Psihoterapija > Problēmraksti > Aleksitīmija: kad jūtas ir, bet vārdu nav

„Kā jūs jūtaties?" - ir jautājums, ko uzdod katrs psihoterapeits. Jautājums, kuru uzdodam cits citam ikdienā.

„Sakiet, kā jūtaties šobrīd?" - izsmeļošas atbildes vietā par emocionālo stāvokli un šī brīža pārdzīvojumiem izdzirdēsiet īsu un skopu atbildi. „Viss kārtībā", „normāli", „OK" - ja viens no šiem ir arī jūsu atbildes variants, šis raksts jums būs īpaši noderīgs. Cilvēkiem, kuriem grūti formulēt un izteikt savas jūtas, mūsdienu zinātne ir devusi atsevišķu apzīmējumu - tie ir cilvēki ar noslieci uz aleksitīmiju.

Aleksitīmijas koncepciju 20. gadsimta 70. gados izstrādāja psihoanalītiķi Džons Nemaia (John Nemiah) un Pīters Emanuēls Sifneoss (Peter Emanuel Sifneos). Oficiāli šis termins parādījās 1973. gadā. Zinātnisko pētījumu iedvesmotāji bija franču psihoanalītiķi Pjērs Martī (Pierre Marty), Mišels de m'Izāns (Michel de M'Uzan), Kristiāns Davids (Christian David) (1963). Psihiatrs Sifneoss atklāja, ka daži cilvēki saziņā izmanto tikai faktus, it kā vērotu visu no malas. Viņi izsaka savas domas, spriedumus, bet nekādi nepauž emocijas

.

Tulkojumā no grieķu valodas „a lexis thymos" (aleksitīmija) nozīmē „nav vārdu, lai izteiktu jūtas" (Bleicher, 1996). Šo parādību, pirmkārt, raksturo nespēja izprast savas jūtas, emocijas un izteikt tās vārdos, otrkārt, nespēja atšķirt iekšējos emocionālos pārdzīvojumus no ķermeniskajām sajūtām. Cilvēki, kuriem ir nosliece uz aleksitīmiju, novirza savu uzmanību no iekšējiem pārdzīvojumiem uz ārējiem apstākļiem. Rezultātā cilvēks nepārzina savu emocionālo pasauli un tāpēc arī slikti to regulē. Izteiktas aleksitīmijas fonā rodas dažādu saslimšanu risks. Praksē pierādījies, ka gandrīz visu hronisko saslimšanu pamatā ir aleksitīmija.

Dabisks jautājums - no kā rodas aleksitīmija? Ir pētījumi, kas apliecina aleksitīmijas saikni ar ģenētiku, diemžēl tas attiecināms tikai uz 2% visu diagnosticēto gadījumu. Pārējie 98% ir dzīves laikā iegūta aleksitīmija. (Picardi, 2010).

Tomēr aleksitīmija var rasties ne tikai posttraumatisku gadījumu rezultātā, bet arī citu iemeslu dēļ. Kopš agras bērnības daži cilvēki nonāk situācijās, kad ir spiesti izvairīties no savu emociju izpausmes. Diemžēl līdz brīdim, kad kļūstam pieauguši, daudzi no mums jau ir iemācīti apvaldīt vai ignorēt savas emocijas.

