Jautājumi > Atbildes

Atbildes

<< < 64 no 65 > >>

02.03.2011. Eva jautā:
Labdien, Vēlos noskaidrot ko nozīmē sajūta, ka kaut kas drīz notiks, proti, man ir tāda sajūta ka drīz nomiršu... mācās virsū domas, kā tas notiks, kur, kā mani apglabās, kurš atnāks uz bērēm utt.. Sāk jau palikt par apsēstību! Viss sākās apmēram pirms divām nedēļām un turpinās līdz pat šai dienai! Īsti nesaprotu, kā to izskaidrot! Jāpiezīmē, ka viss sākās, kad uzzināju par to, ka man ir nomiris krusttēvs, ar kuru man ir bijušas ļoti attālas attiecības! Tajā dienā, kad viņš nomira es viņu redzēju- ja tā var izteikties, redzēju viņa garu! Radi saka, ka viņš atnāca no manīm atvadīties, bet kāpēc tad man ir tādas domas pašai par sevi! Kad man cilvēks pajautāja kur es biju- pateicu, ka man bija bēres!! Nesaprotu, kas ar mani notiek, kāpēc tādas iedomas?

Atbilde:

Labdien, Eva!

Krusttēva nāve Jūs ļoti dziļi iespaidojusi. Tā kā attiecības nav bijušas tuvas, jādomā, ka nozīme ir pašam nāves faktam, tas izraisījis dažādas asociācijas un fantāzijas, Jūs mēģināt iztēloties, kā tas ir- nomirt. Fantāzijas vairāk saistās ne ar pašu esības izbeigšanos, bet ar gatavošanos bērēm un to norisi. Iespējams, Jūs moka neziņa un šaubas, kā līdzīgā situācijā tiksiet galā pati, vai arī tie cilvēki, kas paliks aiz Jums. Varbūt ir vēl kādas traucējošas domas vai izjūtas. Katrā ziņā Jūsu pārdzīvojumi ir saistīti ar Jūsu iekšējo pasauli, nevis iespējamiem notikumiem tuvā nākotnē.

Es ieteiktu atnākt uz konsultāciju pie psihoterapeita un noskaidrot, ko tieši Jums nozīmē nāve un bēres un kas rada satraukumu, kas slēpjas aiz Jūsu fantāzijām. Tiekot par to skaidrībā, fantāzijas izzudīs.

Vēlot auglīgu ceļojumu savā iekšējā pasaulē, Baiba Gerharde


01.03.2011. Mamma jautā:
Sveiki! Man ļoti smagi par to runāt,asaras līst,es nezinu,ko darīt.Tas sākās patiesībā jau diezgan pasen,tad kad tas vīrietis ģimenē izvaroja mazo 2 gadus veco meitenīti.Vienkārši man pašai ir tikpat veca meitiņa,un mani nenormāli traumēja tas sadisms-kā var izvarot tik mazu bērniņu.Un kopš tā laika mums ar vīru nav bijis normāls sekss-tā laikā man sāk likties,ka viņš ir tas izvarotājs un es esmu tā mazā meitenīte.Vīrs jau ir draudējis,ka šķirsies,jo paliek aizvien trakāk.

Atbilde:
Labdien!
Jūsu situācijā nepieciešama dziļāka izpratne, kas iespējama tikai klātienē tiekoties ar ārstu. Domāju, ka Jūs varētu vērsties pie mūsu ārstēm, kurām ir abas specialitātes: gan psihoterapeita, gan psihiatra ( dr. I. Sestule, tel. 29448395, dr. O. Strautzele, tel. 29740717 u.c.) . No pieredzes ir zināms, ka jo ilgāk ir pastāvējis traucējums, jo ilgāk tas ir jāārstē. Tādēļ vēlētos piezīmēt, ka Jūsu situācijā noteikti ir iespējama atveseļošanās, tikai nevajag atlikt tās uzsākšanu, jo kā jau Jūs pati atzīmējāt, tad paliek arvien sliktāk. Lai Jums izdodas! Dr. M. Dubava ( tel. 29267557)

28.02.2011. Anonymous jautā:
Esam ar vīru laulībā teju 4 gadus (man 27, viņam 24). Bez bērniem. Problēma ir tā, ka diezgan bieži mums sanāk strīdēties. Parasti viss sākas no sīkumiem, no nespējas pieņemt otra domas, otra rīcību, pat otra sapņus un nākotnes ieceres utml. Izbļaujamies viens uz otru, beigās salabstam, lūdzam piedošanu, bet patiesībā nekas nemainās, jo nespējam izrunāt samilzušās lietas. Un tā viss krājas līdz nākamajam strīdam. Ļoti vēlētos ar kādu izrunāties par mūsu problēmām un lūgt padomu. Ar savas draudzes priesteri, vecākiem vai pāru konsultantu, bet vīrs ir ļoti kategorisks šajā jautājumā. Viņš vēlas, lai viss paliek starp mums, nevienam neko es nedrīkstu stāstīt, visām lietām (un te nav runa tikai strīdiem) jāpaliek tikai starp mums. Viņš pat nevēlas, lai man būtu draudzenes. Un man to arī nav. Un liekas, ka pamazām atsvešinos arī no radiniekiem. Savās darīšanās nevaru braukt viena, vīrs vienmēr mani pavadīs (viņš pagaidām nestrādā) un gaidīs mani visur aiz durvīm. Man darbiņš ir mājās, tādējādi mēs esam kopā gandrīz 24 h dienā. Bet es ilgojos arī pēc laika vienatnē. Viņš mani mīl un, kā pats saka, vēlas pasargāt. Bet tas ir ļoti, ļoti par daudz. Viņa vēlmi, lai es nemitīgi būtu viņa redzeslokā, lai pat atskaitītos par e-pastiem un īsziņām (viņš rāda arī savējās, ar piebildi „es rādu, lai tu man rādītu” vai „es rādu piemēru”), uztveru kā kontroli un tā arī jūtos, bet viņš to tā neuztver. Esmu mēģinājusi par to runāt, bet tad sanāk, ka es esmu tā sliktā, ka aizliedzu viņam doties līdz, ka vēlos atbrīvoties no viņa un tādā garā, ka „tā nav nekāda kontrole, kontrole būtu, ja es tavus e-pastus uzlauztu”. Un tā ir klāt jau nākamais strīds. Vēlos, lai viņš saprastu mani, bet viņš dusmojas, ka nav pēc viņa prāta. Bet laikam jau es arī viņu nesaprotu, piem., no kā mani tik šausmīgi jāpasargā, kāpēc vajag no visiem tā norobežoties utt. Kad nestrīdamies, mums attiecības ir labas, bet ja sanāk skart kādu jūtīgo tematu, tad atkal esam uz nažiem. Un tā visus šos gadus – augšā, lejā, augšā, lejā... Vīram labajās dienās liekas, ka ir jauki un skaisti, jo „mēs taču salabstam”. Bet īstenībā viss apspiestais krājas gan viņā, gan manī. Nezinu, kā lai sakārto mūsu attiecības. Jo tādā garā mēs vairs nevaram dzīvot, kādu dienu es varu neizturēt un aiziet no vīra. Esmu izlēmusi un noskaņojusies, ka ir vērts uzlabot attiecības, laulību. Bet ar ko sākt? Vai uzreiz man doties uz psihoterapeita konsultāciju, neko iepriekš vīram nesakot (jo apmierināts viņš ar šādu domu nebūs), vai varbūt ko citu? Paldies iepriekš par atbildi!

