Jautājumi > Atbildes

Atbildes

<< < 56 no 58 > >>

16.05.2011. Ieva jautā:
Labdien. Liktenis mani ir savedis ar cilvēku,pamazām pieķērāmies viens otram,līdz izveidojās patiesi skaistas jūtas. Bet reizēm jūtos bezspēcīga,jo viņš ir dienējis Avganistānā,itkā jau ir pagājuši tik daudz gadi,bet tā īsti tam pāri viņš nav ticis. Īpaši par to nevēlas runāt,tikai retu reizi,un parasti reibumā,viņš vēljoprojām baidās par to runāt,jo par to ir iepotēts slepenības zīmogs. Tie sāsti ir šausmīgi,un vēljoprojām viņu vajā šausmīgi murgi. Esmu centusies ar viņu izrunāt tās lietas,centos ieskaidrot,to,ka viņš ne pie kā nav vainīgs,ka nav vainīgs,ka atšķirībā no saviem draugiem - kuru nāvē viņam bija jānoskatās, ir izdzīvojis... Esmu ļoti daudz lasijusi par pirmo un otro pasaules karu,gan par gulagiem,gan Aušvicu,bet par Afganisānu ir ļoti maz literatūras,kaut kad lasiju,ko Turlajs bija rakstijis.Nedaudz zinu no kas ir militārā pasaule,jo pašai brālis dien profesionālajā dienestā,ir bijis gan Bosnijā,gan divreiz Irakā,un tagad krāmē somas uz Afgaistānu. Karš vienmēr ir karš,šausmīgs un absurds,bet tagad vismaz ir cita apmācība,cits ekipējums,cita aizmugure,bet toreiz mūsu puišiem reizēm labākajā gadijumā bija kabatas nazis,un viņi bija jauni un nepieredzējuši...Man ar pozitīvu domu,vārdu un lietu palīdzību ir izdevies panākt,ka viņš stipri mazāk lieto alkaholu,un nu jau ir tā,ka viņš reizēm pat var nogulēt pāris stundas bez raustīšanās un runāšanas murgos. Gribētu Jums pajautāt,kā man pareizāk rīkoties lai es viņam varētu palīdzēt? Un vai tas vispar ir iespējams? Jo reizēm ir sajūta,ka es tā īsti netieku tai viņa sāpei klāt, viņš itkā ļoti grib par to izrunāties,bet tai pašā laikā -baidās,ļoti baidās. Zinu,ka tādu viņu ir ļoti daudz,bet nevienam gar to nav daļas,tas ir tik sasodīti negodīgi! Viņš ir brīnišķīgs cilvēks, un ir pelnijis labāku dzīvi! Ko es varu darīt lietas labā,lai viņam palīdzētu? Ļoti gaidīšu jūsu atbildi. Ar cieņu,iepriekš saku Paldies.

Atbilde:

Labdien!

Tas, ko Jūs aprakstāt, izskatās pēc posttraumatiskā stresa sindroma (PTSS), kas parasti riek diagnosticēts cilvēkiem, kuri ir bijuši nāves briesmās kaujas apstākļos vai citās situācijās. PTSS raksturo depresija, alkohola lietošana, nakts murgi, pēkšņi atmiņu uzplaiksnījumi (flashback), straujas garastāvokļa maiņas, pastāvīga trauksme. PTSS ir diagnoze un tā prasa  kvalificētu psihoterapeitisku vai psihiatrisku palīdzību, kura ir vērsta uz cīņu ar depresiju un atkarībām. Terapijas fokuss ir vērsts uz to, lai pacients nevainotu sevi par notikušo un akceptētu to, ka neko nevarēja iespaidot vai mainīt. Zināmā mērā Jūs ar savu atbalstu realizējat līdzīgus mērķus. Labu iespaidu uz PTSS pacientiem atstāj mākslas, tieši mūzikas, terapija. Jūsu vīram ir grūti Jums izstāstīt savas sāpes, jo viņam var būt bailes nodarīt Jums pāri, jo viņa sajūtās tas ir pārāk briesmīgi. Iespējams, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc meklēt psihoterapeita palīdzību, atklāties jo svešam cilvēka  ir vienkāršāk.

PTSS ir diagnoze un slimīgs stavoklis, kam ir nepiecišama ārstēšana un kas ir iespējama, tikai Latvijas apstākļos to, diemžel, nenodrošina valsts.

No Jūsu puses - atbalsts, izpratne, līdzās būšana.

Spēku Jums!

