Jautājumi > Atbildes

Atbildes

<< < 3 no 36 > >>

21.07.2014. anonims jautā:
Ka viss labak uzlabot ar gimeni labas attiecibas.Man no gimenes bail un pasam daudz fobijas

Atbilde:
Labdien!
Izskatās, ka kaut kādu iemeslu dēļ Jums pašam neizdodas sakārtot attiecības ar savu ģimeni un tikt galā ar savām fobijām. Tāpēc es Jums ieteiktu rakstīt uz šīs mājas lapas e- pastu info@arstipsihoterapeiti ar lūgumu pēc psihoterapeita intervijas. Jums tiks atbildēts telefoniski vai pa e pastu, un Jums piemērotā laikā varēsiet saņemt kvalificēta psihoterapeita konsultāciju par to, kāda veida palīdzība Jums tieši būtu vispiemērotākā un kur to varat saņemt.

Ar cieņu,
dr. I. Uzuleņš


19.07.2014. Klementine jautā:
Mums pirms trīs mēnešiem piedzima meita un ar vīru pēc dzemdībām vairs nav seksuālās attiecības....vīrs saka,ka viņš nevarot,jo meita esot daļas manis un līdz ar to esot predabiski nodarboties ar seksu,jo tas esot kā ar meitu....un kopš ir dzimusi meita viņš mani uztverot kā māsu, māti, meitu tikai ne kā sievu ar ko dalīt gultu......Ko mums darīt un kāda palīdzība mums vajadzīga?Vai pēc palīdzības ir jāvēršas tikai viņam vai mums kā pārim?Un pie kāda ārsta?

Atbilde:

Labdien.

 

Šis jautājums Jums kā pārim ir jāatrisina, lai Jūs abi varētu turpināt harmonisku ģimenes dzīvi. Psihoterapeitiska ārstēšana varētu būt nepieciešama gan Jums, gan vīram. Visticamāk abiem, saistībā ar šo situāciju, ir sāpīgas jūtas un neatbildēti jautājumi. Jūs katrs varat izvēlēties individuālu psihoterapeitisku ārstēšanu un/vai pāru psihoterapiju. Izvēle, kā Jūs risināsiet šo jautājumu paliek abu Jūsu spējā vienoties par palīdzības nepieciešamību.

 

Risinājumu rast vēlot,
dr. Evija Ziemele


11.07.2014. Rudzu puķe jautā:
Man sāk likties, ka man ir bail no manas vīra mātes. Manā dzīvē viņa nav bijis tas labākais cilvēks, man pat šķiet, ka briesmīgāku, valdonīgāku sievieti neesmu redzējusi. Viņa man daudz ir pāri darījusi nekādi nevaru aizmirst ko viņa ir teikusi, tās visas briesmīgās lietas. tagad kad jau 1.5 gadus dzīvojam atsevišķi es vēl joprojām, kad viņa ierodas jūtu ļoti lielu satraukumu un aizvainojumu.kā to pārvarēt, kā izturēties pret dzēlībām..?

Atbilde:
Labien, Rudzu puķe!
Lai pārvarētu situāciju un tiktu galā ar dzēlībām, manuprāt, pirmais solis ir saprast, kas notiek. Samērā bieži ir dzirdēts par nesaskaņām un konfliktiem vīramātes un vedeklas starpā. Viena otrai nepatīk, mēdz raksturot otru kā cilvēku ar izteiktām problēmām. Interesanti, ka nereti citi cilvēki par šīm sievietēm atsaucas ļoti pozitīvi. Kas tad notiek? Kāpēc tā?

Mamma ilgu laiku ir bijusi emocionāli tuvākais cilvēks savam dēlam, un dēls ir emocionāli tuvs savai mammai. Kad pieaugušajam dēlam veidojas attiecības ar kādu sievieti, šī sieviete kļūst par viņa emocionāli tuvāko cilvēku. Tas ir stāsts par pieaugšanu, šķiršanos, zaudējumu, ieguvumu, prieku un skumjām, konkurenci. Ne vienmēr vīramāte spēj un grib pieņemt savu vedaklu vai vedekla vīramāti. Tā ir emocionāli ļoti uzlādēta situācija, kurā viegli veidojas spriedze, aizvainojums, pārpratumi un nesaskaņas. Tas prasa emocionālu briedumu no abām pusēm.
Var uzdot sev jautājumu: "Kā mana vīramāte, kura šķiet cilvēks ar tik smagām problēmām, spēja izaudzināt manu vīru - tik jauku un brīnišķīgu cilvēku?". Vai arī: " Kā tas iespējams, ka man ļoti nepatīk mana vīramāte, bet citiem cilvēkiem viņa tomēr šķiet jauks, patīkams cilvēks?" Un vai reizēm nav arī tā, ka, piemēram, draudzenes vīramāte man tīri labi patīk, kaut arī draudzene par viņu stāsta "šausmu lietas"?

 

Ar cieņu,
dr. Monta Vasiļevska


09.07.2014. Oksana jautā:
Man ir 55 gadi. Uz ilgstoša stressa fona man sakas vegetososudistaja distonija, pas smagakais-trukst elpa un nevaru elpot caur degunu-pietukusi gļotada(tas ir parbaudits), no darba mana priekšniece grib no manis atbrivoties,ar citam rokam,jo ir it ka milas tristuris, esmu briva sieviete,viņa-priekšniece, viņš vel par rangu augstak, viņa 1 gada laika apstradajot padotus darbiniekus savaca lielaku daļu parakstus-ka ar mani negrib stradat,jutos fiziski ļoti slikti,darbu citu nevaru atrast

Atbilde:

Labdien.

