Jautājumi > Atbildes

Atbildes

<< < 3 no 40 > >>

12.02.2015. Arita jautā:
Labdien, Problēma - māsu greizsirdība. Man ir 29 gadi viņai ir 22, viņa sasniedz vairāk, var vairāk, labāk prot komunicēt, un drīz būs arī augstākā amatā nekā es, darba vietā kurā es strādāju 9 gadus, bet viņa tikai gadu! Sākumā spēju priecāties un atbalstīt, tagad jūtu dusmas un aizvainojumu un piedevām pati jūtos arvien nožēlojamāk. Kāda būtu izeja manā situācijā? Šobrīd esmu pasākusi izvairīties no kontakta ar māsu, lai savāktos, bet īsti neizdodas.

Atbilde:
Labdien, Arita!
Iesaku Jums pieteikties uz konsultāciju pie psihoterapeita. Tas palīdzēs Jums saprast dziļākus cēloņus Jūsu problēmai un risināt to, nevis tikai izvairīties un justies arvien nožēlojamāk.
Ārste psihoterapeite Dace Cerava.

05.02.2015. guna jautā:
Labdien! Man jau ilgāku laiku ir ļoti vientuļi. Bērni (dēli) jau ir izauguši un aizgājuši savā dzīvē, bet nekad nepiezvana man paši, vienmēr tā esmu es, kas pirmā zvana. Problēma ir arī tā, ka man nav darba. Tas jau ir kādu gadu. Nav arī īsti vairs draudzeņu ar ko izrunāties. Pati mēģinu kaut kur iziet. Apmeklēju kādus nedārgus pasākumus- koncertu, teātri, eju uz biblioteku, bet nekur tā īsti prieku un aizrautību nerodu. Kā izrauties no šīs vientulības un pamestības sajūtas?

Atbilde:

Labdien, Guna.

 

Ja šobrīd materiālu grūtību, vai citu iemeslu dēļ, psihoterapiju nevarat atļauties, varu ieteikt turpināt meklēt kādas nodarbes/ aizraušanās, kas Jums sniegtu baudu un ko varētu darīt ar entuziasmu, vēlams labā kompānijā (interešu klubi/sportiskas aktivitātes/izglītojoši kursi/dienas centri).


Ir iespējams apmeklēt arī psihologu vadītas grupu nodarbības (piemēram, mākslas terapija, mūzikas terapija, geštaltterapija, atbalsta grupas), kas ir lētāk nekā individuāla terapija un kur Jus varetu gan padziļināt izpratni par sevi pašu, veidu, kā komunicējat ar cilvēkiem, gan arī daļēji piepildīt savu vajadzību pēc cilvēciska kontakta.


Šādas grupas tiek organizētas gan privātpraksēs, gan vairākos dienas centros Rīgā, kur var saņemt psiholoģisko palīdzību, piemeram, RPNC ambulatorajos centros "Veldre" un "Pārdaugava" vai klīnikā "Dzintari".


No sirds novēlot Jums atrast sev piemērotāko risinājumu,

dr.Ilze Treimane


04.02.2015. Gerda jautā:
Labdien! Ar viru esam kopa loti ilgi, mums ir mazs bernins, bet ir viena lieta, kas musu attiecibas grauj - tas ir vira dusmas un parpasauligs negativisms. Vins nav brutals, agresivs vaiardarbigs. Pat " nedusmu" brizos dikti jauks. Bet to dusmu pilno brizu ir tik daudz par visu sako- pasaules Tas ir tik nomacosi, jo jadoma, ko teikt, ko labak nokluset. Visu laiku esmu sasprindzinajuma. Vai ir kada dusmu terapija, kas varetu mums palidzet?


Atbilde:
Labdien, Gerda!