Ar cieņu,

D.Balodis


11.05.2011. Ilona jautā:
Labdien! Man ir attiecibu problema kuru pat nezinu ka lai izstastu! Ar draugu kopa esmu jau vairak ka 3 gadus. Iepazinamies, paris menesus pec vina mates naves. Pirmos 3 attiecibu menesus, attiecibas bija lieliskas: atklatas sarunas, uzticesanas un uztrauksanas vienam par otru. Velak saskas stridi, del vina velmes atpusties ar draugiem laukos, kur mitinas vina tevs. Man, atpusties kopigi ar draugiem nebija iespejams, jo vins nevelejas mani vel iepazistinat ar tevu, bet ka saprotat, atputas ar visiem saviem draugiem vins tikai laukos. Kopuma pagajusi jau 3 gadi ar 2 attiecibu partrauksanas lemumiem. Un katru reizi attiecibu partrauca vins. Problema slepjas taja, ka kops pasiem pirmajiem stridiem vins ir kardinali mainijies, kluvis neiejutigs, neraizejas par mani un drizak ir vienaldzigs pret mani. Kad censos izrunaties, vins-neruna. Ko jut vins pret mani, vins nez, ka jutas nezin. Kad piedavaju skirties tad nevelas, bet vai mil mani ari nezin! Sakuma man likas ka esmu ka aizvietotaja vina nesen mirusai matei, tacu nu liekas ka esam pieradusi viens pie otra. Kopa atputusies esam paris reizes. Ikdienu saskaramies ar vienam un tam pasam kaitinosajam "majas" problemam, kas liek mums pakasities par so un to. Un problema tada ka mani vins redz tikai ka: draudzene=dzivoklis. Mani, komplekta ar visam tam majas ikdienas problemam, no ka vins cenas izvairities tusejoties tikai ar saviem draugiem. Pati lielaka problema, kuru neiznu ka lai izmainu vai izskaidroju vinam ir tas kames stridamies un "kasamies" ikdienu. Vins uzskata ka labas attiecibas ir tas kuras nav sis domstarpibas un viedolku nesaskanas. Vins velas idealas, saskanigas atecibas bez liekam kildam, un ka notiek stridi, ta vins liek krustu pari musu attiecibam un viss vinam liekas tiek slikti, ka iet jau galigi uz galu! Varbut Jus man varetu paskaidrot KĀDEĻ vins doma, ta ka doma. Kadel vins nespej pienemt ka kasisanas attiecibas ir tikai normali un velas idealas attiecibas? Kadel katru reizi kad notiek stridi, vins redz attiebu galu. Un kadel kad raudu (musu izrunasanas laika) vins uz mani neskata un vinam tas ir nepatikami? Kadel tad kad nestridamies musu attiecibas vinam liekas loti labi un nakotne ceriga, bet kad ir kaut mazakais strids, ta viss ir loti slikti? Kadel vins ir nosledzies sevi un vardus: es tevi milu vinam ir burtiski neizsakami un neesmu tos dzirdejusi loti ilgu laiku? Un galvenais, ka lai mainu musu attiecibas, ja mani vins redz tikai ka vienu lielu negativu problemu (esmu domajusi par kopa pavadities celojumiem, vakariem, utt. Bet vinam tam nav laika, ins ir tipisks darba holikis- darbs pirmaja vieta, kam otraja plana ir attiecibas)? Atvainojiet ka tik gari, bet vnk esmu nogurusi no atbilzu meklesanas un centos izstatit pec iespejas labak. Japiebilst ka uzdoto jautajumu pamata skaidrojums, manuprat ir vina vecaki. Mate daudz cieta no teva un bija nelaimiga. Savukart tevs darbaholikis un alkoholikis. Vai Jusu prat ir jegas musu attiecibas turpinat, ja cilveks man blakus doma ka musu attiecibas iet uz beigam un mes mocam viens otru?Ja vins pat nzin ko Jut pret mani?

Atbilde:
Labdien Ilona!

Varbūt būtu vērts sākumā sākt ar dažām atbildēm sev par sevi. Kadēļ Jūs vēlaties būt kopā ar cilvēku kurš Jūs redz kā „vienu lielu negatīvu problēmu" un ar kuru ir katru dienu „jāstrīdas un jākasās" ? Kas ir tas, kas Jūsu personībā liek cerēt, ka ir iespējamas kādas izmaiņas Jums vēlamā virzienā? Kas ir tas, ko pati jūtiet?
Nevaru Jums piekrist, ka „kasīšanās attiecībās ir tikai normāli". Manuprāt, normāli ir tad, kad partneri attiecībās jūtas pārsvarā labi.

Veiksmi sevis meklējumos vēlot,
Dr. Valdis Briedis

08.05.2011. Daiga jautā:
Vai es nomiršu, ja izdzeršu visu paciņu Bromazepam 6mg? Citu zāļu man nav, diemžēl. Es vēlos nomirt ar garantiju, lai nepaliktu kaut kas nepadarīts, negribu palikt krople, negribu, lai mani paspēj izglābt

Atbilde:

Daiga!

 

Šajā jautājumā Jums 24 h diennaktī sniegs atbildes pa tel. 67222922. Uzzvaniet!

 

Ar cieņu, dr. Eva Tarasova.


08.05.2011. Meitene jautā:
Jautājums nedaudz savādākā jomā. Ja es pašlaik tikai mācos pamatskolā, kādiem priekšmetiem man būtu jāpievērš uzmanība, ja nākotnē es vēlos kļūt par psihoterapeiti? Un kādās augstskolās var mācīties pēc tam? Es nekur nevaru atrast konkrētu informāciju. :(

Atbilde:
Meitene!

Nedomāju, ka pamatskolas un arī vidusskolas laikā ir kāds priekšmets, kurš būtu īpaši jāizceļ starp pārējiem- svarīgi, lai izglītība būtu vispusīga. Ir vairāki ceļi, kā kļūt par psihoterapeitu. Ja vēlaties kļūt par ārstu-psihoterapeitu, būs jāmācās Rīgas Stradiņa Universitātē , lai iegūtu ārsta grādu, pēc tam rezidentūrā jāapgūst ārsta-psihoterapeita specialitāte. Cits ceļs ir studijas Latvijas Universitātes Psiholoģijas fakultātē, papildus apgūstot kādu no psihoterapijas metodēm. Noteikti ir arī citi - īsāki,garāki, taisni un ne tik taisni ceļi, kā kļūt par psihoterapeitu. Kas meklē, tas atradīs! Lai veicas!

Dr. Žanete Sebre

29.04.2011. Meitene jautā:
Labdien! Vēlētos saņemt no Jums kādu ieteikumu kā rīkoties šādā situācijā. Pirms diviem mēnešiem māsai gāja bojā vīrs,viņa vēl tagad nespēj tam īsti noticēt,jo ģimenes dzīve viņai tik tiko bija sākusies (gaida arī mazuli).Pēdējā laikā man ar māsu ir ļoti nopietni strīdi.Pašreiz viņa atbraukusi padzīvot pie manis,es neesmu viena,dzīvoju ar draugu. Kādu vakaru sēdējām vienā istabā,es neapzināti apsēdos savam draugam klēpī, māsa to uztvēra šausmīgi, teikdama,vai man vispār ir kauns?Es izbrīnā nesapratu,par ko man jākaunas? Viņai esot nepatīkami noraudzīties,ka es ar savu draugu apskaujamies vai kā citādi izrādam viens otram simpātijas, jo viņai ir smagi..viņa arī grib, lai viņu kāds apmīļo.. Šāda situācija man ir pirmo,reizi, tāpēc nezinu kā tad man īsti uzvesties un ko tad es daru nepareizi? Jūtos savādi,ir stress. Cenšos saprast māsu un tajā pat laikā jūtos apspiesta, ka nevaru brīvi kontaktēties ar savu draugu. Vai man turpmāk viņas klātbūtnē ir jāatturās no jebkādām simpātiju izpaušanām pret draugu? Būšu pateicīga, ja ieteiksiet, kā man tikt ar šo situāciju galā?

