Jautājumi > Atbildes

Atbildes

<< < 3 no 37 > >>

04.09.2014. Lidija jautā:
Labdien! Pasakiet, lūdzu, kāda veidā var pieteikties konsultācijām, kuras apmaksā valsts slimniekiem pēc ķirurg.operācijām. Pateicos, Lidija

Atbilde:

Labdien, Lidija.

Saskaņā ar spēkā esošā veselības aprūpes regulējuma - Ministru kabineta noteikumu Nr.1046 „Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība” 14. punktu:

No valsts budžeta nesedz maksu par šādiem veselības aprūpes pakalpojumiem:

14.14. par psihoterapeitisko un psiholoģisko palīdzību, izņemot šādus gadījumus:

14.14.1. ja palīdzību sniedz psihiatriskā profila slimnīcās vai nodaļās;

14.14.2. ja tā papildus nepieciešama, nodrošinot ambulatoro psihiatrisko palīdzību bērniem;

14.14.3. nodrošinot ambulatoro paliatīvo aprūpi bērniem;

14.14.4. ja palīdzību sniedz multiprofesionāla komanda rehabilitācijas programmas ietvaros vai alkohola un narkotisko vielu atkarības medicīniskās rehabilitācijas programmas ietvaros;

14.14.5. veicot tiesu psiholoģiskās ekspertīzes.

Ārsta psihoterapeita konsultācijas un ārstēšana ir maksas pakalpojums.

Pieteikties konsultācijai iespējams, izvēlētos ārstu Latvijas Ārstu psihoterapeitu mājas lāpā www.arstipsihoterapeiti.lv un piezvanot pa norādīto tālruņa numuru. Izvēlaties pēc ieteikuma, Jums ērtas ārsta prakses vietas adreses vai citiem kritērijiem. Piezvaniet vairākiem ārstiem un uzdodiet jautājumus, kas Jūs interesē, lai varētu izvēties un izlemt, kuru ārstu apmeklēsiet.

Cieņā, dr. Gunta Andžāne


26.08.2014. Liene jautā:
Labdien! Noskatījos Signes Baumanes jauno filmu "Akmeņi manās kabatās" par depresiju, psihozi un pašnāvību. Lūdzu, vai tiešām ģenētika tik ļoti to nosaka?