Šķiet, ka runājat par situāciju, kurā Jums bieži jāievēro „upura" loma. Tas noteikti ir nomācoši un ģimeni graujoši. Varbūt esat situācijas ķīlniece, bet varbūt vīra dusmas ir tas "peramais zēns", kura sodīšana škīet vienīgais ceļš uz laimi? Vīra dusmas var būt atnestas uz Jūsu attiecībām no citurienes (piemēram - attiecības darbā, attiecības ar paša vecākiem) vai arī saistītas ar viņa mazvērtības izjūtu ģimenē. Viens no šāda „dusmīguma" iespējamajiem cēloņiem ir arī depresija, kas vīriešiem pēc bērna ienākšanas ģimenē var attīstīties pat 20% gadījumu. Konkrētais iemesls šobrīd nav zināms.

Labā ziņa ir tāda, ka visas šīs situācijas ir atrisināmas, tomēr svarīgi, vai to, kā jūtaties, esat izrunājusi ar vīru? Vai jūsu attiecības ļauj pārrunāt jūsu abu izjūtas un vienoties par kopīgiem soļiem uz risinājumu? Ja vienojaties, ka nepieciešama palīdzība no ārpuses, tad šai situācijā vispiemērotākās ir pāra konsultācijas pie ārsta - psihoterapeita, kurš to praktizē. Piezvaniet un vienojieties ar izvēlēto speciālistu par tikšanos.
Ar cieņu, dr. Jānis Vītiņš


03.02.2015. Eva jautā:
Labdien! Es no 14 gadiem ( stāžs apm.20 gadi) slimoju ar anoreksiju ar regulāram bulimijas lēkmēm. Stāvoklis pēc manam domām ir vidēji smags. Izlēmu griezties pie pieredzejosu speciālista šajā joma, jo paša spēkiem tikt ar sevi skaidrībā visus šos ilgus gadus neizdevās.Tapec lūdzu Jūsu padomu,kur Rīgā vai Latvijā var griezties pēc palīdzības. Dzirdeju,ka speciālā centra Latvijā nav, vai ir kāds ļoti pieredzejošs speciālists šajā jomā.Agrāk griezos pie psihologiem,diemžēl labāk man nekļuva

Atbilde:

Labdien!

 

Rīgā kopš 2014. gada septembra Veselības centrā VIVENDI (www.vivendicentrs.lv skat. "Ēšanas traucējumi") dažādi speciālisti konsultē pacientus ar ēšanas traucējumiem. Programmas vadītāja ārste - psihoterapeite izvērtē gan vispārējo veselības stāvokli, gan specifiski ar ēšanas traucējumiem saistīto stāvokli, nozīmē nepieciešamos papildus izmeklējumus un konsultācijas kā arī turpmāko ārstēšanu. Uztura speciālists kopā ar pacientu vienojas par nepieciešamo ēšanas režīmu, sastāda plānu un uzsākot ārstēšanu seko tā izpildei.
Programmas pamatā ir psihoterapija (individuāli vai grupā) un/vai fizioterapija, uztura speciālista konsultācijas. Protams, ka pieeja ir individuāla, ņemot vērā pacienta stāvokli, iepriekšējo vai patreizējo ārstēšanos, kā arī iespējamos finansu resursus.


Latvijā valsts medicīnas aprūpē tik tiešām, diemžēl, vēl joprojām nav speciāla ēšanas traucējumu centra vai nodaļas.

Ar cieņu, Dr. Ilze Sestule


03.02.2015. Aija jautā:
Man ir problēma ar mazmeitu.{17} Viņa ir klusa un sevī ierāvusies.Esmu novērojusi,ka bieži ir piečurātas biksītes un noslēptas Man viņa neko nestāsta,ja ari es ko pajautāju.{viņa jau no mazotnes dzīvo pie manis} Sakiet lūdz,pie kā man griezties?

Atbilde:

Labdien, Aija.

 

Prieks, ka izrādat rūpes par mazmeitu un cieņa, ka esat viņas patvērums kopš mazotnes.

Jūsu mazmeitai ir jau 17, mazs laika sprīdis pirms ieiešanas pieauguša cilvēka statusā, atbildībā un rīcībās. Mēdz būt tā, ka jauniešiem ir grūti dalīties visā, kas ar viņiem notiek  ar sev tuvākiem cilvēkiem. Īpaši, ja pēc rakstura bērns ir noslēgts, kluss un vienpatis. Palīdzību var sniegt neitrāli, bet profesionāli  cilvēki, piemēram, ārsti.