Vai esat pamanījuši, cik bieži cilvēki runā par to, ko viņi domā, bet nerunā par to, ko jūt? Izsaka vārdos domas, izvairoties no savu pārdzīvojumu raksturošanas. Katram cilvēkam vienmēr ir daudz iemeslu, lai priecātos, dusmotos, apvainotos, bet mums ir iemācīts, ka jūtas nevajag izrādīt. Emocionālās atturības iemesli var būt visdažādākie: bailes no sabiedrības viedokļa, bailes radīt priekšstatu, ka esi viegli ievainojams, satraukums, ka tevi var sāpināt u. tml. Daudzi ir auguši ģimenēs, kurās jūtu izpausme netika vērtēta atzinīgi, vēl vairāk - tā tika nicināta un par to pat pienācās sods. Piemēram, kad bērns izrāda dusmas, viņu par to rāj. Bērns dusmojas, ka nav aizvests uz zoodārzu, bet viņam skaidro, ka vecāki ir noguruši un viņa emociju izpausme ir egoisms. Bērnu var apklusināt, nokaunināt, skarbi norāt u. tml. Variantu ir daudz. Tā mūsos ieaudzina vainas apziņu par tām emocijām, ko mēs izjūtam. Mēs neapzināti izdarām secinājumu, ka savas vēlmes nedrīkst izteikt, ka jūtas jāpatur sevī, citādi mēs varam sāpināt savus tuvākos. Rezultātā bērns izaug ar uzstādījumiem, kas nosaka viņa uzvedību un realitātes uztveri.

Atmiņa veidojas no emocionāli spilgtiem mirkļiem. Katram ir savas atmiņas un asociācijas, kas saistītas ar dusmām, bailēm, nicinājumu, prieku u. tml.  Piemēram, bailes mēs katrs saprotam atšķirīgi. Prakses laikā Vācijā mani iemācīja uzdot precizējošus jautājumus: "Vai jūs izjūtat bailes, Džon? Ko tieši jums nozīmē bailes?" Tad cilvēki aizdomājas un atrod formulējumu. Prātā visvairāk paliekošo atbildi izdzirdēju gadu pēc prakses sākuma Vācijas slimnīcā: "Bailes? Bailes... Visi zina, kas ir bailes. Tās ir tad, kad mana ķermeņa iekšienē tauriņu vilnis lido no kreisās kājas uz labo. Tās arī ir bailes. Citiem cilvēkiem taču ir tāpat? Ļoti nepatīkama sajūta."

NEIZTEIKTO EMOCIJU SAIKNEAR SOCIĀLO KOMUNIKĀCIJU

ALEKSITĪMIJA:  DZIMUMA ASPEKTS JEB "ZĒNI NERAUD"

MĀTES LOMA

RUNĀJAM VAI APSPIEŽAM

Tiklīdz cilvēks sāk bloķēt savas emocijas, paaugstinās viņa psihoemocionālās spriedzes līmenis. Emocionālais diskomforts, kā arī nespēja no tā atbrīvoties veicina ķermenisko simptomu parādīšanos. (Kristal, 2006). Tas iespaido arī atveseļošanās perioda ilgumu. Šeit nepieciešams pārrunāt atšķirību starp skandālu (agresijas izpausme) un mierīgu sarunu, kad cilvēks var pateikt, par ko viņš dusmojas. Kad viņā klausās un klausās ar empātiju. Tieši tad arī notiek emocionālā izlāde.Jo spēcīgāka aleksitīmija, jo smagāk un ilgāk norit izveseļošanās, kā arī recidīva risks ir augstāks (Beresnevaite, 2000).

