Jautājumi > Atbildes

Atbildes

<< < 56 no 60 > >>

05.08.2011. Rita jautā:
Labdien! Nu jau labu laiku apmeklēju psihoterapeitu. Man ir nopietnas redzes problēmas, par kurām terapeits ir informēts, jo ar tām saistīta liela daļa manu problēmu. Tomēr ir tāda lieta, ka man ir daudz vieglāk uzticēties cilvēkiem, ar kuriem es saskaros fiziski, kaut vai tikai ar rokām, piemēram, tiem, kuri mani pavada vai kurus pavadyu es. Vizuālais kontakts ar terapeitu man neko daudz neizsaka, tikpat labi sesijas laikā sev pretī varētu nolikt televizoru. Kā risināt šādu situāciju, vai ir kādas alternatīvas mertodes darbam ar pacientiem ar redzes problēmām?

Atbilde:
Labdien.

No Jūsu rakstītā ir grūti saprast, kādu psihoterapijas virzienu Jūsu psihoterapeite/s pārstāv, bet, pieļauju domu,ka psihoterapija noris sarunājoties. Redzes problēmu gadījumos cilvēks komunicējot mazāk var uztvert otra neverbālo komunikāciju, kura saistīta ar redzēšanu un kas var būt traucējoši pareizā otra uztverē, par ko Jūs arī rakstāt, taču redzes traucējumu gadījumos attīstās citas maņas, kā dzirde un tauste, ko arī Jūs pati uztverat un esat izjutusi kā savā komunikācijā ar citiem palīdzošas. Psihoterapijai norisinoties tikai sarunu veidā, bez pieskāriena arī var būt pozitīva dinamika, jo Jūs dzirdat psihoterapeites/a teikto, ja arī neredzat mīmiku, tad dzirdat teiktā intonāciju, balss skaļumu, augstumu, kas arī izsaka cilvēka emocijas. Šāda pieredze var būt noderīga arī ikdienas komunikācijā, kad vairāk esat iemācījusies vairāk un niansētāk uztvert tikai otra teikto, jo, iespējams, ne visi cilvēki, ar kuriem satiksieties, veidos kontaktu ar Jums caur pieskārienu, bet, cik nopratu, Jūsu gadījumā, tas Jums palīdz vairāk un skaidrāk uztvert otrā cilvēka emocionālo stāvokli un attieksmi pret Jums. Ieteiktu visus šos Jūsu sasāpējušos jautājumus vispirms pārrunāt ar savu psihoterapeiti/u. Ja tomēr Jūsu psihoterapija nenorit tā, kā Jūs esat gaidījusi un arī sarunas ar savu psihoterapeiti/u nedod, Jūsuprāt, vēlamos rezultātus, tad var meklēt citu speciālistu vai citu psihoterapijas virzienu. Tādas maņas kā dzirde un tauste aktīvāk tiek noslogotas mūzikas un deju un kustības terapijā, iespējams tā ir Jūsu alternatīvā metode, lai atrisinātu savus sasāpējušos emocionālos jautājumus.

Veiksmi vēlot, dr. Evija Ziemele


03.08.2011. Lija jautā:
Labdien! uz kādu problēmu norāda bērna ādas nieze?Sākas uzsākot skolas gaitas,tagad 9 gadi,patreiz pa vasaru nekasās, alerģija netika diagnosticēta.Mācās labi,gudra,apzinīga.Vai ir vecāku kaut kāda vaina?Attiecības ģimenē labas.

Atbilde:

Labdien, Lija.

 

Jūs esat vērīga māmiņa. Varu apstiprināt Jūsu jautājumu un piebilst, ka  jau izsenis ir atzīta sakarība starp ādas veselības problēmām un psihi. Ādu var dēvēt par psiholoģisko procesu spoguli. Bieži vien dažādu ādas saslimšanu pamatā ir aizturēta trauksmes sajūta vai apspiestas dusmas. Domājot par alerģisku ādas reakciju, varētu runāt par pārmērīgām prasībām pēc punktualitātes un ideālas kārtības vai bērna bailēm, sasprindzinājumu, nespēju realizē savas vēlmes un apjukumu, ko darīt ar dusmām, kas rodas. Tā kā ādas nieze tiek konstatēta tieši skolas laikā, tad atbildes jāmeklē bērna emocijās, kas saistītas ar šo vidi, attiecībām un pārdzīvojumiem.

Katrs bērns un situācija ir ļoti individuāla, tāpēc precīzi atbildēt un sniegt psihoterapeitisku palīdzību var tikai pēc personiskas konsultācijas.

 

Ar cieņu,

dr. Gunta Andžāne


03.08.2011. Jana jautā:
Labdien!netiekam pie otra bērniņa, jūtu un man ir teikts, ka ir kaut kāda psiholoģiskā problēma zemapziņā,kā es varu atrisināt šo jautājumu,vai man palīdzētu psihoanalīze?nav iespējams staigāt uz seansiem,vai man palīdzētu hipnozes seanss ar ieviešanu transā , vai pie mums kāds ar to nodarbojas.Tas bija aprakstīts Siņeļņikova grāmatā.Esmu gatava pati ar sevi cītīgi strādāt,ja kāds pateiktu problēmas iemeslu. Paldies.

Atbilde:
Labdien!