Jūsu palīdzība varētu būt tāda, ka piedāvājat sākumā vizīti pie meitenes ģimenes ārsta. Ja kontakts ar ģimenes ārstu ir labs, tālāko palīdzības vai ārtēšanas taktiku, ja tāda būs nepieciešama, ieteiks profesionālis.

Svarīgi būtu, ka izrādat savas rūpes par meiteni un parādat virzienu, kurā iet. Tad paliek cerība, ka mazmeita pieņems Jūsu padomu un  tālāk jau uzņemsies pati atbildību par savu veselību un labsajūtu.

 

 

Cieņā, dr. Gunta Andžāne


30.01.2015. Anonymous jautā:
Labdien! Esmu dzīvojis kopā ar sievieti,mīļoto sievieti 14 gadus. man 43 viņai 47 Dzīvē bijis visādi,bet krāpšanas un lieli ķīviņī nav bijuši,kopa pārdzīvots daudz kas gan pacēlumi gan kritumi. pēdējā mēneša laikā varbūt rusku kļuva vēsāka,esmu pārliecināts ,ka cita vīrieša nav Ģimenes dzīve ritēja savu gājumu ar priekiem un bēdām ar kopīgām domām par nākotni.Un cilvēks vienkārši aizgāja pat neatvadoties,atradu tukšu dzīvokli un vēstuli, sakiet kā rīkoties lai atgrieztu mīļo cilvēku,

Atbilde:

Labdien!

Paldies par vēstuli. Lai labāk varētu atbildēt uz Jūsu vēstuli, būtu nepieciešama pamatīgāka iztaujāšana.
Ko varu pateikt šobrīd: 1. Nevienu cilvēku tā pat vienkārši nevar atgriest. 2. Domāju, ka aiziešana bija sākusies labu laiku iepriekš, jautājums vai to manījāt. 3. Dažkārt tik galēja aiziešana notiek tad, kad nav izdevies runājot mainīt situāciju, attiecības vai arī tad, ja ir sajūta, ka nav jēgas runāt vai nav spēka. 4. Dažkāt pienāk brīdis, ka gribas vienkārši mainīt dzīvi, uzsākt kaut ko pilnīgi nepiedzīvotu, vai vienkārši saprast sevi un tur neviens nav vainīgs, tikai nepieciešama brīva dzīves telpa.

Man ir kāds cits padoms, var būt Jūs šo laiku varētu izmantot lai saprastu sevi, situāciju un ko tā Jums jaunu var nest. Es saprotu, ka varbūt šis nav īstai brīdis, bet varbūt varat par to kaut nedaudz padomāt, jo, ja Jūs savās acīs kļūsiet pievilcīgāks, to redzēs arī citi un tajā skaitā arī Jūsu mīļotā sieviete!

 

Ar cieņu, dr. Ilze Lāce.


29.01.2015. Marta jautā:
Sveicinati! Mums ar vīru iestājusies dzīves rutīna, tikai darbas, mājas. Lai arī mūsu meitiņai ir tikai gads, es jau esmu 4 meneśus atgriezusiez darbā. Draugi pārsvarā visi neprecēti ar citām interesēm. Neredzu īsti pareizo ceļu kā varētu mums atgriezt dzīvesprieku. Vai mums abiem būtu jāmeklē kāda palīdzība no malas vai pietiktu man vienai saprast kā no jauna sākt organizēt dzīvi.

Atbilde:

Labdien!

Vispirms paldies par Jūsu jautājumu mums. No Jūsu vēstules saprotu, ka Jūsu ģimene ir jauna, bērniņam ir gadiņš. Jūs runājat par pazaudētu dzīvesprieku. Īsti nav skaidrs, vai dzīvesprieka nav Jums abiem, vai tikai Jums. Jūs strādājat. Kādu apsvērumu un apstākļu iespaidā pieņēmāt lēmumu strādāt? Kādas ir Jūsu attiecības ar vīru? Vai jūtaties laimīga laulībā? Kas Jums vajadzīgs, lai justu prieku, laimi? Vai Jūsu izpratnē Jums kaut kas no tā patreiz pietrūkst?Un ko Jūs varētu darīt, lai justos laimīgāka, priecīgāka?

