Psihoterapija > Problēmraksti > Bērnu un pusaudžu agresija

Bērnu un pusaudžu agresija

Par bērnu un pusaudžu agresivitāti - cik tas ir aktuāli Latvijas un pasaules kontekstā?

Dr. Diāna Lapsa

 

Bērnu un pusaudžu agresija ir sabiedrībā parasta parādība, bet biežāk vēl kā sabiedrībā tā ir sastopama klīniskajā vidē. Šī problēma skar katru sabiedrības locekli, vispirms jau individuālā un personīgā līmenī. Ir iespaids, ka pēdējos gados arvien vairāk starptautiskās sabiedrības uzmanības degpunktā parādās dažāda veida informācijas par agresivitātes izpausmju pieaugumu agrīnajā vecumā.

Iepazīstoties ar jautājumu par bērnu un pusaudžu agresivitāti medicīnisko publikāciju bāzēs, redzams, ka nepilngadīgo agresivitāte ir fenomens, kuram veltī ar katru gadu aizvien vairāk pētījumus dažādās pasaules valstīs.

Bērnu un pusaudžu agresija bieži vien izpaužas vardarbīgākā veidā nekā pieaugušo pasaulē (BBC News, 2009).

Agresija kā motivēta iznīcinoša darbība ir pretrunā ar sabiedrībā pastāvošām normām, tās rezultātā tiek nodarīts fizisks vai psiho- emocionāls kaitējums. Tā var tikt vērsta pret kādu citu, lai nodarītu tam būtisku kaitējumu, un tā var tikt vērsta pret sevi. Agresija var būt kā līdzeklis mērķa sasniegšanā, kā atbildes reakcija un arī kā mērķis - uzbrukt, ievainot, iznīcināt.

Līdzās fiziskai agresijai psiho - emocionāla agresija ieņem arvien nozīmīgāku vietu.

Dusmas un tās izpausmes mūsdienās ir ievērojamākā sabiedriskās veselības problēma bērniem un pusaudžiem (Blake CS, Hamrin V., 2007).  Dusmu izraisītās problēmas - tādas kā opozicionāra (dumpinieciska) uzvedība, verbāla un fiziska agresija, vardarbība ir no biežākiem iemesliem, kāpēc bērni nonāk psihiskās veselības iestāžu redzes lokā.

Dusmas, naidīgums un agresivitāte ir ciešs trio, kas aprakstīts visdažādāko autoru darbos, saistībā ar  bērna vecuma agresiju (Walters GD, Ronen T, Rosenbaum M., 2010; Harty SC, Miller CJ, Newcorn JH, Halperin JM., 2009).

Pēc Pasaules Veselības Organizācijas 2010. gada datiem vardarbība ir viens no galveniem iemesliem, kas izraisa jauniešu (īpaši puišu) nāvi: 565 jaunieši vecumā no 10-29 gadiem savstarpējas vardarbības dēļ mirst ik dienas. Uz katru nāves gadījumu ir 20 līdz 40 vardarbībā cietuši, ievainoti jaunieši, kam nepieciešama ārstēšanās slimnīcas apstākļos. Katru gadu ap 20% pusaudžu cieš no psihiskās veselības problēmām, visbiežāk - depresijas un trauksmes. Savukārt dusmu lēkmes ir ļoti parasta parādībā abos gadījumos (Painuly, 2011), un tās negatīvi ietekmē dzīves un sadzīves kvalitāti.

Agresivitāte tiek konstatēta, atpazīta un tiek meklēti to veicinošie faktori. Uzkrītoši, ka regulāri autori "atdurās" pie agresivitātes bio-psiho-sociālo ietekmētājfaktoru uzskaitījuma, to analīzes. Pie bioloģiskajiem faktoriem pieskaitāmi ģenētiskie, augļa pakļaušana intrauterīnās attīstības periodā dažādām nelabvēlīgām/kaitīgām ķīmiskām vielām - tabaka, alkohols, kokaīns - un nepietiekama barības vielu uzņemšana agrīnā zīdaiņa vecumā. Galvenie vides faktori ir: bērna ļaunprātīga izmantošana (abuse), nabadzība, krimināla un antisociāla uzvedība bērnībā, bet vissvarīgākais - nevērība, nolaidība pret bērnu (Mendes DD, 2009). Augstāk minētie bioloģiskie un vides faktori var tikt katalizēti, ja bērns uzaug viņam naidīgā vidē. Tas agresīvas uzvedības attīstības risku ievērojami paaugstina.

