Psihoterapija > Problēmraksti > Depresija

Depresija

(,,Psiholoģijas pasaule." Nr.12, 2004.)

dr. Andris Veselovskis

      Latvijas presē nav pietiekamas informācijas par psihiskiem traucējumiem un slimībām. Tādēļ esmu uzsācis rakstu ciklu par šīm tēmām. Šie raksti būs domāti plašākam lasītāju lokam. Mērķis ir palīdzēt atpazīt un saprast psihisku traucējumu un slimību būtību, cēloņus, parādīt iespējamos problēmu risināšanas ceļus. Pirmie raksti būs par depresiju, jo tiek uzskatīts, ka no depresijas cieš 10-20% iedzīvotāju vismaz vienu reizi dzīves laikā. Tāpēc domāju, ka šī tēma ir pietiekoši aktuāla un interesē daudzus.

      Ikdienā bieži var dzirdēt dažādus izteikumus par depresiju. Piemērs A. «Man šodien ir depresija.»
B. «Man sāp mugura jau mēnesi. Aizgāju pie neirologa. Neirologs pateica, ka man ir depresija un izrakstīja antidepresantus.
Dzēru zāles piecas dienas. Labāk nepalika. Protams, pārtraucu tās dzert, jo nepalīdzēja.»
C. «Ārsts teica, ka viņai ir depresija, bet es domāju, ka viņa vienkārši ir slinka.»
      Cilvēki bieži ar pārliecību runā par lietām, kuras izskaidrot varētu tikai speciālists. Tā, iespējams, rodas no nepietiekamām zināšanām vai arī tās pamatā ir bailes saskarties ar paša emocionālām problēmām. Tikai speciālists- psihiatrs vai psihiatrijā apmācīts psihoterapeits - var noteikt, vai depresija ir vai nav un kāda ārstēšana būtu jāizvēlas, lai palīdzētu konkrētam pacientam.
      Iepriekš minētajos piemēros parādās cilvēku nezināšana par to, kas ir depresija un kā tikt ar to galā. Nevar būt tā kā piemērā A: šodien depresija ir, rīt vairs nav un parīt atkal ir. Depresijas diagnostiskajos kritērijos skaidri ir teikts: lai diagnosticētu depresiju, depresijas pazīmēm ir jābūt vismaz divas nedēļas.
Piemērā B pacients lietoja antidepresantu piecas dienas, un tas nepalīdzēja. Par to nav jābrīnās, jo antidepresanti tik ātri neiedarbojas. Tie uzkrājas organismā pakāpeniski, sāk darboties vidēji pēc vienas -divām nedēļām un ir jālieto ilgstoši. Šim pacientam iespējams ir maskētā depresija, kas izpaužas galvenokārt kā muguras sāpes. Psihiatrs var visprecīzāk izvērtēt pacienta emocionālo stāvokli un izlemt, vai ārstēt ar medikamentiem vai motivēt pacientu uz psihoterapiju.
      Piemērā C parādās nezināšana par to, ka depresija tiešām ir nopietna slimība, kuru nevar pārvarēt vienkārši «saņemot sevi rokās». Tāda attieksme no apkārtējiem: «tev ir jāsaņem sevi rokās», «tev ir vairāk jāsmaida», «esi taču īsts vīrietis» dzen depresīvo cilvēku vēl dziļāk izmisumā un depresijas stiprums pieaug. Tāda attieksme viņā pastiprina vainas sajūtu: «Ja es nevaru saņemties, tātad esmu slikts. Nav nekādas jēgas kaut ko darīt. Tāpat nekas nesanāks.» Šajā gadījumā būtu jāizskaidro apkārtējiem, kā jāizturas pret depresīvu cilvēku. Ja kritizētāji ir ģimenē, būtu nepieciešama ģimenes terapija. Ģimenes psihoterapija ir absolūti nepieciešama, ja no depresijas cieš bērns. Cilvēka ciešanas depresijā var būt neizmērojamas. Apmēram
2/3 depresijas pacientu domā par pašnāvību. Apmēram 10% pacientu izdara pašnāvības mēģinājumu. Tas pierāda, ka depresija ir nopietna slimība. Lai palīdzētu cilvēkam, kurš cieš no depresijas, ārstēšanai ir jābūt īpaši rūpīgai un neatlaidīgai. Pirms uzsākt ārstēšanu, precīzi jānosaka diagnoze.
