Kam domāta terapija

Kam domāta terapija?

autors: D. Lapsa, publicēts arsts.lv 2018. g.

Raksta auditorija: dažādu specialitāšu ārsti, ikviens interesents par psihisko veselību

Psihoterapijas nozīmību un lomu kā psihiatrisko pacientu ārstēšanā, tā arī somatisko saslimšanu gadījumā mūsdienās neviens vairs neapstrīd. Nav obligāti jābūt F spektra diagnozei, lai apmeklētu psihoterapeitu. Pacientam "sāp" miesa vai dvēsele un ar savu sāpi viņš liek ciest arī citiem, nespējot pilnvērtīgi uzņemties sociālo lomu - būt "pietiekami labam" vecākam, dzīvesbiedram vai kolēģim darbā.

Privātpraksēs ne mazums apgrozās cilvēki, kuru dzīves dažādu iemeslu dēļ uz brīdi (vai garāku periodu) dekompensējušās, ārēju apstākļu dēļ psihiskās aizsardzības mehānismi vairs nespēj uzturēt psihisko homeostāzi, aktivizējas personības traucējumi, "sašūpots" emocionālais līdzsvars, un ir vajadzīga ambulatora speciālista palīdzība. Līdz stacionāra ārstēšanai šādi pacienti nenonāk.°

Tomēr nu jau trīs gadus strādājot stacionārā (Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra Diagnostiskās un sociālās rehabilitācijas daļā), kā arī pieņemot privātpraksē, it bieži nākās kā pacientiem, tā arī viņu piederīgajiem un kolēģiem skaidrot, kam un kāpēc vajadzīga psihoterapija, kā noorientēties Latvijas psihoterapijas labirintā, ņemot vērā, ka psihoterapijas vide, tāpat kā daudzviet pasaulē, pie mums ir stipri sašķelta un nehomogēna.

Ar šo rakstu rakstu vēlējos somātisko specialitāšu kolēģiem dot ieskatu par galvenām indikācijām psihoterapeitiskas ārstēšanas rekomendēšanai un pacienta "nogidēšanai" pie ārsta - psihoterapeita.

Tātad indikāciju klāsts ir diezgan plašs. Pieredze rāda, ka klīniski varam izdalīt 5 pacientu grupas:

1. Ar psihiatriskiem traucējumiem un/vai psihoemecionālām problēmām;

2. Ar somatiskām sūdzībām;

3. Pēc zaudējumiem;

4. Ar attiecību problēmām;

5. Cilvēki, kuri vēlas sevi labāk izzināt, lai spētu realizēt savas dzīves mērķus.

Pacienti ar psihiatriskiem traucējumiem un/vai psihoemocionālām problēmām

Ir maz psihiatrisku stāvokļu, kuru gadījumos psihoterapija nebūtu piemērota (kā, piemēram, psihozes, dziļas depresijas vai demences gadījumā). Protams, te uzreiz jāpiemin, ka psihoterapija var tikt izvesta dažādos līmeņos - atkarībā no psihoterapeitisko intervenču dziļuma, pacienta funkcionēšanas līmeņa un personības struktūras. Pat visbojātākam šizofrēniķim ar ilgstošas psihiatriskas saslimšanas izmainītu personību atbalsta psihoterapija var būt ļoti noderīga. Atbalsta psihoterapijas laikā terapeits sniedz praktiskus padomus, kā rīkoties vienā vai citā situācijā, kā sadzīvot ar līdzcilvēkiem un savu slimību, kā funkcionēt jebkurā sociālā situācijā. Tiek veikta izglītošana jeb "psiho -edukācija". Terapeits veido terapeitisko aliansi ar pacienta veselo daļu (kas ir jebkuram!) Šāda veida palīdzība būs kā spieķis, uz kura balstīties, tā nekādā ziņā neveicinās noturīgas personības izmaiņas. Lai realizētu atbalsta psihoterapiju, nav nepieciešama ārsta - psihoterapeita kvalifikācija, tikpat labi to var veikt mazāk izglītotas ārstniecības palīgpersonas.

