Jautājumi > Atbildes

Atbildes

1 no 65 > >>

21.03.2020. Inga jautā:
Labvakar! Kā latviešu valodā tulkots Zigmunda Freida ieviestais jēdziens "Objektbesetzung"? Angliski tas tulkots kā "cathexis". Man šis jēdziens jātulko literārā darbā un diemžēl, neesot Latvijā uz vietas, nevaru pati to sameklēt. Priecāšos par atbildi! Inga

Atbilde:

 

Labdien, Inga,

 

profesionālā vidē  bieži lietots no latīnu valodas  aizgūtaisis  vārds katekse. Varētu būt arī šādi

 

A.


14.03.2020. M. jautā:
Bieži vien pieejams atbalsts cilvēkiem, kuri attiecībās cieš no vardarbības, taču kas var palīdzēt tiem, kas paši ir vardarbīgi un ļoti labi apzinās, ka tā ir milzīga problēma, taču tik un tā nespēj kontrolēt savas dusmas un valdīt emocijas? Lūk, man ir tāda problēma, pie tam esmu sieviete (31) un kļūstu vardarbīga pret savu draugu (kurš nekad nav vardarbīgs). Ko man darīt? Jūtos šausmīgi, vainas apziņa un kauns. Bet psihoterapiju, kas maksā 40 eiro par vienu reizi, es nevaru atļauties.

Atbilde:

Labdien, M,

 

Kamēr nav iespējams atļauties terapiju, varat sākt ar pašrefleksiju jeb tādu kā 'pašterapiju':

 

1)trenēties pamanīt, kādas situācijas tieši izprovocē Jūsu dusmas un 'vardarbīgo' izturēšanos.

Vai šīm situācijām ir kaut kas kopīgs? Dusmas bieži rodas kā reakcija uz kādu neapmierinātu vajadzību, piemērām, justies atbalstītai, novērtētai, justies drošībā. Vai sadusmojaties,kad jūtaties nobijusies vai pazemota? Uzdodot sev šos jautājumus, mācīsieties sevi labāk izjust, izprast, novērot no malas, un parādīsies iespēja arvien biežāk atlikt sakāpinātās, destruktīvās dusmu izpausmes. Tā vietā, lai pārmestu vai uzbruktu, trenējieties runāt par savām vajadzībām. Pēc iespējas mierīgi. Formulējiet, kā jūtaties, nevis ko Jums kāds nodarījis :) Tas, protams, nenozīmē,ka Jūsu draugs vienmēr varēs Jūsu vajadzības apmierināt (varbūt reizēm tās izrādīsies vajadzības,kam nav tik daudz sakara ar šī brīža attiecībām kā ar Jūsu pagātnē piedzīvoto un 'nesaņemto', to svarīgi ar laiku atšķirt), kas noved pie otrā punkta,ko Jūs varat apdomāt:

 

2) kāda bija attiecību atmosfēra, kurā augāt kā bērns?

Vai pati piedzivojāt agresīvu,haotisku, uzbrūkošu attieksmi no kāda no aprūpētājiem? Vai piedzivojāt pamestību? Vai vērojāt agresīvas attiecības vecāku starpā?  Tas palīdzēs saprast, kādu emocionālu pieredzi Jūs (neapzināti) atkārtojat. Un pamazām iziet no apburtā loka.

 

Vienatnē šādu pašrefleksijas darbu veikt ir grūtāk, nekā dialogā, taču var sākt ar dienasgrāmatas rakstīšanu, kas arī zināmā mērā iedod iespēju paskatīties uz sevi no malas.

 

Vēl es no sirds iesaku sportot (tas mazina stresa hormonu līmeni un paaugstina labsajūtu veicinošus mediatorus smadzenēs) un atrast nodarbes,kas sniedz prieku un gandarījumu!

Lētākas par individuālām konsultācijām ir grupu terapijas nodarbības. Varat pamēģināt arī tās.