Atbilde:
Labdien!

Domāju, ka jums jāsāk ar lielāku uzticēšanos sev un savām jūtām. Izklausās, ka esat nonākusi tādā kā emocionālā atkarībā- pat to kā jums vajadzētu justie nosakat nevis jūs pati, bet jūsu vīrs. Pēc jūsu apraksta, jūsu vīrs ir tipisks emocionāls varmāka. Tādu cilvēku mērķis ir pilnīga kontrole pār otru cilvēku, viņa rīcību, domām, jūtām. Jo jums mazāk draugu, kontaktu, jo lielāka viņa vara. Tā paša iemesla dēļ arī nedrīkst nevienam neko stāstīt- jo tas var vājināt viņa varu pār jums. Tam ar patiesu mīlestību nav nekāda sakara. Izskatās, ka pati esat jau sapratusi, ka jūsu attiecības nav veselīgas, vienīgi kaut kādu iemeslu dēļ baidaties kaut ko mainīt savā dzīvē. Tāpēc šoreiz tomēr gribu jums ieteikt psihoterapeita konsultāciju- lai saprastu, kas jums traucē mainīties, no kā baidāties. Iespējams, ka jūsu attiecības var uzlabot, iespējams, ka izlemsiet, ka šķiršanās ir labākais risinājums.

Lai jums veicas,
ārste-psihoterapeite Žanete Sebre.

28.02.2011. Iveta jautā:
Labdien! Mans dēls (4 gadi) 2 nedēļas februārī slimoja ar gripu, bija auksta temperatura, bet klepus nebija. Izsuacām ārstu kursh protams izrakstīja antibiotikas. Dzēram 4 dienas. Slimiba atkapas. Pec 4-5 dienām bērnam sāka parādīties muskuļu saraušanās, vai t.s. nervu tiki. Esmu loti uztraukusies, ko darit. Uz 8 martu pierakstijos uz smilshu terapiju. Saka ka palīdz šādos gadījuomos. Ko vēl vajadzetu darīt. Apmekēt gimenes arstu un neirologu? Varbūt ir kādi ieteikumi. Vai tas vispār ir aarstējams. Esmu tiešām loti uztraukusies. Gaidīšu Jūsu padomu.

Atbilde:

Cien. Iveta!

 

Pirmie speciālisti, kuriem būtu jākonsultē Jūsu dēls, ir pediatrs un bērnu neirologs. Ir liela iespēja, ka tiki ir gripas vīrusa iedarbības sekas. Jūsu dēlam ir nepieciešama pilna neiroloģiska izmeklēšana, lai izslēgtu nervu sistēmas un tajā skaitā, smadzeņu un to apvalku, inficēšanos.

Smilšu terapija ir indicēta psihogēnu tiku gadījumā. Nervu sistēmas infekcijas gadījumā tā nav pirmā izvēles terapija. Tā var būt noderīga rehabilitācijas periodā, kad ir izslēgtas akūtas patoloģijas.

Dr. Eva Tarasova


25.02.2011. titavita jautā:
Labdien!jau divus gadus slimoju ar baileem,taa saucamo fobiju!No cilveeku puliem.taa ir briesmiiga sajuuta,kad baidies aizvest savus beernus uz skolu,kura atrodas 10 min.no maajaam.veda draudzenes,naaca ar maniim uz veikalu.tas notika vienaa dienaa staavot rindaa galvaa viss sagriezaas,palika slikti,rokas saaka triiceet!Takaa nedziivoju latvijaa,loti sabijos ja zaudeesu samanu,kur paliks mans berninjs kurs tad vel nerunaaja!Kas vinju panems un vai es vinju atradiisu!un no taas dienas saaku no visa baidiities,pa siem diviem gadiem gandriiz izjuka gimene,es neko neveeleejos.tikai gaidiju kad tas beiksies!Kad mazais zalais puukiits pametiis manu galvinju!Bet vinam tur tik labi laikam...gaaju pie psihaloga,palika labaak uz paaris nedeelaam!Man nav daudz laika veltiit sev jo man ir viirs,beerni.tagat dzeru zaales cipramill!Arii paliek labaak,bet ir gruuti kautkur iziet vienai,jo pa diviem gadiem ir loti aprasts,ka vienmeer kaads blakus naak.Loti ceru un katru dienu runaajos ar zalo puukiiti,striidamies kad aaraa esam baidiities vai nee:) Es nezinu kaadeel rakstu.bet laikam tik taalu ievilku visu,jo 7 meenesus nevienam neko neteicu par savu jociigo sajuutu!tagat zinu no kaa tas radaas.Cilveeki miiliet sevi loti,loti!!!Nelaujat dariit sev paari,atpuusaties,atceraties,ka peec darba ir jaaatpuusaas!!!Neturiet saapi sevii,runaajat.piedodiet visiem kas paari dariijusi.un galu galaa nedzerat notieveesanas tabletes...tas nenotiek uz reiz.pie manis puukiits atnaaca pamazaam ar gadiem un tagat es nezinu kaa vinju pierunaat,ka pietiek mani mociit!Varbuun kaadam ir bijis liidziigi.

Atbilde:

Sveika!

Bailes no pūļiem un atklātām vietām un pavadošām panikas lēkmēm ir diezgan izplatīta problēma. Redzu, ka esat daudz ko darījusi lai uzvarētu " zalo pūķīti ". Taču man ir cita ideja - kā būtu, ja Jūs mēģinātu iepazīt viņu, nevis cīnītos un diskutētu ar viņu, vai gaidītu kad viņš izgaisīs pats. Jo viņš ir daļa no Jums un viņā ir tās Jūsu jūtas un pārdzīvojumi, kas, pagaidām, vel nav pilnībā apzināti un pieņemti. Tas prasa laiku, darbu, ar ko es domāju ilgstošu (ne mazāk kā 2 gadu garumā) psihoterapiju ar minimālo sesiju biežumu 1 reizi nedēlā. Pirms varēsiet ieskatīties pūķim vēderā un ieraudzīsiet, kas tur slēpjas, Jums vajadzēs laiku, lai sajustos pietiekami drošai un spējīgai uzticēties savam terapeitam, kurš palīdzēs Jums šajā procesā.

