt, ka skats no malas arī kaut ko atklāj.

 

Novēlu nezaudēt drosmi draudzēties!
Inese Drēska


27.10.2016. Laura jautā:
Pastāv uzskats,ka ir kaitīgi apspiest/paturēt savas emocijas (piem.,dusmas, bailes,stress, vientulība,aizvainojums). Ilgstoši apspiežot emocijas nākas maksāt ar nopietnām veselības problēmām. Jautājums - Kur likt emocijas vai kā tās izlikt "pareizā" veidā?

Atbilde:

Labdien, Laura!

 

Emocija ir kaut kas, ko cilvēks pārdzīvo kā jūtas, un kura motivē, organizē un virza viņa uztveri, domāšanu un darbību.

Tā mobilizē ķermeņa enerģiju un to var izjust sevī kā tendenci izdarīt darbību. Konkrēta emocija ved pie konkrētas aktivitātes(uzvedības). Organizē domāšanu. Ietekmē to, kā mēs redzam un dzirdam. Emocija ietekmē apziņu. Gan mērķis, gan nākotne ir tikai vārdi, ja tie nav iedvesmoti ar jūtām jeb aiz tiem nestāv emocijas.

Emocijas ir iedzimtas.

Emocijas ir daudz un katra no tām izpaužas pa savam. Emocionālais stāvoklis var ilgt no dažām sekundēm līdz dažām stundām un var būt vairāk vai mazāk intensīvs.

Emocionāla iezīme cilvēka raksturā ir katra indivīda tendence izteiktāk pārdzīvot to vai citu emocionālo stāvokli. Gēni ietekmē katras emocijas pārdzīvojuma sliekšņus. Tomēr cilvēks dzīves laikā var iemācīties vadīt iedzimto emocionalitāti un kaut kādā mērā transformēt to. Sociokulturāla ietekme un individuālā pieredze ietekmē ne tikai emociju ekspresijas iemaņas, bet ietekmē arī saiknes starp noteiktu stimulu dzīves situācijā vai iekšējā pasaulē un noteiktu emociju, kā arī nosaka uzvedības paternus, kas pavada konkrēto emociju. Svarīga kļūst audzināšana, iemācīšanās un citi vides faktori.

Emocijas ietekmē praktiski visus cilvēka eksistences aspektus. Ja emocijai adekvāta uzvedība kaut kādu iemeslu dēļ nav iespējama, var rasties psihosomatiski traucējumi. Lai kāda būtu emocija, kuru pārdzīvo cilvēks, tā vienmēr izsauc fizioloģiskas izmaiņas organismā. Ja emocija nesasniedz cilvēka apziņas slieksni, tā paliek pašai nepamanītas. Tomēr tai ir ietekme organismā.

Ja, piemēram, bērnam ir zems emocijas pārdzīvojuma slieksnis, ja viņš bieži pārdzīvo un bieži pauž to, tas neizbēgami izsauks īpašu reakciju un attieksmi pret viņu pieaugušajā un citos. Vienmēr mijiedarbojas ģenētiskie un šie ārējie faktori, veidojot noteiktas personības iezīmes. Emocionalitāte ietekmē personības iezīmju formēšanos un sociālo attīstību, pat intelektuālo attīstību.

Tā kā emocija var būt cilvēka apziņā neatkarīgi no kognitīvajiem procesiem, cilvēks pārdzīvo emociju, neapzinoties to, t.i. nenosauc to par emociju, jūtām. Kauna pārdzīvojums un kauna apzināšanās ir dažādi procesi. Tie var ietekmēt viens otru. Kauna pārdīvojums izsauc kaunpilnas domas un darbības, bet pašrefleksija jeb pašapzināšanās,ka pārdzīvo konkrēto emocionālo stāvokli kā likums transformē gan kauna pārdzīvojumu, gan pašu emociju. Emocijas apzināšanās palīdz zināmā mērā kontrolēt emocionālo procesu. Piemēram, cilvēks izlemj mazināt emocijas mīmisko izpausmi, emocijas ekspresīvo komponenti., tā mazina emocijas subjektīvo pārdzīvojumu.