No Jūsu vārdiem var saprast, ka Jūs pati savienojat konfliktu darbā un attiecībās ar Jūsu slikto fizisku sajūtu. Varbūt, Jums ir vērts griezties pie specialista lai plašāk un dziļāk pārrunāt situāciju un Jūsu emocionālo stāvokli lai atrast optimālu priekš Jums risinājumu.

 

Ar cieņu,

Aleksandrs


03.07.2014. Elīna 33g. jautā:
Labdien. Eju psihoterapijā jau vairāk kā 10gadus. Pirmos 5g.nebija uzlabojumi. nākamos 5,sāku sajust,ka ir labāk. Jautājums,kas mani nomoka ir - kāpēc vēl jo projām man ir domas par pašnāvību. esmu par to runājusi ar savu ārstu. bet tas nemazinās.tik stipri sevi ienīstu,ka gribas nomirt. Mana ārste ir saprotoša,iejūtīga un pretīmnākoša.Bet man ir sajūta,ka nekad netikšu no viņas vaļā,jo jūtu stipru pieķeršanos.baidos no tā. Kā Jums liekas, vai es tikšu vaļā?

Atbilde:

Labdien, Elīna!

 

Cik noprotams, Jūs ciešat vai nu no pārlieku izteiktas šķiršanās trauksmes, vai vainas apziņas pret māti, vai abām šīm emocijām kopā. Kāpēc Jūs šīs emocijas nevarat psihoterapijas gaitā samazināt, nevar tik viegli īsās rindās atbildēt, un no malas. Acīmredzot Jūs kaut ko no psihoterapijas un psihoterapeita nepaņemat. Varbūt to, ka ne ar Jums, ne ar Jūsu māti nekas briesmīgs nenotiks, ja paliksiet patstāvīgāka. Varbūt Jūs domājat, ka Jūsu māte neizturēs Jūsu patstāvību un aiziešanu dzīvē? - tas ir jautājums, kas jāuzdod psihoterapijā. Varbūt domājat, ka, ja būsiet laimīga kā patstāvīgs cilvēks, tad Jūsu māte ieies depresijā un viņa nejutīs dzīves jēgu? Vai varat ar savu māti to izrunāt? Ko viņa saka par ko, ka sāksiet savu ģimenes dzīvi ar citu cilvēku un dzīvosiet ne pie viņas?


Otrs jautājums, kas jāzin un jārisina - vai Jums ir savas patstāvīgas attiecības un mīlestība šajās attiecībās? Jo šādas attiecības ar mīļotu vīrieti (ja Jums ir heteroseksuāla orientācija) ir dabisks antidepresants un dzīves jēgas uzturētājs. Ko tad Jūsu vīrietis saka par attiecībām ar Jūsu māti? Vai varat ieklausīties viņa viedoklī, jeb Jūs paliekat pie sava un savas mātes viedokļa? Tāpat ir svarīgi veidot draudzības saites ar saviem vienaudžiem. Patiesa draudzība dod dzīves gandarījumu un arī darbojas kā antidepresants.


Kopumā cilvēka normāla attīstība iet no saviem vecākiem tuvāk svešajai pasaulei un saviem ģenētiski neradnieciskajiem vienaudžiem. Jums sev jāuzdod jautājums, vai pašai nav trauksme veidot dziļas romantiskās un draudzības attiecības? Vai uzskatāt sevi par neglītu? Visādā ziņā būtu jālūko, vai psihoterapija virzās šo tik parasto dzīves mērķu piepildīšanas virzienā.


Ja tas viss ir izrunāts un saprasts, bet progresa nav, tad jādomā, ka nevarat pieņemt psihoterapijā iestrādāto par savas dzīves plānu, jo tas konfliktē ar mātes uzskatiem vai atbildību pret māti. Tad tas ir dziļš iekšējais konflikts - pieņemt psihoterapijas atziņas vai turēties pie mātes atziņām. Tas var būt par stagnācijas cēloni. Depresija un pašnāvības domas ir tā daļa Jūsos, kas nevēlas samierināties ar to, ka jādzīvo mātes dzīvi. Tādai dzīvei nav jēgas. Dzīvei ir jēga tikai tad, ja dzīvo savu dzīvi.
Tā ir tikai viena versija. Var būt citas.

 

Cieņā
Artūrs Utināns


01.07.2014. Andris jautā:
Sveicināti!Nesen atmetu dzeršanu un smēķēšanu,un godīgi sakot dzīve šķiet kļuvusi stresa pilna,pelēka un bezjēdzīga.Paradoksāli,bet kad dzēru,tad bija tikai viena problēma,tagad problēmu škiet ir daudz vairāk.Arī stresu bija daudz vieglāk noņemt.Dzīve bija krāsaināka.Pēdējā laikā sāku domāt,vai maz bija vērts atmest un vai varēšu izturēt.Varbūt Jums ir kādi ieteikumi, kā šo problēmu risināt?

Atbilde:

Labdien, Andri!