Runājot par bērnu un pusaudžu agresivitāti, tiek izmantoti trīs apzīmējumi - upuri (tie, pret kuriem tiek veikts agresijas akts), kaušļi/agresori (bullies) un kaušļi-upuri. Kā skolas vide, tā apkārtne un ģimenes faktori ir nozīmīgi kauslīgas, agresīvas vides veidošanā un uzturēšanā. Tādi ģimenes faktori kā slikta, nevērīga attiekme pret bērnu vai vardarbība mājās stimulē iesaisti visās trijās augstāk minētās agresijas formās (Bowes L, 2009). Tie, kas vienā dienā ir nevarīgi upuri, nākamā kļūst par nevaldāmiem kaušļiem, huligāniem.

Ir zināms, ka bērni, kas piedzīvojuši vardarbību, var kļūt paši vardarbīgi (Fisher J., O'Donohue W, 2006), tie uztver citus un apkārtējo pasauli kā naidīgus, neuzticamus, nespējīgus risināt sociālas problēmas.

Ilglaicīgie efekti gan tiem, kas bērnībā piedzīvojuši agresiju pret sevi, kā arī tiem, kuri paši bijuši agresīvi, tiek uzskatīti par potenciāliem riska faktoriem pusaudžu depresijai, suicidālai uzvedībai, pašdestruktīvai (self - harm) rīcībai (Barker ED, 2008, Klomek AB, 2007).

Bieži bērni iesaistās varmācībā, līdzīgā kā tajā, ko paši piedzīvojuši. Un tādā veidā ik gadu varmācīgu traumu piedzīvošana ietekmē miljoniem bērnu. Kāds spāņu pētījums apskata, ka fiziska bērnu sodīšana (pēršana) joprojām ir izplatīta parādība un tā korelējas ar psiholoģisku agresiju un mazāk veiksmīgu bērnu aprūpi. Ķermeņa sodus Spānijā pret saviem bērniem biežāk izmanto mātes nekā tēvi (Gámez-Guadix M, 2010). Bērnu fiziska sodīšana ir ikdienišķa parādība Āfrikas valstīs, pie tam tur vairāk ciešot zēni nekā meitenes, un vairāk no ģimenēm, kurās ir liels ģimenes locekļu skaits un niecīgi iztikas līdzekļi (Akmatov MK, 2010). Savukārt ASV pētnieki atzīst, ka tie vecāki, kas regulāri iepļaukā savus bērnus, paši ir tikuši pļaukāti bērnībā. Viņu bērni iemācās, ka šādā veidā risināt konfliktu ir visai pieņemams un adekvāts līdzeklis, un pret saviem siblingiem un vienaudžiem bērnu kolektīvos uzvedas ar agresivitāti. Var runāt par "pļauku blakus efektiem" - bērni iemācās, ka sišana ir konflikta risināšanas metode (Simons DA, 2010).

Agresīvie bērni ir pakļauti lielākam riskam kā skolu kavēšanai, tā arī posttraumatiskā stresa parādībām - tādām kā trauksme un depresija, alkohola un narkotisko vielu lietošana (Harris WW, 2007).

Šajā sakarībā jāpiemin, ka Pasaules veselības organizācija (PVO) ir izstrādājusi visdažādākās programmas agresivitātes mazināšanai pret bērniem un pusaudžiem visā pasaulē. Šī problemātikas aktualitāte parādās faktā, ka PVO mājas lapā, veicot meklējumus ar atslēgas vārdiem "bērnu agresivitāte", tiek piedāvāti 2910 dažādi dokumenti/manuāli/pētījumu un konkrētu darbību apkopojumi vai programmas par šo jautājumu.

Piemēram, dokuments "Vardarbības prevencija, attīstot drošas, stabilas un atbalstošas attiecības starp bērniem un viņu vecākiem vai aprūpētājiem" (WHO, 2011) atsaucās uz drošu un pozitīvu piesaisti kā psihiskās un fiziskās attīstības stūrakmeni un aplūko četru tipu vardarbības novēršanas programmas, kas ir mērķētas uz atbalstošu attiecību veidošanu:

  • 1. Vecāku programmas - atbalsts, informācija vecākiem,
  • 2. Vecāku - bērnu programmas - ģimenes atbalsts gan vecākiem gan bērniem - pirmskolas izglītošana, aprūpes, veselības uzturēšanas pakalpojumi,
  • 3. Sociālā atbalsta grupas - palīdz vecākiem iekļauties sociālajā tīklā, iesaistot līdziniekus un izvairoties no sociālās izolācijas,
  • 4. Mediju līdzdalība - ar mērķi izglītot vecākus, lai tiem būtu plašākas zināšanas un piesardzība, atpazīstot, ka ar bērnu kāds slikti apietās.