Atbilde:
Labdien!
Jūs runājat par pēkšņu tuvinieka zaudējumu,kuru pārdzīvo Jūsu māsa un šī situācija ietekmē arī Jūs kā  atbalsta personu. Lai māsa iemācitos sadzīvot ar zaudējumu,būs nepieciešams ilgs laika periods,kurā būs gan noliegums gan dusmas gan vainas sajūta ar vainigo meklēšanu. Sērošanas perods vēl priekšā. Jums, esot kopā ar māsu,ir pretrunīgas sajūtas un Jūs meklējat atbalstu savā draugā, kas ir pašsaprotami. Māsas uztvere ir saasināta un rada papildus spriedzi attiecībās. Domāju, ka Jums būtu jāparunā ar viņu,iesakot meklēt speciālista palīdzību, jo viņas situācija psiholoģiski ir loti smaga. Jūs jau sniedzat māsai atbalstu,esot viņai līdzās,bet Jūs nevarat risināt problēmas viņas vietā.Tas ir jādara viņai pašai Jums ir jāpasaka sev,cik daudz esat gatava palīdzēt māsai, bet jāturpina dzīvot sava dzīve,nejūtoties vainīgai.
Vēlot Jums izturību,
ar cieņu dr.Inta Petuha    

28.04.2011. Savādais jautā:
Sveiki. Man tāda problēma. Ziemas laikā, kad bija visas dienas nomākušās. Bija tā depresīvs laiks. Gribu mainīt savu nodarbošanos (naudas pelnīšanu), bet pagaidām nesanāk tajā jomā vēl. Tad vēl gāju zobus labot, jo bija šis tas parādījies. Atklājās zoba saknes iekaisums. Un tā pa sīkumam manī sakrājās kaut kāds nelabs spēks. Es dzīvoju daudzstāvu mājā 7. stāvā. Un man galvā ļoti bieži iemetas nelaba doma. Kas būtu, ja es nolektu no balkona. Vai izdzīvotu, vai paliktu invalīds, kādas ciešanas būtu visiem tuviniekiem utt. Šad tad es paskatos uz balkona durvīm un man paliek smagums iekšā, drebuļi. Tad es sev sāku ieknieb tiklīdz iedomājos tādu domu. Šad tad kad vajadzīgs ieeju balkonā un nodomāju to stulbo domu, tad steidzīgi iekšā. Ir arī dienas, kad viss man ir normāli, bet šad tad kaut kāds "otrs es" mudina. Šādi man ir kopš kāda februāra. Nespēju tik vaļā no šādas domas. Tagad it kā pavasaris jau pienācis un ir ko darīt, bet vienalga. Man ir 24 un es esmu vieglatlēts. Varbūt no šādas pašnāvnieciskas tieksmes pats vairs nevarēšu tik galā?

Atbilde:
Labdien.
Pēc Jūsu rakstītā, domāju, ka Jūsu uzmācīgās pašnāvības  domas ir saistītas ar psihes disbalansu (traucējumiem? saslimšanu?) un tas ir iemesls, kāpēc Jūs pats nespēsiet ar tām tikt galā ... Noteikti vēršieties pie speciālista (psihiatra)! Kopīgiem spēkiem šādus stāvokļus var pārvarēt! Ļoti vēlama būtu arī psihoterapeita palīdzība. Lai izdodas!

Dr. Rudīte Cedriņa

23.04.2011. Sieviete 23 jautā:
Ar katru dienu arvien vairāk es saprotu, ka nav jēgas dzīvot. Man vairs nekas neinteresē. Man ir tikai 23 gadi, bet vienīgais ko daru - sēžu mājās viena pati istabā, skatos televīzoru un ēdu! Smieklīgi izklausas, bet tas ir vienīgais, kas man vēl sagādā baudu. Man vairs negribas satikt draugus, vecākus. Es aizgāju pēc pašas vēlēšanās no darba. Es izslēdzu telefonu un gribu, lai visi liek mani mieru. Vinīgais, kas mani attur no pašnāvības ir bailes, ka mana māte to nepārdzīvos. Man negribas sagādāt vecākiem tādu šoka terapiju. Tas droši vien ir vienīgais, kāpēc neesmu to vēl izdarījusi. Nāk prātā domas, kā to izdarīt. It kā jau izlemu kā to darīšu. Brīžiem uzn āk tāda kā sevis žēlošnas sajūta, bet tad ātri tas pāriet! Man ir interesanti vai kaut ko vēl var darīt manas psihes sakārtošanā. Lasu internetā rakstus par pašnāvībām, mēģinu izprast savu situāciju! Vai vienīgais kā var palīdzēt sev ir apmeklēt psihoterapeitu ? Tas, pavisam noteikti, nav par brīvu..

Atbilde:
Labdien!
Gandrīz katram dzīvē ir ienākusi doma, ka nav vērts vairs dzīvot. Atšķiras tikai laika ilgums kurā auklējam sevī šo domu un vai novedam to līdz aktīvai rīcībai t.i. pašnāvībai.
Atbildot uz Jūsu jautājumu domāju, ka Jums var palīdzēt ārsts psihiatras ar medikamentozu terapiju gan arī regulārs darbs ar ārstu psihoterapeitu. Parasti, piemērotāko kobināciju izspriež ārsts kopā ar pacientu, jo, lai kaut kas mainītos, ir svarīgi cik lielu atbildību un gatavību sadarboties izrāda pats cilvēks, kurš meklē palīdzību, un spējīgs izmantot ārsta pieredzi un prasmi palīdzēt.
Ar cieņu, dr. Ilze Lāce.