Ja problēmas sakne ir zemapziņā, psihoanalīze varētu palīdzēt. Šī metode visefektīvāk risina zemapziņas blokus.
Tā kā problēma slēpjas zemapziņā, mēs neredzam, cik tā ir liela. Zemapziņa ir neredzama. Šobrīd ir svarīgi meklēt problēmas risinājumu, izmantojot visus pieejamos līdzekļus. Abiem ar vīru būtu jāaiziet parunāties pie laba ginekologa. Jārunājas ar pāriem, kuri ir veiksmīgi tikuši pie bērniņa. Iespējams, ka var palīdzēt arī psihoterapeita konsultācijas, ja ilgāka psihoterapija finansiāli nav iespējama Pieļauju, ka arī hipnoterapija varētu palīdzēt. Mūsu asociācijā ar hipnozi ir strādājis Dr. Aleksandrs Moškins. Pie viņa varētu aiziet uz konsultāciju.
Risinājums ir jāmeklē. Bet vienlaikus arī nevajag pārāk saspringt. Dažkārt palīdz mierīgi pavadīts atvaļinājums kopā ar vīru. Ja esat ticīga, paļaujieties uz Dievu.

Visu labu vēlot, Dr. Andris Veselovskis.

27.07.2011. Kristiana jautā:
Sveicinati,jau no agram berna dienam,mana dzive ir bijis daudz dazadu,problemu,bet vienmer tam esmt tikusi pari pati.Nesen (2ned)aizgaju no darba,censoties atrast labaku vietu,esmu diezgan publiska provesija,daudz kontaktejos ar cilvekiem,bet isteniba neesumu drosa un par sevi parliecinata,ka visiem skiet.Man vienmer no visa ir bail,pat sarunaties ar cilvekiem,bet kad esmu darba tas pazud.Iseniba man visu dzivi,bijis bail,vai es daru ko pareizi,ko par mani padomas citi,vai esmu laba saimniece,un tagad man ir bail iet uz darba intrervijam,un bail iziet no majam(ari esmu pienjemusies svara pa 2ned)ka lai es tieku pari,visam un atsaku normalu dzivi.Man ir 24 gadi. Paldies Ar cienu K

Atbilde:

Sveicināta, Kristiana.

 

Patiess prieks, ka ar visām dzīves radītām problēmām līdz šim esat tikusi galā. Tas nozīmē, ka prasmes un pieredze ir. To, ka esat publiskajā profesijā liecina par drosmi, māku koncentrēties, spēju uzņemties atbildību un prasmi komunicēt. Droši vien, ka tam, ka šobrīd ir zudusi pašpaļāvība un aktualizējušās bailes, ir savs izskaidrojums un cēlonis. Ar psihoterapijas palīdzību mēs varētu izpētīt situāciju precīzāk, atrast tos iemeslus bailēm, kas traucē normālu dzīvi un Jūs tiktu tām pāri.

 

Ar cieņu,

dr. G.Andžāne


27.07.2011. linda jautā:

Labdien.Man ir 30 gadi, esmu precējusies un ir gadu vecs bērns. Ir dzīvoklis, mašīna, vasarnīca, darbs. It kā viss ko gribēju ir, bet tik un tā esmu neapmierināta ar savu dzīvi, ar visu izņemot bērnu. Vislielākā problēma ir dusmas, dusmojos par katru sīkumu. Dusmas izgāžu uz vīru, suni un vīra dēlu, kurš dzīvo kopā ar mums.Paskatoties raidījumus par citu cilvēku nelaimēm, saprotu, ka man viss ir ok. Ja par kaut ko domāju, tad biežāk tas ir kaut kas negatīvs. Redzot kādu situāciju sāku fantazēt par to tālāk un manās iedomās tā vienmēr beidzas negativi. Cenšos piespiest sevi domāt kaut ko jautru, bet tas nepalīdz. Pēdējā laikā sastrīdoties ar vīru gribas aiziet no viņa, bet tai pat laikā es saprotu, ka negribu ar viņu šķirties un negribu šķirt bērnu ar tēvu, bez tam es gribu vēl arī otru bērniņu. Brīžiem liekās, ka es pati nezinu ko gribu un par to dusmojos pati uz sevi. Kā man tikt vaļā no pastāvīgās dusmošanās, vai vismaz iemācitie neizgāzt dusmas uz man tuviem cilvēkiem. Tikt vaļā no depresijām un negatīvām domām. Kā lai saprotu kas man traucē dzīvot un priecāties par to, kas man ir. Iepriekš paldies par atbildi.


Atbilde:

Labdien, Linda!
Izlasot  Jūsu  jautājumu,  ir  saprotams,  ka  Jūs, Linda,  esat  veiksmīgi  sakārtojusi  savu  ārējo  pasauli,  sasniegusi  mērķus,  par  ko  sapņo  un  ilgojas  vairums  meiteņu  un  sieviešu.  tas  liecina,  ka  Jums  ir  gana  liels  ego  spēks - psihes  enerģija,  resursi.
Tas,  ka  tā  vai  tā  nejūtaties  apmierināta,  un  pat  vēl  vairāk-  esat  dusmīga,  varētu  norādīt  uz  pretrunām  Jūsu  iekšējā  pasaulē.  Šķiet,  ka  līdzīgus  secinājumus  esat  jau  izdarījusi, ja  jau  rakstījāt  jautājumu  mūsu (ārstu- psihoterapeitu) mājas  lapā.
Visbiežāk šādās  situācijās mēdz  saistīties  ar  to,  ka  tiecoties  pēc sapņu  piepildījuma  ārējā  pasaulē,  netiek  ņemtas  vērā, apzināti  vai neapzināti ignorētas  savas  zemapzinīgās,  bet  patiesās, būtiskās  vēlmes  un  vajadzības.   Lai  justos  komfortabli,  svarīgi  tās  atpazīt  un  pēc  iespējas  arī saskaņā  ar  savu  iekšējo  pasauli  īstenot  un  realizēt.
Vēl  viens  svarīgs  aspekts  pieminēts  Jūsu  jautājuma  izklāstā - "gadu  vecs bērns".  Pašsaprotami,  ka  mazs  bērns  prasa  (un  viņam  arī  jādod) daudz  mīļuma  un  uzmanības,  kaut  kādā  mērā arī upurējot  savas  vajadzības.  Ja  nav  iespējams  pietiekoši  atjaunot  savus  psihes  spēkus,  situācija  var  sākt  sadusmot,  pie  kam  dusmas  ar  laiku  var pieņemties  spēkā.
Gadās,  ka  tādas  iemaņas - nepārtraukti  būt  saskaņā  ar  savām  sajūtām, savām  emocijām,   rīkoties  saskaņā  ar  tām-  nav  bērnības  ģimenē  iegūtas.  Tādā  gadījumā  lieti  noderētu  psihoterapeita  palīdzība,  kas  spētu  palīdzēt  apgūt  šādas  iemaņas,  kopīgā  darbā  būtu  iespējams  precīzāk  noskaidrot  konkrēti  Jūsu neapmierinātības  sajūtu un  dusmu  iemeslus  kā  arī   atrast  veidu,  kā  to  atrisināt.
Iesaku  Jums  doties  pie  ārsta- psihoterapeita,  kurš  tad  arī  Jums  palīdzētu  tikt  ar  šiem  un  citiem  jautājumiem  galā.  Tā  ir  psihoterapeitu  kompetence  un  mana  pieredze  rāda,  ka  līdzīgās  situācijās  var  veiksmīgi  palīdzēt  justies  labāk.

Lai  izdodas! 
Inta Kalniņa,   ārste- psihoterapeite


25.07.2011. andzelina jautā:
Labdien. ja divus gadus ciesu no esanas traucejumiem un tagad tas ir novedis mani lidz depresijai un ediena atkaribai. Mana profesija pieprasa but patstaviga forma,tapec jutu patstavigas bailes pienemties,kas beidzas ar kartejo izesanos un tagad jau ar ediena izvemsanu. nevaru vairs to izturet,jo patstavigi gribas est ,lai gan edu es veseligi nevis badojos. visas domas ir par edienu. spoguli sevi redzu kaa resnu. Vai ir iespejams so sajutu kautkaa artset ar terapiju,hipnozi vai anti depresantiem?

Atbilde:
Labdien, Andzelina!
Ir saprotams, ka Jūs „nevarat vairs to izturēt", jo Jūsu ēšanas traucējumi pēdējo divu gadu laikā, šķiet, ir izteikti pieņēmušies spēkā un noveduši līdz „depresijai un patstāvīgām bailēm". Jūs domājat, ka Jūsu profesija, kas pieprasa būt „patstāvīgā formā" liek izjust šis bailes pieņemties svarā un izprovocē kārtējo izēšanos un ēdiena izvemšanu. Es varu minēt, ka Jūs strādājat uz izskatu orientētā profesijā ( varbūt modele, aktrise, sportiste, dejotāja...). Tomēr, šobrīd, pat nomainot profesiju uz tādu, kur nebūs šī spiediena būt formā, nekas netiks līdzēts. Jo Jūsu ēšanas - vemšanas lēkmju mērķis nav „būt formā" un tas nav vienkāršs izsalkums, bet zemapziņā esošo neizturami spēcīgo emociju, vēlmju, jūtu un konfliktu neuzvarams uzmācīgs spēks, kam nepieciešams pretoties un no kā izmisīgi ir jāatbrīvojas. Bet, jo vairāk Jūs tam pretojaties, jo spēcīgāks tas kļūst un jo lielākas bailes tas izraisa. Kompulsīvā ēšana un vemšana tad ir vienīgais veids kā izlādēt šo iekšējo neizturamo spriedzi un gūt kaut nelielu atvieglojumu. Un tas, ka spogulī redzat sevi resnu, liek domāt, ka savu ķermeni redzat citādu, nekā tas ir patiesībā, un šīs bailes par savu izskatu jums ir izteikti spēcīgas.
Jūs ciešat no psihiskas dabas traucējuma, domājams, bulīmijas un ar to saistītiem simptomiem. Ārstēt to ir iespējams un tas būtu jādara tūlīt. Visefektīvākā būtu kombinētā terapija. Lai arī psihoterapija prasīs ilgu laiku un līdzekļus, tā palīdzēs ne tikai pašiem ēšanas traucējumiem, bet visai emocionālajai veselībai un ļaus justies laimīgākai. Psihiatra konsultācija būtu nepieciešama medikamentozās terapijas nozīmēšanai. Kā izvēles terapija varētu būt arī kognitīvi biheiviorālā terapija. Iespējams, arī hipnoterapija atsevišķos gadījumos varētu būt efektīva. Par šo metodi ieteiktu interesēties Latvijas ārstu hipnoterapeitu biedrībā. Un nedrīkst aizmirst arī par ārsta dietologa konsultāciju, kas palīdzēs pareizi sabalansēt uzturu.
Ar cieņu, dr. Iveta Valaine.