Katras iedzimtās emocijas pārdzīvojuma kvalitāte paliek nemainīga visā cilvēka dzīves garumā. Tomēr iemesli dzīvē, kas emociju izsauc un emocionālā pārdzīvojuma sekas atkarīgas no cilvēka psihes nobrieduma pakāpes. Atsevišķu emociju aktivācija ir iespējama tikai attīstoties kognitīvām funkcijām. Piemēram, pirmajos dzīves mēnešos mazulis nepilnīgi atdala sevi no apkārtējiem cilvēkiem. Tikai iemācoties apzināties sevi kā atsevišķu veselumu, viņš varēs pārdzīvot tādas emocijas kā kauns( saasināta pašapzināšanās, savas nespējas, neadekvātuma apzināšanās), nicinājumu, vainu. Emocijas rašanās iemesls un sekas ir atkarīgas no cilvēka piedzīvotajām dzīves situācijām un apstākliem. Emocionālais pārdzīvojums atkarīgs arī no tā, cik cilvēks ir noguris, izsalcis un cik spēcīga ir seksuālā vajadzība. Emociju aktualizēšanās iemesli un sekas ir atškirīgas dažādās kultūrās. Var un atšķiras vienas kultūras ietvaros. Pat ģimeņu vai atsevišķu ģimenes cilvēku ietvaros. Šo mainīgumu nosaka cilvēka individuālā attīstība, daudzām emocionālām reakcijām un notikumiem bagātā pieredze. Piemēram, nobijies mazulis ķersies pie mātes. Pusaudža apziņā tāda uzvedība asociēsies ar kaunu, ar kuru sadzīvot cilvēkam ir tikpat grūti kā ar bailēm. Tāpēc cilvēks pusaudža vecumā sāks censties sadzīvot ar bailēm citādi - centīsies domājot novērtēt briesmu pakāpi, ieņemt izdevīgu pozīciju, un ja neizdodas, vienkārši ignorēs briesmas, nepiešķirs  tām nozīmi( pārliecība). Mazi bērni bēg,bet vecāki bērni pārvar bailes ar verbāliem līdzekļiem. Attīstības gaitā cilvēks iemācās dažādas emocionālās reakcijas( veidus) uz bailu pārdzīvojumu. Visi šie veidi ir emocionālās reakcijas modifikācijas.  Ar vecumu emocionālās reakcijas izmainās. Reakcijas, kuras izsauc emocionālais pārdzīvojums, klūst maigākas un vājākas. Mīmiskās izpausmes klūst izsmalcinātākas,cilvēks spēj  iemācīties paust emocijas verbāli. Ar vecumu mazāk raud, izjūtot skumjas, neslēpj seju, kad samulst, reti sarkst. Ar vecumu un apgūstot dzīves gudrību un mainās ne tikai emocionālās reakcijas, bet arī konkrēto emociju aktivātori. Es gribētu piebilst, ka intereses emocija ir būtiska katra cilvēka emocionālā nobrieduma sasniegšanā. Interese par sevi, par sevi pasaulē un pasauli.

Ir daudz un dažādu veidu, kā interesēties. Var lasīt grāmatas, uzdot jautājumus.

Vēlu veiksmi tieši jeb esot kontaktā ar cilvēkiem arvien vairāk apzināties savas izjūtas un darbības bez liekas sevis analizēšanas par to pareizību vai nepareizību.

Ar cieņu,

Dr. Inga Pētersone



27.10.2016. Marta jautā:
Labdien, dzīvojot kopā ar vīramāti viņa mani dažu gadu laikā ir novedusi līdz baltajām pelītēm... Kā man dzīvot ikdienā, ja man ir paniski bail pat līdz WC aiziet, ja viņa ir mājās. Arī ārā bail iet, bail viņu satikt, kāpju pāri sētai, lai neredz.. Viņai ir kaukādi traucējumi (dzer xanax un tādas kukū zāles). Man šķiet es arī kļūstu kukū. Ļoti bieži sapņos redzu, kā aizeju uz viņas istabu un nositu viņu. Tad pamostos un nesaprotu - biju tur vai nē. Terapija noderētu, bet ko varat ieteikt tepat?