 

Kāds Kanādas pētījums liecina, ka 46% pusaudžu skolās un 40% ārpus skolas ir piedzīvojuši draudus un viktimizāciju - verbālu agresiju, draudus, fizisku ietekmēšanu, iekaustīšanu (Abada, 2008).

Lai arī bērnu tiesības Eiropas Savienībā aizsargā ANO Konvencija un Eiropas Pamattiesību harta, tomēr pašreizējā situācija nebūt neliecina, ka bērnu tiesības būtu perfekti nostiprināta joma. Eiropas Komisija (EK) gatavojas tuvākajos gados rosināt dažus jaunus likumus bērnu aizsardzībai un uzlabot esošos.

"Vardarbība plaukst visā Eiropā. Tādēļ būtiska ir iespēja šiem seksuālā, emocionālā, fiziskā un citu veidu vardarbībā cietušajiem bērniem nodrošināt pilnvērtīgu rehabilitāciju. Latvijā, par laimi, darbojas septiņi tam domāti centri - Talsos, Ventspilī, Dobelē, Allažos, Valmierā, Balvos un Tukuma rajonā," tā Andris Bērziņš, Latvijas Bērnu fonda vadītājs un Saeimas deputāts (Lauku Avīze, 2011).

Agresīva uzvedība un ciešanas no vienaudžu agresijas negatīvi ietekmē bērnu/jauniešu psihisko veselību un sasniegumus mācībās (Nansel TR, 2004). Olweus (1994) definē „apbižošanu" vai viktimizāciju kā stāvokli, kad kādam tiek atkārtoti un ilgākā laika posmā darīts pāri, tiek pazemots un izvēlēts par upuri dažādām negatīvām rīcībām no spēcīgāko vienaudžu puses. Negatīvās rīcības manifestējas dažādos veidos - kā, piemēram, apsmiešana, aktīva izslēgšana no sociālās grupas un fiziska ietekmēšana (Roland E , 2002).

Mūsdienās varmācības un agresijas ierobežošana/mazināšana skolās ir kļuvusi par aktualitāti (Greene MB, 2005).

Agresijas jautājuma aktualitāti mūsu valstī varētu arī apstiprināt fakts, ka medicīniskās literatūras avotā Pubmed var atrast arī Latvijas pētījumu par kauslību skolās (Gobina, 2008). Tika pētīti Latvijas un Lietuvas jaunieši (kopā 3417), un 30,1% gadījumu Latvijas pusaudži atzīst, ka bijuši iesaistīti kautiņos/huļigāniskos aktos vai nu kā agresori vai kā upuri, vai arī abi. Lietuvā šis skaitlis ir ievērojami lielāks - 52,3%. Kaušanās tika asociēta ar subjektīvi sliktu veselības stāvokli un zemu vispārējā apmierinājuma līmeni (neapmierinātību ar dzīvi).

Jautājumi par agresiju ir aktualitāte Latvijā, gluži tāpat kā citur pasaulē. Eiropas projekta ietvaros „Emocionālo, sociālo un praktisko iemaņu atbalsta programma izglītojamiem ar garīgās veselības traucējumiem", strādājot ar bērniem un pusaudžiem pusotra gada garumā, gandrīz ik sesijā iznāca saskarties ar pacientu agresivitāti, kura manifestējas gan pavisam tieši un nepārprotami (kā kliegšana, lamāšanās, motora uzbudinātība ar lietu laušanu, kaušanās un draudi terapeitam), gan slēptākā veidā kā agresija pret sevi (suicidālas domas, fantāzijas, sevis "skrāpēšana", regulāra masīva alkohola lietošana, smēķēšana, ēšanas traucējumi) vai pasīvi - agresīva uzvedība.

 

(izmantoti fragmenti no zinātniski pētnieciskā darba RSU Rezidentūras programmas nobeigumam)

2011. gada 14. septembrī