      Speciālista uzdevums ir saprast pacientu. Sapratne ir nepieciešama, lai turpmāk varētu kopīgi sadarboties cīņā pret depresiju, lai varētu izvēlēties pareizo ārstēšanas taktiku, kas ir atkarīga no traucējumu smaguma un diagnozes. Diagnoze pašreiz Latvijā tiek noteikta pēc 10. Starptautiskās Slimību Klasifikācijas, izmantojot noteiktus diagnostiskos kritērijus.
      Šajā rakstā neminēšu konkrētus depresijas diagnostiskos kritērijus, jo tos var izvērtēt tikai speciālists pēc gadiem ilgas apmācības.
Aprakstīšu pazīmes, kuras raksturīgas depresijai:
*pazemināts garastāvoklis, salīdzinot ar laiku pirms traucējumu rašanās,
* zūd interese un prieks par agrāk patīkamām nodarbēm,
* cilvēks kļūst mazāk enerģisks, ātrāk nogurst,
* mazinās pašvērtējums, zūd ticība sev,
* sevis noniecināšana, pastiprināta vainas sajūta,
* pašnāvības domas,
* pesimisms,
* pavājinātas koncentrēšanās spējas,
* samazināta fiziskā aktivitāte vai arī uzbudinājums ( piem., nemierīga staigāšana pa istabu ),
* miega traucējumi,
* apetītes pavājināšanās ar krišanos svarā vai pastiprināta apetīte ar svara pieaugumu.
      Ja kādu nomoka šādi traucējumi ilgāk kā divas nedēļas, tad būtu jāvēršas pie speciālista, jo iespējams, šis cilvēks cieš no depresijas. Speciālists noteiks ir depresija vai nav un izskaidros, kādas ārstēšanas metodes pastāv un kādas būtu ieteicamas konkrētam cilvēkam.
      Turpmākā taktika ir atkarīga no depresijas smaguma. Depresijas pēc smaguma pakāpes iedala šādi: viegla, vidēji smaga un smaga depresija.
      Ja depresija ir viegla, cilvēks var tikt galā ar darbiem, veidot attiecības, bet tas notiek bez prieka.
Ja depresija ir vidēji smaga, būtiski cieš darba produktivitāte, brūk attiecības.
Smagas depresijas gadījumā cilvēks nespēj strādāt. Ir nepieciešama palīdzība visu laiku. Viņš nemazgājas, neēd, nerunā. Var pievienoties murgi (domas, kas neatbilst īstenībai). Piemēram, cilvēks uzskata, ka ir slims ar kādu nedziedināmu slimību, kura saēd viņa ķermeni no iekšpuses un iekšējie orgāni pamazām izzūd. Var būt arī dzirdes halucinācijas. Piemēram, cilvēks saklausa, ka Dievs pārmet viņam par visiem dzīves laikā izdarītajiem grēkiem.
      Gribu uzsvērt, ka precīzu diagnozi var uzstādīt tikai kompetents speciālists-psihiatrs vai psihiatrijā apmācīts psihoterapeits. Ārsts mācās 9-11 gadus, lai kļūtu kompetents saprast pacienta iekšējo pasauli, lai spētu palīdzēt. Pēc tam ārsts turpina izglītoties visu dzīvi.
      Piemērā ir aprakstīts, kā cilvēks jūtas vieglas depresijas gadījumā un kā tas izskatās no malas. Šis konkrētais piemērs ir izdomāts. Neminu reālus piemērus, lai ievērotu konfidencialitāti ārsta un pacienta attiecībās.
      25 gadus vecs vīrietis( nosaukšu viņu par Jāni ) vada kādā uzņēmumā celtnieku brigādi. Pa vakariem Jānis studē neklātienē, lai iegūtu būvinženiera specialitāti. Jānis padara savu darbu labi, taču īsti nav prieka par paveikto. Dienas lielāko daļu viņš iekšēji jūtas neapmierināts. Galvenokārt ar to, ka savos gados ir tik maz sasniedzis. Jānis baidās, ka varētu pieļaut kādu kļūdu, par ko viņu atlaidīs no darba.