Iespējams, ka jūsu neprecējušies draugi dzīvo savādāk, bet tikai tāpēc, ka nav vēl izveidojuši savas ģimenes. Vai Jūs salīdzinat savu dzīvesveidu ar savu draugu dzīvesveidu? Ģimenes izveidošana un bērna piedzimšana ļoti izmaina dzīvesveidu, kā vienmēr kaut ko zaudējat, bet arī iegūstat ļoti daudz. Varbūt mēģiniet pati ieraudzīt un izjust šīs situācijas ieguvumus. Laimi  un piepildījumu var atrast attiecībās ar vīru, mīlot un rūpējoties par savu bērnu, būt klāt pie viņa attīstības un augšanas, priecājoties par viņu, izbaudīt tuvību ar vīru un bērnu. Laiks iet un otru reizi Jums nebūs iespēja būt kopā ar savu bērnu šajā vecumā. Jūs patreiz esat ļoti vajadzīga savam bērnam vispirms un arī savam vīram.

Iesaku aprunāties ar vīru, ko varat darīt, lai savu dzīvi patreiz padarītu interesantāku. Ģimenes pasākumi, kopīgas pastaigas, izbraucieni kopā ar bērniņu, paviesošanās pie vecākiem un arī draugiem darīs Jūsu dzīvi krāsaināku. Esiet laimīgi!

Ar cieņu,

Dr. Aija Kraskura.


29.01.2015. Kristīne jautā:
Mani uztrauc tas, ka arvien biežāk dzīvoju tādā kā iedomu pasaulē. Es jau vairākus gadus runāju un iztēlojos dažādas dzīves situācijas. Kad esmu viena es iztēlojos kad man apkārt ir cilvēki un es ar tiem runāju. Tas mani sāk pamatīgi biedēt. Kamēr esmu šajās izdomātajās fantāzijās ja tās ir negatīvas es sāku raudāt lai gan itkā apzinos ka tas nenotiek īstenībā. Es nevienam neesmu teikusi ka man tā ir jo liekas ka mani nesapratīs. Man trūkst līdzekļu lai ārstētos varbūt ir kāda cita metode?

Atbilde:

Labdien, Kristīne!

Varētu būt, ka Jūs jūtaties vientuļa, un Jūsu prāts mēģina aizpildīt attiecību trūkumu ar tēliem, tādā kā kompensācijas reakcijā.

Iespējams, Jums arī pietrūkst atbalsta un drošības izjūtas attiecībās ar tuviniekiem. Ja tēlu balsis neskan pret Jūsu gribu, neskan kā reālas cilvēku balsis, psihiskā slimība Jums nav.

Visdrīzāk Jūs baidaties no savām sāpīgām jūtām, iespējams saistītām ar kaut kādu zaudējumu...

Ja ir iespēja, padalaties ar kādu, kas var Jūs uzklausīt. Varat arī griezties pie psihiatra ambulatori Ļermontova ielā Āgenskalnā vai Juglā, varbūt antidepresants vai cits medikaments palīdzētu Jums uzlabot pašsajūtu, un Jūs ieraudzītu kādu risinājumu. Psihiatra konsultāciju apmaksā valsts.

 

Ar cieņu,

dr. Oļegs Plesunovs.


29.01.2015. Kika jautā:
Labdien! Man ir problēma. Es bieži esmu ļoti nomākta, es reti smejos. Vairs pat īsti neizbaudu nekādu prieka izjūtu. Tas ir jau ilgu laiku kādu gadu. Nezinu kā ar to cīnīties. Man nav draudzeņu ar ko izrunāties un ir grūti uzsākt jaunu draudzību jo esmu kautrīga un šobrīd ļoti atturīga. Es visu laiku sēžu mājās un man vairs pat negribas izrauties no šīs rutīnas. Tomēr jūtu ka tas galīgi sagrauj mani pat sāku kardināli pieņemties svarā. Kā cīnīties un iedrošināt sevi izrauties no rutīnas?

Atbilde:

Labdien, Kika!


