Jautājumi > Atbildes

Atbildes

<< < 56 no 59 > >>

05.06.2011. Igors jautā:
Zdrastvujte. U menja vopros, postojanno mu4ajut ve4ernie i dnevnie straxi. Vse vrode bi kak xoroso ne nervicaju, no vdrug kak nakativaet i ni4ego ne mogu sdelatj s soboj. Bivajut po 10 pristupov za denj.Teperj postojanno bojus ix povtarenija i oni povtorajutsa. Podskazite pozalujsta s cem eto mozet bitj svazanno, i kak mozno zapisatsa na konsultaciju?

Atbilde:
Здравствуйте, Игорь. Страх - это важная эмоция, она помогает защищать себя и избегать опасности. Это нормальная функция страха, когда он связан с угрожающим событием или объектом (человеком, предметом). Вы описываете ситуации, когда страх не связан с чем-то определенным, он не рационален. Причины таких приступов могут быть разными, чаще всего они не очевидны и скрыты в глубине психики человека. В современном мире, с очень большим объемом информации, обилием противоречивых желаний и стремлений, люди все чаще сталкиваются с разного рода фобиями - именно так называется, описанный Вами, феномен. Фобии эффективно лечатся, как медикаментами, так и при помощи психотерапии. Чтобы лучше разобраться с причинами Ваших страхов и помочь Вам избавиться от них, Вы можете обратиться к врачу-психотерапевту. Список и телефоны специалистов Вы можете найти на сайте нашей ассоциации, с ними Вы можете договориться о времени и месте консультации. Мой моб.тел.29299848
Желаю Вам успеха,
Александр Мошкин

03.06.2011. Anna jautā:
Labdien! Mana problēma mani ļoti nogurdina un tiešām vēlos, lai kāds man palīdz ar padomu. Jo vairāk laiks iet uz priekšu, jo mazāk es spēju noturēt interesi par jebko. Man iepatīkas ar kaut ko nodarboties, ir talants uz mākslu, bet es dažādas tehnikas tikai virspusēji apgūstu, jo apnīk. Nupat palieku bažīga, jo šis apnikums ļoti ietekmē partnera izvēli, liekas, kā ar mantu spēļu veikalā - plauktā vienmēr skaistāka un kārdinošāka, kolīdz ir rokās, tā apnīk. Neesmu speciālists, bet pati jūtu, ka tas paliek arvien aktuālāk kopš neseniem laikiem, kad mainīju imidžu, baudu neviltotu uzmanību, katru dienu dzirdu komplimentus par skaistumu, tomēr no cilvēkiem, kas labi pazīst arī tādus skarbus vārdus - bezemociju būtne. Kas var radīt šādu emociju trūkumu, negribas ticēt, ka lepnums par savu izskatu???

Atbilde:
Labdien, Anna!

Jūsu gadījumā nevar palīdzēt ar padomu. Ja tāds būtu, Jūs jau pati sen būtu to atradusi. Šādos gadījumos nepieciešama psihoterapija. Tas nepieciešams tamdēļ, pirmkārt, lai saprastu apslēptās vai neapzinātās jūtas un emocijas, kas ir katra šī gadījuma sakarā. Apnikums pret kādu nodarbošanos uznāk citu iemeslu dēļ nekā apnikums pret partneri. Pēdējā gadījumā aiz apnikuma zemapziņā slēpjas virkne negatīvo emociju, kad Jūsu patreizējais partneris neatbilst Jūsu partnera ideālam. Partnera ideālās īpašības arī slēpjas Jūsu zemapziņā. Nav zināms, vai tāds ideāls vispār sastopams uz zemes vai Latvijā. Jums tas ir jāsaprot, citādi visu dzīvi turpināsiet šo ideālu gaidīt. Varbūt Jūs neprotat pareizi atspoguļot, pārvērst vārdos savas vēlmes partnerim, lai izmainītu viņa uzvedību, jo katram cilvēkam ir savas ierašas vai īpašības, kuras spēj nepatikt. Varbūt ir īpašības partneros, ar kurām Jūs cīnāties, bet tās ir neizmaināmas vai tādas vispār nepiemīt pretējam dzimumam (vismaz vidējam vairākumam)?
Otrkārt, nodarbošanās atrašana un savu talantu, zemapziņas noslieču atklāšana arī nav viegli atbildams jautājums, ko atrisina padoms. Tam nepieciešama ilgstošāka izpēte. Varbūt Jūs neapzināti vispār negribat būt patstāvīga un meklējat kāda cilvēka aizbildniecību, kurš Jūs uzturētu? Varbūt Jums patiktos būt patstāvīgai, bet neesat apzinājusies vai atradusi labāko un interesantāko? Varbūt Jūs zinat, kas Jums patīk, bet Jums nav finansiālu resursu? Utt.
Tāpēc gatavu padomu nav un nav arī brīnumlīdzekļu ātram risinājumam.

Ar cieņu,

Artūrs Utināns.


03.06.2011. anna jautā:
kapec es visus sikumus tik loti pardzivoju? man ir loti liela problema ar savu draugu.es kuro reizi jau domaju par skirsanostikai tapec ka vins kaut ko nav izdarijis pa manam pratam.piemeram,ja mes esam sarunajusi kaut kur iet kopa,bet peksni vina pazvana un pasaka ka vins ir ciemos pie drauga,kurs uzaicinaja vinu uz pikniku.es par to tik loti sadusmojos,ka vins labak prieksroku dod draugam nevis man,jo es vinu gaidiju atbraucam no darba,lai varetu iet kur bijam ieplanojusi,bet vins dot prieksroku kam citam,beigas aiziet tik talu,ka es saku raudat un pardzivot par to,ka vina draugi uzkata mani par slikto,un tas man sap,jo es negribu but slikta.un tas atkal ir cits stasts,ka es dzivoju var teikt ne prieks sevim,bet prieks citiem,visu laiku meginu but tada kada es neesmu,un citreiz no sis izliksanas man liekas ka es nojukso.es nezinu vai jus mani sapratisiet vai ne,mana dzive ir loti daudz problemu kas mani loti iespaido un tas ir gari jastasta,es nezinu vai ari jus man spesiet atbildet,bet ceresu,ko man darit.vai man skirties no sava drauga,kuru es milu,lai nemocitu vinu ar savam debresijam?Paldies jau ieprieks!