Shēma ir vienkārša: par emocijām atbildīga ir limbiskā nervu sistēma, tās dziļākā daļa, kurā ietilpst smadzeņu daļa, ko sauc par mandeļveida ķermeni (amygdala), redzes pauguri (thalamus), retikulārā formācija utt. Kad tajā rodas impulss (rodas emocija), mēs kaut ko jūtam. Pēc tam impulsam ir divi ceļi. Pirmais - novirzīties uz cortex jeb, kā teicis Puaro, „to pašu pelēko šūniņu virzienā". Cortex atbild par domām un kustībām. Attiecīgi mēs varam vai nu veikt kustību, vai/un apzināties emocionālo stāvokli, kā arī to verbalizēt. Ja neironu saikne „limbiskā nervu sistēma-cortex" ir vāja vai bloķēta, pastāv otrs virziens: no spriedzes var atbrīvoties caur veģetatīvo, simpātisko vai parasimpātisko nervu sistēmu. Bet tas var izraisīt iekšējo orgānu funkcionālos traucējumus. Sirds pārsitieni, sāpes vēderā, vēdera izejas traucējumi, hormonu uzplūdums, žults un/vai aizkuņģa dziedzera fermenta pastiprināta izdalīšanās, „asinsvadu spēles", līdz pat panikas lēkmei un veģetatīvajai distonijai. Un ja tas notiek regulāri? Mums taču pastāvīgi veidojas emocijas. Tad sākas iekšējo orgānu bojājumi, var būt infarkts, gastrīts, 12 pirkstu zarnas čūla, bronhiālā astma u. tml. (Broitigam, 1999). Jouko Salminens (Jouko Salminen) ar saviem kolēģiem veica pētījumu, kurā piedalījās 1285 respondenti darbspējas vecumā. Pētījuma rezultāti liecināja, ka aleksitīmija piemīt 12,8% iedzīvotāju. (Salminen, 1999). Kirsi Honkalampi (Kirsi Honkalampi) savā pētījumā noteica, ka aleksitīmija piemīt vidēji 10,3% iedzīvotāju (Honkalampi, 2000). Aleksitīmijai veltītajā starptautiskajā kongresā Berlīnē 2010. gadā pirmo reizi tika prezentēti fMRT (funkcionālā magnētiskā rezonanse) dati, kas liecināja, ka aleksitīmija piemīt arī tiem cilvēkiem, kuriem to nav iespējams diagnosticēt ar anketēšanu. Tātad aleksitīmiski ir vairāk nekā 10% Zemes iedzīvotāju.  Vadoties pēc pašiem pieticīgākajiem pieņēmumiem, 2010. gadā ar aleksitīmiju sirgst trīs reizes vairāk cilvēku, tātad 30%. Pamatojoties uz statistikas datiem, katram trešajam ir nosliece uz hroniskām un funkcionālām saslimšanām mikro/makro emocionālo traumu rezultātā. Turklāt pēdējos gados veikti pētījumi, kas pierādījuši aleksitīmijas saikni ar ģenētiskajiem (atsevišķi polimorfismi) (Ham, 2005), imunoloģiskajiem (paaugstināts IgE) un bioķīmiskajiem marķieriem (paaugstināts IL-6, IL-10, kortizola jeb „stresa hormona" līmenis) (Timary, 2008).

ALEKSITĪMIJA UN DZĪVES KVALITĀTE

mazāk piedzīvo pozitīvas emocijas, jo viņiem grūti tās noteikt, un viņi priecājas mazāk nekā citi;

raksturīgi impulsīvi lēmumi, ko provocē neizpaustas emocijas, jeb mūsu profesionālajā slengā - viņiem raksturīgi acting out-i;

grūtāk izpaust emocionālos pārdzīvojumus. Salīdziniet: „Dārgā, esmu dusmīgs" un „Dārgā, vai atceries mūsu medus mēnesi? To viesnīcu, kurā mēs apmetāmies, un to restorānu, kuru apmeklējām ceturtajā dienā? Tur bija viesmīlis, kurš aplēja ar vīnu to balto kleitu, kuru es tev uzdāvināju dienu pirms ceļojuma. Es jūtos tā, kā toreiz juties tu";

bieži jauc bada sajūtu ar iekšējiem pārdzīvojumiem vai fizisko nogurumu;

piemīt atkarības (narkotikas, alkohols u. tml.), jo izjūt lielu spriedzi. Dažas narkotikas viņu smadzenēs izraisa tādu uguņošanu, ka pēc tam šie cilvēki īslaicīgi jūtas labāk. Šobrīd pētījumi ir izstrādes stadijā. (Kristal, 2006).

Aleksitīmijas noteikšanai izmantotas dažādas anketas: BIQ (aptauja Bet, Izraēla), APBQ (izveidota, pamatojoties uz IQ skalu), SSPS (Sifneosa personību skala); MMPI izmanto arī 22 punktu aleksitīmijas skalu. Diemžēl ar to palīdzību iegūtie dati bija pretrunīgi. Zinātnieks Bobs Bermonds (Bob Bermond) piedāvāja savu BBVQ aptaujas variantu, kas ietvēra 40 jautājumus.

