Psihoterapija > Problēmraksti > Dators, intīmais partneris
Dators, intīmais partneris
36,6° C konsultants Dr. Valdis Briedis, autore Gunta Tabore, publicēts žurnālā "36,6°"
Kādā pilsētā uz piecām dienām atslēdz elektrību. Daudziem tā ir traģēdija ne tādēļ, ka nav gaismas vai ledusskapī sabojājas produkti, bet tāpēc, ka pārņem tukšuma sajūta. Piepeši saprot, ka nespēj izdzīvot bez datora. Saruna par datoratkarību ar psihoterapeitu Valdi Briedi.
- Esmu lasījusi testus, kas spēj noteikt, vai esmu atkarīga no datora.
- Lielākā daļa aptauju secina tikai virspusējo - labi vai slikti. Pētnieki aiziet aplamā grāvī. Es neņemtos viennozīmīgi nosodīt kādu, kurš meties datorpasaulē. Nu atmetīs šo aizraušanos, bet kas paliks? Tukšums. Kamēr nav skaidrības, ko likt šī tukšuma vietā, nav lielas jēgas pētīt, vai nepavada pie datora par daudz laika.
- Tas nav saistīts ar ilgumu? Ja desmit stundas, tātad jau esmu atkarīga?
- Tikai pēc stundu skaita nevar spriest. Tāpat kā aplam ikvienu, kurš strādā padsmit stundas dienā, uzskatīt par darbaholiķi. Tāds nav, ja dara to ar prieku, saņem emocionālo gandarījumu, vienlaikus neaizmirstot fiziskās vajadzības un izbaudot emocionālās attiecības.
Līdzīgi ar to, kas daudz laika pavada pie datora. Viss kārtībā, ja jūtas brīvs savās jūtās, emocijās un vajadzībās, dalās ar šīm jūtām, realizē vajadzības, veido kontaktus ar cilvēkiem. Tad dators ir tikai darbarīks.
Vispirms jāsaprot pašam - kas man vajadzīgs dzīvē, kā to dzīvoju. Daudzi bēg no šī jautājuma, lai nebūtu jādomā un jāatbild.
- Un tomēr - vai eksistē pazīmes, kas liecina par atkarību?
- Iedomāsimies šādu situāciju: cilvēkam ir dažādas intereses, vaļasprieki, nodarbes. Tad iegādājas datoru, un ļoti aizraujas ar datorspēlēm. Pamazām visas citas intereses tiek atstumtas malā, dators aizņem aizvien vairāk dzīves telpas. Tātad kaut kas jau nav kārtībā.
Virtuālā vide sniedz ļoti lielu drošību. Reālā pasaulē ciešam vienu zaudējumu pēc otra, bet internetā viss veicas. Vai ievērojāt, ka sociālo kontaktu tīmekļos parādās arvien vairāk spēļu, kas balstās uz statistiku. Cik ir draugu, cik partnerus uzvari spēlē, kādu savāc savam dzīvnieciņam reitingu... Visu laiku ir šī sacensība - tiekšanās pēc pārsteigšanas, pēc pilnības, ar to mēģinot aizpildīt sākotnējo tukšumu. Kamēr cīnāmies, esam tajā procesā, ir piepildījums. Jūtamies tādi, kā nespējam būt dzīvē.
Pēc ģenētikas pētījumiem apmēram četri līdz seši procenti cilvēku patiesi spēj pavadīt vienatnē visu mūžu, un viņiem tas nerada problēmas. Taču vairāk nekā 90 procentiem ir ļoti nepieciešami citi cilvēki.
Tas ir viens no brīdinājuma simptomiem: sāk zust spēja kontaktēties. Atsaka tikšanos; izvēlas labāk pasēdēt pie datora, nevis satikt draugus; skrien prom no viesošanās, lai ātrāk tiktu mājās pie datora.
Nav labi arī tad, ja sāk krāt sevī emocijas. Ir prieks par kaut ko, bet līksmojas sevī, nevis satiekas un dalās emocijās. Vai arī - par savu prieku paziņo virtuālā vidē. Taču tas būs tikai daļējs apmierinājums, pat ja saņems atbildes vēstulīti.
ASV zinātnieki pierādījuši, ka 90 procentus savstarpējās saziņas veido ķermeņa kustības, astoņus procentus - balss intonācija, un tikai divus procentus - vārdi.