 

Vēlot veiksmi,

Olga Strautzele

 


23.02.2011. Artūrs jautā:
Labdien! Gribēju lūgt jums palīdzību manā problēmā! Mēs ar sievu dzīvojam jau 8 gadus kopā no tie divus jau esam precējušies. Es esmu ļoti greizsirdīgs un tas mums traucē dzīvot,mana sieva jau gandrīz vienreiz aizgāja no manis prom! Viņa mani ļoti mīl, bet saka,ka viņa vairs to nevar izturēt,ka tas ir par daudz. Es viņu arī ļoti mīlu,bet manas greizsirdības dēļ viņa nevar ne aci pacelt un kur nu vēl kautkur vienai aiziet. Man visu laiku liekas,ka viņa mani krāpj! Tad kad es saņemos un aizlaižu viņu vienu ar draudzenēm patusēt uz disko es no sākuma turos normāli visu laiku domāju viss kārtībā,bet pēc pāris stundām jau viņai sāku rakstīt kur tu esi cikos būsi mājās,kamēr nonāku līdz stāvoklim kad braucu pakaļ un ieraugu,ka kompānījā ir vēl kautkādi puiši kuri itkā ir atnākuši ar citām draudzenēm un protams es taisu scēnas, kas man pašam ir pazemojoši. Par šīm lietām esam ar viņu simtiem reižu runājuši. Viņa man apgalvo,ka es esmu vienīgais vīrietis kurš viņai interesē un es to arī saprotu,bet kad kautkas tāds notiek mans prāts atkal neko neredz un esmu dusmīgs. Esmu ar visiem draugiem un radiniekiem izrunājie par šo jautājumu un viņi kā viens saka,ka mana sieva nekad tā neizdarītu,jo viņa mani mīl. Es ļoti negribētu lai mūsu ģimene izjūk un man pat liekas,ka es to nevarētu izturēt.Mēs ar sievu visu laiku domājam par ģimenes pieaugumu,bet viņa man saka,ka ar tik neuzticīgu vīru viņai grūti domāt par to,jo viņai bail,kad bērns piedzims es visu laiku būšu nervozs un dusmīgs un,ka bērnam tas būs par sliktu. Nekad nēesmu bijis piekrāpts vai arī morāli pazemots.Esmu meklējis visādus nomierinošos līdzekļus,bet īsti neko neesmu atradis. Vienīgais,kas palīdz tas ir alkahols,bet tas tikai uz to vakaru. Man šis jautājums ir ļoti svarīgs lūdzu dodiet man padomus!

Atbilde:
Labdien, Artūr!
Domāju, ka jūties nobažījies un noguris no saspringtajām attiecībām un no tā, kā jūties, jo greizsirdības jūtas ir ļoti mokošas. Svarīgi, ka saproti to, ka Tava griezsirdība ir pārmēru liela un vēlies uzlabot savu un savas sievas pašsajūtu.
Griezsirdības pamatā parasti ir nedrošība par savu vērību otra cilvēka dzīvē un bailes viņu zaudēt .Veicinoši faktori var būt bērnībā svarīgu cilvēku zaudējumi vai uzticības zaudējums viņiem. Vilšanās cilvēkos rada bažas par attiecību noturību un rada aizdomīgumu, kura pamatā ir bailes būt piekrāptam un/vai pamestam. Krāpšana parasti otrā izraisa pazemojuma, noniecinājuma, zaudējuma sajūtas, un grūtības uztucēties, tas viss rada dusmas. Vilšanās savā partnerī rada ilglaicīgas aizdomas un neuzticību. Arī citās attiecībās, nākamie partneri varētu tikt uzlukoti caur šo aizdomu prizmu. Dažkārt pastiprināta greizsirdība ir saistīta ar vecāku neuzticību, kura veido neapzinātu emocionālu pieredzi par attiecībām, kurai mēs sekojam, paši dažkārt pat to neapzinoties.
Lai saprastu Tavas spēcīgās greizsirdības iemeslu un mazinātu to, domāju, būtu nepieciešama konsultācija pie speciālista.
Ar cieņu, dr. Ilze Lāce.

22.02.2011. Ināra jautā:
Dēlam 20 gadi un līdz pat šim brīdim nav motivācijas ne ķerties pie kāda darbiņa, ne veidot kādu savu uzņēmumu, pat ne centīgi studēt. Studē faktiski tāpēc, ka vecāki liek mācīties. Tā sfēra, kurā studē, īpaši neinteresē, bet kas viņu interesētu- nav izdibināms. Laiku pavada pie datora, arī ar draugiem nedēļas nogalēs tusējas. Kontakti faktiski, var teikt, ar vecākiem nekādi.Dažas strupas atbildes uz jautājumiem. Skolas laikā ir strādājis psihologs tieši par šo atvērtības un kontakta jautājumu, bet.. KO IESĀKT? Baidos, ka puisim "iekšienē" briest kaut kas smags, kas jākliedē, bet kā?

Atbilde:
Labdien, Ināra!
Jūs meklējiet, kā palīdzēt savam dēlam, kuram ir jau 20 gadi, tātad - pieaugušam cilvēkam. Jums ir sajūta, ka kaut kas jāiesāk, bet izskatās, ka dēlam pašam tādas sajūtas nav. Protams, ir saprotams, ka paliksiet māte savam dēlam mūžīgi, bet nebūtu labi, ka dēļ pienākuma un atbildības sajūtas Jūs ļautos trauksmei. Mans priekšlikums ir Jums pašai aiziet pie terapeita un saprast, kā tas gadījies, ka "kontakti ... ar vecākiem nekādi", varbūt tas būtu tas pavediens, no kura sākt risināt problēmu.
Ar cieņu,
dr.D.Lapsa

18.02.2011. Hiacinte jautā:
Labdien! Esmu kara stāvoklī ar sevi! Nezinu vai sakot cilvēkam, ka viņu mīlu tā tiešam ir. Varbūt tā ir mana vajadzība pēc otra, pieķēršanās, sevis piepildīšana? Labprāt dalos it visā, kas man ir, un gribu dzirdēt pretī to cik ļoti tas ir bijis vajadzīgs. Pēc tam domāju, kādēļ esmu to darījusi, kāpēc man sevi bija jāinvestē šajās attiecībās? Tā nevajadzētu būt! Ko man vajadzētu darīt, pie kāda speciālista vērsties?