Tas kā Jūs sevi aprakstiet, liek domāt, ka kaut kas nav labi ar Jūsu psihoemocionālo stāvokli. Tam par pamatu var būt psihiskas dabas saslimšana vai arī kāda somatiska (ķermeniska) slimība. Jūs rakstiet, ka pat vairs "negribas izrauties no šīs rutīnas", tomēr tas vien, ka meklējiet padomu ārstu - psihoterapeitu mājas lapā, liecina, ka tomēr cenšaties kaut kā sev palīdzēt. Un tas ir labi! Protams, ka Jums ir jāvēršas pie ārsta! Ja ne pie psihoterapeita, tad variet sākt ar savu ģimenes ārstu. Galvenais - saņemieties un aizejiet! Pats no sevis nekas neatrisināsies! Arī jebkurš mūsu asociācijas ārsts - psihoterapeits varētu Jūs nokonsultēt, dot savu slēdzienu un rekomendēt vispiemērotāko ārstēšanu - vai tā būtu dvēselai vai miesai.

 

Ar cieņu, dr. Lapsa


26.01.2015. Ziņkārīgā jautā:
Varētu lūdzu pateikt,kas jādara,lai kļūtu par psihoterapeitu vai psihologu?

Atbilde:
Labdien, Ziņkārīgā!

Prieks, ka Jums  ir  interese par  psihoterapeita izglītību!

Par ārstu-psihoterapeitu iespējams kļūt apgūstot ārsta arodu RSU vai LU, un pēc tam studējot Psihoterapijas rezidentūrā.

Beidzot rezidentūru ir jākārto sertifikācijas eksāmens un tiek izsniegts Latvijas Ārstu biedrības ārsta - psihoterapeita setifikāts, kas ļauj prakstizēt visā Latvijas teritorijā!

 

Ja vēlaties uzzināt citas izglītības iespējas, jāinteresējas Latvijas Psihoterapeitu biedrībā.

 

Par  psihologu  var kļūt  studējot kādā  no augstskolās  piedāvātātajām  Psiholoģijas  programmām.

 

Ar cieņu,

Andis Užāns


25.01.2015. Pāvels jautā:
Labvakar! Manai meitenei ir diagnosticēts Robežstāvokļa personības traucējums. Viņa pašlaik ārstas ar zālem un konsultējas pie psihiatora, bet pēdējā laikā situācija sāka pasliktināties, bija pašnāvības mēģinājumi. Es izlasiju interneta, ka ir vajadzīga psihoterapija, un tieši Dialektiskā uzvedības terapija. Sakiet lūdzu, vai Latvija ir psihoterapeiti kas ar šo nodarbojas, vai venkarši var palidzēt cilvekiem ar robežstāvokļa personības traucējumiem? Paldies

Atbilde:

Labdien, Pāvel!

 

Robežstāvokļa personības traucējumu ārstēšanas pamatmetode ir ilgtermiņa psihoterapija. Zinātniski apstiprināta efektivitāte ir psihodinamiskai (psihoanalītiskai) psihoterapijai,  uz mentalizāciju fokusētai psihoterapijai, kognitīvi-biheiviorālai terapijai (KBT), shēmu terapijai un dialektiskai uzvedības terapijai.  Dialektiskā uzvedības terapija ir KBT novirziens, tāpēc Latvijā to varētu praktizēt KBT speciālisti, kuriem ir sava profesionālā asociācija. Ja pastāv suicidālas domas, impulsivitāte, garastāvokļa svārstības, nozīmīga loma ārstēšanās procesā ir arī medikamentozai terapijai. Visoptimālākā ir zāļu un psihoterapijas kombinācija.

 

Ar cieņu, Dr. Rolands Ivanovs.


23.01.2015. Laila jautā:
Sveiki,man ir ļoti liela problēma jau no bērnības,kad jādara kaut kas publisks vai arī jākontaktējas ar cilvēku es vienkāši sāku trīcēt,man sāk raustīties valoda un ķermenis trīc tā,apmēram,ka būtu uznākusi lēkme! Gribu iet strādāt pa pārdevēju,bet bailes,ka sākšu trīcēt un nevarēšu pieņemt naudu un apkalpot klientus,pie kā man griezties?