Tas ielikts no dabas - mums nepieciešama dzīva saskarsme! Dabas māte ir devusi maņu orgānus, tiem jāsaņem mijiedarbība, dzīvas sajūtas. Konkrētām jūtām raksturīgas vielas izdalās bioķīmiskās reakcijās, un tām ir noteikts sabrukšanas periods. Tātad nepieciešams laiks, lai tās izdzīvotu. Nesteidzīga saskarsme, kurā kopā priecājamies vai bēdājamies.
Attiecības veidojas lēni, grūti, varam tās baudīt. Tas ir būtisks moments - bauda. Bet cik maņu orgānu ir datoram?
- Kāda jauna meitene man skaidroja par saziņu čatā. Viņa teica: tur viss notiek pa īstam! Kaislības, greizsirdība, mīlestība. Vai tad tā nav?
- Precīzi pateikts. Tieši tādēļ ir tik vilinoši. Tikai viena atšķirība - tur var dabūt visu bez piepūles. Nav nepieciešama prasme būt reālā emocionālā tuvībā. Kaislības risinās ātri, zibenīgi, ar simboliņiem. Uzspied, un tavs sakāmais jau uztverts.
Diemžēl ar to nepietiek. Ar laiku cilvēks sāk justies vientuļš, un tas sāp. Vienatni grūti izturēt. Tas ir tikpat mokoši, kā just slāpes.
Tādēļ sāk tiekties kāpināt kontaktu daudzumu internetā. Cenšas satikties ar virtuālā vidē iepazītajiem. Lielākoties pieviļas. Jo tikšanās brīdi, kad abi minstinās un mulst, nevar ne salīdzināt ar vētrainajām kaislībām čatā, vēstulēs vai videokamerā. Turklāt tuvināšanās nenotiek ātri, tā prasa piepūli.
- Varbūt esam laimīgāki, nekā iepriekšējās paaudzes, kam nebija datora?
- Nu nezinu gan! Diez vai daudziem no šīm neskaitāmām virtuālām saskarsmēm izveidojušās labas, dzīvas attiecības.
Reizēm aiziešana virtuālā pasaulē var būt aizsardzības reakcija par kaut ko, kas pietrūkst attiecībās. Pie speciālista meklē palīdzību jauniete, kuras draugs atkarīgs no datora. Taču izrādās citādi.
Meitene ir ļoti aktīva, puisis pasīvāks. Viņam grūti izteikt, ko vēlas un kas nepatīk, meitenei ir tendence domāt un lemt par abiem. Ar laiku zūd emocionālā tuvība, spēja dalīties, uzlādēties, kopīgi pārdzīvot. Puisis sāk meklēt citu piepildījumu, izvēlas virtuālo vidi, visu brīvo laiku pavada pie datora. Meitene nespēj to paciest, sarauj attiecības. Paiet laiks, un draudzenes stāsta: redzējām tavējo krodziņā, tusiņā, sporta zālē, vairs netup mājās. Bet viņš taču bija atkarīgs no datora, tāpēc no viņa aizgāju!
- Reizēm abi sēž katrs pie sava aparāta...
- Tas būtu tāpat kā mieloties ar sintētisku ēdienu. Lai gan varētu uzcept gaļiņu, uztaisīt salātus, iet pa mežu un plūkt odziņas... Mums ir vajadzīga mijiedarbība ar dabiskām lietām. Bet emocionālo procesu laikā rodas ļoti nepieciešamas bioķīmiskās reakcijas.
- Tātad psihoterapeits nevar pateikt, vai esmu datoratkarīga?
- Var pateikt to, vai esat ievainots cilvēks.
Ja bērnībā ir iegūta emocionālās tuvības pieredze, varam pieķerties aizraujošai datorspēlei, bet spējam arī šķirties no tās. Svarīgi, vai mākam dalīties jūtās, uzturēt attiecības, būt sociālos kontaktos, saglabāt tos.
- Pēc cik ilga laika var sākties veselības problēmas?
- Tas ir ļoti individuāli. Pazīstu tādus, kas diendienā un gadiem pavadījuši milzum daudz laika pie datora. Bet viņi arī sporto, veido attiecības, dodas dabā, prot priecāties par dzīvi.
Tomēr rets būs tas cilvēks, kam neradīsies problēmas, ja dators aizņems lielāko daļu dzīves. Tas būtu tikpat kā veselīgs simtgadnieks, kurš dzer un pīpē.
Ja dators, alkohols vai azartspēles aizvieto gandrīz visu dzīvē, scenāriji ir vairāki, bet visi negatīvi.
- Vai bieži meklē palīdzību pie psihoterapeita vai cita speciālista?