19.07.2011. Raēla jautā:
Labdien, Sakarā ar to, ka man ir Aspergera sindroms, izjūtu ievērojamas grūtības komunikācijā ar apkārtējiem, lai arī no malas to varētu pat neievērot - spriedze ir iekšēja. Neskatoties uz to, ka vienmēr esmu spējusi to novirzīt un transformēt, pēdējā laikā tā pieaug un vairs nezinu, kā ar to tikt galā. Esmu nogurusi no mūžīgās nepieciešamības paskaidrot, ka neskatīšanās acīs, vienaldzīga sejas izteiksme, monotona balss, nevēlēšanās pieskarties, utt. neatspoguļo manas iekšējās izjūtas un izpratni, lai arī saprotu, ka cilvēks tīri fizioloģiski tulko otra cilvēka izskatu komunikācijas laikā un šādi pārpratumi ir tikai dabiski. Lai nu kā, šie pārpratumi tomēr notiek pārāk bieži un brīžiem jūtos bezspēcīga - lai arī ļoti cenšos būt atvērtāka un esmu nedaudz iemācījusies kontrolēt savas reakcijas, mīmiku, žestikulāciju, tas viss liekas kā bezjēdzīgs darbs un zūd cerība satikt cilvēkus, kuri spētu mani uztvert brīvi un nebaidītos/nenorobežotos no manām ārējām izpausmēm. Reizēm man tiek pat pārmests, ka gan jau tikai tēloju un izliekos, lai saņemtu īpašu uzmanību un lai man piedotu vispārējus netikumus, tomēr es tiešām neesmu tāds cilvēks. Vēlos vienkārši būt saprasta un saprast, kā tas ir - justies tā, lai tas atspoguļotos arī fiziskajās reakcijās, nevis kā ieslodzījumā aiz neredzamas sienas. Kā ir iespējams strādāt ar šādām problēmām, ja to sakne liekas nemaināma? Lai kā arī es censtos mainīties un attīstīties, agri vai vēlu viss atkārtojas un panāktais liekas kā teātris, izlikšanās, tāpēc jūtu, ka pamazām sāku padoties. Tomēr esmu atradusi hobiju, kas sevī ietver komunikāciju ar dzīvniekiem un ilgstošu atrašanos citā vidē, kurā jūtu ievērojamus uzlabojumus - varu smaidīt, neraustos no pieskāriena, parādās "īstas" sejas izteiksmes, pazūd tieksme pēc monotonām kustībām, runājot dzīvāk modulēju balsi. Tāda pašterapija sanākusi, lai nu kā, līdzko atgriežos ierastajā vidē, efekts uzreiz pazūd un varu tikai kaitināt tuvākos, nemitīgi runājot par hobija vidē pieredzēto. Varbūt Latvijā ir kāds psihoterapeits, kas darbojas tieši šajos jautājumos, vai arī eksistē kāda Aspergera sindroma atbalsta grupa? Iespējams, citu līdzīgā pieredze palīdzētu pilnveidoties arī man. Ceru, ka problēma ir izklāstīta pietiekami skaidri - savas sajūtas izprotu ļoti labi, bet uzrakstīts tas viss izklausās attālināts un tukšs.

Atbilde:
Labdien, Raēla!

Es varu pateikt, ka Aspergera sindroma gadījumā dzīvnieku terapija ļoti palīdz un uz darbu ar dzīvniekiem var orientēties arī turpmāk. Parasti bezcerības sajūta atrast kontaktu ar cilvēkiem un roku nolaišana tā arī izpaužas - pievēršanās dzīvnieku pasaulei, tai skaitā arī savā profesionālajā darbībā.
Ja Jūs vēlaties, varat atnākt uz konsultāciju pie manis, jo esmu strādājis ar cilvēkiem, kuriem ir Aspergera sindroms.

 

Ar cieņu,
Artūrs Utināns.


16.07.2011. vienkārši cilvēks jautā:
Sveiki, man ir tāda problēma, ka dažreiz naktī uzmostos no tā ka nevaru paelpot, jau uzmodies es vēl kādu laiku nevaru paelpot... sajūta briesmīga... ko lai es daru?

Atbilde:
Ņemot vērā ļoti īso problēmas formulējumu, domāju, ka vispirms vajadzētu griezties pie neiropatologa, lai veiktu dziļāku izmeklēšanu.
Visticamāk, Jūsu problēma varētu saistīties ar miega apnoji un kopā ar to panikas lēkmi. Tātad, vispirms noskaidrot iespējamos somatiskos iemeslus, kuri izraisa elpošanas apgrūtinājumu un paralēli vai pēc iemesla noskaidrošanas būtu ieteicams griezties arī pie ārsta- psihoterapeita, kas savukārt palīdzētu atrisināt psiholoģisko komponenti.

Veiksmi vēlot,
ārste- psihoterapeite Inta Kalniņa


14.07.2011. Ingrida jautā:
Ka lai atrod sev isto terapeitu! Ne jau ar jebkuru rodas kontakts.

Atbilde:

Labdien!

 

Vispirms gribēju minēt divus vienkāršus kritērijus, kas varētu atvieglot izvēles procesa sākumu: terapeita vecums un dzimums. Tas varētu būt svarīgi, ar ko Jūs jūtaties komfortablāk, iedomājoties sarunu par Jūsu problēmām un pārdzīvojumiem. Par visu pārējo Jums radīsies iespaids pēc pirmajām konsultācijām, jo terapeits sākumā Jums piedāvās iepazīšanās sesijas (no 1 līdz 4), kas dos Jums iespēju saprast, vai Jūs vēlaties turpināt sadarbību ar šo speciālistu.

 

Vēlu veiksmi un drosmi.

Olga Strautzele


13.07.2011. Meitene, 19. gadi jautā:
Labdien! Kā lai pārdzīvo kāda tuvinieka nāvi, ja tas ir ļoti grūti? Ir vēlme nomirt un būt pie šī tuvinieka, bet es sev nespēju nodarīt pari. Skumjas visu laiku uznāk un, tad ir pārdzīvojumi.

Atbilde:
Labdien!