23.04.2011. Nezinamais jautā:
Man jau kadu laiku ir problēma. Es meloju savai ģimenei zogu, gandrīz visu laiku esmu nomākts, man pašam tas nepatīk un jūtos nomākts dēļ tā, visu laiku sev saku ka mainīšos, labošos, bet man nekā tas nesanāk. Esmu sācis domāt par pasnāvību , jo man liekas, ka visi manā ģimenē mani neieredz un kaunas par mani. Ko man darīt??

Atbilde:

Labdien, Nezināmais!

Jūsus stāstā jaušams izmisums un bezcerība. Jums nepieciešama palīdzība, lai tiktu ārā no šī strupceļa, un pašnāvības domas ir signāls, ka vairs nevajag gaidīt, es ieteiktu tūlīt ņemt tālruni un sarunāt vizīti pie psihoterapeita.

Ja neesat pilngadīgs, būs jārunā arī ar vecākiem, apdomājiet, kā to būtu vieglāk darīt, varbūt varat atrast kādu atbalsta personu, kas varētu būt klāt šajā sarunā.

Man grūti komentēt Jūsu ģimenes locekļu jūtas pret Jums, tomēr domāju, ka šajā saspringtajā stāvoklī Jūs redzat tikai medaļas vienu pusi, turklāt pieliekot klāt pats savu kaunu un vilšanos sevī. Jūsu grūtību celšana gaismā var Jūs saliedēt un uzlabot attiecības ar tuviniekiem. Visai ģimenei būtu svarīgi tikt skaidrībā par iemesliem, kas liek Jums zagt un melot, un rast risinājumu- kurš par ko ir atbildīgs un ko kuram būtu jāmaina.

Lai izdodas rast jaunu sākumu!

Ar cieņu, Baiba Gerharde


22.04.2011. Andris jautā:
Labdien. Man ir problēmas ar bērnības traumām. Ar psihi viss ir kārtībā, jutos lieliski, bet ar zemapziņu nekas nav kārtībā. Esmu jau noskaidrojis, ka bērnībā, kad skrēju uz jūru ar iedvesmu un lielu prieku, mani pēkšņi apturēja māsa -aizķerot aiz drēbēm no aizmugures. Tas bija tik spēcīgi, jo es biju ieskrējies, ka pat drēbes nedaudz ieplīsa, bet man radās šoks un apslotīta neizpratne: "kas noticis, kāpēc esmu apturēts". Tas fiziski bija ļoti sāoģi krūšu rajonā. Gāja gadi un es , protams, visu aizmirsu. Taču tagad ši trauma aktivizējās uz visām ūdensāderēm un sāk neciešami8 sāpēt krūts rajons un kakls. Kā noskaidrojies ar fizisko ķermeni viss ir kārtībā, vaina ir psihē, jegb pareizāk sakot zemapziņā? Ko darīt? Man vajag tagad steidzīgi kādas pretsāpju un nervu siistēmu attslābinošas vielas, jo sāpes ir tik riebīgas, ka grasos darīt galu. Lidz tam laikam, kad atrodu psihes traumas novēršanas līdzekļuis man vajag steidzīgi medikamenti. Kur tos dabūt? Es vairs nevaru izturēt! Palīdziet lūdzu!

Atbilde:
Labdien.


Lai atrisinātu bērnības traumu jautājumus nepieciešams doties pie psihoterapeita.Lai saņemtu medikamentozu terapiju Jums nepieciešams doties pie Jūsu ģimenes ārsta un psihiatra.

Veiksmīgi Jums!
Dr. Evija Ziemele


20.04.2011. Lee jautā:
manai dzīvei nav jēgas viss ko es daru ir nepareizi vai arī kaitēju cilvēkiem, kurus es mīlu, esmu darījusi daudziem pāri gan apzināti, gan neapzināti, neko dzīve neesmu sasniegusi, jo tam pietrūka dūša vienīgais ceļs kā visu ir labot ir mirt un viņiem būs bez manīm labāk daudz labāk nekādu mīnusu un...

Atbilde:

Labdien, Lee!

Ilgi domāju, ko lai atbildu. Pārlasīsiju Jūsu rindiņas vēl un vēl. Mani pārņēma pesimisma un nomāktības izjūtas. Tās Jums noteikti ir labi pazīstamas. Taču visā šajā drūmu sajūtu mudžeklī ir manāms viens cerību stariņš: Jūs rakstāt mums, tātad Jūs meklējat palīdzību, var būt nedroši un bikli, bet Jūs to darāt. Novēlu Jums sajust nedaudz vairāk drosmes sevī un atrast kādu speciālistu, kurš noteikti spēs Jums palīdzēt. Galvenais ir sākt!!!

 

AC Olga Strautzele


18.04.2011. rita jautā:

Man ir probleemas ar riisanu, gruuti noriit uudeni, reizeem paartiku.. un nepaartraukti ir sajuuta it kaa es smaktu..Elpot varu, bet kaklaa ir smagums..Ko juus man ieteiktu?


Atbilde:

Labdien, Rita!

 

Rīšanas traucējumi varētu būt nopietnu somatisku problēmu simptoms, piemēram, palielināta vairogdziedzera gadījumā, dažādu neiroloģisku slimību gadījumā, kaklā esošu audzēju gadījumā. Tāpēc iesaku doties pie ģimenes ārsta vai neirologa, lai rūpīgi izmeklētu savu veselību.

Kamola sajūta kaklā ir bieži sastopama sūdzība cilvēkiem ar trauksmes neirozi, tādā gadījumā varētu līdzēt psihoterapija un psihotropie medikamenti, taču to var darīt pēc rūpīgas veselības pārbaudes un citu iespējamo (augstākminēto) cēloņu izslēgšanas.

 

Vēlu veiksmi,

dr.Olga Strautzele


17.04.2011. rolands jautā:
Es eju viduskola driz pabeigus to. gribeju zinat ka klut par psihoterapeitu. un es veletos klut par laulibas un gimenes psihoterapeitu :) paldies un loti gaidisu atbildi!