      Studijās pirms eksāmeniem viņam liekas, ka viņš izkritīs vai dabūs sliktu atzīmi. Kad eksāmens veiksmīgi nokārtots, Jānis kādu laiku priecājas, bet pēc tam domā, ka tāpat nav jēgas labi mācīties, jo to neviens nenovērtēs.
      Bieži Jānis domā par to, ka dzīvei nav jēgas. Tad atkal sasparojas, cer, ka būs labāk, un dara to, kas ir jādara. Visvairāk Jāni uztrauc tas, ka viņam nav draudzenes. Ir kāda sieviete, kurai viņš patīk. Jānis negrib ar viņu tuvākas attiecības. Šī sieviete viņam liekas pārāk enerģiska, un viņas klātbūtnē Jānis jūtas neērti. Bieži ballītēs viņš nosēž visu vakaru un neuzlūdz to sievieti, kura patīk. Nākošajā dienā viņš sevi par to nosoda, saukā par «memļaku». Jānim periodiski sāp galva. Viņš ir ārstējies pie ģimenes ārsta un neirologa, bet bez panākumiem. Neirologs ieteica Jānim vērsties pie psihoterapeita. Sākumā jaunais vīrietis domāja, ka tiks galā pats, taču pēc kāda laika aizgāja pie psihoterapeita.
      Pēc trijām iepazīšanās vizītēm psihoterapeits pateica, ka Jānim ir viegla depresija un ieteica ilgstošu psihoterapiju 2 reizes nedēļā pa 45 minūtēm. Terapijas laikā Jānis tā pa īstam sajuta, cik viņš jūtas vientuļš un cik svarīga viņam ir citu cilvēku sapratne. Pamazām viņš atklāja, ka viena no smagākajām, kas viņu moka, ir vainas sajūta. To Jānis izjutis jau no trīs gadu vecuma, kad ar vēzi nomirusi viņa māte. Toreiz viņš sācis domāt, ka mātes nāvi izraisījusi viņa sliktā uzvedība. Vēlāk, kad tēvs bieži aizkavējies darbā un zēns sēdējis mājā viens, viņš juties vientuļš, nevienam nevajadzīgs, slikts un nevērtīgs. Izveidojusies mazvērtības un vainas sajūta, kas mocījusi Jāni turpmākajā dzīvē, traucējusi veidot attiecības ar sievietēm. Pēc 9 mēnešiem psihoterapijā, pēc tam, kad daudz tika runāts par vainas un mazvērtības sajūtām gan tagadnē, gan pagātnē, Jānim izveidojās pirmās ilgstošās attiecības ar sievieti. Arī depresija un galvassāpes pamazām mazinājās un izzuda 2 gadu laikā.
      Skatoties no malas, varēja likties, ka ar Jāni viss ir kārtībā. Viņš strādāja, mācījās, bija kārtīgs un izpalīdzīgs cilvēks. Par saviem pārdzīvojumiem viņš nevienam nestāstīja. Ja kāds pajautāja, kāpēc nav draudzenes, Jānis atbildēja, ka pašreiz nav laika nopietnām attiecībām, bet seklas attiecības viņš negrib. Kāds teica: «Malacis, viņš vispirms domā par karjeru, tad par sievietēm. Viņš prot izplānot savu dzīvi.» Cits padomāja: «Viņš ir pārāk kautrīgs, tāpēc nevar atrast draudzeni. Vajag viņu ar kādu iepazīstināt.» Daudzi pamanīja, ka Jānis ir kļuvis drūmāks un noslēgtāks nekā parasti. Ja kāds par to jautāja, Jānis teica, ka pārlieku lielā slodze viņu vienkārši ir nogurdinājusi. Viņam ieteica dzert vitamīnus, vairāk smaidīt, neuztraukties par mācībām, baudīt dzīvi.