Atbilde:
Labdien, Liene!
Depresiju, psihozi un daļēji arī pašnāvību ietekmē gēni. Protams. Savādāk arī nevarētu būt pēc fizikas likumiem. Tieši tāpat kā neskaitāmi gēni ietekmē visas pārējās emocijas; dusmas, kaunu un kautrīgumu, greizsirdību, bailes, sēras, riebumu, nicinājumu, izbrīnu un pat tādas pozitīvās emocijas kā prieku, laimes sajūtu un interesi jeb ziņkārību. Gluži vienkārši, ja nebūtu visi šo emociju gēnu, cilvēks nevarētu izjust neko no šīm emocijām. Bez gēniem nerastos arī laimes izjūta. Tādas vienkārši nerastos, jo nebūtu no kurienes tām rasties.
Cita lieta, kas šīs emocijas, tai skaitā arī depresīvu garastāvokli (vai laimes garastāvokli) provocē. Gēni aktivējas un mijiedarbojas gan ar fizisko, gan ar sociālo vidi. Tātad savi iemesli ir laimei, savi - depresijai (tiesa gan, cilvēkiem var būt individuālas atšķirības „laimes gēnu" un „depresijas gēnu" daudzumā un izteiktībā). Domājams, ka depresijas gēni ir gandrīz visiem cilvēkiem. Cilvēkiem, kuri depresiju nav izjutuši, šie gēni ir neaktivētā stāvoklī. Šie cilvēki nav „sapinušies' tādā sociālā situācijā, lai nonāktu depresijā. Bet, domājams, ka katru cilvēku var novest depresijā. Cita lieta šizofrēnija, jo ne katram būs „šizofrēnijas gēni". Ilgstoša stresa situācija katram var „palaist vaļā" depresiju, bet šizofrēnija sāksies tikai tiem, kuriem ir gēnu grupa, kas veicina īpašību ar nosaukumu ‘šizotipija' (schizotypy angļu val. pētījumos). Šizofrēnijai un šizotipijai mūsdienās atrasti jau ap 20 dažādu gēnu. Taču arī šizofrēnijas gadījumā nepieciešami palaidējmehānismi, jo zinātnē eksistē tādi jēdzieni kā „laimīgā šizotipija" (happy schizotypy) vai veselīgā šizotipija (healthy schizotypy). Cilvēki ar šiem gēniem daudz sastopami jaunajās reliģiskajās kustībās, īpaši kā jaunu kultu izveidotāji, starp čenneleriem, garu izsaucējiem un radošajās mākslinieku profesijās. Atrasts, ka šie gēni veicina gan ticību maģiskajam, gan radošo domāšanu.
Tāpēc domāju, ka filma „Akmeņi manās kabatās" vairāk runā par sociālās vides faktoriem. Galvenais, ko redzēju filmā, ir nepareiza partnera izvēle un ciešanu pilna „jūga" vilkšana ar šo partneri, kas arī provocē depresiju vai psihozi. No filmas var veidot šādus secinājumus : nevajag laulībām izšķirties ātri „laimes hormonu" ietekmē vai "bēgot no mājām", un nevajag steigties radīt bērnus, neizpētot un nepārbaudot partnera personību attiecība uz autoritārismu, greizsirdību, alkohola atkarības problēmām, azartismu un impulsivitāti, konservatīviem priekšstatiem bērnu audzināšanā un mājsaimniecības uzturēšanā un, visbeidzot, vienkārši ar dzīves neveiksminieku, pat jā viņš ir "biznesmenis". Ja „laimes hormonu" un „tauriņu vēderā" dēļ laulības tomēr notikušas un jau radies bērns, kad tiek atklātas partnera „ēnas" īpašības, jāpārdomā turpmāka bērnu radīšanas vajadzība ar šo cilvēku (jo vairāk bērnu, jo grūtāk šķirties) un jāpārdomā šķiršanās iespēja. Pirms šādas izšķiršanās būtu vēlams psihoterapeita apmeklējums un uzstāšana, lai partneris dara tāpat vai pāru terapija. Ja cilvēks nevēlas apmeklēt ne psihoterapeitu, nedz arī šķirties (ticības dēļ) un turpina vēl radīt bērnus, tad jāsaprot, ka tagad pati izšķiras par nelaimīgu dzīvi un tāda paša likteņa atkārtojumu arī bērniem. Tad jāsaprot, ka jau pie vidēji smagas depresijas noteikti aktivēsies pašnāvības domas. Pavisam bioloģiski.
Cieņā
Artūrs Utināns
RSU Psihosomatikas klīnikas virsārsts.

25.08.2014. Ilze jautā:
Lūdzu iesakiet psihoterapeitu pie kura var vērsties pēc palīdzības ar diagnozi - veģetatīvā distonija.

Atbilde:
Droši variet izvēlēties kādu  no šiem, Ilze!

25.08.2014. Baiba jautā:
Labdien! Iespējams, ka mans jautājums nav domāts jūsu profila speciālistiem.Taču lasot jūsu lapā publicētās sarunas iedomājos, ka varēšu iegūt vismaz kādu vērtīgu padomu. Esmu pusmūža sieviete, laimīga māte un ļoti laimīga sieva. daudzajos kopdzīves gados ar vīru viens otru esam pilnīgi iepazinuši, kas ļauj dzīvot saskaņā. Bet nu jau vairākus gadus vīru nomoka nebeidzamas galvassāpes. Esam bijuši pie visiem iespējamajiem mediķiem - speciālistiem. izmisumā jau biju aizvedusi vīru pie kādas,manas kolēģes ieteiktas, "visu varošas" sievas. diemžēl nekas nemainījās.Tātad galva sāp jau vairākus gadus, bet vainas nav ne kādas.Dabīgi, vīrs kļūst nervozs, neapmierināts ar dzīvi.Esmu ļoti satraukta.Šīs bezgalīgās galvassāpes mani dažreiz kaitina, par ko jūtos ļoti vainīga. Kā man pareizi jārīkojas, ko jāsaka, kā jāmierina vai jāuzmundrina. Varbūt ir kāds speciālists kurš tomēr vēl var kā palīdzēt. Paldies par jūsu vēlmi iedziļināties un palīdzēt.

Atbilde:

Labdien, Baiba!

 

Ja ir veikti nepieciešamie izmeklējumi un nekas, kas izsauc galvas sãpes, nav atklãjies, tad vajadzētu noskaidrot, vai cēlonis nav emocionālas dabas,p. iekšēja spriedze, ko izjūt kā galvas sāpes. Tā var izpausties arī depresija, kura maskējas kā galvas sāpes, šādā situācijā, lietojot antidepresantus, galvassāpes bieži mazinās vai izzūd.