Atbilde:
Mīļais Roland!

Lai kļutu par psihoterapeitu, var iet dažādus ceļus. Pieminēšu tikai divus tradicionālākos: Pirmkārt, var tudēt medicīnu RSU vai LU un tālāk specializēties psihoterapijā un psihosomatiskajās saslimšanās. Tādā gadījumā Jūs kļūsiet par ārstu - psihoterapeitu. Otrkārt, par psihoterapeitu var kļūt, studējot psiholoģiju LU un dažās citās augstākās izglītības iestādēs, kuru pie mums netrūkst. Interesanti skan, ka vēlaties kļūt par laulību un ģimenes terapeitu. Jums noteikti jābūt pamatotam iemeslam, kas novedis pie šādas izvēlēs. Tā kā esiet skolnieks, es pieņemu, ka Jūs pats vēl neesiet precējies un Jums nav ģimenes ... Sirsnīgi iesaku aiziet pašam uz kādu ārsta - psihoterapeita konsultāciju un parunāt par savu profesionālo izvēli.

 

Diāna Lapsa


16.04.2011. Maija jautā:
Esmu piedzīvojusi vairākus klupienus savā dzīvē, tomēr vienmēr kaut kā nostājusies uz kājām. Bet nu šoreiz es nespēju. Esmu zaudējusi sev ļoti mīļu cilvēku, viņš aizbrauca prom jau pirms 9 mēnešiem, un manī patiesi ir tāda ļoti liela zaudējuma sajūta. Lai arī ir iespēja reizi mēnesī parunāt, tas nav tas pats, kad šis cilvēks ir blakus. Es nespēju saņemties. Man likās, ka laiks paies un būs labāk, bet ir brīži, kad pavisam nekontrolēti es varu sākt raudāt, jo atceroties es saprotu, cik ļoti man viņa pietrūkst. Kā lai es tam tieku pāri un kaut kā saņemos normālai dzīvei? Nesen, kad viņš mani apciemoja, es biju tik laimīga, bet katrai laimei galā ir šķiršanās, un pēc tās man bija sajūta, ka visa pasaule sabrūk, es ilgi raudāju un esmu atkal kā nulles punktā. Piebildīšu, ka viņš negrasās palikt te kur es un tā tas domājams paliks, šīs te retās tikšanās reizes. Saka, ka ar laiku paliek vieglāk, bet tā nav. 9 mēnešus es skumu, par aizbraukšanu, kaut kā jau saņēmos un tagad atkal 9. Es tā nespēju, man nav spēka! Paldies

Atbilde:
Labdien, Maija!
Paldies par atklāto vēstuli!
Jebkuru šķiršanos pavada sēras. Tās ir vēl jo lielākas tad, kad šķiramies no mīļota cilvēka. Interesanti, ka Jūs runājāt tā, ka sākumā lasot man likās, ka Jūsu draugs ir miris, bet izrādijās, ka dzīvojat šķirti.
Sērošanas periods normāli var ilgt 2 gadus. Ja tas turpinās ilgāk vai ja tā laikā rodas domas, ka nav dzīves bez otra, vai bail sajukt, vai cilvēks kļūst darba nespējīgs, nopietni saslimst, tad jau var domāt par depresiju, ne tikai par sērām.
Lai saprastu to, kāpēc Jums šobrīd ir tik neciešami, būtu labi konsultēties ar ārstu psihoterapeitu, lai noskaidrotu to, kas ir smagā stāvokļa iemesls. Šeit es domāju to, ka nepiecišama difersācija t.i. vai tās ir normālas sēras vai nē. Ja nē, tad vai iemesli ir meklējami psiholoģijā (tajā skaitā sen neizsērotos zaudējumos) vai psihē, un tad var aktualizēties jautājums par medikamentozu terapiju, ne tikai psihoterapiju.
Ar cieņu, dr. Ilze Lāce.

12.04.2011. Anonymous jautā:
esmu ar sivu kopa preceti jau 7 gadu ,pirms 2 gadiem parcelamies uz arzemem ,kops parcelsanas musu seksuala dzive bija normala ,tagad varetu teikt ka vispar vairs nau labi ja reizi 2 menesos ,kas tam varetu but par iemeslu vai tiesam krap ,jo pat raksturs mainijas par visiem 180

Atbilde:
Labvakar,anonīmais rakstītāj!
Jūs atklājāt problēmu ģimenē, kura parādījusies pēdējā laikā. Sveša zeme,jauna dzīves vieta un jauni paziņas var radīt papildus spriedzi,bet patieso cēloni varam tikai minēt. No Jūsu rakstītā noprotu, ka izmaiņas attiecībās notikušas īsā laika posmā,tādēļ varētu pārdomāt pēdējos nozīmīgos notikumus, kas saistīti ar Jūsu gimeni, kuri varētu ietekmēt savstarpējās attiecības.
Ieklausieties vērīgāk sievas vārdos,varbūt tajos saklausīsiet atbildi uz Jūsu jautājumu. Atrodiet piemērotu vietu un laiku atklātai sarunai ar savu dzīvesbiedri.Centieties ieviest svaigumu Jūs ģimenes dzīvē,neaizmirstot par
ikdienas uzmanības apliecinājumiem. Šobrīd nav pierādījumu sievas neuzticībai,bet Jums ir radušās aizdomas.
Jūs esat pamanījis problēmu un Jums ir iespēja to risināt.
Vēlot veiksmi,
Ar cieņu dr.Inta Petuha

11.04.2011. Lita jautā:
Man ir diezgan dzila depresija, man nekas neinteresee, viss liekas bezcerigs, domaju par pasnavibam un visadiem stubumiem, dazreiz gribas aizmigt un nepamosties, bet man ir gadu veca meitina un virs kuriem esmu vajadziga. Viss ir del naudas, nespejam nodrosinat gimeni utt. Sezu majas dienu no dienas un daru vienas un tas pasas lietas utt. nevaru atlauties terapetu lai ka gribetu man katrs lats ir sverigs, ko lai es daru????