Atbilde:
Labdien, Anna!

Jūs jūtaties sāpināta, atstumta un noraidīta situācijās, kad draugs dod priekšroku savu draugu uzaicinājumam. Tas ļoti iedragā Jūsu pašcieņu un pašvērtību un liek justies ļoti sliktai. Šo iekšējo pārdzīvojumu „es esmu slikta" Jūs, iespējams, neapzināti projicējat - pārnesat arī uz apkārtējiem un izjūtat, ka arī drauga draugi uzskata Jūs par sliktu. Tas Jūs ļoti sāpina, Jūs cenšaties būt „laba", izliekoties par to, kas neesat. Jūs sakāt „es negribu būt slikta". Jūs tāda neesat. Jūs neesat slikta. Šeit tieši Jūsu pagātnes sāpīgie ievainojumi, kad, iespējams, esat jutusies atstumta, noraidīta un slikta, iznāk virspusē un ierobežo Jūsu tagadnes iespējas laimīgām, patīkamām pieaugušo attiecībām.
Šajā situācijā varbūt ir vērts uzdot sev jautājumu : „Kā tas sanāca, ka es izvēlējos tieši šo vīrieti, kas viņā saistīja?" Ir tā, ka mēs izvēlamies sev partneri, ko, domājam, mīlam, bet patiesībā bieži vien izvēlamies partneri, kas mums ir vajadzīgs, lai palīdzētu atrisināt pagātnes traumas, neapzināti atkal un atkal provocējot tās.
No otras puses, arī Jūsu partnerim ir kāds pagātnes ievainojums(domāju, tāds ir katram), kas aktualizējas Jūsu attiecībās. Un šeit man rodas jautājums - Jūsu draugs dodas ciemos viens. Kāpēc? Vai viņš Jūs neaicina, neņem līdzi? Un kurā vietā viņa vērtību skalā esat Jūs? Bet varbūt Jūsu asaras, ciešanas un pārmetumi rada Jūsu draugā vainas sajūtu. Diemžēl, jo lielāka vainas sajūta, jo tai seko lielākas dusmas un aizkaitinājums un vēlme izvēlēties vidi, kur var norobežoties no tā visa.
Ilūziju nav. Tas, kas notiek starp Jums šobrīd, notiks arī turpmāk, ja vien nespēsiet izrunāties, lai saprastu, kas tiešām notiek starp jums, kas Jūs abus neapmierina un vai spēsiet nākotnē otram dot to, ko viņš vēlas. Savukārt psihoterapeits varētu palīdzēt mazināt Jūsu zemapziņas sāpīgo pārdzīvojumu ietekmi uz Jūsu dzīvi un attiecībām šobrīd.
Ar cieņu, dr. Iveta Valaine

 


02.06.2011. Alise jautā:
Man 43 gadi. Sieviete. Kaut kas dzīvē mainījies. Ja skatos no kura brīža tad liekas no pagājušā gada, kad pēkšņi nomira mana vīra tēvs. Sākās tāds kā pārdomu brīdis par dzīvi.Ko es daru? Jēga? Tad vēl pāris zināmu (apmeram mana vecuma vai cilvēki ar kuriem esmu augusi (aktieri, dziedātāji))nomira. Radās sajūta ka dzīve ir galā. Bailes no nāves. Slimībām. Pazuda tāda kā prieka sajūta. Neapmierinātība ar darbu - ganarījuma trūkums. Vēlāk sāka parādīties tāds raudulīgums. Par jebko. Visās šausmīgās situāijās ko rādīja pa TV vai lasīju redzēju sevi. Un tad sākās.... Iedzīvojos ķuņģa, zarnutrakta slimībā. Gāju pie ārstiem... viņi savukārt uzskatīja ka man nekas traks nav , bet es jutos slikti. Kaut kā tiku uz pekām... Bailes palika. Savu vēderu turēju pāri par visam. Saslimu ar vīrusu....rezultāts sinusīts...sietiņkaula un spārnukaula sastrutojums. Kaut kā tiku cauri ar antibiotikām. Taču bija pamatīgs stress jo bija plānota atpūta Siltajās zemēs.Sabaidīja mani ar lidojuma bīstamību.Lidojums bija ļoti stresains un fiziski grūts. Bija bail no nākamā lidojuma(pārsēšanās). Atpūta nekāda nesanāca, jo ļoti sāka sāpēt galva. Biju pārbijusies, ka man paliek sliktāk. Gaidīju to mirkli akad atgriezīšos mājā. Atgriežoties atkal skrāju pie ārstiem. Nekā. Lors saka ka iekaisums riktīgi mazinājies.Sāka arī galvas sāpes pāriet. Neiralogs ieminējās, ka sāpes ir neirotiska rakstura. Protams ka neticēju.... Tagad izlasīju i-net rakstu par Psihogēna rakstura galvassāpēm un sapratu, ka laikam tas viss tieši par mani. Jo galvas sāpes man tiešām ir nenosakāmas lokalizācijas. Sāp tad tur, tad tur, tad citur. Brīžiem sajūta ka tirpas skrien.Spiež. Nevaru matu gumiju likt matos.Visu laiku grozu galvu un aiztieku matus.Tas tik ļoti traucē! Kā es varētu tikt ārā no šāda stāvokļa? Vai homeopātija un pašiedvesma derētu? Kā ir ar jogu?

