Jautājumi > Atbildes

Atbildes

<< < 3 no 49 > >>

21.03.2016. Anna jautā:
Labdien!5 gadus esmu cietusi no bulīmijas lekmēm, kas mijas ar stingru uztura ierobežošanu. Šobrīd man ir pusgadu vecs bērns. Grūtniecības laikā, kā arī šobrīd neesmu ļāvusies šādām lēkmēm, izjūtu pienākumu un atbildību sava bērna priekšā. Tomēr domas nemitīgi grozās ap slaidas formas atgūšanu, nespēju sakārtot savus ēšanas paradumus. Baidos, ka atgriezīsies vecās problēmas. Vai un pie kāda speciālista vērsties?

Atbilde:

Labdien, Anna.

 

Jūsu doma laicīgi sākt risināt iekšējo diskomfortu šķiet ļoti saprātīga. Jūs varētu sākt ar vizīti pie psihoterapeita. Iespējams ārsts ieteiks paralēli apmeklēt arī uztura speciālistu. Šādās situācijās labi palīdz daudzpusīga pieeja ar vairāku speciālistu iesaisti.

 

Vēlot izdošanos,

Dr.Ilze Treimane


16.03.2016. Justīne jautā:
Labdien! Vīrs strādā darbā, kur pārsvarā nākas būt komandējumos-ārzemēs. Šobrīd ir izveidojusies tāda situācija, ka parādījās viņam cita, kad to atklāju viņš ar viņu visu izbeidza. Nolēmām sākt visu no gala, jo zinu, ka visam tam pamatā bija mana vaina, tāpēc biju gatava piedot. Tagad viss it kā ir lieliski,vīrs arī ir gatavs mainīt darbu, bet uznākt tādas dienas, kad iekšēji trīcu visa, jo nespēju to aizmirs, kaut ļoti vēlos. Tāda kā panikas sajūta visu laiku. Bailes. Kā, lai tieku ar to galā!

Atbilde:

Labdien, Justīne!

 

Jūs tiešām aprakstījāt ļoti smagu situāciju, jo, kaut gan Jūs ar vīru šobrīd neizšķīrāties, Jūsu zaudējums ir ļoti

liels. Faktiski attiecības nekad vairs nevarēs būt tādas kā agrāk, un tas tiešām ir biedējoši. Tomēr ne obligāti visam jākļūst sliktāk, kā agrāk. Kādreiz pēc šādiem notikumiem partneri pa īstam sāk saprast, cik vērtīgs cilvēks viņam ir līdzās, un attiecības tikai satuvinās.

 

Pirmkārt gribas uzsvērt, ka jau sākotnēji, veidojot ilgtermiņa attiecības, cilvēks nokļūst ļoti pretrunīgā situācijā:

no vienas puses ir jābūt gatavam pilnībā uzticēties partnerim. Paļauties visās lietās, ka viņš mūs sapratīs, cienīs, atbalstīs, pieņems u.tt., lai arī ko mēs darītu, vai kā mēs katrā brīdī justos. Precoties, Jūsu vīrs garantēja, ka viņš ir lietas kursā par Jūsu personību, un, ka tieši šāda personība viņam līdzās ir vajadzīga. Protams, tas pats ir sakāms par Jums. No otras puses, cilvēkam ir jābūt gatavam izdzīvot, gadījumā, ja šādu vai tādu iemeslu dēļ šo partneri nāktos zaudēt. Tas, protams, vienmēr ir ārkārtīgi smagi, bet pēc zaudējuma izsērošanas, ir jābūt gatavam dzīvot tālāk. Te gan ir vēl trešā puse: cilvēki dzīves laikā attīstās un mainās, un atkarībā no tā, cik abiem līdzīgi norit šī attīstība, var prognozēt, vai kopdzīvei ir nākotne. Ja cilvēki maz sarunājas, ja nav kopīgu interešu, izklaižu un, galvenais, aizraujošu piedzīvojumu, ja kopīga ir tikai saimniecības organizēšana (ko ēdīsim, kur gulēsim, ko vajag bērniem, kādas dāvanas pirksim radiem u.c.), būs grūti ilgtermiņā abiem kopā justies laimīgiem.

 

Savā vēstulē Jūs rakstat, ka uzskatat sevi par vainīgu pie notikušā, un tādēļ esat vīram piedevusi un esat

piekritusi turpināt attiecības. It kā viens ir vainīgs (sieva), bet piedošanu saņem otrs (vīrs)? Vai Jums nešķiet, ka te izskan pretruna? Ja Jūs jūtatie vainīga, vai faktiski iekšēji Jūs necerat, ka vīrs piedos Jums (tas vīram it kā dod atļauju Jūs kritizēt un vainot)? Varbūt Jūs nemaz neesat pieradusi, ka dzīvē Jums kāds piedod? Būtu ārkārtīgi svarīgi noskaidrot, kādā ziņā Jūs sevi uzskatat par vainīgu, un vai arī vīrs Jūs uzskata par vainīgu. Varbūt vairāki apkārtējie Jums ir iestāstījuši, ka esat vainīga? Es, ne velti šeit „piesienos" vārdam „vainīgs", jo vainas sajūtai ir ļoti liels spēks, un ja tā kādai personībai ir pālieku izteikta, tā nodara lielu postu cilvēka dzīvē!