Atbilde:

Labdien, Lita!
Domāju, ka katra cilvēka dzīvē ir bijuši šādi izmisuma un bezcerības periodi, kad neredzam nekādu izeju. Bet kādreiz tieši šādās krīzes situācijās cilvēki iegūst jaunu skatījumu uz sevi un savām iespējām. Bet ja pievienojas depresija, tad zūd spēki ticēt un cerēt, ka būs atkal jauna diena un jaunas iespējas, cilvēks jūtas bezspēcīgs kaut ko mainīt. Varbūt tad arī var padomāt, vai negriezties pie psihiatra ( kas ir bez maksas) pēc medikamentoza atbalsta. Strādājot bērnu psihiatrijas klīnikā es redzu, kā atplaukst jaunieši pēc pareizi nozīmētas antidepresantu terapijas: tas ir tāpat, kā saņemot pareizas brilles- dažiem bērniem actiņas nav tik stipras, lai izturētu mūsdienu prasības redzei, viņiem iestājas akomodācijas traucējumi un tuvredzība, bet pareizās brilles atkal redzi pilnībā atjauno. Tāpat mūsdienās ir ar ķīmiskajām vielām serotoninu un kateholaminu smadzeņu sinapsēs- kad šo vielu ir par maz, tad sākas depresija. Un antidepresanti te palīdz tāpat kā pareizās brilles-šo ķīmisko vielu līdzsvars atjaunojas.
ASV antidepresanti ir visbiežāk izrakstītie medikamenti, Eiropā antidepresantu lietošanas apjomi pieauguši divkārt periodā no 1994. līdz 2004.gadam, jo augstais stresa līmenis ietekmē garīgo veselību. Ir pētījumi, ka antidepresanti stimulē jaunu smadzeņu šūnu veidošanos, bet smaga depresija bloķē neiroģenēzi ( www.trust.org/alertnet/news/study-reveals-new-target-for-antidepressants).
Esmu pārliecināta, ka antidepresanti ir droši un efektīvi, ka tos var lietot ilgstoši, kamēr radīsies iespēja saņemt psihoterapiju, lai atbrīvotos no depresīvā stāvokļa. Lai Jums veicas!

Dr. M. Dubava.


06.04.2011. Ritvars jautā:
Labdien. Esmu norūpējies par savus 9 gadus jaunā dēla uzvedību.Viņš ir diezgan komunikabls, aktīvi iesaistās klases darbos, apmeklē sporta nodarbības ārpus skolas laika un ir sācis ar savu sētas draugu pa svētdienām iet arī uz Svētdienas skolu. Problēma ir tāda, ka viņš dikti cenšas safantizēt lietas un nu jau arī sācis regulāri melot, it sevišķi tas attiecas mācībām. Skolas sekmes ir viduvējas. Līdzko lieku sākt mācīties, tā izrāda izteiktu nepatiku pret mācībām, ir kļuvis pavirš pret tām. Pret māsu(12gadi) ne bieži, bet ir bijuši gadījumi kad kļust agresīvs. It sevišķi pēc tam , kad skatījies TV.Lai arī cenšamies ierobežot TV skatīšanos, kur redzamas multfilmas vai filmas ar izteiktām vardarbības ainām, tomēr redzu ka tās viņam šķiet interesantākas par zīmēsanu vai savas istabas sakārtošanu. Dīvaini ir tas, ka klasē esot viens no kārtību mīlošākajiem, kas aizrādot saviem klases biedriem, ka visam jābūt kārtībā, bet mājās dara visu pilnīgi pretēji. Kad liekam sakārtot izstabu, tad atkal ir pukstēšana un stenēšana. Vēl noteikti vēlos atzīmēt faktu, ka 2 gadus atpakaļ ir mirusi manu abu bērnu mamma un tas noteikti arī ir atstājis iespaidu uz bērna psihi. Attiecības mūsu ģimenē vienmēr ir bijušas un arī tagad, kad dzīvoju kopā ar sev ļoti mīļu sievieti, kura ir pieņemusi abus bērnus, rūpējas par viņiem, palīdz macībās, ir ļoti labas. Esam ievērojuši, ka viņš ir ļoti ātri ietekmējams , proti, sētas un skolas puiši viņam ir daudz lielākas autoritātes nekā skolotājas un treneris. Būšu pateicīgs uzklausīt jūsu viedokli šajā sakarā.

Atbilde:
Labdien, Ritvar!
Mātes zaudēšana ir milzīga psihotrauma, bērni pēc tam vairs nekad nav tādi kā iepriekš. Ir hipotēze, ka agrīns smags zaudējums aptur veselīgu un normālu bērna psihisko attīstību un spēju simbolizēt. Domāju, ka visa jūsu ģimene vēl turpina sērot, un ka arī jūs pats droši vien reizēm esiet nomākts, skumjš un vainas sajūtas pilns. Manī vieš bažas jūsu dēla aiziešana fantāziju pasaulē, kur viņš laikam meklē atbildes uz sev svarīgajiem jautājumiem, vai glābjas no neizturamām skumjām un vainas sajūtas. Bērni šādā vecumā uzskata, ka no nāves var izbēgt, bet sakarā ar konkrēto domāšanu viņi pieņem, ka vecāks ir miris, jo bērns ir slikts. Un tad tiek fantazēts par veidiem, kā atgriezt zaudēto vecāku atpakaļ: ja bērns būs labs ( mīlēs kārtību, ies Baznīcā utt.), tad mamma nāks atpakaļ.
Mēs parasti intuitīvi cenšamies ar bērnu par smagām tēmām nerunāt- lai netraumētu. Bet kā ir pierādījusi visa psihoterapijas zinātne un prakse- vistraumatiskākā bērnam tieši ir nerunāšana. Viņš nesaprot, ar viņu nerunā, un tad bērns aiziet savā fantāziju pasaulē, kur meklē atbildes. Bieži vien arī pieaugušie paši ir smago bēdu nomākti, ka nemaz nespēj runāt par smago zaudējumu, lai nesalūztu. Bērnu psihoterapeiti ir apmācīti runāt arī par šādām ļoti smagām lietām.
Mans viedoklis šajā gadījumā ir, ka dēlu gan vajadzētu konsultēt ar bērnu un pusaudžu psihoterapijas ārstu, lai izvērtētu, vai bērnam ir psiholoģiskas problēmas, vai nav, un klātienē kopā ar jums risinātu jautājumu par iespējamām terapijām (piem. smilšu, spēļu, pasaku, mākslu, kustību terapija un psihodrāma).
Dr. M. Dubava.