 

Vēlot Jums izdošanos,

Dr. Ilze Treimane


09.03.2020. Viens jautā:
Labrīt. Esmu iemīlējies savā skolotājā, kura ir par mani vecāka vismaz 20 gadus. Viņai liekas, ka man intresē priekšmets ko viņa māca, bet tas mani interesē tik lai varētu būt kopā ar viņu. Tas notiek visu gadu un man ir žēl, ka pienāks vasara un es viņu nesatikšu. Man ir 16 gadi un pie ārsta es negribētu iet, bet jūsu lapā tomēr nolēmu uzrakstīt, jo īsti normāli tas laikam nav.

Atbilde:
Ar jūtu dzivi saistitie pārdzivojumi ir mokoši un lidz ar to , es Jums ieteiktu konsultāciju pie ārsta psihoterapeita, lai konfidenciālā terapeitiskā vidē, Jūs varētu runāt par savām jūtām un rast risinājumu konkrētaja situācijā.

Ar cieņu,
Dr.Lauva

07.03.2020. Sieviete jautā:
Labdien ! Vēlos uzzināt vai ir iespējams noteikt vai pieaugušam cilvēkam ir intelektuāla atpalicība ? Ja - jā tad kādā veidā?

Atbilde:

Labdien, intelektu pieaugušam cilvēkam var noteikt ar intelekta testu, un to veic klīniskais psihologs.

Ar cieņu, dr.Ilona Sprūģe


03.03.2020. Anonīms jautā:
Labdien! Man 14 gadu vecumā atklāja neirozi ar obsesīvi kompulsīviem traucējumiem, ilgus gadus ar to cīnījos, gāju pie psihoterapeitiem, lietoju medikamentus,ar laiku iemācījos tikt ar to galā, tad man sākās panikas lēkmes un veģetatīvā distonija, daudz lasīju grāmatas par šo visu un iemācījos novērst panikas lēkmes,šobrīd man ir 22 gadi un mocos ar uzmācīgām domām par to, ka es neesmu laba, kad visu daru nepareizi,ka neesmu normāla. Gribas saprast vai tā ir sava veida neiroze/šizofrēnija?

Atbilde:

Labdien!


Kā saprotu, ar dažādiem psihiskiem traucējumiem ciešat jau gadiem un pašsajūta te uzlabojas, te atkal pasliktinās. Neminat, cik ilgi gājāt terapijā, kāda veida terpaija tā bija un kādus medikamentus esat lietojusi, tādēļ nevaru spriest par stāvokļa smagumu, taču ieteiktu Jums aiziet un izrunāties pie psihiatra. Vēl variants ir atgriezties pie psihoterapeita, pie kura jau gājāt, lai novērtētu, kāds ir Jūsu stāvoklis šobrīd un vai nav nepieciešams atsākt terapiju, jo nereti izdodas panākt uzlabojumu ar atbalsta terapijas palīdzību.

 

Ar cieņu,
dr. Inita Lēna Goldšteina


01.03.2020. Anna jautā:
Labdien! Vai varat ieteikt ārstu psihoterapeitu, ar kuru varētu konsultēties Skaipā (šobrīd neuzturos latvijā) un, kurš strādā ar kognitīvi biheivorāloām terapijas metodēm. Varbūt iespējama arī psihiatra specialitāte? Problēma - ķermeņa dismorfija.

Atbilde:

Labdien, Anna!

 

Jānis Vītiņš,  Rudīte  Cedrina,  Guntra Zariņa, Tarass Ivaščenko- katram  ir kaut kas,no tā ko Jūs vēlaties.  (Protams, ir arī citi)

 

Cieņā,

A.


26.02.2020. Jūlija jautā:
Labdien! Esmu māmiņa 1 mēnesi vecam mazulim,baroju viņu ar krūti.Man nav problēmu iemigt vakara,bet jau 2.nedēļu ir grūtības iemigt pamostoties naktī - piem. pamostos 2 naktī un varu negulēt līdz pat rītam, nelīdz ne mierīga elpošana, ne skaitīšana. Dažreiz man liekas, ka es baidos iemigt,jo zinu,ka atkal drīz būs jāmostās. Mazulis naktī guļ mierīgi-mostas tikai lai paēstu un atkal iemieg. Vai ir kāds līdzeklis, kas mazinās iekšējo trauksmi un palīdzēs atkārtoti iemigt un nekaitēs zīdīšanai?

Atbilde:

Labdien Jūlija!