Atbilde:

Labdien, Marta!

 

Ārsta psihoterapeita vai psihiatra konsultācija noteikti ir labākais, lai saprastu, kura no Jums ir "kukū", kā Jūs rakstāt. Pēc Jūsu apraksta nav saprotams, ar ko vīra māte ir tik bīstama, ka Jums ir tik ļoti jābaidās. Ārsts izvērtētu Jūsu psihisko veselību, pēc Jūsu detalizētāka apraksta arī vīramātes veselību un bīstamību, un piedāvātu risinājumus.

Vai esat ar vīru apsvēruši iespēju nedzīvot kopā ar vīramāti, ja viņa patiešām ir galvenā vaininiece Jūsu bailēs?

Pat viena konsultācija pie speciālista varētu mainīt Jūsu dzīvi.

Dariet to!

 

Ārste psihoterapeite Dace Cerava.


25.10.2016. Zane jautā:
Dzīvojos mājās ar 11. mēnešus vecu mazuli. esmu kopā ar viņu 24/7, jo vīrs, lai arī iesaistās un palīdz nav ar mieru palikt viens ar mazuli, kurš ir diezgan kaprīzs un daudz raud (arī naktīs). Mēģinājām pieradināt mazuli pie aukles, mēneša laikā ik dienu mums kopā pie viņas ejot tas neizdevās, mazulis neizlaiž mani no telpas, histēriski sāk raudāt. Esmu pilnīgi izsīkusi, pēdējā laikā jūtos nomākta, neko vairs negribas, viss tracina, raudu par katru sīkumu. vai ir iespējams kāds risinājums?

Atbilde:

Labdien, Zane!

 

Mātes un bērna attiecības ir ļoti caurlaidīgas - mātes emocionālais stāvoklis ietekmē bērna emocionalitāti, un arī bērna emocionālais stāvoklis ietekmē mātes pašsajūtu. Jūsu sūdzības - „esmu pilnīgi izsīkusi, jūtos nomākta, neko vairs negribas, viss tracina, raudu par katru sīkumu" liecina, ka šobrīd ciešat no depresijas. Iemesli depresīvajām sajūtām varētu būt dažādi :

-- Lai arī nepastāstāt, kad šie simptomi parādījās, šeit varētu domāt par pēcdzemdību depresiju, kas attīstās 6 nedēļu laikā pēc dzemdībām un ilgst vismaz 2 nedēļas. Jūsu depresīvo noskaņojumu jūt arī mazulis. Viņš aug nemierīgs un trauksmains.

-- Neskatoties uz hormonālajām svārstībām, lielā mērā Jūsu sajūtas varēja ietekmēt arī tas, kādas attiecības agrīnā vecumā Jums pašai bijušas ar savu māti.

-- Reizēm bērns piedzimst izteikti emocionāli jūtīgs un prasīgs. Lai cik daudz rūpju un mīlestības Jūs viņam nedotu, tās vienmēr būs par maz. Ir viegli justies sarūgtinātai un atraidītai no sava bērna, ja viņš neatbild uz Jūsu pūlēm nomierināt viņu.

-- Iespējams, ir jāmeklē atbilde arī Jūsu un vīra attiecībās. Stājoties laulībā, Jūs rēķinājāties, ka saņemsiet mīlestību un rūpes no vīra. Piedzima bērns. Jūs domājāt, ka bērns nesagādās Jums īpašas rūpes, bet izrādījās, ka vīrs nav ar mieru palikt ar mazuli, un Jums vienai jātiek galā ar bērna aprūpi un vajadzībām. Jūs nebijāt tam visam gatava, nogurāt un iekritāt depresijā.