Atbilde:
Labdien, Alise!
Lasot Jūsu vēstuli, liekas, ka Jums nav izdevies izsērot senu zaudējumu vai vairākus zaudējumus, kurī ir emocionāli atdzimuši nomirstot Jūsu vīra tēvam. Šīs neizsērotās sēras ir izvērtušās par depresiju, kuru Jūs izjūtat ar imunitātes deficītu- biežām saslimšanām, garstāvokļa maiņu - intereses trūkumu, nomāktību, trauksmi, kā arī ar somātizāciju- sāpēm, kurām nav īsta organiska pamata, kuras migrē. Var protams mēģināt sev palīdzēt ar fiziskām aktivitātēm, homeopātiju, bet man liekas, ka adekvātāka palīdzība būtu psihoterapeitiska, kura palīdzētu izsērot tos zaudējumus, kuri palikuši neizdzīvoti un tā atbrīvoties no mokošajām izjūtām.
Ar cieņu, dr. Ilze Lāce.

29.05.2011. Andris jautā:
Kur Latvijā veic elektrokonvulsīvo terapiju(EKT)? Problēmas ir ar sāpēm uz psihes pamata un šizoaeketa parādīšanos... kā mānija. Depresijas nav un vainas sajūtas nav, bet toties ir spēcīga vēlme izdzīvot un tikt vaļā no hroniskām sāpēm, ko izraisa zemapziņa. Ar fizisko ķermeni ir noskaidrots ka viss ir vislabākajā kārtībā. Tad man jautājums kur Latvijā veic elektrokonvulsīvo terapiju (EKT)?

Atbilde:

Labdien,Andri!

 

EKT tiek veikta pēc ļoti stingrām indikācijām, jo pastāv liels nopietnu blakusparādību risks... Dažādu iemeslu dēļ EKT nav bijusi pieejama Latvijā daudzus gadus. Šobrīd varat painteresēties par to Rīgas Psihiatrijas un Narkoloģijas centrā.

Ar cieņu,
Dr. Rudīte Cedriņa


23.05.2011. Inese jautā:
Ja pēc 7 gadu attiecībām (neesam precējušies), mēs esam vairāk kļuvuši par draugiem nevis mīlošu pāri, vai ir jēga mēģināt atgriezt mīlošās un maiguma pilnās attiecības (tādu nav jau daudzus mēnešus)? Vai tas ir iespējams?

Atbilde:
Inese!

Lai atbildētu uz jautājumu, vai tam ir jēga, būtu vispirms jāiedziļinās un jāsaprot, kāpēc tā ir noticis. Kad būsiet sapratuši iemeslus savai atsvešinātībai, būs jāatbild uz jautājumu, vai abi vēlaties to mainīt. Ja abi vēlēsieties atgriezt agrākās attiecības un būsiet sapratuši iemeslus, kādēl tās izjuka -jā, tas ir iespējams to izdarīt.

Dr. Žanete Sebre

20.05.2011. sintija jautā:
Vai ir psihologi, psihoterapeiti, psihiatri kas varetu paldizet angliski runajosham cilveekam, kas meginajis izdarit pashnaaviibu resp. aarsts ar labu anglju valodu ???! Ludzu sniedziet pec iespejas atrak atbildi.. Paldies

Atbilde:

Cien. Sintija,

 

par laimi Latvijā ir daudz angliski runājošu speciālistu. Mūsu lapa sniedz informāciju par angliski runājošiem ārstiem-psihoterapeitiem (piem., dr. Tija Vanaga, dr. Dainis Balodis, dr.Indra Upmiņa, dr. Silvija Lejniece u.c.). Valodas, kādās strādā ārsti, ir norādītas ārstu CV sadaļā.

No angliski runājošiem privātprasksēs strādājošiem psihiatriem varu ieteikt dr. Rolandu Ivanovu (29719139) un dr. Ilzi Treimani (27000054).

 

Ar cieņu, Eva Tarasova.


19.05.2011. Lība jautā:
Labdien! Esmu precējusies gandrīz četrus gadus. Apmēram pirms pusotra gada manī pavīdēja doma shkirties, jo sapratu, ka nemīlu vīru. Shkirshanās tika atlikta, jo vīrs mani ļoti mīl. Pirms gada liktenis bija lēmis man satikt lielo mīlestību - vīrieti, kuru mīlu no sirds. Jau gadu mokos sirdsapziņas pārmetumos un pārdomās, ko darīt, kā dzīvot tālāk - skirties ar vīru, zinot, ka viņsh mani ļoti mīl, vai neskirties un fiziski dzīvot kopā ar vīru, bet garīgi esot kopā ar to otru vīrieti. Mēs ar vīru kādu laiku jau dzīvojam atsevisķi, viņsh zina, ka man nav jūtu pret viņu, bet viņsh mani mīl un negrib shkirties. Sakiet, lūdzu, ko man labāk darīt - shkirties un būt laimīgai vai pildīt laulības solījumu līdz mūža beigām, bet neizjust laimi laulības dzīvē...

Atbilde:
Labdien Lība.

Situācija, kurā Jūs atrodaties nav vienkārša un nav arī tikko radusies. Un nav iespējams to atrisināt ar pāris rakstītu teikumu starpniecību. Es ieteiktu apmeklēt psihoterapeitu, lai Jūs varētu tikt skaidrībā ar savām jūtām un pieņemtu savai dotā dzīves brīža situācijai atbilstošāko lēmumu. Un, jebkurš no malas dots padoms būs no malas dots padoms, kas diezgan ātri zaudēs savu emocionālo vērtību, jo, ja kas neizdosies, Jūs varēsiet "vainot" kādu citu nevis uzņemties atbildību par savām jūtām un savu izvēli.