      Apkārtējo cilvēku labi domātie padomi šajā gadījumā nevarēja palīdzēt. Jānis centās, bet tik un tā gāja dziļāk depresijā. Paskaidrošu sīkāk, kādēļ tā notika. Depresīvs cilvēks domā tā: «Es vairs netieku ne ar ko galā. Esmu cietis sakāvi. To droši vien redz arī apkārtējie. Citi spēj smaidīt, izbaudīt dzīvi, es nespēju. Ar savu izskatu un klātbūtni es apgrūtinu pārējos. Ja es vēl kādam izstāstītu par savām grūtībām, tad visi novērstos. Kuram gan vajag svešas problēmas? Jau tā esmu saņēmis tik daudz kritikas par to, ka nesmaidu, ka uztraucos par sīkumiem. Pats briesmīgākais, ka šī kritika ir patiesa. Es tiešām esmu nekam nederīgs cilvēks.» Un cilvēks it kā cenšas noslēpt savu «sliktumu» no pārējiem- grauž sevi vienatnē. Apkārtējie, protams, jūt, ka kaut kas nav kārtībā, taču īsti nezin kā palīdzēt. Viņi pamēģina kaut ko ieteikt vai iedrošināt, taču redzot, ka pūlēm nav nekāda rezultāta, atsakās no turpmākiem mēģinājumiem. Bieži apkārtējie var justies vainīgi un nomākti, tāpēc neapzināti vai apzināti sāk izvairīties no depresīvā cilvēka. Šajā piemērā uzskatāmi atklājas tas, ka cilvēks depresijā redz pasauli drūmāku nekā tā ir patiesībā un labi domātu ieteikumu uztver kā kritiku.
      Situācija nav bezcerīga. To ir iespējams mainīt. Lai palīdzētu tam, kurš cieš no depresijas, ir nepieciešams, lai kāds cilvēks būtu blakus. Jāspēj uzklausīt, saprast un pieņemt cietēja domas un sajūtas bez nosodījuma vai kritikas. Jābūt kopā ar viņu grūtumā un jāspēj viest ticību sev un nākotnei. Ir labi, ja blakus ir mīloši cilvēki un draugi. Mīlestība spēj ārstēt. Ja tādu cilvēku nav vai viņu pūles nesasniedz rezultātus, talkā būtu jāaicina speciālisti. Piemērā Jānim spēja palīdzēt psihoterapija. Ar psihoterapeita palīdzību Jānis varēja atbrīvoties no nepamatotās vainas sajūtas, kas viņu mocīja. Viņš saprata, kādēļ sācis skatīties uz sevi kā uz sliktu cilvēku. Pamazām, iepazīstot sevi, viņš atbrīvojās no traucējošajiem depresijas simptomiem. Aprakstītajā piemērā ir labas beigas. Taču diemžēl reālajā dzīvē bieži ir savādāk. Vairums cilvēku, kas cieš no depresijas pēc palīdzības pie speciālistiem vispār nevēršas. Domāju, ka to nosaka virkne faktoru:
* cilvēki nezina, ka viņiem ir emocionālas dabas problēmas
(daļa sabiedrības vispār nezina to, ka emocijas un attiecības var ietekmēt pašsajūtu, veselību un dzīves ilgumu),
* joprojām daudzi uzskata, ka vērsties pēc palīdzības pie psihiatra, psihoterapeita vai psihologa ir apkaunojoši, un «es taču neesmu traks»,
* medicīnai šobrīd sabiedrībā ir zems prestižs,
* var būt neapzinātas bailes saskarties ar savām emocionālajām problēmām,
*cilvēks depresijā var uzskatīt, ka jātiek galā pašam u. c.
      Uzskatu, ka ir jācīnās par savu un savu tuvinieku labsajūtu, veselību un nākotni. Cilvēki, kuri cieš no depresijas, ir jāmudina vērsties pie speciālistiem, kuri ir apmācīti un kompetenti palīdzēt. Jo ilgāk cilvēks cieš no depresijas, jo grūtāk pēc tam ir palīdzēt. Tādēļ ir svarīgi pēc iespējas ātrāk konstatēt depresiju un ārstēt to.
      Lai varētu sekmīgi ārstēt, ir jāsaprot tās cēloņi. Depresijas rašanos nosaka bioloģisku, psihogēno un sociālo faktoru mijiedarbība. Bioloģisku predespozīciju pierāda tas, ka depresijas pacientu bērni biežāk cieš no tās nekā vidēji populācijā arī tad, ja bērni aug pie audžuvecākiem. Ir izpētīts, ka depresijas pacientu smadzenēs ir ķīmiskas izmaiņas, kuras var novērst, lietojot medikamentus. Sociālie faktori, kā bezdarbs, vientulība, nabadzība, var veicināt depresijas attīstību. Psihogēnie faktori, kas veicina vai nosaka depresijas rašanos, ir nepietiekama vecāku klātbūtne pirmajos dzīves gados, neizsēroti zaudējumi, pārmērīga vainas sajūta. Par šiem un citiem psihogēniem faktoriem un to ietekmi uz depresijas rašanos sīkāk tiks runāts nākamajā žurnāla numurā.