Apsveicami, ka Jūs meklējat palīdzību, nevis "metat plinti krūmos" un atsākat dzert un smēķēt. Tas, ko Jūs aprakstāt, skar visus cilvēkus lielākā vai mazākā mērā, kuri ir atmetuši dzeršanu vai smēķēšanu. Droši vien Jūs to jau zināt, bet es gribu atgādināt, ka gan alkohols, gan nikotīns ir spēcīgas psihoaktīvas vielas, kas ietekmē smadzenes un tanīs notiekošos procesus, izjaucot normālo līdzsvaru tanīs. Kad cilvēks pārtrauc lietot šīs vielas, smadzenēs diemžēl "kārtība" tūlīt neiestājas, bet gan izpaužas tā saucamā pēcpaģiru sindroma veidā. Tas sākas tikai apmēram 2 nedēļas pēc lietošanas pārtraukšanas (alkohola gadījumā, nikotīnam- vēl ātrāk) un kura laikā cilvēks izjūt atmiņas traucējumus, koncentrēšanās grūtības, miega traucējumus, arī grūtības tikt galā ar jūtām/emocijām, stresu, pasaule liekas sazvērējusies, kaitina viss un visi vai gluži pretēji- viss kļuvis vienaldzīgs un pelēks. Diemžēl jāsaka, ka pats no sevis šis sindroms nepāriet, bet tikai pieņemas spēkā un var novest pie lietošanas atsākšanas. Nelietošanas laikā aktualizējas arī tā saucamās recidīva brīdinājuma pazīmes (noteikti domāšanas, uztveres, uzvedības veidi), kas arī saasina stresa izjūtu skaidrā būšanas laikā.


Tas, ko Jūs rakstāt par stresa noņemšanu ar alkoholu un nikotīnu, bija Jūsu realitāte. Vai citi stresa noņemšanas/mazināšanas veidi Jums nebija zināmi vai, arvien vairāk lietojot psihoaktīvās vielas, atkrita kā neefektīvi/laikietilpīgi/apgrūtinoši? Jāpiekrīt gan, ka alkohols diezgan ātri mazina trauksmi un rada nelielas eiforijas izjūtu, kas rada priekšstatu, ka stress ir mazinājies, pašsajūta uzlabojusies un pasaule kļuvusi gaišāka. Taču šo izjūtu dod alkohola radītās uztveres izmaiņas, tanī pat laikā pasaule palikusi tāda pat, kā tā bija uz dzeršanas sākumu, bet problēma nav atrisināta. Kad dzērāt, vienīgā problēma, ar kuru Jūs cīnījāties, bija dzeršanas pārtraukšana, bet dzeršanu atmetot, beidzot jāsāk risināt visas pārējās dzīves problēmas, kuras dzeršanas laikā, iespējams, Jūs izvairījāties redzēt un risināt. Un jādomā, ja jau Jūs nolēmāt pārtraukt alkohola un nikotīna lietošanu, tad, acīmredzot, lietošanas rezultāts Jūs vairs neapmierināja vai arī radās lietošanas sekas, stress tomēr, kopumā skatoties, pieauga un situācija Jūs, visticamāk, neapmierināja.

"Noturēties" paša spēkiem būs grūti un tas ir tikai laika jautājums. Tāpēc es Jums ieteiktu meklēt speciālista (psihoterapeita vai narkologa-psihoterapeita) palīdzību. Pirmkārt, lai iemācītos atpazīt recidīva brīdinājuma pazīmes un iemācītos tās novērst, kas atvieglotu un uzlabotu Jūsu pašsajūtu nelietošanas laikā. Otrkārt, lai iemācītos pārvarēt stresu konstruktīvos veidos, sev nekaitējot, nelietojot alkoholu vai nikotīnu. Treškārt, ilgtermiņa psihoterapija varētu Jums palīdzēt attīstīties tādā veidā, ka šīs psihoaktīvās vielas vairs nebūtu aktuālas. Tātad- lai skaidrā būšanas laiks veidotos maksimāli garš un maksimāli kvalitatīvs. Iesaku arī neatlikt palīdzības meklēšanu, jo pašsajūta var pasliktināties un tieksme pēc vielām arvien pieaugt.

Lai Jums, Andri, izdodas!

 

Ar cieņu dr. Velga Sudraba


30.06.2014. neticu jautā:
Ir negatīva pieredze, apmeklējot ārstu-psihoterapeitu - mani čakarēja un es tam cilvēkam noticēju, diemžēl... Šobrīd esmu kādu laiku parunājusi ar psihologu, kontaksts labs, cilvēks saprotošs, tomēr ar runāšanu nepietiek un izrunātās lietas ik pa laikam uzpeld. Bieži jūtos fiziski izsīkusi, pa laikam uznāk pesimisma bedres, mēdzu ignorēt savas fiziskās sajūtas (par tām man atgādina apkārtējie). Viss liecina par to, ka man nepieciešama palīdzība, bet es negrib, lai mani atkal čakarē...

Atbilde:

Cienījamā" Neticu" !


Paldies par jautājumu! Tas ir par pašu būtiskāko psihoterapijā- par attiecībām ar psihoterapeitu. Visās psihoterapijās tiek aktivētas ļoti spēcīgas jūtas pret terapeitu, un reizēm tās ir tik spēcīgas, ka nav vienkārši izprotamas, kur nu vēl atrisināmas, izrunājamas. Šo fenomenu pirmais pamanīja un pētīja Z. Freids, viņš arī deva tam nosaukumu- Transference ( jūtas pret iekšējās pasaules objektiem tiek pārnestas uz terapeitu). Un šīs jūtas bieži ir cēlonis, kāpēc terapijas priekšlaicigi tiek pārtrauktas.