 

Dr. Evija Ziemele


17.05.2011. Meitene un murgi jautā:
Sveiki, jau labu laiku (vairākus gadus) nezinu pie kā īsti vērsties. Nakts murgi mani vajā, izklausās stulbi, bet tā ir. Es pat baidos iemigt! Viss sākās, kad man bija kādi 7 vai 8 gadi.( ir pagājuši 10 gadi..) Vasarās dzīvoju laukos pie vecmammas. Māja bija kara laikā hospitālis, netālu pie meža ir kapi. Mājai viena puse bija dzīvojamā daļa, otra puse kā noliktava, vecajiem krāmiem. Jau tad es jutos dīvaini, slikti gulēju un nepameta baiļu sajūta. Atceros kā vienreiz vecmamma sūtīja pēc grābekļa, kurš atradās 'vecajā virtuvē', kad atvēru durvis viss sagāzās un nokrita no sienām, bez iemesla! Pēctam mani rāja, ka savandīju koridoru, bet es maza būdama nespētu tā visu sagāzt! Biju nobijusies. Pa naktīm šķita,ka starp sienām dzirdu vaidus, likās, ka tur ir cilvēki..gāju meklēt viņus, bet tagad to es izskaidroju,ka vecā mājā starp sienām pūta vējš! Bet vienu lietu gan nespēju aizmirst - mājas galā, jumtā, bēniņos bija logs, kur vienmēr redzēju mazu meitenīti. Teicu omei un citiem, bet viņi uzskatīja, ka man ir pārāk dzīva iztēle. To es arī izskaidroju ar to,ka tur bija vecā vilna, kura radīja tādu siuletu. Ir vēl šādi un tādi atgadījumi, bet tagad ķeršos pie galvenās problēmas: Es kopš tās reizes, kad izvācāmies no tās mājas, redzu to murgos! Piemēram, ka es cenšos aizbēgt no mājas, tur ir vēl cilvēki (silueti) kurus es nepazīstu, bēgu un pie pašas mājas nokrītu un asiņoju, bet kad es pamostos man tek pa degunu asinis. Vai arī, ka es guļu gultā vienā no istabām, paskatos uz loga pusi un tur stāv tā meitenīte, kad pēkšņi kaut kas mani sāk žņaugt, es nevaru pabļaut, meitenīte pagriežas uz manu pusi un es pamostos - nevaru paelpot un uz kakla ir sarkani nospiedumi, itkā es realitātē būtu žņaugta. Mazajai māsai arī sliktas atmiņas no tās mājas, viņai arī bija bail vienai iet laukā, bet mani tas viss kaut kā vairāk ir iespaidojis! Mammai bija divi varianti: Ka tā mazā meitenīte esmu es un mani nelaiž vaļā kāds atgadījums tur, vai arī, saistība ar rēgiem, meitenīte nāk manos sapņos, jo netiek prom no tās mājas. Esmu arī nosapņojusi dažus atgadījumus, redzējusi mirušus paziņas, kuri mani brīdina..bet tas jau ir cits stāsts. Ko tas viss nozīmē? Pie kā man vērsties? Paldies jau iepriekš.

Atbilde:

Meitenei par murgiem!

 

Paldies par interesanto jautājumu! Ārsti psihoterapeiti daudz strādā ar sapņiem, jo tie stāsta mums kaut ko ļoti nozīmīgu par mūsu neapzināto psihes daļu. Ja kādi sapņi atkārtojas, tie nes ļoti nozīmīgu zemapziņas informāciju.

Sapņos daudz kas var likties  maģisks, bet jo vairāk mēs saprotam cilvēka psihes darbību, jo vairāk mēs iepazīstam cilvēka prātā esošos spēkus un pretrunas, jo mazāk paliek vietas mistikai.  Jau Aristotelis ir teicis- sapņi ir domāšanas turpināšanās miegā. Psihoterapijas darbā mēs varam pētīt šīs domas.

Vispirms jau gribas Jums pajautāt, vai esiet pārbaudījusi savu fizisko veselību. Deguna asiņošana un elpastrūkuma lēkmes var būt kādi fiziski simptomi, kas ienāk sapnī un apaug ar atbilstošu sižetu.

Tālāk nāk prātā doma par atmiņas zibšņiem (flashbacks), kas saistīti ar traumatisku pieredzi bērnībā. Ziniet, psihoterapijas procesā pacienti sāk atcerēties pat ļoti agrīnus notikumus, no kuriem psihe veselības nolūkā sargājas un tos it kā aizmirst, bet zemapziņa jau visu atceras, un šī traumatiskā pieredze atgriežas sapņos. Strādājot kopā ar psihoterapeitu drošos un stabilos apstākļos, notiek apslēptā materiāla atcerēšanās, izpēte un saprašana, kas sniedz lielu atvieglinājumu un emocionālu līdzsvaru.

Vēl varētu domāt, ka vajāšanas un apdraudējuma sajūta ir saistīta ar vecākā bērna statusu. Jaunāko bērnu piedzimšana pirmajiem bērniem bieži ir ļoti pretrunīgu un sāpīgu izjūtu avots. Tā kā redziet- pie Jūsu simptoma ( nakts murgu) saprašanas ir jāstrādā un jācenšas domu pavedieni atmudžināt. Domāju, ka Jūs esiet radošs un ieinteresēts psihoterapijas pacients, un esiet gaidīta pie jebkura mūsu ārsta psihoterapeita. Auglīgs darbs visticamāk būs kopā ar tiem mūsu kolēģiem, kas īpaši mācījušies bērnu un pusaudžu psihoterapiju un turpina studijas psihoanalīzē, piem., V. Ozoliņš (Ph.B, Psych.M. - tel. 29472730, viņš arī publicējis rakstus par sapņiem), dr. J. Siņicka ( tel. 29212178), dr. S. Lejniece (tel. 29441941), dr. A. Veselovskis ( tel. 29448680), dr. A.Moškins ( tel. 29299848), dr. Ž. Sebre (tel. 29208841).

Ja pašlaik nevariet atļauties uzsākt regulāru psihoterapiju, tad varbūt variet mēģināt atrast kādu skaidrojumu savām problēmām inspirējošajā un vēl joprojām aktuālajā Z. Freida darbā "The interpretation of dreams". Šī grāmata reizumis ir nopērkama Valtera un Rapas grāmatnīcā nodaļā "Wordsworth classics of world literature". Noteikti vajag par sevi rūpēties ! Jo cilvēkiem ar sakārtotāku iekšējo pasauli un līdzsvarotām emocijām ir arī labāka fiziskā veselība, augstāka izglītība, labākas attiecības un laba pašsajūta.