Jums ir jākonsultējas ar psihiatru vai psihoterapeitu. Speciālists noteiks diagnozi un uzsāks ārstēšanu. Psihiatrs izrakstīs zāles, psihoterapeits piedāvās sarunu. Un atcerieties, nav svarīgi, cik nomākta Jūs jūtaties, Jūs joprojām esat laba māte, tikai šobrīd Jums vajadzīga palīdzība. Nekautrējieties to lūgt, ja ne vīram, tad varbūt savai mammai, vīramātei, draudzenei vai kādam citam radiniekam.

 

Ar cieņu, dr. Iveta Valaine.


23.10.2016. Dace jautā:
Labdien! Kādi var būt iemesli tam, ka nespēju izveidot ciešu draudzību ar cilvēkiem? Man ir daudzi paziņas, ir draugi, bet attiecības ir diezgan virspusīgas. Gribu draudzēties pa īstam, pavadīt laiku kopā, nodarboties ar interesantām lietām.., tik ļoti gribu atrast domubiedrus, cilvēkus, ar līdzīgām interesēm utt, bet jūtu, ka manī ir kas tāds, kas iespējams cilvēkus no manis atgrūž, nezinu, kas tas varētu būt

Atbilde:

Labdien, Dace!


Jūs rakstiet, ka jūtat, ka jūsos ir kas tāds, kas iespējams cilvēkus no jums atgrūž. Jautājums, kā jūs uzvedināt atrast iemeslu. - Varbūt Jums ir kaut kas, kas jums sevī nepatīk un kā dēļ jūs pati ar sevi negribētu būt pārāk ciešās attiecībās? Iespējams tādēļ jums šķiet, ka citi arī to nevēlas, kaut tas nebūt to vēl nenozīmē, jo citi cilvēki jūs redz citādi kā jūs pati.

 

Iespējams, ka jūs situāciju redzat spoguļskatā - jums šķiet, ka cilvēki no jums atgrūžas, bet varbūt, ka ir otrādi. Varat mēģināt ieraudzīt sevī - vai ir kas tāds, ko jums citos grūti pieņemt, kas jums citos nepatīk. Vai ir kāds konkrēts brīdis vai situācija, kurā jūs sākat justies diskomfortabli un distancējaties? Nereti veidot ciešas attiecības traucē kādas jūtas - kauns, bailes, nedrošība vai citas. Mums katram ir savas robežas un tas, cik tuvu vēlamies ar citiem būt. Ar visiem cilvēkiem tas nav vienādi.


Jūs pati varat būt sākuma punkts, ko izpētīt. Lai Jums ar to veicas!


22.10.2016. Seal jautā:
Sveiki. Vai tas ir normāli ka ejot pie terapeita, jārēķinās ar to, ka kabinetā pārrunātais var tikt: 1) izstāstīts publiski, piem, intervijās, 2) ierakstīts kādā blogā, publikācijā vai grāmatā utt., 3) analizēts lekcijās mācību vajadzībām. Tas ir it kā anonīmi, bet tomēr bez klienta atļaujas. Apmeklējot terapeitus, neviens nebrīdina, ka kabinetā pārrunātais pēc tam tāpat var tikt izmantots publiski. Vai tas ir ētiski un kāpēc terapijā neviens nebrīdina, ka konfidenciāls nebūs nekas no pārrunātā?

Atbilde:
Labdien!

Protams, viss, kas tiek runāts ārsta kabinetā, ir konfidenciāls un netiek izpausts ārpus tā.
Ja intervijās vai lekcijās tiek lietoti klīniskie piemēri, tos aizšifrē tā, lai pacienta identitāte nebūtu atpazīstama. Bieži šie piemēri tiek vienkārši izdomāti vai arī aizgūti no mācību grāmatām.
Ja Jums radušās aizdomas par informācijas izpaušanu ārpus ārsta kabineta, iesaku vērsties mūsu Ētikas komisijā!