 

Ko varētu Jums ieteikt? Domājot tīri teorētiski, ilgāku laiku un regulāri apmeklējot saprotošo psihologu, Jūs sajutīsiet kaut ko līdzīgu kā pret ārstu- psihoterapeitu, tā saucamo Transferenci. Mums visiem ir šīs Transferences jūtas, kas aktivējas tuvākās attiecībās. Paralēli droši vien lietderīgi būtu pakonsultēties ar psihiatru, varbūt jums būtu noderīgi antidepresanti kādu laiku. Bet īstā ārstēšana laikam jau ir tikai cita ārsta psihoterapeita atrašana, ar kuru pārrunāt un izstrādāt radušos situāciju, kā arī turpināt terapijas procesu.


Pacietību un neatlaidību novēlot,

dr. Maija Dubava.


29.06.2014. Kristīne jautā:
Labdien, nezinu ko lai iesāku. esmu 17 gadus veca, stresa manā dzīvē it kā nav. Bet dažreiz parādās tādas kā lēkmes, sākumā viss ir kārtībā, bet tad uznāk bailes,tāds kā reibonis, ieelpot ir grūti, pat tāda sajūta ka neelpotu, nevaru sajust savu ieelpu, tad rodas tāds kā trans, vieta kur esmu liekas nereāla, pagarinās un beigās tirpiņas pirkstu galos. nēesmu ne reizi noģībusi vēl. Traumas- bērnībā ( ap 6 gadiņiem) sakoda suns, bet neliekas, ka baidītos no tā.

Atbilde:
Labdien, Kristīn!

Simptomi, kurus jūs aprakstāt, izskatās pēc panikas lēkmēm. Tas nozīmē to, ka stress jūsu dzīvē ir vairāk nekā jūs pati to apzināties. Būtu vēlama psihoterapija, kura jums ļautu labāk apzināties savas līdz šim neapzinātās emocijas, trauksmes un iekšējos konfliktus, tad simptomi izzudīs.

 

Ar cieņu, ārste-psihoterapeite Žanete Sebre


29.06.2014. Ginta jautā:
Man ir depresija jau 4 gadus. Eju psihoterapijā gadu, taču sajūta, ka mīņājos uz vietas. Psihoterapeite patīk, esmu to teikusi viņai, kā jūtos. Saņemu atbildi, ka tas ir ilgstošs process. Saprotu. Taču nekonegribu stāvoklis ir mana ikdiena, es netieku no tā vaļā. Es gribu tievēt, bet tālāk par GRIBU netieku, es gribu būt vitāla, laimīga sieviete, nevis tā sēdošā sēne, kas tagad sēž gultā. Es gribu būt normāla māte, normāla sieva un atbalsts vīram. Tā vietā auklējos ar sevis žēlošanu.Es laikam gribu zināt laimes formulu, kaut lasu visādus gudrus rakstus un atbildes saņemu. Domu saprotu, plāns ir, taču NAV motivācijas. Kā vīrs saka, es nepagriežot aizdedzes atslēdziņu mašīnai. Kāpēc man tā roka neceļas? Jā, ir depresija, zāles dzeru, psihoterapijā eju, pat dziednieku apmeklēju. Viss ir manā galvā. Kā lai maina domāšanu, attieksmi? Kāpēc nekas nemainās? Man saka, ka es baidos no atbildības. Ja tas ir tā? Kā pārstāt baidīties?

Atbilde:
Labdien, Ginta!

Jūsu psihoterapeitei ir taisnība, ārstēšanās process ir ilgstošs un prasa laiku.
Pārlasot Jūsu vēstuli, es iztēlojos, ka Jūs sēžat zirga mugurā, taču zirgs stāv uz vietas. Viņam priekšā ir barjera, kurai viņš nelec pāri. Šeit būtu svarīgi saprast, vai zirgs nevar vai baidās lēkt pāri? Pastāv arī iespēja, ka viņš to nevēlas darīt vēl neapzinātu, dziļi paslēptu iemeslu dēļ. Es ceru, ka kopā ar terapeiti Jums izdosies saprast savas iekšējās pasaules barjeras un iedrošināt savu zirgu auļot. Vēlu veiksmi.

Cieņā, Olga Strautzele.


29.06.2014. peteris jautā:
musu delam ir 4 g ka jau normali vinsh sak izpetit savu kermeni aiztiekot savu pinci sievas reakcija uz to ir negativa aizbildinoties ja to laikus neapstadinat tad bens klus homoseksuals es uzskatu ka vinja var radit vinja kopleksu vai jus nevaretu man izskaidrot ka pareizi jarikojas

Atbilde:

Labdien Pēteri,

 

bērniem Jūsu dēla vecumā ir interese par savu ķermeni, šādi jautājumi par dzimumatšķirībām ir izziņas un personības izaugsmes process. Vecāki varētu palīdzēt vairot sapratni pastāstot, saprotot un akceptējot.Šāda sapratne un akcepts nepieciešams arī vecākiem.lai saprastu savas bailes, trauksmi un nedrošību.Iesaku

konsultēties ar speciālistu, kas palīdzēs risināt sasāpējušos jautājumus. Lai izdodas!