05.04.2011. Nelaimiiga jautā:
Sveicinaati....Katru dienu domaju sanemsos un viss buus labi,bet nu beidzot saprotu kad pati vairs netieku galaa,radu brobleemas gimenee un savaa lauliibaa....Es nekad neearvienu neesmu par so lietu runaajusi....Es vienkaarsi nespeeju buut laimiiga vai kaut biskinj apmierinaata ar dziivi,es nespeeju vairs pat pozitiivi domaat!!!!Par vienkaarsaam dziives lietaam,kaa piemeeram....man aug 2 briniskiigi deelinji,bet es nespeeju to izbaudiit jo vienmeer domaaju kad neesmu pietiekosi laba mamma,nespeeju dod saviem beerniem visu kko vinji veelas un utt....Mans viirs nav mana pirmaa deela iistais teetis,ir gadiijies abiem pleesties ar viis es vairs nespeeju par to paarstaat domaat,visu laiku grozu sev pa galvu vins vinju nemiil kaa savu deelu un utt.....Straadaa tikai viirs,taatad alga viena es visu laiku domaaju kaa butu ja arii es straadaatu vareetu daudz vairaak atlauties,bet reaali zinu tas nav iespeejams jo jaabuut ar beerninjiem maajas.....Nu luuk taa,man vienkaarsi liekas kad vairs nespeeju pozitiivi domaat,man riebjas kaa izskatos,kaa uzvedos,kaa runaaju un utt....Luudzu iesakiet man kko lai es daru,mana lauliiba juuk un bruuk jo vnk nav iespeejams ar mani runaat,visu laiku esmu neapmierinaata nogurusi............

Atbilde:

Sveicināta, nelaimīgā!

Jūsu rakstītais liek domāt, ka esošā situācija Jums vairs nav izturama un steidzami jāmeklē palīdzība. Vislabāk būtu vērsties pie psihoterapeita, lai pārvērtētu notiekošo un kopīgi meklētu risinājumu, pavisam droši varu teikt, ka izeja un uzlabošanās iespēja ir, ja arī Jums šobrīd tā nešķiet. Varbūt palīdzoši būtu arī medikamenti, lai mazinātu Jūsu izjūtu smagumu.

Lūk, vēl daži ieteikumi, kas varētu nedaudz atvieglot Jūsu stāvokli:

Jūsu labsajūta ir svarīga un pelnījusi daudz lielāku uzmanību, runājiet ar tuviniekiem par savām grūtībām, lūdziet palīdzību arī viņiem! Jums kā ikvienam cilvēkam ir nepieciešams atbalsts, rūpes, uzklausīšana, sapratne.

Priekšstats, ka mazi bērni var labi justies tikai un vienīgi kopā ar mammu, ir maldīgs! Ja dēliņiem jau ir 3 gadi, tad droši varat laist bērnudārzā, viņi tikai priecāsies par vienaudžu sabiedrību. Mazākiem bērniem mammu vajag vairāk, bet tomēr ne visu laiku, pat mazs zīdainītis var pāris stundas justies labi, esot kopā ar citiem, sev patīkamiem cilvēkiem. Atrodiet laiku ja ne darbam, tad vismaz netraucētai atpūtai!

Nepārmetiet savam vīram veltīgi, ir tikai dabiski, ka savu dēlu viņš mīl vairāk vai citādāk, tikai retam cilvēkam ir spēja ne savu bērnu mīlēt kā savu. Tomēr svarīgi, lai vīrs izturētos pret abiem bērniem ar labvēlību, taisnīgi, ar vecumam atbilstošām prasībām pret katru, lai viens netiktu lutināts, bet otrs atgrūsts.

Neraizējieties, ka nevarat dot saviem bērniem visu, ko viņi vēlas, jo viņiem tas nebūt nav vajadzīgs. Hiperaprūpēts bērns neattīstās un emocionāli ir nelaimīgāks kā tas, kam jāsamierinās ar saprātīgiem ierobežojumiem.

Jūs prasāt no sevis pārāk daudz, līdz ar to rodas veltīgi pašpārmetumi. Līdzīgi ir ar Jūsu priekšstatiem par to, kā visam būtu jābūt, tajos ir daudz reāli nepiepildāmu gaidu, kas sagādā Jums ciešanas, vilšanos un neapmierinātību, ko pavēršat pret sevi. Visefektīvāk to mainīt var psihoterapija, tas būtu nopietns darbs ar sevi, kā rezultātā Jūs spētu pieņemt un mīlēt sevi, daudz vairāk varētu baudīt dzīves labās puses un mazāk pārdzīvotu par sliktajām, Jūs izjustu dzīvi bez pārmērīgā vainas sajūtas smaguma.

Lai Jums izdodas rast risinājumu un atgūt dzīvesprieku!