Lai to noskaidrotu, vēlama speciālista konsultācija.

Ar cieņu Dace Jansone


23.08.2014. Evija jautā:
Sveiki. kopš nu sevi atceros mani māc, manuprāt, neciešamas un trakas dusmu lēkmes, t.i., es dusmās ne tikai dusmojos, un raudu, bet arī manī rodas vēlme kādam radīt ciešanas, sāpes.Tā vēlme, ko pāri nodarīt, ir kā nieze galvā.Jāpiebilst, ka ja dusmas ir ilgākas vai lielākas es arī mēdzu nenovaldīties. Un pēdējā laikā šīs dusmas parādās arvien biežāk. Vai šādā situācijā man vajadzētu,būtu ieteicams, doties pie kāda speciālista?

Atbilde:
Labdien, Evija!
Paldies par jautājumu! Manuprāt, jūsu situācijā būtu vēlama vizīte pie psihoterapeita lai rastos skaidrība, kāpēc dusmas ir tik intensīvas un ir vēlēšanās nodarīt citiem ciešanas. Saprotot savas emocijas un atpazīstot situācijas, kurās tās rodas, būs vieglāk tās kontrolēt.

Lai Jums veicas!
Inese Drēska


22.08.2014. mīļausīte jautā:
Labdien! Sakiet, lūdzu, es jau vairāk kā gadu apmeklēju psihoterapeitu reizi nedēļā. Protams, ka ir uzlabojumi - psihoterapeits mani it kā notur virs ūdens, kā arī es veidoju savu personību,labāk tieku galā ar dažādām situācijām, trauksme ir būtiski mazinājusies... Taču tagad domāju, ka vēl daudz ir jāstrādā. Vai tas ir normāli, ja es izvēlētos apmeklēt psihoterapeitu visu mūžu, jo man bail to pārtraukt darīt, nedaudz arī aiz pieraduma. paldies!

Atbilde:

Labdien, mīļausīte!


Priecājos, ka gada laikā, apmeklējot psihoterapeitu, Jums ir pietiekami uzlabojumi. Ilgtermiņa psihodinamiskā psihoterapija parasti ilgst vairākus gadus, tā kā droši turpiniet. Visu mūžu nevajadzēs šo atbalstu. Spriežot pēc Jūsu pseidonīma, mīļi klausāties. Runājiet ar psihoterapeitu par bailēm, ka būs jānāk visu mūžu, par pieradumu, atkarību no viņa. Tie ir svarīgi jautājumi, ko risināt savā psihoterapijā.

Ja Jūsu psihoterapeits strādā psihoanalītiski, var padziļināt terapiju, ejot 2 reizes nedēļā. Tad šos atkarības jautājumus var labāk izanalizēt pirms plānojat psihoterapijas nobeigumu, un arī turpmāk dzīvē justies brīvāk.


Psihoanalītiska psihoterapeite dr. Dace Cerava


18.08.2014. Katrina jautā:
Mana draudzene ir jauks cilveks,tacu vinai uznak brizi kad vina sevi loti nicina,pat ienist.Vienmer saka ka ir dumjaka,sliktaka ka citi.Ipasi ja vinai kas neveicas,sak plosities,krit histerija,megina sevi sodit sev kaut ka nodarot sapes.Ka man pret vinu iztureties tados brizos?Mani si sevis nicinasana izraisa dusmas,esmu centusies visadi celt vinas pasapzinu,bet veltigi-atbild-es tada esmu,esmu visiem pretiga,nekas man neizdosies.Ka man jaizturas lai vinai palidzetu?

Atbilde:

Labdien Katrīna!

 

Iespējams, ka Jūsu draudzenei piemīt pašdestruktīvas-mazohistiskas īpašības. Grūti pateikt neredzot Jūsu draudzeni. Draudzenei ir vajadzīgs piemērs kā būt labai, kā saglabāt pašcieņu. Jūsu draudzenei būs vieglāk, ja Jūs demonstrēsiet šīs īpašības un neļausiet sevi ekspluatēt un izmantot. Protams var ieteikt viņai doties pie psihoterapeita. Cilvēki nav slikti, bet viņi dažreiz mēdz darīt ne īpaši labas lietas.