Cieņā,

Tija Vanaga


20.10.2016. Anonymous jautā:
Vai ir iespējams izārstēt homoseksuālismu???

Atbilde:

Labdien.


Homoseksuālisms ir plašs jēdziens. Tas var nozīmēt gan atsevišķas homoseksuālas vēlmes, gan stabīlu homoseksuālu izvēli, gan dzimumidentitātes apmulsumu un biseksualitāti. Psihoanalīze vai psihoterapija nekād neuzstāda par mērķi - "izarstēt homoseksualitāti". Ja cilvēks ir biseksuāls vai homoseksualitāte "nav īsta" (nomaskē dzīļas problēmas un bailes tuvās heteroseksuālās attiecībās), tad psihoanlīzes laikā (rēti - psihoterapijā) cilvēks var nostabilizēties heteroseksualitātē, bet homoseksuālas vēlmes zaudē savu nozīmi.


Ja iet runa par stabīlu agrīnas izcelsmes homoseksuālismu, tas parasti nemainās. Tad psihoterapija vai psihoanalīze var palīdzēt tikt galā ar pavadošām grūtībām (depresija, izolētibas izjūta, nestabīlas tuvas attiecības, seksuālie traucējumi utt.)


Ar cieņu, dr. Jeļena Sinicka.


18.10.2016. A jautā:
Sveiki. Es gribu mainīt dzīmumu. Pie ka man vērsties?

Atbilde:

Lai izdarītu dzimuma maiņu, Jums ir nepieciešams saņemt atzinumu, ka Jūs tiešām esat transpersona un Jums šīs izmaiņas ir nepieciešamas. Tāpēc Jums jāsāk ar to, ir jāgriežas pie psihiatra (sava rajona) un viņš Jums izstāstīs, kas Jums ir jādara. Jūs varat doties arī pie ārsta, sertificēta seksopatologa, kas arī varēs dot Jums nepieciešamās rekomendācijas, bet psihiatra slēdziens ir nepieciešams obligāti.


Ar cieņu,
D.Balodis


17.10.2016. Vika jautā:
Labdien! Man ir tāda problema. Es katru dienu apēdu apmēram 3500 kaloriju. Kad es paēdu es jūtu vainu. Kas ar mani notiek?

Atbilde:

Labdien, Vika!


Es domāju, ka Jums ir emocionālas dabas ēšana( pārēšanās), Jūs ar ēšanas palīdzību atbrīvojaties no stresa, slikta noskaņojuma, pašai to neapzinoties, burtiski var teikt, Jūs apēdat savu stresu, savus pārdzīvojumus, it kā paliek vieglāk, bet bieži pieaug svars, tiek nodarīts kaitējums veselībai, kas rada jaunus pārdzīvojumus. Iesaku griezties centrā Vivendi, kurš ir specializējies tieši ēšanas traucējumu ārstēšanā.


Ar cieņu, Dace Jansone


14.10.2016. kristīne jautā:
Labdien.Pēdēja laikā izjūtu nemieru, trauksmi, Bieži uznāk panikas lēkmes, sajūta ka ar mani vai ar manie tuvajiem notiks kautkas slikts. Bieži gribas raudāt par visādiem sīkumiem. Tikko nomainīju darbu. Šajā darba jomā es strādāju jau 16 gadus, bet tagad ir sajūta ka es neko vairs nezinu, nasaprotu. galvā ir tāds kā apjukums. Ir daudz domu, ideju, bet nepārtraukti māc šaubas, nepārliecinātība. Naktī slikti guļu, pamostos ar trauksmes sajūtu.

Atbilde:

Labdien,Kristīne,

 

ar kolēģi  pārlasījām  un pārlasījām Jūsu  vēstuli,  bet neatradām  jautājumu. Ko tas varētu  nozīmēt?   Varbūt  Jūsu zemapziņā  ir kāds  jautājums, neapzinātas ilgas,   bet trauksme, bažas ,ka kas slikts notiks ar tuvajiem,  ir sava  veida aizsardzība no tā.