 

Ar cieņu-

Dr.S.Lejniece


29.06.2014. Linda jautā:
Labdien, vai psoriāzes izpausmes var samazināt ar psihoterapijas palidzību? Ja ir zināms,ka slimība ir ģenētiski pārmantota no viena no vecākiem, bet līdztekus ir depresīvs noskaņojums un noslēgšanās no kontakta ar cilvēkiem jau vismaz gadu, taču tas nav saistīts ar slimību. Atvainojiet,bet es nezinu, kā īsti to noformulēt. Vai psihoterapija man palīdzētu? (man 16)

Atbilde:

Sveicināti, Linda!


Uzskatu, ka psoriāze ir psihosomatiska saslimšana, kuras redzamās izpausmes skar ādu, bet ļoti liela nozīme ir cilvēka iekšējai - emocionālajai pasaulei. Svarīgi, ka bieži vien psoriāzes gadījumā ir depresīvs emocionāls fons, paššaustīšana, pārāk spēcīga vainas sajūta, kauna sajūta. Tas var radīt izteiktu emocionālu diskomfortu un psoreāzes izpausmes līdz ar to var pastiprināties. Linda, atbildot uz Jūsu jautājumu, psihoterapija varētu palīdzēt. Vienīgi, būtu svarīgi, ka psihoterapija būtu iespējama regulāra un samērā ilgstoša. Iesaku griezties pēc palīdzības pie kāda sertificēta ārsta - psihoterapeita.

 

Lai Jums veicas!
psihoterapeite dr.Inta Kalniņa


24.06.2014. Anonymous jautā:
Vai pusaudzis,kurš apzināti grauj sevi (badošanās,self-harm).Var saņemt palīdzību? Vēlme ir būt laimīgai,bet ir bail no tā. Piedevām ir liela naids pret sevi,trauksme un panikas lēkmes.Ko darīt? Ir bijusi pagātnes trauma,kuras dēļ bija suicīda mēģinājumi. Ģimene atsakās noticēt. Vaino pusaudžu hormonus,bet esmu teikusi,ka vairs nespēju. Skolas psiholoģe nespēja palīdzēt,tikai deva mājienus par depresiju. Taču tās man nevarētu būt. Būtu tik viegli visas problēmas novelt uz neesošu slimību.

Atbilde:

Labdien!

 

Ar Jūsu minētajām problēmām var strādāt psihoterapijā. Jārēķinās, ka tas prasīs samērā ilgu laiku. Žēl dzirdēt, ka nesaņemat izprotošu attieksmi no ģimenes puses, tas rada arī pārdomas, vai varēsiet vienoties, ka pieaugušie palīdzēs Jums nodrošināt ārstēšanos, kas Latvijā ir maksas pasākums.


Ja iesiet psihoterapijā, blakus individuālajām vizītēm ir iespējams organizēt atsevišķas konsultācijas visai ģimenei vai kopā ar vienu no vecākiem, lai palīdzētu vecākiem izprast Jūsu vajadzības (tai skaitā, vajadzību pēc terapijas) un meklēt visiem pieņemamus risinājumus situācijai.

 

Mūsu mājaslapā atradīsiet kontaktus vairākiem terapeitiem, kas strādā ar pusaudžiem, tai skaitā dr. Andis Užāns, dr.Iveta Valaine, dr.Inta Kalniņa, dr.Inta Zīle u.c.

 

Vēlot Jums izdošanos,

dr.Ilze Treimane


24.06.2014. Marta jautā:
Kā pierunāt vīrieti apmeklēt psihoterapeitu, jo greizsirdības dēļ ir gatavs visus apšaut, izdarīt pats pašnāvību... Skaidrs ir viens,ka jāārstējas, citādi galvā pilnīga putra.

Atbilde:

Labdien, Marta!

 

Paldies par jautājumu. Psihoterapijai ļoti svarīga ir motivācija. To  var palīdzēt veidot tuvu cilvēku ( ģimenes, tuvu  draugu)  labvēlīgs ieteikums. Dažreiz  cilvēki iesaistās terapijā, ja viņiem no tuviem cilvēkiem  ir  pietiekoši neatlaidīgs spiediens.   Ja ir kāda  konkrēta persona, pret kuru vīrietis izjūt greizsirdību , un  arī šī persona  vēlas  iesaistīties situācijas risinājumā, var apdomāt pāra  konsultācijas iespēju.

 

Ar cieņu,

Andis Užāns

 

Paldies par atbildi! Situācija ir tāda,ka vīrietis domā,ka viņš ir pilnīgi adekvāts un ja apkārtējiem vajag ,lai iet pie psihoterapeita. Brīžiem protams viss ir ok, bet brīžiem ir pilnīgs sviests. kā izdarīt spiedienu? ko teikt? kā panākt,lai piekrīt apmeklēt speciālistu? Mums laikam svarīgi zināt,ko runāt ar viņu.?

 

Sveiki, vēlreiz!

Motivācijas  veidošanās  ir ilgstošs process. Varbūt mēģināt  pārrunāt problāmas  " brīžos, kad or ok" .  Kā būtu , ka ja tad  pārrunātu, ka  " ka reizēm  ir pilnīgs sviests".  Noliegumu var mēģināt  pārvarēt atkal un atkal. Ar laiku tam vajadzētu  nest rezultātus.