Atbilde:
Labdien,Laila!
Jūsu aprakstītās grūtības noteikti ir ārstējamas un palīdzēt Jums varēs ārsts ar psihiatra vai psihoterapeita kvalifikāciju.
Ar cieņu
Dr.R.Cedriņa, psihiatre,psihoterapeite

21.01.2015. Ilze jautā:
Labdien, vēlos palīdzēt savam vīram. Pirms 7 gadiem viņm bija avārija, iespējams neizgulēta galvas trauma, pēc avārijas sāka dīvaini uzvesties,lieli miega traucējumi, negulēšana, depresija, nervozitāte, kad sastresojies, acis dikti dīvainas paliek, ir bijuši gadijumi kad naktī nevar atrast tualeti.. Šo septiņu gadu laikā viss ir tikai sliktāk,pie lielākas slodzes un stresa pat aizmirst ko teicis un ko darijis, vairākas reizes pārprasa..ar ko mums sākt lai izveseļotos? Paldies.

Atbilde:

Labdien, Ilze!


Jums vispirms vajadzētu sākt ar ģimenes ārsta un neirologa apmeklējumu, kuri nosūtītu Jūs uz tālākiem izmeklējumiem (iespējams būs nepieciešama magnētiskā rezonanse vai datortomogrāfija galvai).


Ar cieņu,
dr. Inita Goldšteina


19.01.2015. Laine jautā:
Kas spētu izskaidrot dažādu rīcību motīvus, palīdzētu saprastu esošās problēmas iemeslus un iespējamos risinājumus? 7 gadu ilgas, mīlošas attiecības ir uz sabrukšanas robežas, viss bijis ļoti sarežģītas, esmu bijusi mīļākās lomā ilgus gadus, nespējot sadzīvot ar otrās sievietes lomu, šo vīrieti vairākkārt krāpu un daudzus gadus pavadīju sirdsapziņas pārmetumos un melos. Esmu atzinusies visos melos, tas novedis pie nespējas vairs normāli funkcionēt. Jau lietoju antidepresantus, bet neredzu izeju.

Atbilde:
Labdien!
Ir ļoti smagi ilgus gadus atrasties mīļākās lomā. Katrs cilvēks vēlas būt pats svarīgākais otram vistuvākajam cilvēkam. Ja nespējāt izkļūt no šīs lomas, tas nozīmē ka neticat sev, zemu sevi vērtējat. Jums ir jāmeklē ceļš, kā celt savu pašapziņu. Jādomā kā kļūt drošākai, stiprākai. Jums var palīdzēt citu sieviešu veiksmīga pieredze. Jārunā ar sievietēm, kurām ir izdevies izveidot labas attiecības. Ja pati risinājumu nespējat atrast, jāvēršas pēc palīdzības pie psihoterapeita. Psihoterapeits var palīdzēt sakārtot sevi, kļūt pašapzinīgākai. Tas parsti ir ilgstošs, nopietns darbs ar savām domām, sajūtām. Kad jutīsieties labāk, vērtīgāka, ar laiku varēsiet satikt savu vīrieti. Nenokariet degunu, meklējiet risinājumu!

 

Visu labu vēlot,
Andris Veselovskis


18.01.2015. Zane jautā:
Sveiki,man šķiet ka mana dzīve iet uz leju. Man ir tikai 20 gadi, bet esmu palikusi viena pati. Vīrs visu laiku ir kopā ar savu mašīnu nevis ar mani. Draudznes mani pamte, jo man privātā dzīve. Sākumā domāju, ka tikšu galā, bet ir grūti. Nav ne viena ar ko parunāt vai vienkārši pabūt kopā. No vīriņa šķirties negribu, jo zinu ka viņš mani mīl un kaut kad viņš atkal pievērsīsies man. Bet kā, lai iztur visu šo slodzi un skumjas?