 

Lai  Jums izdodas atgūt  līdzsvaru,

 

A. Užāns


14.10.2016. L jautā:

Man ir piedzimis bērniņš (4mēn)., bet bērns neļauj gulēt >3h no vietas jau pēdējos 2us mēn. Gandrīz katru reizi, kad mani izrauj no miega ar it kā nepamatotu bļaušanu (ne dēļ izsalkuma), nespēju sevi kontrolēt: kliedzu, ārdos, dauzu lietas. Nomierinošas tējas neko nedod-samiegojos vairāk un ir vēl trakāk. Dienā arī bērns bieži raud, un man nervi netur. Nekad neesmu bijusi mierīga, bet vairs neredzu risinājumu. Neesmu trūcīga, bet psiho-seansiem nav laika&naudas, baroju ar krūti. Ko darīt? Varbūt ir kāds valsts apmaksāts terapeits, pie kā varētu vērsties šajā visā sakarībā? Turklāt, kur varētu iet kopā ar zīdaini, jo atstāt viņu nav kur..


Atbilde:

Labdien!

 

Jā, izskatās, ka Jums tiešām vajadzīga palīdzība. Lai tiktu pie valsts apmaksāta psihoterapeita, Jums būtu jāārstējas Veldres ielas psihiskās aprūpes centra dienas stacionārā vai nodaļā.

Variet vērsties pie kāda šīs iestādes ārsta - psihiatra (bezmaksas), izstāstīt savu problēmu un uzsākt attiecīgu ārstēšanu. Domāju, ka variet pat ierasties ar zīdaini, ja nav neviena, pie kā bērniņu atstāt.

Reģistratūras telefons - 67819748.
Ar cieņu, dr. Lapsa

04.10.2016. krista jautā:
Sveiki, pēc dzemdībām esmu ļoti saspringta seksuālā ziņā (ir saglabājušās negatīvas emocijas no pēcdzemdību perioda, šuvēm.utt.), līdz ar to nevaru uzsākt ar vīru intīmo dzīvi. Ģinekoloģiski viss ir pilnā kārtībā. Problēma slēpjas galvā, to es apzinos, bet nevaru mīlēties un iekšēji esmu saspringusi un baidos no seksa. Kuru dakteri varētu ieteikt? Vai tam jābūt seksologam?

Atbilde:

Labdien, Krista!

 

Esmu gatavs piekrist Jūsu viedoklim, ka problēmas raksturs, visticamāk, ir tīri psiholoģisks. Līdz ar to arī pamatmetode ārstēšanā - psihoterapija...

Speciālista izvēle ir ļoti individuāls process, ko nosaka gan ārsta specialitāte, gan kvalifikācija, gan tīri subjektīvi faktori. Psihoterapeitam tam jābūt noteikti. Seksologa sertifikāts ir papildus bonuss, taču šadi speciālisti ne visur Latvijā ir pieejami... Iesaku rūpīgāk papētīt speciālistu sarakstu šajā mājaslapā (kur visi ir sertificēti, t.i. gana kompetenti ārsti), apzvanīt pieņemamos un tad, vadoties pēc savas intuīcijas, pieņemt lēmumu.

Lai Jums veicas!

 

Ar cieņu,

dr. Elmārs Vārpa.

 

 


03.10.2016. Kristīne jautā:
Labdien! Vēlos pajautāt, kā Jūs ieteiktu rīkoties. Es slimoju jau vairākus mēnešus, un citu slimību starpā mans neirologs ir noteicis arī diagnozi depresija. Pirms trīs gadiem uzsāku psihodinamiskās terapijas kursu (ar vienu sesiju nedēļā), tā ilga divus gadus, es noguru no tās gan kā tādas, gan arī finansiāli. Ņemot vērā savu pašreizējo veselības stāvokli, es gribētu saņemt psihoterapeita palīdzību depresijas ārstēšanā, taču nevēlos vairs terapijas sesijas katru nedēļu. Paldies!