- Tikai tad, ja sāk justies slikti. Parādās neirotiski simptomi, depresīvas reakcijas, uzvedības un rīcības kontroles traucējumi vai arī psihosomatiskas vainas. Tomēr vairums kategoriski noliedz, ka tam būtu kāds sakars ar datoru.
- Kā turpmāk dzīvot? Vai kā alkoholiķim - vairs nekad un ne piles?!
- Visās atkarībās vienādais ir tukšuma tēma. Tikai alkoholismam un narkomānijai vēl klāt nāk bioloģiskā atkarība.
Galvenais saprast to, kas nepieciešams konkrētai personībai. Ja tas izdodas, iespējams varēsim atrast veidu, kā pārvarēt atkarību. Kamēr nav ko likt tukšuma vietā, izredžu ir maz.
Atkarība ir saistīta ar konkrētu objektu, vai tas būtu alkohols, spēļu automāts, narkotikas vai dators. Ar šo objektu ir ļoti cieša saplūsme, tuvība, varētu pat teikt, intīmas attiecības. Divvientulībā ar datoru daudzi to dara ekselenti, pat līdz orgasmam. Visas vajadzības apmierinātas, vairs neko nevajag, nu, brīnišķīgs pāris!
- Kā pārbaudīt, vai neesmu atkarīga?
- Dakteris iesaka: nesēdiet pie datora, ejiet pastaigāties! Velkos pa to mežu, nejūtu nekādu kaifu, tikai reibst galva, domas skrien, miera nav, gribas atpakaļ. Nepalīdz!
Taču vajadzētu divas nedēļas, lai novērtētu, vai spēj iztikt bez datora, izdarītu pirmos secinājumus.
Kas notiek, ja pēkšņi nav tā, kas aizņēmis dzīves lielāko daļu? Pārmaiņas un kaut kā nozīmīga zaudējums - abas šīs pazīmes raksturo traumatisku stresu.
Taču pāreja jeb pierašana pie jaunā ir smaga, tāpēc bieži vien to pamet un iet atpakaļ pie vecā modeļa, turklāt vēl intensīvāk.
- Daudzi uztraucas par bērniem - ka tik nekļūst atkarīgi...
- Tā ir saruna par emocionālo tuvību. Šī pieredze rodas mazotnē. Diemžēl liela daļa vecāku īsti neprot būt emocionālās attiecībās ar bērnu. Mazais atskrien ar savu stāstāmo vai zīmējumu, bet vecāki atraida - pagaidi, nav laika, ko tu ar tiem niekiem... Bērns nedabū šo emocionālo tuvību, neuzzina, kas īsti viņam vajadzīgs. Vēlāk aizpilda tukšumu, sēžot pie datora.
Droši vien ir nācies dzirdēt stāstu par brīnišķīgu atvasi, kas prot vienatnē spēlēties, netraucē lielos, liek mierā, centīgi izpilda pieaugušo prasības. Lūk, tipisks kandidāts, liela iespējamība, ka izaugot iekļausies atkarīgajā modelī.
- Ko darīt - nepirkt datoru?
- Vienoties ar bērnu par laika limitu, sekot tā izpildei; pārrunāt to, ka spēles aizrautība var kļūt nekontrolējama; pārliecināties, ka spēļu saturs nav vardarbīgs.
Jāliek robežas. Īpaši būtiski tas ir pusaudžiem. Tā ir šī vecuma krīze: vajadzīgi tuvi cilvēki, kas liek robežas, lai varētu tās lauzt. Vecākiem nevajadzētu būt personiski ievainotiem, ka lauž viņu uzliktās robežas, bet mērķtiecīgi turpināt tās likt.
Pats galvenais - emocionāli tuvo attiecību pieredze, tā ir pamata drošība. Bērnam jārod saprašana, ka emocionālās tuvības objekts nav tikai dators, bet piepildījumu iespējams rast, satiekoties ar tuviem cilvēkiem, draugiem, grāmatās, radošās aktivitātēs, rūpējoties par dzīvniekiem, ejot dabā.
Vai atceraties, kādas bija multiplikācijas filmas pirms vairākiem gadu desmitiem - mīlīgi zvēriņi, mierīgas darbības, Bembijs iziet pļaviņā un kopā ar draugu āpsīti osta puķītes... Un tagad? Tēli ar asām kontūrām, lielām mutēm, mistiski. Rīkojas strauji, dinamiski, transformējas, maina formas, cits citu apēd... Šādas filmas rada personības, kurām nav emocionālās tuvības pieredzes. Arī tā ir laikmeta iezīme.