Ar cieņu, Baiba Gerharde


31.03.2011. Inese jautā:
Vai veg dist trauksmes vai panikas sajutu var izarstet? Paldies

Atbilde:
Veģetatīvā distonija ( neirocirkulatorā distonija) ir funkcionāls (nav atrodamas nekādas patoloģiskas orgānu, hormonu vai audu izmaiņas) psihoneiroendokrīnās sistēmas traucējums, kas ar šādu nosaukumu pazīstams no 1934. gada. Kad vēl strādāju iekšķīgo slimību klīnikā, tad šie pacienti mums radīja milzīgu bezspēcības sajūtu- mēs viņus izmeklējām, bet nekādu slimību neatradām un nekādi nevarējām palīdzēt, lai gan redzējām, ka viņi ļoti cieš un bieži ir darba nespējīgi. Tad tikai varējām rekomendēt: jūsu problēmas " nāk no nerviem", jums jāiet pie neirologa. Bet diemžēl arī neirologu dotie medikamenti šeit īpaši labi nepalīdzēja. Vēlāk sāku praktizēt homeopātiju, kur bija smalki jāpēta simptoma rašanās apstākļi un pacienta īpašās adaptācijas reakcijas, ģimenes un sadzīves īpatnības, un tad sapratu, ka te ir runa par slimību kā somatisku ( ķermenisku) valodu. Tā pamazām nonācu līdz psihoterapijai un psihosomatiskajai medicīnai, kuras skaidri un precīzi paskaidro, kad un kāpēc rodas šie traucējumi: simptomu pamatā ir emocionālās sfēras grūtības, ķermenis uzņemas ciešanas, lai palīdzētu emocionālajam līdzsvaram. Šodien varu droši pateikt, ka veģetatīvās distonijas traucējums ir izprotams un arī novēršams.
Bet šeit sākas citas problēmas: tas, ka ārsts kaut ko saprot par pacientu, vēl negarantē rezultātu. Lai izmanītu savu reaģēšanu uz pasauli, cilvēkam ir jāizmaina sava iekšējā pasaule, savas psihiskās struktūras. Respektīvi, ir jāsāk pavisam savādāk skatīties uz sevi un uz citiem. Bet kā mēs zinām, šie pacienti ir ar nedrošo piesaisti, viņi ļoti grūti uzticas, ātri jūtas aizvainoti un nesaprasti, attiecības ar ārstu veidojas trauslas un nedrošas. Tāpēc psihoterapija rit grūti gan pacientam, gan ārstam. Bet te ir vajadzīga terapija vismaz 2 reizes nedēļā dažu gadu garumā. Ja to izdodas paveikt, tad par milzīgu prieku pacientam un ārstam, veģetatīvā distonija ar visām ļoti smagajām sajūtām pakāpeniski atkāpjas, un ķermeņa ciešanu vietā pacients apzinās savas autentiskās jūtas.

Dr. M. Dubava.

30.03.2011. Inta jautā:
Labdien. Ar vīru dzīvojam 15.gadus. Kā man tikt vaļā no greizsirdības tad, kad viņš aizbrauc tusēt uz kādu pirti, klubu utt. Es zinu ka tur ir gan alkohols, gan sievietes. Man ir liela neticība viņā, jo agrāk ir bijis pieķerts ar svešām sievietēm. Viņš saka ka viņš tā uzņemot enerģiju kuru es viņam kaut kā atņemu.

Atbilde:
Labdien, Inta,

greizsirdība ir jūtas. Tās (greizsirdības jūtas) katram cilvēkam veidojas mazliet citādāk. Jūs varētu tikt no tām vaļā, ja psihoterapijas procesā labāk iepazītu sevi, savas personības neapzinātās šķautnes.

ar cieņu, Andis Užāns


21.03.2011. Dace jautā:
Labdien! Lūgums ieteikt, ko man darīt,jo visu laiku esmu gaidījusi, ka pats viss pāries, tikšu galā, ka centīšos būt labāka un ģimenē situācija būs labāka, bet tas velkas gadiem.Manam vīram atkārtoti, bet ne vienmēr liekas, ka es viņu krāpju, tas izpaužas pēc viņa iedomas,pašlaik aizdomas uz kaimiņu, jo reizēm sagadās, ka reizē iebraucam mājās ar katrs savu mašīnu, bet reizē, es to neesmu tā ievērojusi, bet vīrs acīmredzot ir novērojis.Man tas liekas apsurds, jo nevaru izkontrolēt, kurš kaimiņš kur brauc un cikos,darba laiku kontrolē, manu runas toni arī, kā es izskatos, kas mugurā, ir bijis pat tā, ka saka, ka es pa dienas vidu esmu, uzvilkusi, ko citu, piemēram zeķubikses,tad darbā aizelsusies un, ja telefonam nav zonas, vai nevaru uzreiz pacelt vispār, nevaru vien attaisnoties. Normāli cilvēki ir tikai viņa māsa un brālis, bet mani varētu teikt spēj tā kā piesmiet, pazemot, ir arī vardarbīgs bijis.Jaunākais dēls ļoti pārdzīvo, vecākie dēli jau pieauguši, bet arī nespēj izprast, ar viņiem runā normāli. Sacīt vari ko gribi, viņam ir sava taisnība un es meloju, jo viņš tak redz, bet es nesaprotu kā var tā redzēt, domāt, ja tā nav.Jūtos slikti, negribas strādāt, tukšuma sajūta, kā var tā savs tuvs cilvēks otru pazemot, reizēm viņš tā smej jocīgi, smīkņā, saka nevaru pierādīt, bet tā ir.Nevaru viņam neko pateikt, ka varbūt jāaiziet pie ārsta, bet saprotu, ka tā dzīvot ar nevar.Lūdzu iesakiet kā man rīkoties. Paldies!

Atbilde:
Labdien!

Vardarbība, pazemošana, izsmiešana pret Jums nekādā gadījumā nav pieļaujama. Jums ir jācīnās, lai tas nenotiktu. Ja viņš ir pārlieku aizdomīgs, tā ir viņa problēma. Ja viņš slikti pret Jums izturas, tā ir viņa atbildība.
Ļoti svarīgi, lai jūs nejustos vainīga par to, ka viņam ir problēmas. Savas problēmas viņam ir jārisina pašam.
Jums ir jāatrod veids kā iekārtot savu dzīvi pozitīvā veidā. Nav jānoraksta sava dzīve tādēļ, ka vīram ir psiholoģiskas dabas problēmas. Jūs varat prasīt, lai viņš normāli pret Jums izturas vai šķirties, ja viņš nekādi negrib sadarboties. Ja jūtat, ka ir grūti pastāvēt par savām interesēm, cīnīties par sevi, varat vērsties pēc palīdzības pie psihoterapeita.

Visu labu vēlot, Dr. Andris Veselovskis.