Tuva un mīļa radinieka nāve vienmēr ir smags pārdzīvojums. Izjūtas var būt visdažādākās- skumjas, tukšuma sajūta, dzīves jēgas zudums līdz pat vēlmei nomirt kopā ar tuvinieku, dusmas gan uz sevi, gan mirušo tuvinieku, vainas sajūta-"ja vien es būtu darījusi kaut ko savādāk...", visu citu, dieva, pasaules, likteņa vainošana un citas. Tās ir normālas sērošanas procesa izjūtas, kas parasti ar laiku kļūst aizvien bālākas, līdz tuvinieku zaudējušais pamazām atgūst spēku un sajūtu, ka spēj turpināt dzīvi bez zaudētā cilvēka. Vienam šis process ir ātrāks, citam var turpināties pat 2 vai vairāk gadus. Ir vēlams, ka šai periodā Jums blakus būtu kāds, kam varat uztcēt savas sajūtas, kāds, kurš jūs saprot, nevis tiesā. Tomēr, ja tādas sajūtas, kā vēlme nomirt nevis mazinās, bet saglabājas vai pat pastiprinās, būtu vēlams aiziet pēc padoma pie speciālista. Jo,iespējams, ka sērošana kādu iemeslu dēļ nenorit, kā tam vajadzētu būt un Jums ir sākusies depresija. Tad ar saviem spēkiem varētu būt grūti tikt galā.

Ar cieņu, ārste-psihoterapeite Žanete Sebre.

 


09.07.2011. Nellija jautā:
Labdien! Es jūtos ka man ir vajadzīga terapija, bet gan nevaru paskaidrot kādēļ. Mani interesē jautājums kā lai pareizi izvēlos dakteri un kādās cenas būs. Dzīvojju Rīgā. Arī interesējos vai ir iespēja seansa laikā smēķēt.

Atbilde:
Labdien!

Lai atrastu savu psihoterapeitu, brīvi papētiet psihoterapeitu rakstus. Paskatieties fotogrāfijas internetā, ja tādas ir atrodamas. Parunājiet ar draugiem, kuri ir gājuši terapijā. Pamazām jums radīsies iespaids, kurš psihoterapeits varētu Jums derēt. Pēc tam piezvaniet un apjautājaties par cenām. Arī par smēķēšanu jājautā individuāli. Tālāk Jūs varat aiziet uz iepazīšanās vizītēm. Ja psihoterapeits ļoti nepatīk, meklējiet nākamo, kamēr rodas sajūta, ka jūtaties pietiekami droši un terapeits Jūs saprot. Uzticieties savām sajūtām - tās parādīs, kurš ir īstais terapeits.Tā kā dzīvojat Rīgā,terapeits jāmeklē Rīgā.
Ar terapeitu varēsiet arī apspriest, kādēļ vajadzīga terapija un ko tā varētu dot.

Visu labu vēlot, Dr. Andris Veselovskis.

09.07.2011. gita jautā:
man bij taa ka taisijos griezt venas,un nevaru to izdarit,rsmu no maza lauku ciematina,nevaru nekaa pateikt,jo tulit zinads visi kaut gan zina arii manA gimenes arste,vienkarsi vina to ignoree!!!!Es nezinu pie ka griezties!!!

Atbilde:
Labdien, Gita!
Jūsu jautājumā saklausu izmisumu, ka nav neviena, kas uzklausītu un kam varētu uzticēties Jums tik smagajā dzīves situācijā. Domāju, ka esiet pusaudze- kad zūd kontakts ar vecākiem, bet draugu vide vēl nav tik nobriedusi, lai tai būtu dzīves pieredze, kā rīkoties šādos nopietnos gadījumos.
Mums Bērnu klīniskajā Universitātes slimnīcā Psihiskās veselības nodaļā ( Juglas ielā 20, Rīgā) diezgan bieži griežas pusaudži paši, kad jūt, ka vairs netiek galā ar saviem dzīves sarežģījumiem. Jums vajadzētu tagad konsultēties pie bērnu un jauniešu psihiatra, un ja Jūs esiet vecumā no 14-18 gadiem, tad variet pieteikties uz vizīti pa tel. 67 53 67 64 un nākt bez vecākiem. Konsultācija ir bezmaksas.
Domāju, ka pašnāvības domas un plāni mentālās veselības profesionāļu vidū tiek uztverti ļoti nopietni, šādus pacientus vienmēr cenšas ārstēt slimnīcā, kur tiek nodrošināta adekvāta novērošana, aprūpe un konsultēšana ar plašu speciālistu loku ( psihologu, psihoterapeitu, mākslu- mūzikas vai deju- kustību terapeitu), lai kopējiem spēkiem saprastu grūtību cēloņus un meklētu izeju no smagās situācijas. Ārstēšanās Bērnu slimnīcā arī ir bezmaksas.
Ja esiet vecāka par 18 gadiem, tad jāzvana uz jebkuru no Garīgās veselības aģentūras nodaļām, vai arī variet pati zvanīt uz slimnīcu (Uzņemšanas nodaļas tālrunis: 6 7080142).
Lai Jums izdodas par sevi parūpēties!

06.07.2011. Leo jautā:
Sveicināti! man ir tāda problēma,pirms pāris mēnešiem iepazinos ar savu draudzeni,esmu viņā ļoti iemīlējies un ļoti mīlu un viņas klātbūtnē jūtos ļoti labi,bet mani māc visu laiku nelāgas domas,visu laiku liekas,ka esmu gejs,bet man vīrieši vispār neinteresē,bet tās domas man neliek mieru,kaa lai es tieku no tā vaļā?man pat bailes metās.sievietes interesē jau no mazotnes.