Atbilde:
Labdien, Hiacinte!
Paldies par vēstuli. Domāju, ka Tava tēma ir aktuāla daudziem cilvēkiem. Jautājums, šķiet, skar tēmu, kas ir mīlestība, kā to atšķirt no cita veida attiecībām, un cik daudz investēt sevi attiecībās, kas jāgaida, vai būtu jāsagaida no otra cilvēka.
Domāju, ka cilvēki veido attiecības dažādu vajadzību un vēlmu dēļ. Tie iemesli, kurus Tu nosauci tajos ietilpst.
Lai attiecības nosauktu par labām, tajās jābūt svarīgām lietām. Cilvēkiem savstarpēji būtu jāciena vienam otru, jābūt atbildīgiem par savu rīcību, kura varētu otru ietekmēt, jābūt vēlmei rūpēties, kā arī jāinteresē otrs. Tās ir galvenās attieksmes, kuras būtu jāizjūt un japarāda arī otram. Ja tas tā ir, cilvēkam ar kuru mēs esam kopā, tas dod iespēju justies svarīgam, kas ir ļoti nozīmīgi.
Nevar neņem vērā arī savstarpējo seksuālo pievilcību, kura ir svarīga romantiskās attiecībās. Var būt labas emocionālas attiecības, bet pietrūkst šī seksuālā tieksme starp partneriem, tad parasti attiecības paliek draudzīgu attiecību līmenī. Bet var attiecības veidoties arī otrādi. Cilvēkiem saskan seksuāli, bet dzīves mērķi, stils, galvenās vērtības u.t.t. atšķiras un līdz ar to attiecības neizveidojas kā noturīgas un dziļi emocionālas.
Jautājums par to, cik ieguldīt attiecībās? Es teiktu, ka tik, cik jūti, ka vēlies, un to darīt ir viegli, bez sajūtas ka upurējies. Vēlme pēc novērtējuma un uzslavas ir cilvēcīga, bet tai laikam nevajedzētu būt pamatā, lai kaut ko darītu otra dēļ. Ir labi, ja kaut ko daram ar sajūtu, ka vēlamies otru iepriecināt, vai ne!
Lai saprastu, kam noteikti jābūt Tavās attiecībās, bet kas tieši Tev ir nepieņemams, lai labi justos attiecībās ir nepiecišama sevis novērošana un izpēte. To vari mēģināt izdarīt pati, kopā ar tuviem uzticamiem cilvēkiem, kā arī kopā ar speciālistu.
Ar cieņu, dr. Ilze Lāce.

16.02.2011. Anna jautā:
Labdien! Jau kādu laiku man nākas piedzīvot interesantas situācijas, kas,manuprāt, ir kaut kā saistītas ar smadzeņu darbību. Vienalga ko lasot, es bieži varu vārdus izlasīt, bet tos nesaprotu, nezinu, ko tie nozīmē, kaut gan viss ir rakstīts skaidrā latviešu valodā. Tas ir kā varēt izlasīt kādu svešvalodas vārdu, bet nesaprast to, neveidojot nekādas asociācijas. Sarunājoties vai vienkārši kaut ko klausoties, ik pa laikam "izzūd" kādi fragmenti no tā, kas tiek runāts, jo es dzirdu šos vārdus, skaņas, bet nespēju atšifrēt, uztvert šos vārdus. Arī saruna notiek, protams, latviešu valodā, bet es vienkārši nesaprotu vārdus un to nozīmi, bet tajā pašā laikā es dzirdu tos. Bieži arī nākas ieraudzīt nesaprotamas lietas attēlos, lietās. Pēdējo reizi uz žurnāla vāka redzēju melnu apli, nesaprotot, kas tas ir, prasīju padomu draugam. Viņš tik nosmēja un atbildēja, ka uz vāka ir attēlota meitene ar tauri uz vāka. Es, protams, neko tādu nesaskatīju. Redzēju tikai tās taures melno vidu. šādas "spēles" ar attēliem, priekšmetu saredzēšanu ir ļoti bieži. Bieži nākas arī vārdus 6x atkārtot, izlasīt (arī skaļi), lai "atnāktu" vispār šis vārds, tā nozīme, jēga. vai ir kāds padoms, viedoklis par to, kas tas varētu būt? Kā to pārvarēt? kādu speciālistu man būtu nepieciešams apmeklēt, ja tas ir vajadzīgs? šobrīd tā man ir diezgan paliela problēma, jo jābeidz universitāti, jākārto eksāmenu, bet manas smadzenes un uztvere liek pilnīgas bremzes! Strādāt ir ļoti grūti! Paldies, ka uzklausījāt!

Atbilde:
Labdien, Anna!

Ieteiktu Jums noteikti apmeklēt neiropatologu un psihiatru. Iespējams vajadzīgi daži nopietnāki izmeklējumi, lai izslēgtu kādu objektīvu organisku bojājumu. Kā arī pilnīgi iztrūkst informācijas par to, vai Jums ir vēl kādi citi simptomi, vai sūdzības, jebkādas. Tas būtu ļoti nepieciešms, lai objektīvi izvērtētu Jūsu veselības stāvokli. Vēlu izdošanos!

Ar cieņu,
dr.Rudīte Cedriņa.


14.02.2011. Anete jautā:
Es pirms 2 gadiem biju diezgan speciga depresija. Tolaik apmekleju psihoterapeitu, bet pec dazu menesiem nacas partraukt, gan naudas trukuma, gan dzives vietas mainas del. Likas, ka pati jutos labak, bet sobrid ir smagi. Viss liekas nedaudz bezjedzigi, pat lai mirtu vai dzivotu. Attiecibas ar miloto un gimeni pamazam juk ara. Man ir nepilni 19, bet jutos ka 30 gadniece, kura iestregusi tines domasana. Dzivoju valmiera 2 gadus, bet draugu nav un ari nejutu vajadzibu pec tiem. Tomer jutu, ka man vajadziga palidziba. Vai valmiera ir kads/-a psihoterapeits/-e, kas spetu man palidzet tikt gala ar to, kapec nespeju dzivot normali?

Atbilde:

Cien. Anete!

 

Valmierā pieņem 2 LĀB sertificēti psihoterapeiti - I.Uzuleņš un A.Pauniņš. Jūs varat aiziet pie kāda no viņiem uz konsultāciju, kuras laikā psihoterapeits izvērtēs Jūsu problēmu un iespējas palīdzēt.