Ļoti svarīgi ir nemodelēt "mazohismu". "Upurēt sevi", "glābt" un moralizēt -tā nebūs laba palīdzība un Jūs tikai varat iegūt vainas izjūtu un izjust savas aktivitātes bezjedzīgumu. Tādiem cilvēkiem nav vajadzīga pieņemšana kad viņi jūtas labi, viņiem ir vajadzīga pieņemšana tad, kad viņi jūtas slikti un dusmīgi. Jūs varat teikt: "Jā, Tu patiešam esi slikta", var uzdot jautājumu : "Ko Tu izdarīji, ka nokļuvi tādā situacijā"? Dusmoties ir normāli un tas ir dabīgs process. Jūs varat dusmoties un Jūsu draudzene arī var dusmoties, jo tad būs mazāk pasīvas agresijas.

 

Ja Jums ir vēl jautājumi, nekautrējaties tos uzdot.

Ar cieņu,
dr. Tarass Ivaščenko


14.08.2014. Diāna jautā:
Neesmu bijusi pie ārsta,bet varu tikai nojaust,ka man ir depresija.Diemžēl nav līdzekļu regulārai terapijai,tas ir atturējis vērsties pie psihoterapeita,jo šķiet,ka kāda jēga no tās vienas vai divām reizēm,kuras varēšu atļauties...Tā kā lielākais traucēklis ir tieši panika,trauksmes sajūtas un uztraukums,kas liedz darīt lietas,varbūt,ka pietiktu arī tikai ar medikamentiem,bet tiešām nezinu ar ko sākt...Iet pie psihiatra?Pie psihoterapeita,un uzreiz brīdināt,ka nevarēšu regulāri apmeklēt?

Atbilde:
Labdien, Diāna,

Ja zināt, ka tuvākajā laikā psihoterapiju nevarēsiet atļauties, tad medikamenti uz laiku var kalpot kā risinājums. Tādā gadījumā Jūs varat griezties pie psihiatra. Ir dažādu grupu preparāti, ko ārsts var nozīmēt pie trauksmes un depresijas. Lai arī pie kāda speciālista griežaties, būtu vērts pasekot līdzi, lai neaizraujaties ar trankvilizatoru grupas medikamentu lietošanu, jo pie tiem ātri var izveidoties pieradums.

Vēlot Jums izdošanos,

dr.Ilze Treimane


13.08.2014. Linda jautā:
Labdien! Man ir problēmas ar veģetatīvo nervu sistēmu. Esmu veikusi analīzes un pārbaudes, kuras neliecina par nevienu citu problēmu. Pēc lieliem dzīves pārdzīvojumiem esmu secinājusi kopā ar ģimenes ārstu, ka tā ir veģetatīvā distonija. Lūdzu, iesakiet kur griezties, pie kādu speciālistu palīdzības. Kā izvēlēties speciālistu un ko ņemt vērā. Paldies!

Atbilde:

Labdien, Linda.

Veģetatīvās distonijas jeb somatoformās veģetatīvās disfunkcijas visbiežākais cēlonis ir akūts vai ilgstošs stress, pārpūle, fizisks un emocionāls izsīkums, konfliktsituācija ģimenē, šķiršanās, tuvinieka zaudējums utt., vai kā Jūs gadījumā – lieli dzīves pārdzīvojumi. Domāju, ka šie pārdzīvojumi izsauca spēcīgas, biedējošas un mokošas emocijas, kas izraisījušas veģetatīvās nervu sistēmas svārstības, kas izpaudušās simptomos, kas sākotnēji lika domāt par kādu somatisku saslimšanu, kas nav apstiprinājusies.

Psihoterapija būtu efektīvākais ārstēšanas veids Jūs stāvokļa uzlabošanai un atrisināšanai. Ārstam-psihoterapeitam papildus ir arī iespēja nozīmēt Jums medikamentus, ja uzskatīs tos par nepieciešamiem.

Svarīgi ir izvēlēties ārstu psihoterapeitu, kuram varētu uzticēties, justies kopā ar viņu labi, droši un būt saprastai.

Sākumā izvēlaties vairākus ārstus no LĀPA saraksta (www.arstipsihoterapeiti.lv) pēc sev svarīgiem kritērijiem, piemēram, prakses vietas adrese, vizītes cena u.c. Piezvaniet un aprunājieties ar vairākiem terapeitiem, bet pēc tam izlemiet, pie kura aiziet uz pirmo vizīti. Jūs pati spēsiet izdarīt šo sākotnējo izvēli.