Būt par mammu barošanas periodā ar krūti ir emocionāli trauksmains laiks. Samērot pieaugušas sievietes un mazuļa miega un vajadzību ritmus nav vienkārši. Reizēm vajadzīgs laiks un pacietība,lai pierastu pie kopēja ritma.


Saruna ar psihoterapeitu vai psihologu varētu palīdzēt labāk saprast situāciju un pašai sevi,sava nemiera un trauksmes cēloņus. Šobrīd to vislabāk organizēt attālināti,šādu pakalpojumu piedāvā vairums speciālistu.
Vēl jāatceras,ka zināmu laiku pēc dzemdībām sievietes hormonu sistēma dabojas citā režīmā,kam arī var būt ietekme uz miega kvalitāti. Par to var aprunāties ar savu ginekologu vai ginekologu-endokrinologu.
Var noderēt arī homeopāta vai naturopāta padoms,īpaši krūts barošanas laikā.


Dr. Sandra Vītola.


19.02.2020. Ināra jautā:
Labdien! Mani pirms astoņiem gadiem sakoda ğimenes suns, kurš mums bija ļoti mīļš. Pēc suņa uzbrukuma jutos, ka mani ir nodevis labākais draugs. Tagad izjūtu satraukumu iedomājoties par suņiem. Vēl aizvien redzu sapņus, ka man uzbrūk un man nav kur patverties. Ieraugot ārā bez pavada suni es sastingstu un ilgi nevaru atģisties. Šķiet savas bailes esmu nodevusi arī saviem nepilngadīgajiem bērniem. Kāds būtu Jūsu ieteikums, lai es varētu tikt galā ar savām bailēm?

Atbilde:

Labdien, Ināra!

Negaidīti pašai dzīvnieks - "ģimenes suns", pret kuru atļāvāties izjust pieķeršanos, mīļumu un tāpēc uztvērāt to par "ļoti mīļu draugu"sakoda Jūs un pieredzējāt tik nepatīkamām izjūtām saistītu situāciju. Pieredzētās emocijas un ar tām saistītās domas ierakstījušās atmiņā un brīžos pārpludina prātu un stindzina ķermeni. No Jūsu rakstītā saprotu, ka sākat apzināties savas bailes, bet pagaidām tās grūti paškontrolēt brīžos un tās pārpludina  un izmana to, kā skatāties uz apkārtējo pasauli, kad tuvumā pamanāt suni. Joprojām sastingtat bailēs. Varētu domāt, ka tikai ataust prātā 8 gadus atpakaļ pieredzētās bailes . Kad iegremdējaties savās emocijās un ar tām sastītajās domās , tad nespējat nodoties  domām par šīm baiļpilnajām domām un baiļu reakcijām, vaicājot, vai tās ir vietā vai nevietā. Vai briesmas ir reālas vai tikai baidos un nodomāju, ka suns uzbruks?  Jūs iespējams, ar laiku varētu aiztaupīt nevajadzīgas ciešanas, ja spētu savas bailes apzināti  un mērķtiecīgi paškontrolēt. Varētu arī , iespējams, izrādīties ne tik vienkārši kā pirmajā brīdī šķiet. Jūsu prāts tiecas koncentrēt uzmanību uz suņa sakošanas, "uzbrukuma"faktu nevis uz ciešanām, ko tas radījis. Pagaidām pietrūkst tādas perspektīvas, kāda ir nepieciešama, lai apzinātoos šīs ciešanas. Bailes, bezspēcības izjūta,  un sāpīgs ievainojums...aizvainojums, iespējams, jo rakstījāt, ka izjutāt , ka "nodevis labākais draugs" vēl nav pilnībā aptverts un pārdzīvots. Joprojām sapņos par sevi atgādina bailes un bezspēcības izjūta. Kad iekšēji spētu pamanīt savas ciešānas, sāktu pamanīt, ko jūtat un nodomājat  un spētu ieraudzīt īstenību. Iespējams , izjust un pilnībā pārdzīvot arī to sāpīgo "ievainojumu" un sarūgtinājumu, kādu visus šos gadus krājāt. Līdzīgi, kā pamanat, ka savas bailes nepiefiksējot, tās pārpludinot, ārējā pasaule izskatās baisāka un apdraudošāka un ka esat savu baiļpilno priekšstatu nodevusi arī bērniem. Ieskatīšanās sevī jeb spēja pašapzināties savas nepatīkamās un sāpīgās izjūtas , kas pārpludina prātu , un spēja tās pārdzīvot vairojas arī individuālās psihoterapijas procesā.