Lai Jums veicas!

Dr. M.Dubava


16.05.2011. Ieva jautā:
Labdien. Liktenis mani ir savedis ar cilvēku,pamazām pieķērāmies viens otram,līdz izveidojās patiesi skaistas jūtas. Bet reizēm jūtos bezspēcīga,jo viņš ir dienējis Avganistānā,itkā jau ir pagājuši tik daudz gadi,bet tā īsti tam pāri viņš nav ticis. Īpaši par to nevēlas runāt,tikai retu reizi,un parasti reibumā,viņš vēljoprojām baidās par to runāt,jo par to ir iepotēts slepenības zīmogs. Tie sāsti ir šausmīgi,un vēljoprojām viņu vajā šausmīgi murgi. Esmu centusies ar viņu izrunāt tās lietas,centos ieskaidrot,to,ka viņš ne pie kā nav vainīgs,ka nav vainīgs,ka atšķirībā no saviem draugiem - kuru nāvē viņam bija jānoskatās, ir izdzīvojis... Esmu ļoti daudz lasijusi par pirmo un otro pasaules karu,gan par gulagiem,gan Aušvicu,bet par Afganisānu ir ļoti maz literatūras,kaut kad lasiju,ko Turlajs bija rakstijis.Nedaudz zinu no kas ir militārā pasaule,jo pašai brālis dien profesionālajā dienestā,ir bijis gan Bosnijā,gan divreiz Irakā,un tagad krāmē somas uz Afgaistānu. Karš vienmēr ir karš,šausmīgs un absurds,bet tagad vismaz ir cita apmācība,cits ekipējums,cita aizmugure,bet toreiz mūsu puišiem reizēm labākajā gadijumā bija kabatas nazis,un viņi bija jauni un nepieredzējuši...Man ar pozitīvu domu,vārdu un lietu palīdzību ir izdevies panākt,ka viņš stipri mazāk lieto alkaholu,un nu jau ir tā,ka viņš reizēm pat var nogulēt pāris stundas bez raustīšanās un runāšanas murgos. Gribētu Jums pajautāt,kā man pareizāk rīkoties lai es viņam varētu palīdzēt? Un vai tas vispar ir iespējams? Jo reizēm ir sajūta,ka es tā īsti netieku tai viņa sāpei klāt, viņš itkā ļoti grib par to izrunāties,bet tai pašā laikā -baidās,ļoti baidās. Zinu,ka tādu viņu ir ļoti daudz,bet nevienam gar to nav daļas,tas ir tik sasodīti negodīgi! Viņš ir brīnišķīgs cilvēks, un ir pelnijis labāku dzīvi! Ko es varu darīt lietas labā,lai viņam palīdzētu? Ļoti gaidīšu jūsu atbildi. Ar cieņu,iepriekš saku Paldies.

Atbilde:

Labdien!

Tas, ko Jūs aprakstāt, izskatās pēc posttraumatiskā stresa sindroma (PTSS), kas parasti riek diagnosticēts cilvēkiem, kuri ir bijuši nāves briesmās kaujas apstākļos vai citās situācijās. PTSS raksturo depresija, alkohola lietošana, nakts murgi, pēkšņi atmiņu uzplaiksnījumi (flashback), straujas garastāvokļa maiņas, pastāvīga trauksme. PTSS ir diagnoze un tā prasa  kvalificētu psihoterapeitisku vai psihiatrisku palīdzību, kura ir vērsta uz cīņu ar depresiju un atkarībām. Terapijas fokuss ir vērsts uz to, lai pacients nevainotu sevi par notikušo un akceptētu to, ka neko nevarēja iespaidot vai mainīt. Zināmā mērā Jūs ar savu atbalstu realizējat līdzīgus mērķus. Labu iespaidu uz PTSS pacientiem atstāj mākslas, tieši mūzikas, terapija. Jūsu vīram ir grūti Jums izstāstīt savas sāpes, jo viņam var būt bailes nodarīt Jums pāri, jo viņa sajūtās tas ir pārāk briesmīgi. Iespējams, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc meklēt psihoterapeita palīdzību, atklāties jo svešam cilvēka  ir vienkāršāk.

PTSS ir diagnoze un slimīgs stavoklis, kam ir nepiecišama ārstēšana un kas ir iespējama, tikai Latvijas apstākļos to, diemžel, nenodrošina valsts.

No Jūsu puses - atbalsts, izpratne, līdzās būšana.

Spēku Jums!