Tiekoties ar terapeitu viņa prakses vietā, uzdodiet visus Jūs interesējošos jautājumus: par psihoterapijas norisi, izmantotajām tehnikām, par ilgumu, biežumu, cenu, terapeita izglītību un pieredzi. Ja izlemt grūti, nekautrējieties aiziet uz pirmo vizīti pie vēl kāda psihoterapeita, lai galīgi izlemtu, pie kura ārsta uzsākt psihoterapiju.

Svarīgākais ir abpusējā spēja un vēlme strādāt, kuru var konstatēt tikai veicot šīs diagnostiskās intervijas.

Veiksmi Jums!

Cieņā, dr. Gunta Andžāne


04.08.2014. Zane jautā:
Esmu kopā ar puisi ar kuru sākumā viss bija lieliski, bet tad pēkšņi viss mainījās, tā kā vairāk nelaida mani sev klāt,palika atturīgs,vairs neizjūtu mīļumu,tāda sajūta,ka nemaz neesmu vajadzīga, bet šķirties viņš nevēlas un saka,ka vaina ir iepriekšējās attiecības,ka neuzticas vairs nevienai un nespēj vairs atvērties jaunām attiecībām, bet arī nevēlas mani pazaudēt. Viņš vispār palicis pasīvs, neko nevēlas,negrib, kā depresija.Ko lai daru šādā gadījumā, kā lai lieku noticēt atkal no jauna kādam

Atbilde:

Labdien, Zane!


Tātad kaut kas attiecībās ir mainījies, un Jums tas nepatīk. Jebkuras attiecības ir dinamiskas (mainīgas), mums jāspēj pielāgoties, augt tām līdzi, attīstīties, pieņemt jaunus modeļus. Varbūt jūs abi to nemākiet. Cik sen esiet kopā? Kādas ir Jūsu abu vecāku laulības?Būtu ļoti lietderīgi aiziet uz pāru konsultāciju, kur terapeits veiktu izvērtēšanu un konstatētu, vai problēma ir tikai Jūsu draugā, Jūsos vai abu nespējā būt ilgstošās attiecībās.


Ar cieņu,
dr. Lapsa


04.08.2014. Pēteris jautā:
Sveiki! Ir tā,ka pirms diviem gadiem izšķīros no meitenes kuru ļoti mīlēju un pēc šīm attiecībām es vairs nespēju veidot normālas attiecības ar citām meitenēm!Jāsaka,ka šī meitene mani ļõti sāpināja un šobrīd pret viņu jūtu tikai nicinājumu.Ja pirms tam vēlējos ģimeni,bērnus un visu pārējo,tad pēc šīm attiecībām man pret šo visu ir riebums.Vairs nespēju uzticēties nevienai meitenei.Gribu veidot attiecības,bet vienkārši nesanāk.Ir tāda kā depresija. Kā lai ar to cīnās?

Atbilde:

Labdien, Pēteri!

Šķiršanās ir reizē arī zaudējums un ir nepieciešams laiks, lai to pārdzīvotu un samierinātos. Vieniem tas ir ilgāks, citiem īsāks periods, tomēr 2 gadi liecina, ka iespējams esat iestrēdzis jūtās, kas raksturīgas sākuma periodā un paša spēkiem neizdodas tās pārstrādāt, samierināties un bez aizvainojuma dzīvot tālāk un veidot jaunas attiecības. Ieteiktu Jums konsultēties ar psihoterapeitu, kas var palīdzēt Jums labāk izprast savas jūtas, atbrīvoties vai mazināt izveidojušās iekšējās barjeras un tikt ārā no apburtā loka.

Ar cieņu,

Dr.G.Zariņa


03.08.2014. Pusaudza mamma jautā:
Labdien.Jūtu, ka man pilnībā ir zudis kontakts ar savu pusaudzi (nupat palika 17). Apzinos, ka tā ir mana vaina, jo esmu ļoti valdonīga. Vēlos atrast kopēju valodu,bet nekas nesanāk. Viņš nekā nereagē uz jebkādu lūgumu. Vēlme parunāt beidzas sr skandālu ~90 %. Man būtu svarīgi zināt, ko viņš jūt un domā, bet galvnais kļūt par viņa draugu un tabalstu. Patreiz man šķiet, ka viņš mani uztver kā draudu.Nezinu kā panākt sapratni. Domāju, ka palīdzība sākotnēji ir nepieciešama man...ko Jūs rekomndētu?