Atbilde:

Labdien, Kristīne!

Šeit iespējami divi rīcības varianti. Vai nu vērsties pie sava psihoterapeita ar šo jautājumu un paļauties uz viņa profesionālo atbildi, vai arī meklēt citu terapeitu, ar kuru šādu iespēju pārrunāt. Es ieteiktu pirmo variantu, jo divi gadi ir gana ilgs laiks, lai Jūsu terapeitiskās attiecības ļautu būt pilnīgi atklātiem un saprast, kas ir noguruma cēlonis. Dažreiz racionāli iemesli mums kalpo par ieganstu un ļauj "atkāpties" no sāpīgu jautājumu risināšanas psihoterapeita kabinetā. Ja tas nav šis gadījums, tad jūsu līdzšinējās attiecības kalpos par drošu pamatu lai saņemtu labu atbalstošu terapiju retāku sesiju veidā.

 

Ar cieņu,

Jānis Vītiņš


03.10.2016. Kate jautā:
Labdien!Ar vīru mums ir gājis visādi,vīram sānsolis utt,tagad it kā viss ir normāli, esam kopā.It kā lieliska ģimene,bet nejūtos droša vairs, viss liekas aizdomīgs, ka vīrs krāpj mani un domā par citām.Kā lai rodu sevī mieru.Varbūt ko varu palietot,lai nemitīgi neizjūtu to stresu, nemieru,šaubas.Esmu nogurusi no tā.Mums ir 8 gadus veca meita, kura jūt, ka esmu skumja,satraukta.

Atbilde:

Labdien, Kate,


Jūsu jautājumā ir daudz "it kā", kas liek domāt, ka mānat pati sevi, ka viss ir normāli. Diemžēl nav zāļu pret emocionālām sāpēm. Tām jāsadzīst un tam vajadzīgs laiks, bieži vien arī psihoterapeita palīdzība, ko arī iesaku jums.


Ar cieņu,
Indra Upmiņa


03.10.2016. virma jautā:
Kā pārliecināt meitu griezties pie speciālista ? problēmas bija arī pirms 3 gadiem,tika uzst.diagnoze neiroze ar anoreksijas pazīmēm,taču viss turpinās,vairāk tiek slēpts.Labprāt sazinātos ar kādu speciālistu un izrunātu problēmu sīkāk pa telefonu.

Atbilde:
Cienījamā Virma!

Nervu anoreksija ir ļoti nopietna slimība, kas apdraud veselību un dzīvību: no neaizvietojamo olbaltumvielu un nepiesātināto taukskābju deficīta, kas veido ķermeņa pamata struktūras, dramatiski cieš sirds, smadzenes, aknas, imūnā un asinsrades sistēmas. Tādēļ tādas slimības pa telefonu neviens neārstēs.

 

Ja Jūsu meitai vēl nav 18 gadu, tad tā ir vecāku atbildība un vara nodrošināt bērnam nepieciešamo ārstēšanos: Jūs varat vērsties pie ģimenes ārsta vai ambulatorā psihiatra, lai saņemtu vajadzīgos skaidrojumus, izmeklējumus un nosūtījumus.

 

Ja Jūsu meitai jau ir 18 gadu, tad tā ir tikai viņas atbildība un lēmums, vai ārstēties, jo ar varu viņa netiks ārstēta.

Rietumu pasaulē saslimstība ar anoreksiju ir liela ( apm 0,3-1 % no jaunām sievietēm), ir arī pieredze ārstēšanā: to, kā likums, veic dažādu speciālistu komanda, viena speciālista darbs gandrīz nekad nav rezultatīvs. Latvijā anoreksijas pacientu ārstēšanā pieredze ir Bērnu Klīniskajā Universitātes slimnīcā Psihiatrijas klīnikā, un medicīnas centrā "Vivendi", abās vietās ārstēšanā piedalās īpaši organizētas speciālistu komandas.

 

Ārste psihoterapeite M. Dubava.