Atbilde:
Labdien, Leo!
Paldies par iesūtītajām vēstulēm. No Jūsu vēstulēm, saprotu, ka Jūs jūtaties satraukts un nomākts. Uzmācīgas domas parasti rodas sakarā ar to, ka kāda personības šķautne nav pilnībā izzināta, pieņemta. Domas kuras skar seksualitāti nav izņēmums. Homoseksuāla, biseksuāla vai heteroseksuāla dzimuma partnera izvēle seksuālām attiecībām cilvēkam vai nu ir vai nav. Vienīgais ko mēs varam, tas ir to pieņemt. Kāda tā ir, tas ir jautājums kuru var noskaidrot pats vai ar speciālista palīdzību, jo dažkārt tas ne būt nav viegli, jo eksistē sabiedrības un arī paša cilvēka aizspriedumi un nopēlumi.
Uzmācīgu domu cēlonis var būt saistīts ar cilvēka personības pretējā dzimuma daļu, šajā gadījumā sievišķo. Tā ļauj saprast un iejusties pretējā dzimuma cilvēkā. Pat tik vienkāršā situācijā, kā tad,kad vēlamies pievilcīgi saģērbties, šī personības daļa mums to palīdz. Bet dažkārt sajūtot to skaidrāk un spilgtāk, cilvēkam var rasties bailes no homoseksualitātes.
Vēl viens iemesls, kāpēc var rasties uzmācīgās un biedējošās domas, var būt vispār nesaistīts ar paša seksualitāti, bet gan ar darudzeni vai ar attiecībām. Piemēram, bailes no ilgstošām attiecībām vai laulībām, un jūtām, kuras ir saistītas ar tām. Piemēram sajūta, ka neesi un nebūsi vairs brīvs, nebūs izvēles, būs milzīga atbildībau.t.t., vai ar draudzeni, jo lai gan ir mīlestības jūtas, parasti, ir arī kaut kas, kas šajā cilvēkā mums tomēr nepatīk . Par to var just dusmas, bet to nav viegli pieņemt, kur nu vēl par to domāt un runāt brīdī, kad tiek izjustas spēcīgas mīlestības vai iemīlēšanās jūtas.
Noslēgumā varu tiekt vienu, būtu labi atrast patieso uzmācīgo domu iemeslu vai nu pašam vai ar speciālista psihoterapeita palīdzību.
Ar cieņu, dr. Ilze Lāce.

30.06.2011. Inga jautā:
Vai ar psihoterapiju var palīdzēt 2 gadus vecam bērnam. Pēdējos 2 mēnešus, pasliktinoties vecāku savstarpējām attiecībām, bērns ir kļuvis ļoti nervozs. Katru dienu ir 2-4 histēriskas raudāšanas lēkmes + bērns mēģina sevi savainot, sitot galvu pret grīdu. Šīs lekmes ilgst 15-30 minūtes, līdz spēka izsīkumam. Turklāt viņš sācis uzvesties kā bēbītis - sūkā pirkstus, pārstāj brīžam runāt un vienīgi čīkstot saka "e-e-e!" Vēlos palīdzēt savam bērnam, bet vairs nesaprotu kā. Saprotu, ka galvenais - atrisināt mūsu (vecāku) attiecības, bet par spīti mēģinājumiem pagaidām tas neizdodas. Ar cieņu Inga

Atbilde:

Sveicināta, Inga!

 

Psihoterapija ir specialitāte, kura aptver slimību, ciešanu un dažādu traucējumu, t.sk. uzvedības un attiecību, diagnostiku, ārstēšanu, profilaksi un rehabilitāciju. Jūsu aprakstītajā situācijā varētu teikt, ka dēliņš šobrīd ir ģimenes "spogulīts". Visas tās sajūtas - izmisumu, dusmas, kaunu, vainas sajūtu, bailes un bezspēcību, ko jūtat Jūs, pilnā mērā parāda dēliņš ar savu šī brīža uzvedību. Arī atgriešanās it kā "bēbīša" vecumā, ir reakcija uz esošo pārdzīvojumu. Bērni ļoti stāv par mums!

Protams, ka galvenais ir atrisināt Jūsu (vecāku) attiecības, bet palīdzība bērnam ir ļoti vēlama. Varat zvanīt un domāsim, kā vislabāk Jums un dēlam palīdzēt, lai pārdzīvotu šo grūto situāciju un neizveidotos paliekošas psihiskas traumas pazīmes.

 

Ar cieņu,

dr. Gunta Andžāne

29277762


23.06.2011. Linda jautā:
Labdien! Man ir invaliditāte fizisku veselības problēmu dēļ un ar to ir grūti sadzīvot, tāpēc aptuveni pusotru gadu apmeklēju psihoterapeitu. Gāja visādi, saprotu, ka psihoterapija nav nekāda izklaide un vienkārša papļāpāšana, atklājumi un secinājumi var būt pat ļoti nepatīkami. Diemžēl pēdējās sesijās jūtos kā izspiests citrons, nesaprotu, ko terapeits no manis cer sagaidīt, jo risinājums, ko viņš piedāvā, manā izpratnē nozīmē atgriezties sākumpunktā, t.i. tā, kā bija pirms pusotra gada un daudzus gadus pirms tam, ko es, protams, nevēlos. Ar šo psihoterapeitu runāt vairs negribu, man tas šķiet bezjēdzīgi, tomēr terapijas procesu vēlos turpināt. Ko darīt? Iet pie cita terapeita? Iet vēlrezi visam cauri?

Atbilde:
Labdien, Linda!