Ar cieņu,

D.Balodis


11.05.2011. Ilona jautā:
Labdien! Man ir attiecibu problema kuru pat nezinu ka lai izstastu! Ar draugu kopa esmu jau vairak ka 3 gadus. Iepazinamies, paris menesus pec vina mates naves. Pirmos 3 attiecibu menesus, attiecibas bija lieliskas: atklatas sarunas, uzticesanas un uztrauksanas vienam par otru. Velak saskas stridi, del vina velmes atpusties ar draugiem laukos, kur mitinas vina tevs. Man, atpusties kopigi ar draugiem nebija iespejams, jo vins nevelejas mani vel iepazistinat ar tevu, bet ka saprotat, atputas ar visiem saviem draugiem vins tikai laukos. Kopuma pagajusi jau 3 gadi ar 2 attiecibu partrauksanas lemumiem. Un katru reizi attiecibu partrauca vins. Problema slepjas taja, ka kops pasiem pirmajiem stridiem vins ir kardinali mainijies, kluvis neiejutigs, neraizejas par mani un drizak ir vienaldzigs pret mani. Kad censos izrunaties, vins-neruna. Ko jut vins pret mani, vins nez, ka jutas nezin. Kad piedavaju skirties tad nevelas, bet vai mil mani ari nezin! Sakuma man likas ka esmu ka aizvietotaja vina nesen mirusai matei, tacu nu liekas ka esam pieradusi viens pie otra. Kopa atputusies esam paris reizes. Ikdienu saskaramies ar vienam un tam pasam kaitinosajam "majas" problemam, kas liek mums pakasities par so un to. Un problema tada ka mani vins redz tikai ka: draudzene=dzivoklis. Mani, komplekta ar visam tam majas ikdienas problemam, no ka vins cenas izvairities tusejoties tikai ar saviem draugiem. Pati lielaka problema, kuru neiznu ka lai izmainu vai izskaidroju vinam ir tas kames stridamies un "kasamies" ikdienu. Vins uzskata ka labas attiecibas ir tas kuras nav sis domstarpibas un viedolku nesaskanas. Vins velas idealas, saskanigas atecibas bez liekam kildam, un ka notiek stridi, ta vins liek krustu pari musu attiecibam un viss vinam liekas tiek slikti, ka iet jau galigi uz galu! Varbut Jus man varetu paskaidrot KĀDEĻ vins doma, ta ka doma. Kadel vins nespej pienemt ka kasisanas attiecibas ir tikai normali un velas idealas attiecibas? Kadel katru reizi kad notiek stridi, vins redz attiebu galu. Un kadel kad raudu (musu izrunasanas laika) vins uz mani neskata un vinam tas ir nepatikami? Kadel tad kad nestridamies musu attiecibas vinam liekas loti labi un nakotne ceriga, bet kad ir kaut mazakais strids, ta viss ir loti slikti? Kadel vins ir nosledzies sevi un vardus: es tevi milu vinam ir burtiski neizsakami un neesmu tos dzirdejusi loti ilgu laiku? Un galvenais, ka lai mainu musu attiecibas, ja mani vins redz tikai ka vienu lielu negativu problemu (esmu domajusi par kopa pavadities celojumiem, vakariem, utt. Bet vinam tam nav laika, ins ir tipisks darba holikis- darbs pirmaja vieta, kam otraja plana ir attiecibas)? Atvainojiet ka tik gari, bet vnk esmu nogurusi no atbilzu meklesanas un centos izstatit pec iespejas labak. Japiebilst ka uzdoto jautajumu pamata skaidrojums, manuprat ir vina vecaki. Mate daudz cieta no teva un bija nelaimiga. Savukart tevs darbaholikis un alkoholikis. Vai Jusu prat ir jegas musu attiecibas turpinat, ja cilveks man blakus doma ka musu attiecibas iet uz beigam un mes mocam viens otru?Ja vins pat nzin ko Jut pret mani?

Atbilde:
Labdien Ilona!

Varbūt būtu vērts sākumā sākt ar dažām atbildēm sev par sevi. Kadēļ Jūs vēlaties būt kopā ar cilvēku kurš Jūs redz kā „vienu lielu negatīvu problēmu" un ar kuru ir katru dienu „jāstrīdas un jākasās" ? Kas ir tas, kas Jūsu personībā liek cerēt, ka ir iespējamas kādas izmaiņas Jums vēlamā virzienā? Kas ir tas, ko pati jūtiet?
Nevaru Jums piekrist, ka „kasīšanās attiecībās ir tikai normāli". Manuprāt, normāli ir tad, kad partneri attiecībās jūtas pārsvarā labi.

Veiksmi sevis meklējumos vēlot,
Dr. Valdis Briedis

08.05.2011. Daiga jautā:
Vai es nomiršu, ja izdzeršu visu paciņu Bromazepam 6mg? Citu zāļu man nav, diemžēl. Es vēlos nomirt ar garantiju, lai nepaliktu kaut kas nepadarīts, negribu palikt krople, negribu, lai mani paspēj izglābt

Atbilde:

Daiga!

 

Šajā jautājumā Jums 24 h diennaktī sniegs atbildes pa tel. 67222922. Uzzvaniet!

 

Ar cieņu, dr. Eva Tarasova.


08.05.2011. Meitene jautā:
Jautājums nedaudz savādākā jomā. Ja es pašlaik tikai mācos pamatskolā, kādiem priekšmetiem man būtu jāpievērš uzmanība, ja nākotnē es vēlos kļūt par psihoterapeiti? Un kādās augstskolās var mācīties pēc tam? Es nekur nevaru atrast konkrētu informāciju. :(

Atbilde:
Meitene!

Nedomāju, ka pamatskolas un arī vidusskolas laikā ir kāds priekšmets, kurš būtu īpaši jāizceļ starp pārējiem- svarīgi, lai izglītība būtu vispusīga. Ir vairāki ceļi, kā kļūt par psihoterapeitu. Ja vēlaties kļūt par ārstu-psihoterapeitu, būs jāmācās Rīgas Stradiņa Universitātē , lai iegūtu ārsta grādu, pēc tam rezidentūrā jāapgūst ārsta-psihoterapeita specialitāte. Cits ceļs ir studijas Latvijas Universitātes Psiholoģijas fakultātē, papildus apgūstot kādu no psihoterapijas metodēm. Noteikti ir arī citi - īsāki,garāki, taisni un ne tik taisni ceļi, kā kļūt par psihoterapeitu. Kas meklē, tas atradīs! Lai veicas!

Dr. Žanete Sebre

29.04.2011. Meitene jautā:
Labdien! Vēlētos saņemt no Jums kādu ieteikumu kā rīkoties šādā situācijā. Pirms diviem mēnešiem māsai gāja bojā vīrs,viņa vēl tagad nespēj tam īsti noticēt,jo ģimenes dzīve viņai tik tiko bija sākusies (gaida arī mazuli).Pēdējā laikā man ar māsu ir ļoti nopietni strīdi.Pašreiz viņa atbraukusi padzīvot pie manis,es neesmu viena,dzīvoju ar draugu. Kādu vakaru sēdējām vienā istabā,es neapzināti apsēdos savam draugam klēpī, māsa to uztvēra šausmīgi, teikdama,vai man vispār ir kauns?Es izbrīnā nesapratu,par ko man jākaunas? Viņai esot nepatīkami noraudzīties,ka es ar savu draugu apskaujamies vai kā citādi izrādam viens otram simpātijas, jo viņai ir smagi..viņa arī grib, lai viņu kāds apmīļo.. Šāda situācija man ir pirmo,reizi, tāpēc nezinu kā tad man īsti uzvesties un ko tad es daru nepareizi? Jūtos savādi,ir stress. Cenšos saprast māsu un tajā pat laikā jūtos apspiesta, ka nevaru brīvi kontaktēties ar savu draugu. Vai man turpmāk viņas klātbūtnē ir jāatturās no jebkādām simpātiju izpaušanām pret draugu? Būšu pateicīga, ja ieteiksiet, kā man tikt ar šo situāciju galā?