Ja ir tik liela  bezpalīdzība, varbūt vajag konsultēties ar terapeitu.

 

Vēlot  izdošanos,

Andis Užāns


17.06.2014. kristine jautā:
labdien,man ir 4 gadigs dels,ar bernu tevu nedzivoju kopa.notiek periodiska ciemosanas bernam pie teva,atbraucot majas berns mani neklausa.Tagad vins pat pa telefonu pasaka ka negribot ar mani runat,vai ari negrib mammu.kapec ta?sirds sap to dzirdet!vai bernu aizvedot pie psihoterepeita,var noteikt kapec berns ta izturas?tad kad berns neklausa,vira mate piedraud bernam,ja neklausisi brauksi pie mammas!berns pie teva tiek drausmigi lutinats,vins dara ko grib,un dabu ko grib..

Atbilde:
Labdien Kristīne,
Jūsu aprakstītajā situācijā ir grūti visiem, gan pieaugušajiem, gan bērnam - jo īpaši. Bērnam 4 gadu vecumā nav daudz spēju tikt galā ar smagu situāciju, kāda ir vecāku šķiršanās. Bērns jūtas apjucis un bērna universāla reakcija uz apjukumu ir kļūt agresīvam. Parasti šīs emocijas ir vieglāk izpaust uz to vecāku, ar kuru bērns jūtas drošāk ( ar kuru dzīvo kopā), nevis uz to, kuru bērns jau tāpat jūtas zaudējis. Tādā veidā bērns protestē pret situāciju.
Jums visdrīzāk būs kādu laiku jāiztur šīs bērna izpausmes, "izdzīvot" var palīdzēt draugu, radinieku vai speciālista atbalsts. Jo pati jutisieties stabilāk, jo vieglāk būs palīdzēt arī bērnam izturēt viņa emocijas.
Pēc Jūsu stāsta šķiet, ka arī pieaugušie " pielej eļlu ugunī", manipulējot ar bērnu, nevis palīdzot viņam atrast veidu, kā dzīvot tālāk.
Šajā situācijā var, protams, vērsties pēc palīdzības pie psihoterapeita, kas var palīdzēt saprast bērna jūtas ( un arī vecāku), bet iespējams arī mēģināt šīs lietas izrunāt savā starpā un vienoties par noteikumiem tālākai dzīvei, tajā skaitā par to, kādas robežas tiek noteiktas bērnam.
Ar cieņu,
Indra Upmiņa

17.06.2014. Eriks jautā:
Labdien.Man tāda situācija,ka kada tehnika vai dators saplist,vecāki vaino mani.Kapēc tā notiek ar mani?

Atbilde:
Labdien, Ērik!

Lai pilnvērtīgi atbildētu uz Tavu jautājumu, man vajadzētu vairāk informācijas gan par Tevi, gan par Taviem

vecākiem, gan par situācijām, par kurām Tu runā.

Cik noprotu, Tevi šī situācija sāpina un Tu dusmojies uz saviem vecākiem. Tātad mēs jau tagad

redzam, ka jebkura dusmošanās ir saistīta ar to, ka cilvēkam sāp. Es pieļauju, ka vecākiem arī ir sāpīgi, ja

kāda tehnika vai dators ir saplīsuši, jo tas traucē ikdienas darbības un saistās ar neplānotiem izdevumiem. Šis

viss, protams, izskaidro vecāku dusmošanos, bet ne to, kādēļ tiec vainots Tu. Es izskatīšu vairākas iespējamās

versijas, tomēr katrā no tām svarīgāk būs meklēt nevis vecāku vainu, bet Tavas iespējas kaut ko mainīt.

Viena iespējamā versija ir tāda, ka, ja kaut kas ir saplīsis, tad kāds noteikti ir vainīgs, un vainot

vieglāk ir kādu, kurš ir vājāks. Ja darbojas šis variants, tas, protams, nerunā par labu vecāku briedumam,

jo tad vecāki jūtas līdzīgi kā mazs bērns, kam jābaidās atzīt savu daļu notikušajā. Ja tavi vecāki ir šādi, tev

pastāv liels risks kļūt līdzīgam un arī baidītis ieraudzīt savu daļu tajā, kas notika. Nobrieduši cilvēki (gan Tu,

gan Vecāki) var sev atzīt tās lietas, kur paši kļūdījušies, un stingri, bet bez citu vainošanas norādīt uz tām

lietām, kur paši nav vainojami. Dažreiz dzīvē ir jāiemācās arī palikt nesaprastam, ja tas otrs nav tik stiprs, lai

Tevi saprastu.

Cita iespēja ir tāda, ka vecāki varbūt nevar aizmirst tās rotaļlietas, kuras Tu esi saplēsis bērnībā. Ja

ir tā, Jums visiem jāsāk saprast, ka bērnībā ir normāli eksperimentēt, un tas bieži vien noved pie rotaļlietu,

velosipēdu un pirmo mobilo telefonu saplīšanas. Te Tu vari papētīt atkal savu daļu. Var būt Tu tiešam kādu

laiku savā dzīvē biji nevērīgs pret lietām. Varbūt tiešam vecāku izdevumi taviem „gdžetiem" bija palieli? Ja

tā bija, bet tas ir mainījies, tu vari vecākiem palīdzēt ieraudzīt, ka tas ir mainījies. Bet tas prasa, lai Jūs par

to nopietni un mierīgi aprunātos. Protams, tas prasa arī, lai Tu spētu godīgi pateikt, ka, lūk, toreiz es tiešam

saplēsu to datoru, velosipēdu vai televīzoru, bet šoreiz tas nebiju es! Te vecāki varētu sākt uzmanīgāk pētīt

katru notikumu atsevišķi, nevis visus sabērt „vienā maisā".