Atbilde:

Labdien.

No Jūsu jautājuma redzams, ka vēlaties kļūt tuvāka savam pusaudzim, taču viņš Jūs atgrūž. Pusaudža periods ir grūts ceļojums visiem tajā iesaistītajiem, gan vecākiem, gan pašam pusaudzim. Lai pusaudža personība varētu veiksmīgi attīstīties, lai izveidotos jauns pieaudzis cilvēks ar savām idejām, plāniem un iekšējo pasauli, viņam ir nepieciešams iegūt emocionālu neatkarību no vecākiem. Tas ir atgriezenisks process, pēc laika attiecības ar vecākiem atjaunojas, bet jau citā kvalitātē. Neskatoties uz to visu, Jūs viņam joprojām esat vajadzīga, kaut arī tam ir grūti noticēt. Jūs varat darīt viņam zināmu, ka esat gatava viņu atbalstīt, un pacietīgi gaidīt, kad viņš uz to atsauksies (reizēm sanāk gaidīt ilgāku laiku).

Vēlu pacietību šajā grūtajā ceļojumā.

Cieņā, Olga Strautzele


27.07.2014. Seriously? jautā:
Sveiki! Kad Jūs atsāksies būt pieņemšanā Āgenskalnā? Toreiz Jūs neteicāt, kad atgriezīsieties, bet es biju tik ļoti satriekta, ka aizmirsu pajautāt....

Atbilde:

Labdien! Ambulatorajā centrā "Pārdaugava", kur strādāju kā psihiatrs, nebūšu pieejams vēl vismaz 1 gadu.

Ar cieņu, Rolands Ivanovs.


26.07.2014. I jautā:
Sveicināti. Manam vīrietim ir raksturīgas agresijas lēkmes (bez fiziskas iejaukšanās), kuru laikā viņš sarunā ļoti, ļoti rupjus vārdus (neiedomājami rupjus) un vienmēr skaidro, ka tas ir manas pašas dēļ. Te viņam nepatīk attieksme, te sejas izteiksme, te kaut kas cits. Sliktākais, ka viņam praktiski ir jau izdevies man iestāstīt, ka es pati neesmu normāla. Es "viņu izvedu" un tāpēc esmu pelnījusi visrupjākos vārdus, reizēm bonusā nāk "tu esi nenormāla, ej ārstējies!". Kā lai tiek galā?

Atbilde:

Cienījamā I !
Paldies par jautājumu. Tas ir par pāru attiecībām, kas vienmēr ir kompleksas un sarežģītas. Principā zinātnē nav absolūtas skaidrības, kā cilvēki izvēlas viens otru, bet psihoterapeiti sliecas domāt, ka izvēli nosaka zemapziņas motīvi, kas ir kaut kādā kontekstā ar cilvēka paša izcelsmes ģimeni un attiecībām tajā. Vai Jums ir kādreiz ienācis prātā paskatīties uz šo lietu nedaudz vēsturiskā aspektā- kā Jūsos darbojas Jūsu abu tēvi un mātes. Ja Jūs vēlētos saprast savas attiecības šādā rakursā, tad varētu lasīt ārsta psihoterapeita Viestura Rudzīša grāmatas. Varbūt Jūsu neapzinātajai daļai kaut kas šajās attiecībās ir būtisks? Ja Jūs vēlētos saprast savas neapzinātās tendences un motīvus, tad laikam nav cita ceļa kā iet psihoterapijā. Kamēr cilvēks nav sevi psihoterapeitiski analizējis, viņš parasti rīkojas zemapziņas motivu vadīts. Lai " ņemtu grožus savās rokās" ir jātiek skaidrībā ar šiem zemapziņas spēkiem. Tādēļ novēlētu Jums pievērsties savai personai, un nevis tāpēc, ka esiet bet slima, bet tieši pretēji- Jūs esiet psiholoģiski un emocionāli spēcīga, analizējoša un spējiet saskatīt problēmas un meklēt atbildes.

 

Lai Jums veicas!

Dr. Maija Dubava


25.07.2014. Anna jautā:
Sveicināti! Bieži liekas , ka nevienam nav tāda problēma kā man . *Biežs un pārlieku liels raudulīgums *Lielas un biežas dusmu lēkmes *Liekas , ka neviens mani nesaprot *Jūtos vientuļi *Sāp sirds(gan fiziski , gan emocionāli)

Atbilde:

Labdien, Anna!