Atbilde:

Labdien, Zane!
Katram cilvēkam nākas pārdzīvot vientulības un skumju brīžus. Tas tiešam ir grūti. Bet tas palīdz mums aizdomāties par daudzām lietām, saprast kaut ko par sevi, un mainīt. Jūs uzrakstījāt, ka gribat būt ar savu vīru un ka viņš Jūs mīl. Tad būtu svarīgi saprast, kāpēc viņš distancējas un "aiziet pie mašīnas"? Vai viņu neapmierina kaut kas Jūsu attiecībās? Vai viņš jūtas dusmīgs? Var būt tas nav saistīts ar attiecībām, bet mašīna palīdz viņam atslābt, atslēgties no kaut kā... Būtu labi atklāti parunāt par to arī ar vīru, lai abiem atrastu iespēju satuvināties.
Precētai sievietei paliek mazāk laika attiecībām ar draudzenēm. Tomēr draudzenes ir svarīgas un vajadzīgas. Kā Jūsu privātā dzīve varēja sabojāt Jūsu attiecības? Var būt Jūs bijāt vairāk aizņemta ģimenē un laika attiecībām ar citiem cilvēkiem nebija? Var būt tagad ir īstais brīdis, lai atkal atgrieztos pie tiem, kuri bija svarīgi? Ja draudzenes jūtas aizvainotas, var pateikt, cik viņas Jums ir svarīgas.
Dažreiz mēs domājam par cilvēkiem kaut ko sliktu: viņi negrib saprast, viņi apskauž, viņiem vienalga... Bet mēs bieži kļūdamies. Cilvēki ir daudz labāki nekā mums šķiet tad, kad mēs jūtamies vientuļi. Galvenais - pašiem meklēt attiecības, tuvību, censties sadzirdēt citus un nenorobežoties no visiem. Kāds vienmēr nāks pretī!

 

Lai veicas!
Dr. Jeļena Siņicka.


14.01.2015. marite jautā:
man berns gadu atpakal tika iznemts no gimenes , alkahola del... tagad gatavojamies atpakal majas , tacu isti nezinu kas meitai mit ieksa ,cik liela ir si uzticiba un atklatiba.. skola sekmes nav ipasi labas un ari draudziba ar klasesberniem ipasi nesanak ... vai ir nepieciesama psihoterapeita palidziba vai tas var lidzet

Atbilde:
Labdien, cienījamā Marite!
Bērni ir ļoti vērīgi, viņi ļoti precīzi uztver un saprot vecāku emocionālo stāvokli un rīcību. Viņu uzticība ir atkarīga no tā, vai var uzticēties, un vai viņiem kas netiek slēpts vai melots. Respektivi, uzticība ir jāiemanto. Ja apmeklējiet AA, tad jau ziniet, cik noteicoša loma ir patiesībai, realitātes atzīšanai un atklātībai ar tuviniekiem.
Domāju, ka nepieciešama ir AA grupas apmeklēšana Jums, un psihoterapija gan Jums, gan bērnam būtu palīdzoša.
Dr. Maija Dubava

13.01.2015. Ilze jautā:
Labdien! Sakiet, pie kāda speciālista vispareizāk būtu griezties, ja cilvēks sevi pārāk augstu vērtē-visur sarunā un ģimenes sadzīvē cauri izskan es, es, es. Noniecina visus sev apkārt. Var saprast, ka tam ir arī kāda bērnības ietekme.. Brīžiem liekas, ka nav pāraudzis pusaudža vai bērna vecumu( patreiz ap 30 gadiem)- apkārtējiem mīl lielīties-tāda alga, tāda māja utt.. Paldies!

Atbilde:

Labdien, Ilze!

Jūsu jautājumā izskan sāpes par tuvinieka attieksmi pret līdzcilvēkiem (jūs rakstat: noniecina visus sev apkārt). Ļoti iespējams, atbalsts un iedrošinājums visvairāk vajadzīgs tieši noniecinātajiem. Kas gan tuviniekus, kurus skar šī attieksme, kavē izteikt savas sakrājušās dusmas, aizvainojumu, neizpratni, sašutumu šim cilvēkam? Kam gan ne tuviniekiem, kam ir kabatā ilga laika perioda novērojumi un personisks kontakts ar cilvēku un kam nākas uzturēt attiecības, kam gan ir lielākas tiesības izteikties par esošo situāciju? Ja sarunas ir vestas un nav sekmējušās, ja ir grūti sadzīvot ar jūtām, kuras provocē šī cilvēka attieksme, tad varat vērsties pie kvalificēta psihoterapeita.