Tā kā es nezinu, cik Tev ir gadu, piedāvāšu vēl vienu versiju. Ja Bērns, kas dzīvo kopā ar vecākiem ir jau

pieaudzis (tas katrā ģimenē tiek noteikts atšķirīgi), viņš sāk izrādīt pilnīgi normālas vēlmes pēc neatkarības.

(nekontrolē, kur es eju, nenosaki, kas man jādara, nenorādi ar ko man jādraudzējas u.c.). Tomēr bieži

vien tas kombinējas ar materiālo atkarību no vecākiem. Ja vecāku neapmierinātība par bojātajām lietām

palielinājās tad, kad Tu pabeidzi skolu (es atkārtoju, ka nezinu, cik Tev ir gadu un ar ko Tu nodarbojies),

varbūt vecāki tīri neapzināti bīda Tevi ārā no siltās ģimenes ligzdiņas. Šai situācijā jaunietim atkal ir jāmēģina

savu emocionālo neatkarību kaut kā līdzsvarot ar materiālo neatkarību. T. i. Jāmēģina nopelnīt sev kādu

naudiņu, vai, ja Tu esi strādājošs, tad jāmēģina dzīvot atsevišķi no vecākiem.

Lai vai kā, pirmais solis, ko Tu vari spert, ir mierīgi, bez dusmu izrādīšanas aprunāties ar vecākiem

un izstāstīt, kā Tu redzi šo situāciju. Pat, ja vecāki uzreiz Tevi nesapratīs, viņi, iespējams, sāks uzmanīgāk

noskaidrot tehnikas saplīšanas iemeslus.

Ar cieņu,

Dr.I. Mežmača


16.06.2014. Anna jautā:
Labdien, Man ir 30 gadi un 8 no tiem es satiekos ar puisi, kuru mani vecaki nepienem. Visus sos gadus esmu dzirdejusi tikai negativismu, pirms 2 gadiem mes sakam dzivot kopa, tad vecaki itka samierinajas ar to domu, ka es neskirsos, tomer ikreiz tiekoties tiesi vai netiesi tiek pateikts kautkas aizvainojoss. Tiek ari piedavats man nakt atpakal majas un dzivot ar viniem, ko es nekad nedarisu. Es esmu izmisuma, mes gribam preceties, bet es pat negribu aicinat savus vecakus uz kazam.

Atbilde:

Labdien, Anna!

 

Katram no mums ir savi priekšstati par to, kas ir labi, kas - slikti. Arī dzīves jēgas un mērķu izpratne ir atšķirīga. To nosaka gan laiks, vide un apstākļi, kurā esam uzauguši, gan indivīda dzīves pieredze. Šadas atšķirības būs sastopamas ne tikai kaimiņu, bet arī draugu un radu starpā. Ļoti bieži atšķiras vecāku un bērnu priekšstati par labo un slikto, jo vecākiem liekas, ka labi pazīst savu bērnu, zin viņa vēlmes un veidu, kā tās piepildīt. Un te viņi vadās atkal no savas dzīves pieredzes.

Taču mūsu dzīves ceļam jābūt mūsu personiskai izvēlei. Lai arī ko no mums kāds sagaida, uz ko cer. Kaut vai tādēļ vien, ka dzīve, visticamāk, mums ir tikai viena un iespēja to izdzīvot no jauna diez vai būs.

Ir jāspēj pieņemt arī to, ka ne visi mūsu draugi (tuvinieki) pieņems viens otru un kļūs par tuviem draugiem savā starpā. Ja kādam tas izdodas, tad varam vien priecāties.

Domāju, ka Jums ir tiesības uz savu izvēli un saistīt dzīvi ar to cilvēku, kuru par tā cienīgu uzskatāt. Tāpat arī svinēt vai skumt to cilvēku sabiedrībā, kas Jums šķiet gana tuvi un uzticami, lai spētu Jūsu pārdzīvojumus dalīt, just tiem līdz...

Lai Jums izdodas atrast savu ceļu savā dzīvē! Ja vienai tas būs grūti, dalieties ar kādu, kam uzticaties.

 

Ar cieņu,

dr. Elmārs Vārpa.


16.06.2014. Saulīte jautā:
Labdien! Vai būtu kāds ieteikums, ko varētu darīt mazrunības gadījumā, kad tā normāli nespēj atvērties sarunai ar cilvēkiem? Ir bailes, arī kautrīgums, bailes izteikt savu viedokli, savas domas. Pagātnē ir bijuši iekšēji ievainojumi. Kā arī ja bērnība un pusaudžu gadi - ir pavadīti vairāk mājās, un mazāk sanācis būt cilvekos? Kā sākt sarunu ar otru cilvēku? Kā izteikt savu viedokli? Kā veidot sakarīgas domas, vārdus un teikumus?