Kā jau pati rakstāt, psihoterapijas process nav emocionāli vienkāršs. Psihoterapijas laikā neatrisinātie emocionālie pārdzīvojumi mēdz „iziet apli un atgriezties vēlreiz risināšanai", par ko ir parūpējušies neapzinātie psihes aizsardzības procesi, jo, iespējams, pirms pusotra gada, kad uzsākāt psihoterapiju, Jūs vēl emocionāli nebijāt gatava saskarties un izstrādāt šos jautājumus. Pašreiz, iespējams, Jūs ar tiem saskaraties jaunā kvalitātē. Un emocionāli tas var būt „sāpīgāk". Visieteicamāk būtu, ja Jūs varētu izrunāt savas jūtas un neapmierinātību ar savu psihoterapeitu, ja nejūtat, ka tas ir iespējams, tad jāmeklē cits psihoterapeits/e, lai turpinātu savu emocionālo jautājumu risināšanu un/vai palīdzētu atrisināt krīzi attiecībās ar Jūsu psihoterapeitu, kas dotu Jums iespēju turpināt psihoterapiju pie sava iepriekšējā psihoterapeita.


Sev pareizo risinājumu atrast vēlot,


dr. Evija Ziemele.


15.06.2011. Dainis jautā:
Labdien!Man ir 24 gadi. Savā apzinātā mūžā neatminos, kad esmu naktī gulējis viens.Ļoti retas reizes. Kad man ir attiecības viss kartība un meiene vnm pie saniem. Kad nav vienmer meklēju ieganstus, lai kāds pie manis paliek vai kopa īrēju dzīvokli, lai nebūtu jabūt vienam. Ja apzinos ka nakts dzīvoklī būs jāpavada vienam nevaru aiziet gulēt kamēr nesagaidu pilnīgu spēka izsīkumu un pats atslēdzos. Ja izdevies iemigt, tapat celos regulāri no murgiem.Vnk nesaprotu. Esmu normals cilveks, stradaju, pavadu normalu ikdienu, bet kas ir tas ka naktis ir bail no kaut ka pats nezinu no ka?!

Atbilde:
Labdien, Daini,

bailes, kurām nav pamatota iemesla, mēdz saukt arī par fobijām.
Tās, visticamāk ir viena no psihisku traucējumu izpausmēm. Kādu tieši- lai to noskaidrotu Jums būtu vnk jāgriežas pie kāda KOMPETENTA SPECIĀLISTA. Pastāv liela iespēja, ka tie ir trauksmes traucējumi, kuru ārstēšanā piemērota metode ir kāds no psihoterapijas paveidiem.

Ar cieņu,
Andis Užāns

P.S. Nekādā gadījumā neapšaubu, ka esiet normāls cilvēks.


14.06.2011. Zane jautā:
Labdien, gribu lūgt padomu, ko man darīt. Diemžēl dzīvē notiek daudz sliktu notikumu un esmu pamanījusi, ka nespēju tikt ar tiem galā. Ļoti saasināti visu ņemu pie sirds, līdz ar to lielāks pārdzīvojums, no kā pamazām nāk depresīvs stāvoklis. Citreiz liekas, ka manī dzīvo 2 cilvēki viens ir agresīvs, kas ienīst visu dzīvi, bet otrs tieši pretējs - mīl dzīvi. Tāpēc nezinu ko man labāk darīt? Pie kā man labāk jāgriežas pie psihologa vai psihoterapeita? (īsti nesaprotu atšķirību)

Atbilde:

Atbilde:
Mīļā Zane!
Depresija ar agresiju ir uzticamas māsas, kas rokrokā pavada viena otru. Ja vēl klāt nāk notikumi, kurus Jūs izjūtat kā "sliktus", un uztvere ir saasināta, tad dzīve var rādīties pavisam tumšās krāsās. Pēc Jūsu īsās vēstules var spriest, ka ārsta -psihoterapeita konsultācija un, iespējams, tālāka terapija Jums tiešām noderētu.
Par atšķirībām - psihologs nav ārsts (pamatā humanitāra izglītība), bet Latvijā strādā daudzi psihoterapeiti, kas nav ārsti. Bet, ja nu Jūs esiet griezusies pēc padoma Latvijas Psihoterapeitu mājas lapā, tad jādomā, ka Jums svarīgs medicīniskais psihoterapijas aspekts. Pie tam tikai ārsts - psihoterapeits spēs novērtēt, kuros gadījumos pacientam būs nepieciešama arī medikamentoza terapija (ārstēšana ar zālēm).

 

Diāna Lapsa


13.06.2011. Kristine jautā:
Labvakar! Ilgi mani nomoka sis jautajums, man vienmer ir bijusi parlieciba, es varu un varesu naudu nopelnit un but materiali stabila, liekas, ka nauda man sava zina supuli ir ielikta un ta pie manis atnak, bet man vienmer ir bijis but vienai, nav ar attiecibam nekad nav veicies, vienmer, ir bijis ta, ka es milos, ir melots vai ir ta,ka ir milziga nesaskana! sobrid man ir pusotra gada garas attiecibas, bet nav man harmonijas, kopa nedzivojam, jo es nevelos, bet otrs velas, lai gan nav miera un saskana! loti stridamies, vins apvainojas par katru nieku, bet, ja pret mani ne ta, es iespitejos ! nerunajam biezi, apmainamies ar asiem vardiem. bet kopa esam, tir pieradums, vins jau mani palutina,noperk lietas iedomajas par mani, loti labs butu ka vira materials, bet ne man! vai manir kada vernibas trauma, vai ir celoni pagatne|! esmu loti nomakta un nelaimiga ludzu palidziet ar padomu|!