Cieņā

dr. Inga Pētersone


18.02.2020. Evelīna jautā:

Kāpēc bērnā rodas atbildības sajūta par vecāku (un ģimenes) attiecību labsajūtu, kad vecāku starpā jūtami, redzami saspīlējumi. Vecāki to atzīst, ka nav laimīgi, taču garīgās izaugsmes darbība neseko...

Cik lielus riskus var sagādāt bērna (pusaudža) neiroze, uzņemoties neapzinātu atbildību par ģimenes saspīlējumiem, kurus pats līdz galam neizprot?


Atbilde:
Labdien, Evelīna!
Jā, kā jau Jūs rakstāt, bērns izjūt atbildību par savu aprūpētāju labsajūtu. Bērns to izjūt, jo realitātē ir atkarīgs no viņiem.
Savstarpējās attiecības ģimenē ir visvairāk ietekmējošais faktors bērna attīstībā.
Ja vecāku starpā ir, kā Jūs rakstāt, saspīlējumi un vecāki atzīst, ka nav laimīgi, bērns fiziski attīstās, bet - ne emocionāli. Bērnam mazinās iespēja izjust mīlestību un cieņu pret sevi, kā arī iegūt piemēru šo jūtu izpausmei.
Lai šī spriedzes situācija vecāku starpā neturpinātos, viņiem būtu jāpadomā, kas dara viņus nelaimīgus - esošā situācija vai kas cits. Ja ir grūtības izprast un parūpēties par savu emocionālo labsajūtu, var vērsties pēc palīdzības pie profesionāļa.
Sevi izprotoši un mīloši vecāki būtu vislabākā profilakse, lai bērnam neattīstītos dažādi neirotiski uni cita vedi traucējumi vai slimības.
Ar cieņu,
dr. Ineta Remese

14.02.2020. Kristīne jautā:
Labdien, lūdzu iesakiet psihologu/psihoterapeitu Jelgavā, kuram ir pieredze ar pusaudžiem. Internetā diemžēl ir diezgan haotiska/ novecojusi informācija un grūti saprast vai/un konkrētais speciālists pieņem Jelgavā.

Atbilde:

Labdien!

 

Parasti visiem psihoterapeitiem  ir  pieredze, lielāka  vai mazāka,  ar pusaudžiem.  Speciālistu  prakses adreses  ir norādītas sadaļā par mums- mūsu  biedri. No  Jelgavā  praktizējošajiem  kolēgiem  Inta Zīle ir uzsvērusi, ka pratizē ar pusaudziem.  Bet to dara  arī  Inese Drēska un Solivta Lauva.

 

Lai izdodas,

AU


13.01.2020. Tatjana jautā:
Labdien! Kādu psihoterapeitu izvēlēties, ja neesi vairs jauns, bet ir jau ap 60 gadiem? Gribētu līdzīga vecuma speciālistu, jo diez vai jaunāka gadagājuma cilvēki saprot pirmspensijas vecuma cilvēkus. Ir miega traucējumi un emocionāla nomāktība. Paldies!

Atbilde:

Labdien, Tatjana!


Miega traucējumi un nomākts garastāvoklis ir tie simptomi, ar kuriem strādā visi ārsti psihoterapeiti. Varbūt tieši jaunie kolēģi būtu ieinteresēti Jums palīdzēt, jo paši vēl nav daudz ko piedzīvojuši, bet viņiem taču apkārt ir vecāki un vecvecāki, kurus arī vajag izprast. Bet ja tomēr gribēsiet sava vecuma ārstu, tad Jums jāpapēta dati mūsu mājas lapā, kur būs norādīti izglītības iegūšanas gadi un citi dati. Man pašai ir 66 gadi, šķiet, esmu viena no vecākajām mūsu sarakstā, bet kolēģu vecumus es patiešām nezinu. Variet jau arī aizsūtīt kādu īsziņu vai piezvanīt, lai uzzinātu, vai ārsts ir atsaucīgs Jūsu pasūtījumam.