Atbilde:
Labdien!
Jūs runājat par pēkšņu tuvinieka zaudējumu,kuru pārdzīvo Jūsu māsa un šī situācija ietekmē arī Jūs kā  atbalsta personu. Lai māsa iemācitos sadzīvot ar zaudējumu,būs nepieciešams ilgs laika periods,kurā būs gan noliegums gan dusmas gan vainas sajūta ar vainigo meklēšanu. Sērošanas perods vēl priekšā. Jums, esot kopā ar māsu,ir pretrunīgas sajūtas un Jūs meklējat atbalstu savā draugā, kas ir pašsaprotami. Māsas uztvere ir saasināta un rada papildus spriedzi attiecībās. Domāju, ka Jums būtu jāparunā ar viņu,iesakot meklēt speciālista palīdzību, jo viņas situācija psiholoģiski ir loti smaga. Jūs jau sniedzat māsai atbalstu,esot viņai līdzās,bet Jūs nevarat risināt problēmas viņas vietā.Tas ir jādara viņai pašai Jums ir jāpasaka sev,cik daudz esat gatava palīdzēt māsai, bet jāturpina dzīvot sava dzīve,nejūtoties vainīgai.
Vēlot Jums izturību,
ar cieņu dr.Inta Petuha    

28.04.2011. Savādais jautā:
Sveiki. Man tāda problēma. Ziemas laikā, kad bija visas dienas nomākušās. Bija tā depresīvs laiks. Gribu mainīt savu nodarbošanos (naudas pelnīšanu), bet pagaidām nesanāk tajā jomā vēl. Tad vēl gāju zobus labot, jo bija šis tas parādījies. Atklājās zoba saknes iekaisums. Un tā pa sīkumam manī sakrājās kaut kāds nelabs spēks. Es dzīvoju daudzstāvu mājā 7. stāvā. Un man galvā ļoti bieži iemetas nelaba doma. Kas būtu, ja es nolektu no balkona. Vai izdzīvotu, vai paliktu invalīds, kādas ciešanas būtu visiem tuviniekiem utt. Šad tad es paskatos uz balkona durvīm un man paliek smagums iekšā, drebuļi. Tad es sev sāku ieknieb tiklīdz iedomājos tādu domu. Šad tad kad vajadzīgs ieeju balkonā un nodomāju to stulbo domu, tad steidzīgi iekšā. Ir arī dienas, kad viss man ir normāli, bet šad tad kaut kāds "otrs es" mudina. Šādi man ir kopš kāda februāra. Nespēju tik vaļā no šādas domas. Tagad it kā pavasaris jau pienācis un ir ko darīt, bet vienalga. Man ir 24 un es esmu vieglatlēts. Varbūt no šādas pašnāvnieciskas tieksmes pats vairs nevarēšu tik galā?

Atbilde:
Labdien.
Pēc Jūsu rakstītā, domāju, ka Jūsu uzmācīgās pašnāvības  domas ir saistītas ar psihes disbalansu (traucējumiem? saslimšanu?) un tas ir iemesls, kāpēc Jūs pats nespēsiet ar tām tikt galā ... Noteikti vēršieties pie speciālista (psihiatra)! Kopīgiem spēkiem šādus stāvokļus var pārvarēt! Ļoti vēlama būtu arī psihoterapeita palīdzība. Lai izdodas!

Dr. Rudīte Cedriņa

23.04.2011. Sieviete 23 jautā:
Ar katru dienu arvien vairāk es saprotu, ka nav jēgas dzīvot. Man vairs nekas neinteresē. Man ir tikai 23 gadi, bet vienīgais ko daru - sēžu mājās viena pati istabā, skatos televīzoru un ēdu! Smieklīgi izklausas, bet tas ir vienīgais, kas man vēl sagādā baudu. Man vairs negribas satikt draugus, vecākus. Es aizgāju pēc pašas vēlēšanās no darba. Es izslēdzu telefonu un gribu, lai visi liek mani mieru. Vinīgais, kas mani attur no pašnāvības ir bailes, ka mana māte to nepārdzīvos. Man negribas sagādāt vecākiem tādu šoka terapiju. Tas droši vien ir vienīgais, kāpēc neesmu to vēl izdarījusi. Nāk prātā domas, kā to izdarīt. It kā jau izlemu kā to darīšu. Brīžiem uzn āk tāda kā sevis žēlošnas sajūta, bet tad ātri tas pāriet! Man ir interesanti vai kaut ko vēl var darīt manas psihes sakārtošanā. Lasu internetā rakstus par pašnāvībām, mēģinu izprast savu situāciju! Vai vienīgais kā var palīdzēt sev ir apmeklēt psihoterapeitu ? Tas, pavisam noteikti, nav par brīvu..

Atbilde:
Labdien!
Gandrīz katram dzīvē ir ienākusi doma, ka nav vērts vairs dzīvot. Atšķiras tikai laika ilgums kurā auklējam sevī šo domu un vai novedam to līdz aktīvai rīcībai t.i. pašnāvībai.
Atbildot uz Jūsu jautājumu domāju, ka Jums var palīdzēt ārsts psihiatras ar medikamentozu terapiju gan arī regulārs darbs ar ārstu psihoterapeitu. Parasti, piemērotāko kobināciju izspriež ārsts kopā ar pacientu, jo, lai kaut kas mainītos, ir svarīgi cik lielu atbildību un gatavību sadarboties izrāda pats cilvēks, kurš meklē palīdzību, un spējīgs izmantot ārsta pieredzi un prasmi palīdzēt.
Ar cieņu, dr. Ilze Lāce.