Paldies par Jūsu vēstuli!
Kad ar mums notiek nepatīkamas lietas vai, ja mūs pārņem sāpīgas izjūtas, diez gan bieži ir izjūtas, ka mēs esam īpaši un atšķirīgi. Neticās, ka tā var justies arī kāds cits. Tas liek norobežoties un ierauties sevī. Ja izdodas izrauties no noslēgšanās un drosmīgi to parunāt ar pieņemošiem un saprotošiem cilvēkiem, izrādās, ka mēs neesam nemaz tik unikāli.
Raudu lēkmes, kurām seko niknums, man liek domāt, ka var būt Jums grūti pieņemt savu bezspēcību. Ja tā tas ir, tad ir sevis žēl, ka nākas justies bezspēcīgam un var būt pat sliktam, un vienlaikus ir dusmas, ka neko nevar izdarīt.Tās tādas bezspēcības dusmas. Dažkārt tāda situācija rodas no pieredzes, kuru devuši vecāki, kuriem pašiem grūti bija pieņemt savu nevarēšanu, un drīzāk tiek runāts par negribēšana. Ja šo situāciju izdodas apzināties un emocionāli pārskatīt, izdodas kļūt iecietīgākam pret sevi un citiem, un līdz ar to, arī mazinās bezspēcības izjūta un niknumu. Rodas spēja būt piedodošam un iecietīgākam, sevi nenoniecinot.


Ar cieņu, dr. Ilze Lāce.


21.07.2014. Laura jautā:
Sveiki!Pirms 1,5 gada parcelos dzivot arzemes.Sakums izradijas grutaks neka biju iedomajusies,valodas barjera,cita kultura,ne draugi, ne gimene,bet cereju,ka ar laiku iedzivosos. Ar laiku atradu darbu, bet darbs fiziski ir diezgan smags. Pedejas nedelas juutos ta it ka visas sferas mana dzive ir grutas un sarezgitas. Saja laika manam puisim attistijas depresija,tas bija emocionali gruts posms.Juutu tadu iekseju smagumu un vientulibu.trukst motivacijas kaut ko darit un mainit.

Atbilde:

Labdien Laura.
Jūsu jūtas ir saprotamas, atrasties svešā zemē, pielāgoties un uzsākt jaunu darba dzīvi ir sarežģīti.Iespējams, ka drauga depresija stāvokli tikai apgrūtina.Lai varētu sev palīdzēt un saprast iekšējā smaguma cēloņus , nepieciešama speciālista konsultācija.Jādomā, ka zemē kur atrodaties psihoterapeita konsultācijas ir pieejamas.

 

Vēlot jums izdošanos un veiksmi-

 

Ar cieņu-

Dr.Silvija Lejniece.


21.07.2014. anonims jautā:
Ka viss labak uzlabot ar gimeni labas attiecibas.Man no gimenes bail un pasam daudz fobijas

Atbilde:
Labdien!
Izskatās, ka kaut kādu iemeslu dēļ Jums pašam neizdodas sakārtot attiecības ar savu ģimeni un tikt galā ar savām fobijām. Tāpēc es Jums ieteiktu rakstīt uz šīs mājas lapas e- pastu info@arstipsihoterapeiti ar lūgumu pēc psihoterapeita intervijas. Jums tiks atbildēts telefoniski vai pa e pastu, un Jums piemērotā laikā varēsiet saņemt kvalificēta psihoterapeita konsultāciju par to, kāda veida palīdzība Jums tieši būtu vispiemērotākā un kur to varat saņemt.

Ar cieņu,
dr. I. Uzuleņš


19.07.2014. Klementine jautā:
Mums pirms trīs mēnešiem piedzima meita un ar vīru pēc dzemdībām vairs nav seksuālās attiecības....vīrs saka,ka viņš nevarot,jo meita esot daļas manis un līdz ar to esot predabiski nodarboties ar seksu,jo tas esot kā ar meitu....un kopš ir dzimusi meita viņš mani uztverot kā māsu, māti, meitu tikai ne kā sievu ar ko dalīt gultu......Ko mums darīt un kāda palīdzība mums vajadzīga?Vai pēc palīdzības ir jāvēršas tikai viņam vai mums kā pārim?Un pie kāda ārsta?

Atbilde:

Labdien.