Ja vienam no partneriem liekas, ka viņš bez otra nevarēs izdzīvot (vai nu materiālā ziņā, vai emocionālā ziņā),

tad viņš otra vainu, vai vainu par kopīgu neveiksmi ( ja abi nav pietiekoši piestrādājuši pie savām attiecībām), pilnībā uzņemas uz sevi. Tas notiek tādēļ, ka vienmēr liekas, ka sevi izlabot ir vieglāk. Sevis labošana vismaz ir kaut kas, ko es pats varu kontrolēt, un tas atbrīvo no dusmošanās uz partneri. Jo , ja es bez partnera nevaru izdzīvot ( esmu atkarīgs), tad uz viņu dusmoties ir bīstami, tas var novest pie šķiršanās, tātad pie tā, ka es neizdzīvošu!

 

Tagad iztēlosimies Jūsu šī brīža dzīvi: Jūs cenšaties būt labāka sieva, darat vīram visu pa prātam, lai viņš

komandējumā nemeklētu citu, vēl labāku. Tad iznāk, ka, katru viņa aizbraukšanu komandējumā, Jūs uztverat kā

eksāmenu, vai esat visu darījusi gana labi. Ja izkritīsiet eksāmenā, tas Jums maksās ģimenes zaudējumu un visas līdzšinējās stabilitātes sabrukumu. Likme tiešām ir bezgala augsta! Tādēļ arī ir tās lielās bailes. Vai, ja vīrs tomēr Jūs atkal piekrāptu, Jūs atkal sāktu sevi vainot, ka vēl aizvien neesat gana laba? Šāds skatījums uz situāciju pilnībā atbrīvo Jūsu vīru no jebkādas atbildības par ģimenes saglabāšanu. Jūs jūtaties tā, it kā tikai Jums vienai būtu svarīgi saglabāt attiecības, bet, ka Jūsu vīrs tikai to vien dara, kā meklē iemeslu, lai Jūs pamestu. Uzdodiet sev jautājumu, vai īstenībā tā varētu būt, jeb vai Jūs tikai tā jūtaties? Šāda, visas atbildības uzņemšana tikai uz sevi, ir tā, kas Jums rada pastāvīgo trauksmi.

 

Papētīsim Jūsu vīru. Šis viņa sānsolis man vairāk asociējas ar maza zēna vēlmi zagt ābolus svešā dārzā. Kā

zinām svešais ābols vienmēr izskatās gardāks. No vienas puses, bērns saprot, ka var saņemt sodu, bet no otras puses, ir liela vēlme papētīt tās robežas, cik tālu var līst aiz atļautās robežas ( robeža te ir viņa solījums pie altāra, Jūs mīlēt un cienīt). Tas sevis savaldīšanas mehānisms jeb sods te ir iespējamais Jūsu attiecību zaudējums. Atcerieties, ka viņš Jūs izvēlējās tieši tādu, kāda Jūs esat, gan ar Jūsu stiprajām pusēm, gan ar trūkumiem. Viņam patika tieši viss komplekts pilnībā, un nevis kādas konkrētas īpašības. Tas, ka viņš šobrīd, starp Jums un to otru sievieti vēl joprojām izvēlas Jūs, liecina, ka viņam šis komplekts vēl joprojām ir svarīgs, un , ka viņš to nevēlas zaudēt. Ja Jūs sāksiet sevi pārlieku „uzlabot", Jūs vairs nebūsiet tā meitene, kuru viņš apprecēja. Jūs būsiet zaudējusi kaut ko no savas personības. Sievietes, kas jūtas vainīgas, visu laiku vēlas saņemt apstiprinājumu, ka vismaz šoreiz ir rīkojušās labi. Tas vīrietim var sākt krist uz nerviem, vai arī vīrietis var sākt pierast, ka visā var vainot sievu, un pats vairs necenšas piestrādāt pie abu attiecībām. Rezultātā sieva kļūst aizvien bezkrāsaināka un nomāktāka, un šāds tēls pavisam nav interesants. Jums vīram ir jāliek saprast, ka arī Jūsu uzticības limits kādreiz var beigties, un, ka viņš Jūs tiešām var zaudēt, ja pienācīgi par Jums necīnīsies. Es Jums ieteiktu vairāk uzmanības un resursu veltīt tam, lai pati savu dzīvi padarītu interesantāku un krāsaināku, nevis meklēt aizvien jaunus veidus, kā apmierinātu vīra vēlmes. Jo Jūs būsiet pašpārliecinātāka un ar sevi apmierinātāka, jo vīram Jūs šķitīsiet vērtīgāka.

 

Ar cieņu, dr. I. Mežmača


09.03.2016. Emīlija jautā:
Sveicināti!Ar savu otro pusīti ja esu kopā 5gadus un mīlu viņu ļoti stipri,bet jau ir pagājis 1gads kā vīņš mani nokrāpa(vairākas reizes) ar sava drauga draudzeni.Dēļ viņas viņš ļoti daudz meloja un izmantoja manu uzticību.Tas viss vilkās mēnešu garumā.Bet es viņam visas reizes piedevu.Bet tagad es nespēju to vēl pārdzīvot,dēļ tā rodās vēl strīdi,jo es viņam neuzticos lai kur viņš ietu.Es nezinu vairs kā tikt ar to galā.Jo ar šo meiteni bieži ballītēs sanāk saskarties.

Atbilde:

Labdien, Emīlija!

Uzticēšanās attiecībās ir ļoti svarīga, bet ja noteiktu iemeslu dēļ šī uzticība ir zaudēta, ceļš, lai to atjaunotu prasa laiku un abu pušu ieguldījumu, un pacietību. Ja jūs abi vēlaties būt kopā, ieteiktu apmeklēt pāru terapiju un kopīgi risināt šo problēmu.

Ar cieņu,

Dr.Guntra Zariņa