Šobrīd zelta standarts ir aptauja, ko 1985. gadā piedāvāja Džordžs Teilors (George Taylor), - 20 punktu Toronto aleksitīmiskā skala (TAS). Sākotnēji anketā bija iekļauti 26 jautājumi, bet ar laiku tā tika vienkāršota līdz 20 jautājumiem.

Minētās aptaujas izmantošana Latvijā praksē pierādījusi faktu, ka cilvēki ar attīstītu intelektu var apiet metodi un panākt labu rezultātu. Acīmredzot turpmāk tiks izmantota PET tomogrāfija (pozitronu tomogrāfija). Metodes pamatā ir iespēja ar īpašu detektējošu aprīkojumu (PET skeneris) noteikt ar pozitronus izstarojošiem radioizotopiem iezīmēto bioloģiski aktīvo savienojumu izvietojumu organismā. Šo metodi nav iespējams „piemānīt". Šobrīd aleksitīmijas īpatnību pētījumus, izmantojot PET, veic ASV un Japānā.

Tomēr ir daudz vienkāršākas metodes, kā atpazīt cilvēkā noslieci uz aleksitīmiju. Henrijs Kristals (Henry Krystal), viens no šī fenomena pētniekiem, piedāvājis šādu variantu - izvēlēties sinonīmus vārdiem, kas apzīmē tādas visiem pazīstamas emocijas kā prieks, interese, izbrīns, dusmas, bailes, kauns, nicinājums, pretīgums.

Cilvēki ar augstu emocionālo intelektu bez īpašas piepūles var nosaukt 17 sinonīmus dzimtajā valodā (Krystal, 2006). Protams, lai nosauktu tik lielu skaitu sinonīmu, krietni jāpacenšas. Strādājot par pasniedzēju Psihosomatikas katedrā, kopīgi ar studentiem veicām tamlīdzīgus eksperimentus. Bija interesanti rezultāti. Viennozīmīgi jāteic, ka tas ir iespējams! Tiesa, studentus nācās sadalīt grupās.

Vidēji var piemeklēt 3-8 vārdus katrai bāzes emocijai. Ikdienas runā izmanto 4-5 sinonīmus.

Cilvēkiem, kas sirgst ar aleksitīmiju, ir pamanāmas atšķirības runā. Viņu leksika emociju izteikšanai ir ļoti nabadzīga. Viņu runā dominē negatīvas nokrāsas vārdi, viņi savu jūtu raksturošanai izmanto mazāk sinonīmu. Pētījumi ar fMRT (funkcionālā magnētiskā rezonanse) cilvēkiem ar aleksitīmiju uzrādīja galvas smadzeņu strukturālās pārmaiņas atšķirībā no cilvēkiem, kas nesirgst ar aleksitīmiju. (Moriguchi, 2010).

Ir daudz ieteikumu darbam ar aleksitīmijas pacientiem (Krystal, 2006). Darbs ar aleksitīmiju ir sarežģīts un grūts, jo notiek vēršanās pie iekšējiem konfliktiem un pārnesēm. Un, tā kā pacients to nezina un nevar par to pastāstīt, liela daļa komunikācijas ir neverbāla - žesti, pozas, mīmika, sejas krāsa un tajā redzamās satraukuma pazīmes (Krystal, 2006).Tāpēc ieteicama ir tāda psihoterapija, kad pacients un terapeits redz viens otru (piemēram, psihodinamiskā vai kognitīvi biheiviorālā terapija).

Stingra aizlieguma pārvarēšana, lai īstenotu rūpes par sevi, ir ļoti svarīgs terapijas procesa posms.

Spēja dzīvot ar apzinātām jūtām noved pie iekšējās un rezultātā arī pie ārējās harmonizācijas. Parādās spēja runāt par sevi, savām jūtām, spēja būt atklātam, kam seko attiecību uzlabošanās ar apkārtējiem. Stāstot par sevi un citiem, mēs varam saprast cits citu un tādējādi samazināt strīdu un konfliktu skaitu.