23.04.2011. Nezinamais jautā:
Man jau kadu laiku ir problēma. Es meloju savai ģimenei zogu, gandrīz visu laiku esmu nomākts, man pašam tas nepatīk un jūtos nomākts dēļ tā, visu laiku sev saku ka mainīšos, labošos, bet man nekā tas nesanāk. Esmu sācis domāt par pasnāvību , jo man liekas, ka visi manā ģimenē mani neieredz un kaunas par mani. Ko man darīt??

Atbilde:

Labdien, Nezināmais!

Jūsus stāstā jaušams izmisums un bezcerība. Jums nepieciešama palīdzība, lai tiktu ārā no šī strupceļa, un pašnāvības domas ir signāls, ka vairs nevajag gaidīt, es ieteiktu tūlīt ņemt tālruni un sarunāt vizīti pie psihoterapeita.

Ja neesat pilngadīgs, būs jārunā arī ar vecākiem, apdomājiet, kā to būtu vieglāk darīt, varbūt varat atrast kādu atbalsta personu, kas varētu būt klāt šajā sarunā.

Man grūti komentēt Jūsu ģimenes locekļu jūtas pret Jums, tomēr domāju, ka šajā saspringtajā stāvoklī Jūs redzat tikai medaļas vienu pusi, turklāt pieliekot klāt pats savu kaunu un vilšanos sevī. Jūsu grūtību celšana gaismā var Jūs saliedēt un uzlabot attiecības ar tuviniekiem. Visai ģimenei būtu svarīgi tikt skaidrībā par iemesliem, kas liek Jums zagt un melot, un rast risinājumu- kurš par ko ir atbildīgs un ko kuram būtu jāmaina.

Lai izdodas rast jaunu sākumu!

Ar cieņu, Baiba Gerharde


22.04.2011. Andris jautā:
Labdien. Man ir problēmas ar bērnības traumām. Ar psihi viss ir kārtībā, jutos lieliski, bet ar zemapziņu nekas nav kārtībā. Esmu jau noskaidrojis, ka bērnībā, kad skrēju uz jūru ar iedvesmu un lielu prieku, mani pēkšņi apturēja māsa -aizķerot aiz drēbēm no aizmugures. Tas bija tik spēcīgi, jo es biju ieskrējies, ka pat drēbes nedaudz ieplīsa, bet man radās šoks un apslotīta neizpratne: "kas noticis, kāpēc esmu apturēts". Tas fiziski bija ļoti sāoģi krūšu rajonā. Gāja gadi un es , protams, visu aizmirsu. Taču tagad ši trauma aktivizējās uz visām ūdensāderēm un sāk neciešami8 sāpēt krūts rajons un kakls. Kā noskaidrojies ar fizisko ķermeni viss ir kārtībā, vaina ir psihē, jegb pareizāk sakot zemapziņā? Ko darīt? Man vajag tagad steidzīgi kādas pretsāpju un nervu siistēmu attslābinošas vielas, jo sāpes ir tik riebīgas, ka grasos darīt galu. Lidz tam laikam, kad atrodu psihes traumas novēršanas līdzekļuis man vajag steidzīgi medikamenti. Kur tos dabūt? Es vairs nevaru izturēt! Palīdziet lūdzu!

Atbilde:
Labdien.


Lai atrisinātu bērnības traumu jautājumus nepieciešams doties pie psihoterapeita.Lai saņemtu medikamentozu terapiju Jums nepieciešams doties pie Jūsu ģimenes ārsta un psihiatra.

Veiksmīgi Jums!
Dr. Evija Ziemele


20.04.2011. Lee jautā:
manai dzīvei nav jēgas viss ko es daru ir nepareizi vai arī kaitēju cilvēkiem, kurus es mīlu, esmu darījusi daudziem pāri gan apzināti, gan neapzināti, neko dzīve neesmu sasniegusi, jo tam pietrūka dūša vienīgais ceļs kā visu ir labot ir mirt un viņiem būs bez manīm labāk daudz labāk nekādu mīnusu un...

Atbilde:

Labdien, Lee!

Ilgi domāju, ko lai atbildu. Pārlasīsiju Jūsu rindiņas vēl un vēl. Mani pārņēma pesimisma un nomāktības izjūtas. Tās Jums noteikti ir labi pazīstamas. Taču visā šajā drūmu sajūtu mudžeklī ir manāms viens cerību stariņš: Jūs rakstāt mums, tātad Jūs meklējat palīdzību, var būt nedroši un bikli, bet Jūs to darāt. Novēlu Jums sajust nedaudz vairāk drosmes sevī un atrast kādu speciālistu, kurš noteikti spēs Jums palīdzēt. Galvenais ir sākt!!!

 

AC Olga Strautzele


18.04.2011. rita jautā:

Man ir probleemas ar riisanu, gruuti noriit uudeni, reizeem paartiku.. un nepaartraukti ir sajuuta it kaa es smaktu..Elpot varu, bet kaklaa ir smagums..Ko juus man ieteiktu?


Atbilde:

Labdien, Rita!

 

Rīšanas traucējumi varētu būt nopietnu somatisku problēmu simptoms, piemēram, palielināta vairogdziedzera gadījumā, dažādu neiroloģisku slimību gadījumā, kaklā esošu audzēju gadījumā. Tāpēc iesaku doties pie ģimenes ārsta vai neirologa, lai rūpīgi izmeklētu savu veselību.

Kamola sajūta kaklā ir bieži sastopama sūdzība cilvēkiem ar trauksmes neirozi, tādā gadījumā varētu līdzēt psihoterapija un psihotropie medikamenti, taču to var darīt pēc rūpīgas veselības pārbaudes un citu iespējamo (augstākminēto) cēloņu izslēgšanas.

 

Vēlu veiksmi,

dr.Olga Strautzele