 

I. Uzuleņš


08.02.2011. Kristine jautā:
Labdien,es nezinu ka lai to pajauta.Man ir bijusi gruta berniba.Bet ziniet jau kops tiem laikiem man liekas ka es ka es neesmu viena.Es biju gruts pusaudzis ari gimene nebija ta labaka.Masa daudzus gadus jaunaka,mate kadreiz dzera.Es matei palidzeju ka vareju pat nepabeidzu skolu.Bet ta jociga sajuta,domu un ricibas skelsanas,,,,,,tas ir kas nesaprotams.Es agri saku savu dzivi.Atradu darbu,iepazinos ar draugu,piedzima meitina,bet pec tam ka jau vairums jaunam gimenem musu gimenes galvai tada dzive apnika.Es no vina aizgaju lai sagadatu meitinai labakus un mierigakus apstaklus.Protams laikam ejot es atkal atradu savu jauno dzivi.Biju tik prieciga bet tad tas neapjausamas domas.Es mainijos acu prieksa.Vareju but laba un tad peksni agresivas lekmes.Kliegsana,psihi,nervozitate un tad atkal viss labi.Tadai ricibai nebija iemesla jo virs darija visu prieks manas(musu)meitinas un gaidama dela.Es loti katrigi staigaju gaidibas nedzeru,nepipeju.Ietureju visus arsta noradijumus.Bernins piedzima vesels,liels,jauks puika.Man bija vis ko var iedomaties.Labs,milos,stradajos,palidzos virs,bet tomer mani kaut kas visu laiku sedeja.Es nonoka vareju palikt sausmiga.Nosodit bernu,sastrideties ar viru.Apvainot krapsana,iztrakoties bet kad nolikos gulet pamostoties es atkal biju mila un laba.Es ta sedeju masas,man stradat nebija vajadzibas.Un vienreiz es ar saviem parmetumiem un kliegsanam,ar tam drausmigam agresijas lekmem piesaucu nelaimi.Viram tiesam uzradas miljaka.Es loti pardzivoju,bet tas neilga ilgi.Vins apzinajas kad ir izdarijs kludu un atgriezas gimene.Mes pat pec visa ta sarikojam kazas.Es kad mazie mazliet paaugas,berniem ir 3 gadu starpiba saku stradat.Jauks,mils,atsaucigs kolektivs.Loti saprotos prieksnieks.Majas vis labi,berniem vis kartiba.Bet tur kaut kur mani ieksa es kaut centos ta domat nespeju viram piedot.Un neskakoties uz visu labo mani kaut kas mainijas.Viena puse doma pareizi,otra dara nepareizi.Ka to lao saprot?Es atsaku smeket,lietot alhakolu,pazust no majam pa naktim un ziniet es ta vardu sakot lidinoties jutos labi, un nemaz nemaniju ka tas ir mani aizravis.Tagad ir nonacis lidz tam kad es izjaucu pati savu gimeni,atstajot bernus bez teva.Jo saprotams man pazudot pa naktim un visu laiku kaut kur meklejot viram bij daudz pretenzijas.Es pat nezinu ka bet saku dzivot ar vina draugu.Man likas ka ta bus pareizi un kad ta vajag,bet visu laiku ir doma ka es nedzivoju sava dzive.Ir pagajis gads.Ar viru ta ari nesagajamies,bet mes sarunajamies ,sazvanamies vins vel jo projam censas atgut gimeni.Un otrs,tagadejais cilveks ari censas vins loti labi izturas pret berniem,bet ir kaut kas tik nepaskaidrojams.Es nevaru ne bez viena ,ne bez otra.No vienas puses ir virs,bernu tevs.Censas un ziniet ar vinu,vina klatbutne ir taka berniba.Kad tu juties drosi un drosiba,bet ar otru ir tik neaprakstami satriecosas jutas es jutos tik mileta sieviete.Bet es tak nevaru ta dzivot!Es nevaru dzities pakal diviem zakiem,Bet no otras puses es negribu zaudet ne vienu.Vai es varetu kur griezties lai parunatu,lai saprastu,es esmu kaut kur pazadasi pa vidu pati sevi.Bet man tak bernini jaaudzina,jadod viniem piemers es tak nevaru ta dzivot.Liels paldies ja atbildesiet un sapratisu ja nevaresiet.Ar cienu Kristine

Atbilde:
Labdien, Kristīne!
Jautājums ir komplekss. Visdziļāko analīzi un sapratni par savām grūtībām mēs varam gūt, ejot psihoanalīzē. Latvijā ir vairāki pieredzējuši analītiķi, variet kontaktēties ar dr. D. Ceravu ( Mob.tālr. 29424665, e pasts: dcerava@latnet.lv ) vai dr. A. Pancu ( tel. 29479954). Analītisko metodi ir apguvis un dziļi, harmoniski strādā dr. A. Užāns ( Mob. tel 29558821, e-pasts uandis@hotmail.com) . Ja pašlaik nevariet atļauties tik dziļi, plaši veltīt savus resursus, tad varētu sākt strādāt kopā ar psihoterapijas rezidentiem Rīgas Stradiņa universitātes Psihoterapijas un psihosomatikas katedras Klīnikā Kapseļu ielā 23, Rīgā, tel. 29413513. Lai Jums veicas! M. Dubava.

06.02.2011. Anda jautā:
Man ir ieilgusi depresija, un es teiktu, ka pat ļoti smagā formā, apmēram padsmit gadus. Visu šo laiku es vienkārši eksistēju, nevis dzīvoju. Esmu sarāvusi visas saites ar ģimeni, netiekos ar radiniekiem, draugu man nav. Mana vienīgā komunikācija ar cilvēkiem ir darbā. Pārējo laiku pavadu dzīvoklī, četrās sienās. Neko negribu, pilnīgi neko. Visu šo laiku domāju par pašnāvību, to esmu izplānousi līdz pēdējam sīkumam (zinu, ko jūs uz to atbildēsiet), jo neredzu dzīvei pilnīgi nekādu jēgu. Kā to varēju izturēt tik ilgi? Jo ticu reinkarnācijai :) tātad- nogalināt sevi nav labi. Tas ir vienīgais, kāpēc vēl esmu dzīva. Esmu izlasījusi kaudzēm grāmatu par šo tēmu, izprātojusies par to, kāpēc tas tā ar mani ir (liela daļa nāk no vecāku attieksmes un bērnības). Arī retaos brīžos, kad saņemos, nekas nemainās (mēģināt sevi ar kaut ko nodarbināt, par kaut ko interesēties, iepazīties utt). Šajā pat laikā loģiski domāju, pati saprotu, kāpēc viss tā ir, bet iekšēji mainīt neko negribu. Saprotu, ka ļoti var palīdzēt komunikācia ar citiem cilvēkiem, taču apzināti nelaižu sev nevienu klāt, negribu nekāda veida draudzību, pat saruna ar cilvēkiem mani apgrūtina. Esmu atradusi formulējumu savai problēmai - es pati sev neļauju būt laimīgai. Kādas ir iespējas, ka man var palīdzēt? Un kādas ir iespējas izvēlēties patiešām labu ārstu/speciālistu?

Atbilde:

Labdien, Anda!