Lai veicas!

Dr. M. Dubava


10.01.2020. Anti-darbaholiķis,kas izjūt par to vainas apziņu jautā:
Labdien! Jau vairākus mēnešus es nespēju koncentrēties darbam - novēršos uz visu iespējamo.Pietam,koncentrēšanās problēmu jautājumos,kuri mani tiešām aizrauj,man nav (ceļojumu organizēšana,attiecīgā info meklēšana). Izjūtu lielu vainas apziņu,darāmo lietu saraksts aug,tas mani padara trauksmainu,nomāktu,liekas,ka visa ir par daudz(darba dienās). Kā lai uzlabo koncentrēšanās prasmes un rada vēlmi strādāt?Neliekas,ka vaina ir darbā,jo pirmo gadu tas man tiešām patika.

Atbilde:

Labdien!


Iesaku izvēlēties psihoterapeitu savā pilsētā no LĀPA mājaslapas www.arstipsihoterapeiti.lv un aiziet uz konsultāciju pie psihoterapeita, lai izrunātos par savu problēmu.


Psihoterapeits Indulis Uzuleņš


02.12.2019. Vita jautā:
Visur psihologu un psihoterapeitu mājaslapās ir rakstīts, ka šie speciālisti ir gatavi klausīties, bet man negribas runāt. Tad, kad ir "melnais" brīdis, it kā esmu citā programmā, šķiet, ka nav risinājuma, esmu bezgala nogurusi un meklēju veidu, kā to pabeigt uz visiem laikiem. Ikdiena prasa savu un, atguvusues, nesaprotu, kā tā varēju domāt. Šādas epizodes atkārtojas, bet to nevienam nevaru stāstīt. Vai varu pati tikt no šīs nelabās programmas ieslēgšanās laukā?

Atbilde:

Labdien, Vita!

Psihoterapeiti ne tikai klausās, bet arī ieklausās, lai varētu jūs labāk saprast un palīdzēt. Terapija ir sadarbība, kam ir nepieciešama uzticēšanās. Pārsvarā ir vajadzīgs zināms laiks, lai izveidotos labas terapeitiskas attiecības un varētu atklāti runāt par sevi. Pirms atbildēt uz jūsu jautājumu, ir jānoskaidro, kas tas ir, cik smagi tas ir un kādi tam ir cēloņi. Iespējams, ka varat tikt galā pašas spēkiem, iespējams jums varētu palīdzēt psihoterapija, vai varbūt nepieciešama medikamentoza ārstēšana. Lai to noskaidrotu un meklētu  piemērotāko risinājumu, ieteiktu konsultēties ar psihoterapeitu vai psihiatru.

Ar cieņu,

Dr.Guntra Zariņa



17.11.2019. Irina jautā:
Biju uz konsultācijas pie narkologa, izrakstija zales, vai Vinjs mani uzliks uz uzskaites?

Atbilde:

Labdien, Irina!

 

Diemžēl uz Jūsu jautājumu nevar atbildēt ar "jā" vai "nē", jo trūkst svarīga informācija. Nav skaidrs, kādas bija Jūsu sūdzības, ar kurām vērsātis pie narkologa, kādu slimību vai traucējumu Jums diagnosticēja un kādā iestādē Jūs bijāt. Ja nevēlaties šo informāciju uzrādīt, tad Jums jājautā pašam narkologam, vai Jūs paņēma uzskaitē. Lai gan arī nav skaidras Jūsu bažas par to, vai paņēma vai nē. Visticamāk, ka tas Jūsu dzīvi un darbu neietekmē.

 

Ar cieņu Dr.med. Velga Sudraba, ārste psihoterapeite, narkoģe


12.11.2019. Māra Masaļska jautā:
Ļoti svarīgs sarežģīts jautājums. Man ir 22 gadi. Baidos ka šeit un tagad es visu izklāstīt nevarēšu. Lasīju ka jūs varat atbildēt arī Skype. Tad arī tur centīšos visu jums izstāstīt izskaidrot pastāstīt un ceru ka jūs varēsiet man ko pateikt palīdzēt ieteikt utt.