      Pasaules psihiatru un psihologu aprindās ir dažādi viedokļi par depresijas izcelsmi un ārstēšanu. Pastāv galēji viedokļi, kas uzskata, ka depresija ir tikai iedzimta vai tikai iegūta patoloģija. Vairums speciālistu uzskata, ka nozīme ir visiem faktoriem - gan bioloģiskiem, gan psihogēniem, gan sociāliem. Arī ārstēšanā tiek izmantotas metodes, kuras darbojas pret visiem faktoriem. Medikamenti jālieto, lai novērstu ķīmiskas izmaiņas galvas smadzenēs. Psihoterapija novērš psihogēnos faktorus. Sociālā palīdzība risina sociālās problēmas. Pirms uzsākt ārstēšanu, vienmēr jāizpēta, kādi faktori konkrētā gadījumā visvairāk darbojas un dzen depresijā. Ja, piemēram, no depresijas cieš vientuļš pensionārs, kurš dzīvo četristabu dzīvoklī, un viņam ir parāds par komunālajiem maksājumiem, tad, pirmkārt, būtu vajadzīga sociālo dienestu palīdzība, lai atrisinātu materiālās problēmas un atrastu šim cilvēkam kādu nodarbošanos un sabiedrību, lai viņš nejustos vientuļš. Pēc tam varētu domāt par medikamentozu terapiju un psihoterapiju. Daudzos gadījumos ārstēšanai būtu jābūt kompleksai- medikamenti, psihoterapija un sociālā palīdzība.
      Ārstēšanas taktika ir atkarīga no slimības smaguma. Vieglas depresijas gadījumā izvēlas psihoterapiju.
Ārstējot vidēji smagu depresiju, tiek kombinēta psihoterapija un medikamentozā terapija.
      Pie smagas depresijas ārstēšanu sāk ar medikamentiem. Ir nepieciešama hospitalizācija, lai būtu pastāvīga psihiatra un kvalificēta medicīniskā personāla uzraudzība, jo smaga depresija ir dzīvībai bīstams stāvoklis. Vēlāk varētu tikt pievienota psihoterapija un sociāli-psiholoģiskā rehabilitācija (pasākumu komplekss, kas palīdz pacientam atgriezties dzīvē).
      Jau minēju, ka daļa cilvēku pie speciālistiem vispār nenonāk. Par viņiem var uzzināt pēc izdarītām pašnāvībām. Depresija ir viens no biežākajiem pašnāvību cēloņiem. Iespējams, ka daļu no ceļu satiksmes negadījumu statistikas var attiecināt uz to. Cilvēki cīnās par sevi, kā kurš spēj. Depresijas gadījumā likme ir dzīvība vai dzīves kvalitāte. Cilvēki meklē risinājumus, kurus atrod vai neatrod.
      Pieaugot sabiedrības izglītotībai un sapratnei par to, kas notiek mūsu iekšējā pasaulē, aizvien vairāk cilvēku domā par savu emocionālo pasauli, attiecībām. Daudzi aizvien vairāk tic sev. Taču mūsu sabiedrībā joprojām ir dzīva mītiska cerība uz kādu, kas atnāks un atbrīvos no visām problēmām. To var dzirdēt katru dienu masu informācijas līdzekļos: policijas priekšnieks novērsīs satiksmes negadījumus, kāds medikaments ļaus mierīgi gulēt un likvidēs stresu, dziednieks noņems « ļauno aci « un tādā veidā atrisinās attiecību problēmas utt. Tās visas ir pasakas. Reālajā dzīvē, lai sasniegtu kaut ko vairāk, ir jādara noteiktas lietas. Lai iegūtu izglītību, jāmācās. Lai tiktu galā ar depresiju, jāvēršas pie speciālista. Lai justos labi, jāizturas ar cieņu pret sevi un apkārtējiem cilvēkiem.