Sākšu ar to, ka Jūs jau esat izdarījusi lielu darbu - iepazinusi sevi un nonākusi līdz ļoti godīgam un fundamentālam secinājumam - ka pati liedzat sev to, ko vēlaties, un tas neļauj būt laimīgai, un esat sapratusi, ka tam ir saistība ar vecāku attieksmi. Un esat arī sapratusi, ka ar to ir par maz- problēmas cēloņu izpratne, lai arī ievieš skaidrību un sniedz atvieglojumu, tomēr vēl negarantē pārmaiņas.

Jums nepieciešama psihoterapija. Līdzīgi kā vecāku izturēšanās Jums sniedza pieredzi, kas tagad nepatīkami iekrāso visu Jūsu dzīvi un pasaules redzējumu, tā psihoterapija var sniegt pavisam jaunu- daudz labvēlīgāku, veselīgāku pieredzi, kas pamazām aizvietos iepriekšējo un neļaus tai dominēt. Tas prasīs laiku un var traucēt vēlēšanās izvairīties un nelaist psihoterapeitu sev klāt. Tas būs Jūsu ieguldījums- pārvarēt šo tendenci un iesaistīties attiecībās.

Jūsu rakstītais rada cerīgu sajūtu, liekas, esat stipra sieviete - tik ilgi esat izturējusi depresiju, esat konsekventa savā nostājā pret ģimeni, spējat strādāt un joprojām esat dzīva, lai arī ir līdz sīkumam izstrādāts pašnāvības plāns.

Psihoterapija Jums palīdzēs, atrodiet spēku to uzsākt un vēlāk - turpināt! Jūsu jautājums man šķiet labs sākums.

Par laba speciālista atrašanu. Šajā mājas lapā atrodami ārsti, kam ir Latvijas Ārstu biedrības sertifikāts, un tas garantē, ka Jūs sastapsiet zinošu un labi sagatavotu speciālistu. Taču Jūsu jautājums varbūt ietver bažas, vai labi un droši jutīsieties konkrētā ārsta klātbūtnē, vai varēsiet uzticēties un brīvi runāt, vai jutīsieties saprasta, netiksiet kritizēta vai bezkaislīgi pētīta. Ja tā, tad varat izvēlēties vairākus speciālistus (un te pilnībā varat ļauties savai intuīcijai vai arī balstīties uz citu ieteikumiem) un pierakstieties uz vizīti, pēc tam palieciet pie tā psihoterapeita, kurš Jums vislabāk patīk.

Lai Jums izdodas!

Ar cieņu, Baiba Gerharde


06.02.2011. Liene jautā:
Labdien! Pie kura ārsta - psihoterapeita Jūs ieteiktu griezties jauna cilvēka (22 g.v.) veģetatīvās distonijas gadījumā? Paldies!

Atbilde:
Liene,
Jums jauna cilvēka veģetatīvās distonijas gadījumā ietiektu griezties pie dr. Evas Tarasovas.
veiksmi vēlot,
dr. Andis Užāns

04.02.2011. Daina jautā:
Labdien! Man uznāk liels nemiers, it kā trūktu elpas, bailes iet gulēt. Ārstējos 1,5 gadus pie neiropatologa, diagnoze tika noteikta-veģetatīvā distonija, pāris mēnešu bija labi, bet tagad atkal...it īpaši, kad esmu mājās viena. Ar personīgo dzīvi viss ok, sportoju. Vai, lūdzu, var palīdzēt psihoterapeits?

Atbilde:
Cienījamā Daina!

Diagnoze veģetatīvā distonija nozīmē, ka aiz veģetatīvām krīzēm slēpjas baiļu lēkmes. Jums ir bailes būt vienai un tas nozīmē, ka esat atkarīga no attiecībām ar tuviem cilvēkiem vai kādu vienu tuvu cilvēku. Galvenās baiļu sajūtu ārstēšanas medodes ir divas: farmakoloģiskā, ar prettrauksmes preparātiem vai antidepresantiem vai psihoterapija. Vai arī kombinē abas šīs metodes. No ārstēšanās prognozes viedokļa - jo ātrāk atnāksiet pie psihoterapeita, jo labāk. Psihoterapijas mērķis būtu apgūt baiļu emociju iemeslu saprašana, baiļu apvaldīšanas metodes apgūšanas, apgūt spēju un komfortu būt vienai un iegūt lielāku neatkarību no attiecībām, kā arī citi mērķi, kas noskaidrotos diagnostikas vizītēs.

Ar cieņu,
psihoterapeits Artūrs Utināns.


04.02.2011. Madara jautā:
Sveiki! Jau kādu dzīvoju ar aizdomām, ka man ir veģetatīvā distonija, pie speciālista gan vēl neesmu bijusi, bet jūtot, ka simptomi tikai pastiprinās es saprotu, ka ir jāmeklē palīdzība. Šobrīd esmu pēdējā kursa studente un sākoties bakalaura darba rakstīšanai bezmiegs, sirdsklauves, trauksmes sajūta un panikas lēkmes tikai pastiprinās. Jūtu, ka nespēju vairs savākties. Un mans jautājums ir - ar ko sākt? Vispirms konsultēties ar savu ģimenes ārstu vai uzreiz griezties pie speciālista? Un pie kāda ārsta šādā gadījumā griezties - neirologa, psihiatra? Paldies

Atbilde:
Sveicināta, Madara!
Izlasot Jūsu aprakstītās traucējošās izjūtas, iesaku meklēt psihoterapeita palīdzību, vēl jo vairāk tāpēc, ka minēto sūdzību cēloņi visbiežāk jāmeklē tālākā pagātnē. Tagadnes situācija - bakalaura darba rakstīšana - ir tā, kas aktualizē problēmu.
Nereti līdzīgos gadījumos, it sevišķi, ja sajūtas ir ļoti mokošas, paralēli psihoterapijai uz kādu laiku nozīmē arī kādu medikamentu. Iesaku izvēlēties ārstu- psihoterapeitu, jo ārsts varēs nepieciešamības gadījumā nozīmēt vajadzīgo medikamentu vai arī, ja būs tāda vajadzība, ieteikt, pie kura psihiatra griezties.

Visu labu vēlot,
ārste- psihoterapeite Inta Kalniņa


03.02.2011. Tatjana jautā:
Labdien! Man ir 23 gadi. Ir pienācis laiks, kad es sapratu, ka viena pati netikšu galā ar savu problēmu, ta saukto - prokrastināciju. Viss ir aizgājis pārāk tālu un es jūtu, ka tālāka problēmas risinājuma vilcināšana ("aizmiršana") var izraisīt neatgriezeniskas sekas uz manu likteni. Vai Jus nevarētu lūdzu ieteikt kādu psihoterapeitu, kas jau sastāpies savā praksē ar diagnozi "prokrastinācija"? Grupu psihoterapijas arī deres. Varbūt Jūs ieteiksiet kaut-ko citu? Būtu labi lai ārsts saprot krievu valodu (man ir tieksme ļoti detalizēti aprakstīt savas emocijas, un ne vienmēr pietiek ar latviešu valodas vārdu krājumu). Savukārt es sapratīšu gan latviski, gan krieviski. p.s. zinu ka stulbi pašai sev uzstādīt diagnozi, bet tas jau ir noticis.