Atbilde:
Paldies par vēstuli, Kristīn!
Liekas, ka Jūs saprotat, ka jums ir grūtības veidot attiecības! Lai saprastu, kā uzlabot spējas veidot tās, man liekas, ka būtu nepieciešama ilgāka saruna, lai saprastu iemeslus un galvenos klupšanas akmeņus. Sliktas attiecības var bojāt pašsajūtu un pat fizisko veselību, kā arī pasliktinās darba spējas. Risināt attiecību problēmas ir vēlams pirms attiecības ir neatgrizeniski sabojātas, t.i., kļūvušas tādas, kad parādās nemitīgs aizkaitinājums ieraugot otru vai pat riebums.
Ar cieņu, dr.I.Lāce

12.06.2011. Žanete jautā:
Sveicināti. Esmu jau kopš bērnības bijusi diezgan depresīva, kaut gan tagad esmu jau samierinājusies ,un cenšos sabiedrībā uzburt sev vēlamo tēlu. Esmu varējusi apslāpēt savu depresiju,ar nelieliem izņēmumiem, kuras izpaužas ar histērisku raudāšanu spilvenā un sevis vainošanu. Pašreiz man ir 20 un histērijas uzplūdi, es pat teiktu apātija, uznāk diezgan bieži, kas traucē manam mācību procesam un attiecībām ar apkārtējiem cilvēkiem, bet neesmu gluži antisociāls clvēks. Turklāt viss, ko iesāku ātria apnīk. Tāpēc vēlējos uzzināt vai pastāv kada iespēja uzlabot pašsajūtu mājas apstākļos?Vai vispār pozitīvai domu spēks darbojāsun vai vispār vērts to sākt praktizēt?

Atbilde:

Labdien, Žanete.

 

Rodas iespaids, ka jau labu laiku - vairākus gadus - cīnaties ar savu raksturu un noskaņojumiem. Dažreiz ar smagajiem mirkļiem tiekat galā tīri labi - "apslāpējat", "uzburat tēlu" un kaut kā uz laiciņu izķepurojaties, bet dažreiz Jūs pārņem ārkārtīgi spēcīgas skumjas, sāpes, vainas sajūta - "histērijas uzplūdi". Kā var noprast, šobrīd Jums klājas diezgan grūti - Jūs pieminat, ka bieži ir apātiskas izjūtas un emociju nesavaldīšanas lēkmes, tās ielaužas un traucē attiecībās ar cilvēkiem un viss, ko iesākat, ātri apnīk. Jūs jautājat, kā tādā stāvoklī var sev palīdzēt "mājas apstākļos." Žanete, domāju, ka pozitīvais domu spēks te ir nevietā. Pozitīvais domu spēks var palīdzēt pieņemt kādu lēmumu, ātri atrisināt šaubas, bet ne izārstēt gadiem formējušos personības traucējumus. Ja Jums varētu palīdzēt mājas apstākļos un ar to pietiktu, tad mēs nesatiktos šajā virtuālajā telpā - Jūs to jau būtu izdarījusi; grāmatnīcas ir ļoti dāsnas ar pašaplīdzības un pašiedvesmas grāmatām. Redziet, attīstītajā pasaulē personības traucējumus - sākot ar depresīvām personībām un beidzot ar emocionāli nestabilām personībām - pamatā ārstē ar psihoterapiju. Pašiedvesmas grāmatas nevar Jūs adekvāti izmeklēt, izprast Jūsu personību, tās attīstības līkločus un atrast atbilstošāko palīdzības ceļu.

Un vēl kāda būtiska lieta. Varbūt Jums grūti saprast  tam nozīmi, jo jaunībā tomēr "jūra ir līdz ceļiem", bet ja nu tomēr varat to uztvert - tas, ka Jums šobrīd ir 20 gadi, nozīmē 2 lietas - 1. garastāvokļa traucējumi Jums ir sākušies agri, 2. tie atkārtosies vēl! Jo agrāk meklēsiet  adekvātu palīdzību, jo lielāka iespēja Jums sev palīdzēt - dzīvot kvalitatīvi, laimīgi un mazāk saskarties ar smagiem brīžiem nākotnē.

Ar cieņu,

Eva Tarasova

 


07.06.2011. Kaspars jautā:
Labdien. Dzīvoju Kuldīgā un gribēju noskaidrot vai ir iespēja šeit pat saņemt psihoterapeita palīdzību un cik tas varētu maksāt. Pāris gadus atpakaļ atklāju ka man ir sociālā fobija. Tagad tas viss ir nonācis tik tālu, ka vairs nevaru gulēt, tādēļ lietoju alkaholu kā miega zāles, bet tas jau ir nonācis tik tālu, ka alkahola daudzums, ko lietoju jau sāk mani biedēt.

Atbilde:
Labdien Kaspar!
Jauki, ka apzināties savu problēmu un meklējat palīdzību. Diemžēl Kuldīgā nav sertificēta ārsta psihoterapeita, bet Jūs varat konsultēties pie psihiatra, vai arī doties uz tuvējo Tukuma vai Talsu  rajonu. Psihoterapijas sesija ilgst 50 min.un vidējās cenas ir 15 Ls, bet atsevišķiem kolēģiem honorārs ir ievērojami lielāks. Alkahola lietošana nenovērsīs cēloni,kaut arī var sniegt īslaīgu atvieglojumu.
Katram cilvēkam ir savas fobijas, kuras izraisa kāds noteikts cēlonis. Lai to atklātu,reizēm pietiek ar pāris psihoterapijas sesijām. Zāļu lietošana mazina trauksmi, bet nenovērš cēloni.
Vēlu veiksmi!
Ar cieņu Dr.Inta Petuha