Atbilde:

Labdien,

ja Jūs vēlaties konsultāciju , tad Jums   vajadzētu  pieteikties pie kāda no kolēģiem.  Ir arī daļa mūsu asociācijas biedru, kuri  norādījuši, ka  konsultē skype. Acīmredzot,  tādu  jau esiet noskatījusi.

 

Lai Izdodas!

AU


07.11.2019. Jāzeps jautā:
Es nezinu ko īsti man vajag. Es vēlos, lai kāds dod man pareizo atbildi, manuprāt, jo es baidos uzņemties atbildību. Manuprāt esmu man-child, mana māte ir self-devouring mother, tēvs 14 gadu vecumā atstāja ģimeni, es viņu aizstāvēju, paliku ar māti, bet attiecības nekad nav bijušas tādas pašas kā iepriekš ar māti. Man ir 20, neesmu neko sasniedzis baidos veikt kaut soli savā dzīvē bez cita teikšanas ko darīt. Neuzskatu ka manai dzīvei ir kāda jēga ārpus man uzticēto lomu spēlēšanas.
Labdien, Neredzu nekādu vērtību savai dzīvei ārpus apkārt esošo cilvēku novērtējuma, viena ģimenes daļa, kas "uztraucas" par mani saka, ka man labāk apmkelēt pusaudžu psihoterapitu, otra, ka labāk pieaugušo, kurš speciālists spēs man palīdzēt, un novilkt definēto "pareiza" un "nepareiza" rīcība līniju? Lūdzu, pasakiet, ko man darīt tālāk, esmu apjucis!

Atbilde:

Labdien, Jāzep,


Domāju, ka Jums vajadzētu doties pie psihoterapeita, kam ir izglītība gan pieaugušo, gan pusaudžu - jaunu pieaugušo psihoterapijā.
Jauna pieaugušā vecums ir no 20 - 24 gadiem. Tie vairs nav pusaudža gadi, bet arī ne nobrieduša pieaugušā vecums.
Ieskatieties LĀPA mājas lapā, izpētiet psihoterapeitu sarakstu un izvēlieties sev tīkamāko terapeitu. Lai Jums veicas
Ar cieņu
Zaiga Blaua


25.10.2019. Lāsma 40 jautā:
Man šķiet , ka es pārkāpju terapeita robežas. Bet mēs esam ar savu psihoterapeiti vienojušās, ka turpinām sadarbību, un es robežas vairs nepārkāpšu. Bet , atklāti sakot, ir grūti nepārkāpt.Ko nozīmē "UZTICAS PADOMIEM UN ATBALSTAM VAIRĀK KĀ IR KOMFORTABLI"?

Atbilde:

Labdien, Lāsma!


Lūdzu jautājiet to savam terapeitam!


Lai izdodas saprasties!
Dr. Dace Cerava


25.10.2019. Signe jautā:
Sveiki! Esam ar draugu kopā 2 gadus, mums ir kopīgs, viengadīgs dēls. Grūtniecības laikā bieži biju trauksmaina, dusmīga par visādiem sīkumiem un pēc bērna piedzimšanas tas turpinājās. Bieži draugam palūdzu pēc darba kaut ko palīdzēt sadzīvē, bet viņš uzreiz sāk dusmoties, stresot, kas izraisa arī manī stresu un tad rodas strīdi. Man ir sajūta, ka draugs ir izdedzis un viņam vairs nav spēka mani izturēt. Man ļoti gribas saglabāt attiecības, bet nezinu kā lai draugs saprot to,ka esmu arī nogurusi

Atbilde:

Labdien Signe,

 

Tas ir saprotams, ka grūtniecības laikā sievietes ķermenī notiek dažādas gan fizioloģiskas izmaiņas, gan emocionālas svārstības, kas var ietekmēt partneru attiecības. Bērna piedzimšana izmaina pāra sadzīvi un ierasto rutīnu, jāatsakās no ierastām lietām, jāadaptējas jaunai situācijai abiem partneriem. Tā ir jauna situācija abiem jums. Lai veiksmīgi pielāgotos, abiem ir jārunā vienam ar otru, svarīgi, ka šīs sarunas notiek mierīgā atmosfērā, bez pārmetumiem un aizkaitinājuma, konstruktīvi meklējot kopīgus risinājumus. Ja neizdodas vienam otru sadzirdēt, iespējams jāmeklē pāru terapeits, kurš palīdzēs.