Atbilde:
Уважаемая, Татьяна,
отвечаю Вам сразу по-русски. Вы поставили себе диагноз, а значит, нашли достаточно информации в Интернете об этом феномене. И Вы знаете, что Прокрастинация, то есть откладывание на потом, нерешительность и отлынивание от исполнения каких-то, возложенных на человека обязанностей, по сути, рассматривается, как глобальная современная человеческая проблема. И, зачастую, предлагается компромиссное решение - смириться и научиться с этим сосуществовать. Специалисты же указывают на тесную связь такого поведения с тревогой, наличием противоречивых стремлений, внутренних конфликтов, которые затрудняют выбор и вызывают неприятные чувства, например, бессилия и стыда от собственной неэффективности. В действительности, многие люди, обращающиеся за помощью к психотерапевту, независимо от своего первого запроса, на психотерапии поднимают эту тему и работают с названной Вами проблемой. В нашей ассоциации все специалисты достаточно компетентны, и Вы можете смело обращаться к любому. Врачи психотерапевты с родным русским языком - Елена Синицкая, Анатолий Пожарский, Вадим Турбин, Александр Мошкин.
Желаю Вам успеха,
Александр


03.02.2011. Elī jautā:
Labdien! Gribētu pavaicāt par drūmām un nomācošām domām, kas "uzmācas" ļoti precīzi vienā diennakts laikā. Pirmo reizi ar ķo tik mistisku sastapos pirms gada, biju ārpus LV un nepatīkamos apstākļos. Atgriezos, gāju pie psihotterapeita, tiku galā ar domām, bet kas tas bija tā arī nesapratu. Pirms apm. mēneša atkal dzīve paamtīgi sapurināja, pāris dienas biju ļoti nomākta un hops atkal plkst 19 ļoti nospiedošas domas klāt. Tagad gan tas pārgāja pēc apm 10 dienām, līdz ārstam netiku. Bet interesē kas tas ir? Un kā var tik precīzi, pat ļoti precīzi vienā laikā uz apm 20 min nākt virsū "mellie". Un nebūt nebija tā, ka to būtu gaidījusi, pat aizmirstot par tādu lietu, pat sēžot teātrī. Sabiedēja mani, ka gāju pie psihoterapeita, bet tas vienalga uz īsu brīdi atkārtojās. Kas tas varētu būt?

Atbilde:
Labdien, Elī!
Kā Jūs pareizi esat novērojusi, tad pašsajūtas pasliktināšanās vienmēr saistītaar pārdzīvojumiem, ko pavada negatīvas emocijas, sliktas domas. Dārgā Elī, ir pārāk maz informācijas, lai varētu atbildēt uz Jūsu jautājumu, tomēr jāpadomā, vai minētais laika periods nesaistās ar kādu īpaši svarīgu notikumu Jūsu dzīvē, kuru zemapziņa atpazīst pēc pārdzīvotajām emocijām. Tā kā Jūs rakstījāt, ka esat apmeklējusi pihoterapeitu un sliktās sajūtas pirmoreiz esot izzudušas, tad varētu nojaust,ka terpija bijusi īslaicīga un patiesie cēloņi palikuši neizzināti.
Ņemot vērā sākotnēji veiksmīgo terapiju,iesaku turpināt agrāk iesākto ārstēšnu.
Vēlot veiksmi:ar cieņu dr.Inta Petuha

03.02.2011. Viktorija jautā:
Manai meitai ir 16 gadi.1,5 gadu atpakaļ tika ārstēta anoreksija/bulīmija ar antidepresantiem, jo līdztekus tika novērota arī depresija. Tagad redzami depresijas un ēšanas traucējumi nav novēroti. Taču parādījušās citas negatīvas iezīmes-agresivitāte, rupja izturēšanās, nesavaldība, nespēja koncentrēties ne uz mācībām, ne uz tīri sadzīvisku pienākumu veikšanu. Notiek nemitīgi strīdi un konflikti. Iespējams, ka tas ir tikai pusaudža pārejas vecums ar ko jāmēģina sadzīvot, bet varbūt, ka ne?

Atbilde:
Labdien, Viktorija!
Šobrīd, kā es saprotu, simptomi, kas Jums ir ļoti nozīmīgi un Jūs ļoti satrauca meitas uzvedībā bija tie, kas lika vērsties pēc palīdzības. Jūs tos aprakstāt kā „citas negatīvas iezīmes - agresivitāte, rupja izturēšanās, nesavaldība un nespēja koncentrēties uz mācībām..." Domāju, ka ne bez iemesla, jo, šķiet, Jūs ļoti labi sapratāt, ka grūtības, kas parādījās 1,5 gadus atpakaļ, kad „ tika ārstēta anoreksija/bulīmija", nekur nav pazudušas. Jūs rakstāt „tagad redzami depresijas un ēšanas traucējumi nav novēroti", līdz ar to Jūs, domāju, nojaušat, ka slimības cēlonis turpina ietekmēt Jūsu meitas psihisko veselību, tikai tagad tas izlaužas uz āru citādi un izpaužas dažādos simptomos - negatīvās emocijās un agresīvā uzvedībā.
Iespējams, 1,5 gadus atpakaļ antidepresanti mazināja depresiju un ēšanas traucējumu izpausmi, bet iekšējās psiholoģiskās problēmas palika neatrisinātas.
Runājot par pusaudžu periodu -tīri bioloģiskās hormonālās izmaiņas šajā attīstības periodā var radīt garastāvokļa svārstības, tomēr pusaudžu periods nevar būt tikai „nemitīgi strīdi un konflikti". Ja mēs saprotam, ka anoreksija un bulīmija, īstenībā, nav saistīta ar ēšanu un svaru, bet šie simptomi ir kaut kas dziļāks, tad Jūsu un meitas attiecības šobrīd mēs varētu aprakstīt kā komunikāciju, kas no apslēptas agresīvas komunikācijas ir kļuvusi par ļoti atklātu, neslēpti agresīvu un paškaitniecisku komunikāciju.
Psihiatra konsultācija šobrīd, domāju, būtu nepieciešama, savukārt ārsts psihoterapeits palīdzētu saprast, kas notiek Jūsu meitas iekšējā pasaulē, viņas domās, emocijās un palīdzētu viņai justies labāk savā dzīvē.
Viktorija, arī Jūs šobrīd jūtaties slikti, arī Jūsu dzīve šobrīd ir ļoti saspringta un grūta. Varbūt psihoterapija varētu palīdzēt sakārtot arī Jūsu attiecības ar meitu.