 

Šis jautājums Jums kā pārim ir jāatrisina, lai Jūs abi varētu turpināt harmonisku ģimenes dzīvi. Psihoterapeitiska ārstēšana varētu būt nepieciešama gan Jums, gan vīram. Visticamāk abiem, saistībā ar šo situāciju, ir sāpīgas jūtas un neatbildēti jautājumi. Jūs katrs varat izvēlēties individuālu psihoterapeitisku ārstēšanu un/vai pāru psihoterapiju. Izvēle, kā Jūs risināsiet šo jautājumu paliek abu Jūsu spējā vienoties par palīdzības nepieciešamību.

 

Risinājumu rast vēlot,
dr. Evija Ziemele


11.07.2014. Rudzu puķe jautā:
Man sāk likties, ka man ir bail no manas vīra mātes. Manā dzīvē viņa nav bijis tas labākais cilvēks, man pat šķiet, ka briesmīgāku, valdonīgāku sievieti neesmu redzējusi. Viņa man daudz ir pāri darījusi nekādi nevaru aizmirst ko viņa ir teikusi, tās visas briesmīgās lietas. tagad kad jau 1.5 gadus dzīvojam atsevišķi es vēl joprojām, kad viņa ierodas jūtu ļoti lielu satraukumu un aizvainojumu.kā to pārvarēt, kā izturēties pret dzēlībām..?

Atbilde:
Labien, Rudzu puķe!
Lai pārvarētu situāciju un tiktu galā ar dzēlībām, manuprāt, pirmais solis ir saprast, kas notiek. Samērā bieži ir dzirdēts par nesaskaņām un konfliktiem vīramātes un vedeklas starpā. Viena otrai nepatīk, mēdz raksturot otru kā cilvēku ar izteiktām problēmām. Interesanti, ka nereti citi cilvēki par šīm sievietēm atsaucas ļoti pozitīvi. Kas tad notiek? Kāpēc tā?

Mamma ilgu laiku ir bijusi emocionāli tuvākais cilvēks savam dēlam, un dēls ir emocionāli tuvs savai mammai. Kad pieaugušajam dēlam veidojas attiecības ar kādu sievieti, šī sieviete kļūst par viņa emocionāli tuvāko cilvēku. Tas ir stāsts par pieaugšanu, šķiršanos, zaudējumu, ieguvumu, prieku un skumjām, konkurenci. Ne vienmēr vīramāte spēj un grib pieņemt savu vedaklu vai vedekla vīramāti. Tā ir emocionāli ļoti uzlādēta situācija, kurā viegli veidojas spriedze, aizvainojums, pārpratumi un nesaskaņas. Tas prasa emocionālu briedumu no abām pusēm.
Var uzdot sev jautājumu: "Kā mana vīramāte, kura šķiet cilvēks ar tik smagām problēmām, spēja izaudzināt manu vīru - tik jauku un brīnišķīgu cilvēku?". Vai arī: " Kā tas iespējams, ka man ļoti nepatīk mana vīramāte, bet citiem cilvēkiem viņa tomēr šķiet jauks, patīkams cilvēks?" Un vai reizēm nav arī tā, ka, piemēram, draudzenes vīramāte man tīri labi patīk, kaut arī draudzene par viņu stāsta "šausmu lietas"?

 

Ar cieņu,
dr. Monta Vasiļevska


09.07.2014. Oksana jautā:
Man ir 55 gadi. Uz ilgstoša stressa fona man sakas vegetososudistaja distonija, pas smagakais-trukst elpa un nevaru elpot caur degunu-pietukusi gļotada(tas ir parbaudits), no darba mana priekšniece grib no manis atbrivoties,ar citam rokam,jo ir it ka milas tristuris, esmu briva sieviete,viņa-priekšniece, viņš vel par rangu augstak, viņa 1 gada laika apstradajot padotus darbiniekus savaca lielaku daļu parakstus-ka ar mani negrib stradat,jutos fiziski ļoti slikti,darbu citu nevaru atrast

Atbilde:

Labdien.

No Jūsu vārdiem var saprast, ka Jūs pati savienojat konfliktu darbā un attiecībās ar Jūsu slikto fizisku sajūtu. Varbūt, Jums ir vērts griezties pie specialista lai plašāk un dziļāk pārrunāt situāciju un Jūsu emocionālo stāvokli lai atrast optimālu priekš Jums risinājumu.

 

Ar cieņu,

Aleksandrs