Drosmi risināt situāciju novēlot,

dr.Eva Tarasova


04.01.2015. sanita jautā:
Pieķēru savu draugu melos. bet viņš nekad neatzīstas. vai nu stāv klusu, vai saka, lai domāju ko gribu. Viņš uzvedās tā,  ka man jājūtas vainīgai. jo viņš nerunā, Kad saku ka iešu prom, saka ka nekur man nav jāiet. Dzīvojam 10 gadus kopā, neesam vairs jauni, bus jau 50.

Atbilde:

No tik īsa un vispārināta stāsta grūti saprast situāciju, bet vienmēr noder zelta standarts - vajag izrunāties.
Ja tas neizdodas pašiem savā starpā, tad var noderēt pāru terapija.
Svarīgi arī noskaidrot vai šādi jūs komunicējat no sākuma, vai tikai pēdējā laikā? Kā citās līdzīgās reizēs esat atrisinājuši domstarpības? Ko vēlaties mainīt šajās attiecībās?
Lai izdodas izrunāties un saprast vienam otru!

 

Dr. Dace Tuzika


03.01.2015. Iveta jautā:
Problēmas ğimenē.Man liekas,ka vīrs dīvaini izturas pret meitu 7g.jau no bērnības.Liek sevi bučot uz lūpām,vēro,palīdz ğērbt apakšveļu,kutina vēderu.Viņš saka,ka es esmu slima,ja man tas izskatās nepareizi.Un es labāk uzzinātu,ks es esmu slima,nekā justu tādas aizdomas pret vīru.Man mieru neliek fakts,ka viņš pēc armijas piedzēries gulējis blakus nepilngad.māsai un aizticis viņu(tikai reizi pieskāries).Ar vīru nav to iespējams izrunāt,viņš kļūst agresīvs un ir gatavs šķirties.Kā iegūt mieru?

Atbilde:

Labdien, Iveta!

Jūs moka nelāgas aizdomas,kuras gan nenosaucat vārdā. Domāju, ka ar manu atbildi būs par maz, lai tās izklīdinātu. Vajadzīgs daudz  vairāk informācijas par Jums visiem trijiem, lai tiktu skaidrībā, vai šajā situācijā ir kas nevesalīgs vai nē, un kas tas ir, un-  vai meitai tiek vai ar tikt nodarīts pāri, tāpēc iesaku Jums apmeklēt psihoterapeitu klātienē- aiziet uz konsultāciju vienai vai kopā ar vīru, un, ja būs vajadzīgs- arī ar meitu.

Par to, ko uzrakstījāt, varu teikt, ka buča uz lūpām un vēdera (ne dzimumorgānu) kutināšana ir daļa no normālām vecāku- bērnu attiecībām, savukārt ar ģerbšanos un mazgāšanos 7-gadīgai meitenei vajadzētu tikt galā pašai. Ja tēvs "liek sevi bučot uz lūpām", bet meita to negrib, un viņš pastāv uz savu- tā atkal pavisam cita situācija. Tāpat grūti komentēt notikumu ar māsu dzērumā- kā viņš viņu aiztika, vai bija nomodā, kā viņa reaģēja, kā viņš savukārt reaģēja uz viņas reakciju, kā viņš jutās pēc tam?- ir ļoti daudz jautājumu un sīki izpētāmu detaļu.

Šīs aizdomas bojā Jūsu pašsajūtu un indē ģimenes gaisotni, tādēļ labāk nekavējieties ar risinājuma meklēšanu.

Ar cieņu, Baiba Gerharde


26.12.2014. vladislavs jautā:
Pie kā griezties ja cilvēks grib aizeit no dzīve, divas nedēļas atpakaļ ju bija suicīds somijā tur viņu izglāba.

Atbilde:
Lūdzu, ieskatieties rakstā, kur  minēts  ko varētu darīt šādā gadījumā .