Ar cieņu, dr. Iveta Valaine.


30.01.2011. Anta jautā:
Labdien! Vērojot notikumus Latvijā,vēlos noskaidrot sev un daudziem maniem paziņām un draugiem interesējošu jautājumu: Kas ir cēlonis neslēptai ārstu - psihoterapeitu augstprātīgajai attieksmei pret psihologiem? Gribu aiziet pie psihologa uz konsultāciju, jo īpaši man gribētos to saņemt no mākslas terapeita, tomēr publikācijās lasu ārstu - psihoterapeitu norādījumus un ieteikumus - griezties pēc padoma pie psihoterapeita (nav nācies sastapties ar ārsta ieteikumu - griezties pie psihologa). Daudz ir nācies ceļot, jo īpaši ASV un Vecās Eiropas valstīs - esmu interesējusies, kā tur šis jautājums tiek risināts - tur ir ļoti plaši izplatīta tieši starpdisciplinārā sadarbība. Tur savukārt īsti nesaprot, kāpēc būtu tā jādala? Varbūt tā ir mūsu valsts nozares attīstības specifika? Skumīgi, ka ar šādu "kastu" sistēmas kopšanu tiek jaukti prāti, jo cilvēks jau ir pieradis vēsturiski uzticēties dakterim! Varbūt vaina ir ārstu nezināšanā - ko mācās psihologi?Kādas ir viņu zināšanu bāzes,metodes, supervīzijas utt.?Ja iespējams, dodiet arī problēmas vēsturisku skatījumu,kā arī norādes,kur tad "problēmai aug kājas"? Paldies!

Atbilde:

Labdien, Anta!

Latvijā, atšķirībā no citām Rietumu valstīm, psihiskās aprūpes sistēma ir senāka un lielākā mērā sakārtota. Latvijā ārsti-psihoterapeiti ir tie speciālisti, kurus citur sauc par psihiatriem, kas specializējušies kādā no psihoterapijas metodēm, vai psihosomatiskās medicīnas ārstiem, savukārt psihologu vieta ir ar likumu integrēta atbilstoši kompetencēm psihiskajā aprūpē. Sabiedrībā ir ļoti izplūdusi atšķirība starp tādiem jēdzieniem kā psihologs, ārsts-psihoterapeits un psihiatrs.

Pirmkārt, atšķirīga ir izglītība, ko ir ieguvis ārsts vai psihologs: lai kļūtu par psihologu, pietiek ar 4(bakalaurs) vai 6 gadu (maģistrs) studijām psiholoģijā, savukārt, lai kļūtu par ārstu- psihoterapeitu, sākumā ir 6 gadus jāmācās Rīgas Stradiņa universitātē vai Latvijas universitātes Medicīnas fakultātē (ārsta grāds), pēc tam- vēl 4 gadi specializējoties psihosomatiskajā medicīnā un psihoterapijā. Līdz ar to ārsts orientējas gan vispārējā medicīnā (kas ir īpaši svarīgi diferenciāldiagnostikā un ārstēšanā, kad nepieciešama kompleksa pieeja), gan psihopatoloģijā, gan psihoterapijā, vajadzības gadījumā ārsts var izrakstīt arī medikamentus. Psihologam savukārt ir zināšanas tikai par cilvēka psiholoģisko pasauli.

Otrkārt, Latvijā ārstu-psihoterapeitu darbību regulē Ārstniecības likums, Ētikas kodekss, profesionālo kompetenci- Latvijas Ārstu biedrība, kur ir ļoti stingri kritēriji gan sertifikāta iegūšanai, gan saglabāšanai (ja interesē, prasības ir apskatāmas arī mājas lapā). Pacients līdz ar to ir pasargāts. Uz doto brīdi psihologi nav integrēti veselības aprūpē, līdz ar to viņu kompetences un personīgās kvalifikācijas prasības Latvijā netiek regulētas un kontrolētas.

Viss kopumā ir jautājums, ko vislabāk valstiskā līmenī var sakārtot paši psihologi kā to izdarīja ārsti jau daudzus gadus atpakaļ. Kopumā man personīgi nešķiet, ka ārsti nepieņemtu psihologus, jo ikdienā sadarbība notiek bez problēmām (piemēram, psihodiagnostika, ekspertīzes).

Ar cieņu,

Inta Zīle.


21.01.2011. ieva jautā:
Man ir depresija, un esmu nolēmusi lietot antidepresantus. Kā notiek zāļu parakstīšanas un lietošanas process? Vai man jāiziet kādi īpaši testi, lai noteiktu diagnozi, vai jānodod kādas analīzes? Cik ilgi pēc antidepresantu lietošanas uzsākšanas ir noteikti nepieciešams apmeklēt terapiju un cik lielām devām izraksta receptes? Jautāju tādēļ, ka mana profesija saistīta ar ceļošanu. Iepriekš apmeklēju terapiju katrreiz, kad biju Latvijā, taču nepiekritu zāļu lietošanai. Tagad man būtu tikai trīs vai četri mēneši laika pirms nākamās aizceļošanas. Cik saprotu, pirmais mēnesis ir īpaši būtisks, jo simptomi var saasināties, kā arī medikamenti var izrādīties nepiemēroti. Kā ir pēc tam? Lasīju, ka vidēji antidepresanti jālieto 6 - 8 mēnešus, līdz tie iedarbojas + "profilakse". Vai es tos varētu turpināt lietot bez terapijas un vai es drīkstētu nopirkt gana daudz, lai paņemtu līdzi vairāku mēnešu prombūtnei? Piedodiet, ka tik gari :)

Atbilde:
Labdien!

Vislabāk par zāļu lietošanu konsultēties pie psihiatra. Psihiatrs ar Jums izrunāsies un konstatēs - ir Jums depresija vai nav. Psihiatrs prot izvērtēt pacienta stāvokli. Psihiatrs ieteiks kādus antidepresantus lietot, cik ilgi un kādās devās. Ārstēšana vienmēr ir ļoti individuāla. Ārstēšanās gaitā var būt nepieciešams mainīt medikamentus, palielināt vai samazināt devas.
Antidepresanti sāk darboties vidēji pēc 2-3 nedēļām. Pirmajos mēnešos ir īpaši nepieciešamas psihiatra konsultācijas, lai atrastu optimālo zāļu devu. Ja piemērotās zāles ir atrastas, iespējams ārzemēs tās var izrakstīt ģimenes ārsts vai psihiatrs.
Medikamentozā terapija var tikt kombinēta ar psihoterapiju. Bieži tā ir visefektīvākā ārstēšana. Ja psihoterapija ir uzsākta Latvijā, to pēc tam var turpināt pa skype, ja terapeitam un pacientam tas ir pieņemams.

Visu labu vēlot, Dr. Andris Veselovskis.