Atbilde:
Labdien,

Tā ir relatīvi bieži izplatīta situācija, kad bailes traucē uzsākt sarunu un izteikt savuviedokli. Iespējams, ka tā ir „sociālā trauksme" - stāvoklis, kas reizēm piemeklēcilvēkus atrodoties sabiedrībā, un īpaši uzmanības centrā. Dažas apmācības kompānijas (gan pasaulē, gan Latvijā) rīko speciālus kursus, kur apmāca veidot

sarunas saviesīgo pasākumu laikā, kad apkārt ir mazpazīstami cilvēki.

Vienlaikus ja liekas, ka problēmas ir dziļākas un saistītas ar pagātnes ievainojumiem,es ieteiktu izrunāt situāciju ar ārstu psihoterapeitu. Būtu jāsaprot, cik sen Jūsnespējat „atvērties" citiem cilvēkiem, kādā veidā šāda situācija varēja izveidoties un kā varētu to risināt.

Cieņā,

Dr. Anžela Pavloviča


13.06.2014. Zane jautā:
Labdien, man pirms nedēļas tētis izdarīja pašnāvību, tas bija drausmīgi, bet saprotu viņu-viņš bija slims, mocījās un jau sen runāja par nāvi līdz saņēmās, bet.. Es šobrīd dzīvoju bailēs, sāpēs un nesaprašanā! Es redzēju to skatu, kad viņš tika atrasts, man ir šobrīd bail vienai atrasties tumsā, trokšņi mani baida.. es nezinu vai laiks spēj šo dziedēt, jo vēl joprojām nespēju ieiet ēkā, kur redzēju vecmāmiņu mirušu (kas bija daudzus gadus atpakaļ), kur nu vēl tēti.. Ko Jūs man ieteiktu!?

Atbilde:

Labdien, Zane!

Saprotu Tavas bēdas un izmisumu, jo zaudēji tēti. Tuvinieku zaudējums mums visiem ir ļoti smags, pilns sāpju un neatbildētu jautājumu, kuri visticamāk arī paliks neatbildēti, jo nav vairs kam pajautāt. Kāpēc tēti?

Kāpēc tā? Vai es kaut ko darīju nepareizi? Vai varēju darīt kaut ko vairāk, labāk, savādāk?  Kāpēc notika tā kā notika? Kas notiks ar mani? Kāda būs mana dzīve pēc Tavas nāves?

Zane, Tev vajag kādu, kas Tev patreiz palīdzētu tikt ar šiem smagajiem jautājumiem un smagajām jūtām galā, nepaliec viena ar visu šo nastu, dalies, raudi, runā ar sev tuviem cilvēkiem, ģimeni. Balstiet viens otru, palīdziet viens otram, esiet kopā savās bēdas.

Iesaku arī dažas vizītes pie psihoterapeita, sākumam pietiks ar apmēram 10 vizītēm, vēlāk jau pati izlemsi par terapijas turpināšanu, kas gan būtu ļoti vēlama.

Trauksmes un baiļu mazināšanai var apmēram 2 mēnešus lietot nomierinošus medikamentus, kurus Tev izrakstīs jebkurš ārsts, arī psihoterapeits vai ģimenes ārsts.

Ja esi kādas draudzes locekle, izsērot un dzīvot tālāk palīdzēs reliģija un reliģiskie rituāli, arī draudzes locekļu atbalsts.

Ļoti ceru, ka atbildēju uz Tavu jautājumu.

Cieņā,

Dr. Aija Kraskura.

 

 

 


11.06.2014. Pēters jautā:
Sveiki, man jau daudzus gadus ir depresija. Vai ir iespējams ieteikt kādu labu speciālistu, kas varētu palīdzēt. Vēlams sievieti.

Atbilde:
Labdien,Pēteri!
Jūs rakstāt,ka jau daudzus gadus slimojat ar depresiju un interesējaties par psihoterapijas iespējām.
Uzskatu, ka Jūs varat doties pie jebkura no sertificētajiem ārstiem psihoterapeitiem,jo viņiem visiem ir arī zināšanas psihiatrijā.Pārlūkojot kolēģu sarakstu,atradu sekojošus ārstus ar psihiatra un psihoterapeita darba pieredzi: dr.Olga Strautzeli,dr.Rudīti Cedriņu,dr.Ilzei Treimanei.
Pēteri,mums ir pārāk maz informācijas par Jūsu slimības gaitu un smagumu,kas ir ļoti svarīgi,lai varētu ko ieteikt.
Vieglas depresijas gadījumā-pietiktu ar psihoterapiju,bet vidējas pakāpes depresijas ārstēšanai nepieciešami gan antidepresanti gan psihoterapija.
Svarīgi saprast,kādi emocionālie pārdzīvojumi izraisījuši slimības pāasināšanos,lai novērstu atkārtotu depresijas epizodi.Jāizvērtē arī tie dzīves periodi,kad esat juties vesels,lai atrastu tos atbalsta punktus,kas palīdzētu cīņā ar slikto garastāvokli.
Vēlot Jums veiksmi un veselību, ar cieņu; dr.Inta Petuha

10.06.2014. Anonymous jautā:
Hello. Do y have English speaking Doctor? Thank you!

Atbilde:

Hello,

You can  contact :

Dainis  Balodis,

Dace Cerava,

Inese Dreska,

Tarass Ivascenko,

Diana Lapsa,

Silvija Lejniece,

Aleksandrs Moskins,

Anzela  Pavlovica,

Olga Strautzele,

Ilze Treimane,

Arturs Utinans,

Andis Uzans,

Inta Zile

contact details