 

Ar cieņu,
Inguna Rudzīte


25.10.2019. S. jautā:
Labdien! Palīgā! Kā tikt galā ar slēpto narcisu/sociopātu? Uzmanību sāka pievērst kolēģis, sen strādājam kopā. Šķita ļoti labs cilvēks. Tomēr ar laiku sāku pamanīt dīvainu izturēšanos (push&pull, maniakāli skatieni, info sagrozīšana). Pateicu, ka manipulators - lai liek mierā. Mana kļūda laikam.. Cilvēks pārvērtās - satraucās,nervozi smējās,centās apvārdot. Tagad darbā sācis izplatīt baumas. Man neviens netic. Kolēģu acīs izliekas labs, paliekot divatā, terorizē un acīmredzami to izbauda.

Atbilde:
Labdien!

Šis Jūsu aprakstītais scenārijs izskatās pietiekami sarežģīts. Neizskatās, ka te varētu dot kādu padomu dažās rindiņās. Iesaku doties uz konsultāciju pie kāda psihoterapeita vai psihologa.

Ar cieņu,
Artūrs Utināns


22.10.2019. Lāsma 40 jautā:
Ko nozīmē, kad saka "nobeigt terapiju", eju terapijā jau 15 gadus. Kāda es kļūšu, kad beigšu terapiju? Tagad jūtos no sava psihoterapeita ļoooti atkarīga, man ir grūti izturēt pat vienu nedēļu, tuvu draugu man nav.

Atbilde:

Labdien, Lāsma!


Ilgtermiņa psihodinamiskā psihoterapija ar atvērtām beigām parasti ilgst vairākus gadus, dažkārt pat 10 gadus.
Terapijai ir 3 fāzes: 1) attiecību nodibināšana, 2) ārstēšana un problēmu risinājums, 3) nobeigums.


Terapijas sākumā tiek pārrunāti terapijas mērķi, terapeits rāda, ka attiecības ar pacientu kādreiz būs pabeigtas un laiku pa laikam viņi izvērtē pacienta progresu.


Pārliecinoša pazīme gatavībai nobeigt terapiju ir terapijas mērķu sasniegšana: brīvs no simptomiem un atrisinātas problēmas, kas radīja simptomus un uzturēja tos. Ja terapijas gaitā atklājās jauni jautājumi, arī tie ir atrisināti.

Atkarība kaut kādā mērā ir sagaidāma veselīgā psihoterapijas kursā, bet, ja atkarība novājina pacientu, kad viņš uzticas padomiem un atbalstam vairāk kā ir komfortabli vai pārkāpj terapeita profesionālās robežas, un to terapijas ietvaros nevar izstrādāt, tad terapija ir jābeidz, un, iespējams, pacientam jāiet pie cita speciālista.
Pirms sekmīgas terapijas nobeiguma fāzes abi vienojas par beigu datumu un uzsāk nobeiguma procesu.
Plānveida nobeigumā tiek izvērtēts padarītais darbs, atzīts progress, pārrunāts, kādi mērķi ir sasniegti, izpētītas vilšanās par procesu, notiek atvadīšanās.

Adekvāts nobeigums ļauj pārrunāt arī citus nobeigumus pacienta dzīvē, piemēram, pārtraukumus, šķiršanās, mācību beigšanu, atlaišanu no darba, dzīves vietas maiņu, mīlēto cilvēku nāvi.
Var parādīties bēdas, dusmas, sēras, atstumšanas vai pamešanas sajūtas. Šīs jūtas var caurstrādāt. Var nonākt pie jaunām atklāsmēm, dabūt jaunu veselīgāku nobeiguma pieredzi.
Sākas jauna neatkarības ēra.

Ar cieņu,
Ārste psihoterapeite un psihoanalītiķe Dace Cerava