Privātpraksēs parasti ierodas cita tipa pacienti: Vieglas depresijas, trauksmes, miega traucējumi, panikas lēkmes, obsesīvi kompulsīvi traucējumi, uzmācības, seksuālas disfunkcijas - viss, ko medicīniskās psihoterapijas žargonā sauc par "mazo psihiatriju". Pat, ja šiem pacientiem ir vajadzīgs atbalsts, psihoterapija tomēr būs analītiska un/vai kognitīvi - biheiviorāla. Ir ļoti svarīgi, lai psihoterapeitam, kurš ir pirmais psihes speciālists pacienta dzīvē, būtu attiecīgās psihiatrijas un vispārējās medicīnas pamatzināšanas. Lai psihoterapeits spētu kritiski izvērtēt pacientu "a capite ad calcem", apzinoties savas robežas, vajadzības gadījumā tomēr piesaistot psihiatru, kurš iespējams kompetentāk spēs izvērtēt kombinētas medikamentozās terapijas nianses. Dažreiz nākas piesaistīt arī narkologu, endokrinologu, dietologu vai kādu citu speciālistu.

Klīniskie pētījumi un prakse liecina, ka visefektīvākā tomēr ir integratīvā ārstētēšana, saņemot farmakoterapiju, kombinācijā ar psihoterapiju. Piemēram, pie bipolāriem afektīviem traucējumiem, neskatoties uz stabilizatora lietošanu dažreiz afektīvās svārstības mēdz turpināties, kaut ar mazāku amplitūdu, un uzturošai psihoterapijai ir liela loma. Savas slimības izzināšana, afektu prognozēšana, līdz ar to novērojošā "ego" treniņš, risku analīze un atturēšanās no pārsteidzīgiem lēmumiem - te noteikti ir niša sadarbībai ar ārstu - psihoterapeitu.

Pacienti ar somatiskām sūdzībām

Šeit runa būtu par psihosomatiku. Tātad tipiskais pacients ir gados jauns cilvēks, kuram ilgstoši prevalē somatiskas sūdzības, kurš ir veicis daudz un dažādus specifiskus, bieži dārgus izmeklējumus, apmeklējis rindu speciālistu (tai skaitā profesorus un citas atzītas autoritātes), saņēmis visadvansētāko terapiju (medikamentozo un alternatīvo), tomēr jūtās slikti, simptomi neatkāpjas. Tradicionālajos laboratoriskajos izmeklējumos neatrod neko īpašu (asinīs -neliela leikocitoze vai leikopēnija, viegla anēmija, varbūt eozinofīlie uz robežas, bet visa tā var arī nebūt). Pacients ar savu neatlaidību un stabilajiem subjektīvajiem traucējumiem, kuri neatspoguļojas objektīvajā ainā, ir "nomocījis" kolēģus, līdz beidzot kāds uzdrošinās rekomendēt psihoterapeita apmeklējumu. Šāds pacients ierodas pie psihoterapeita ar diagnozi "veģetatīvā distonija" vai "hronisks sāpju sindroms", vai arī paziņo, ka esot vienkārši "izdedzis". Izdegšanas diagnoze pašlaik ir ļoti modē ...

Šādos gadījumos psihoterapeitiskās intervences būs analītiskas, psihodinamiskas, vērstas uz savu emociju definēšanu un atpazīšanu un sava "patiesā es" formēšanu, interpersonālo attiecību kvalitātes uzlabošanu, vienlaicīgi sekojot pacienta somātiskajam stāvoklim.

Pacienti pēc zaudējumiem

Runa ir par reāliem tuvinieku zaudējumiem - nāvi, vai arī simboliskiem zaudējumiem - cilvēks ir zaudējis dzīves jēgu/sapņus vai Dzimteni. Abi zaudējumi bieži kombinējas. Zaudējums iesākas kā krīzes intervence, bet var būt "palaidējmehānisms" psihiatriskas saslimšanas attīstībai, uz ko jāvērš liela uzmanība ārstam - psihoterapeitam.

Psihoterapijas gaitā tiek izsērots zaudējums, atvadīšanās no personas/simbola. Tas ir ļoti smags darbs kā pacientam, tā arī ārstam, no kura tas prasa lielus psihes resursus, regulāras supervīzijas un īpašu sagatavotību. Dziļās cilvēcīgās sāpēs saskare ar pacientu ir tik patiesa, ka ilgtermiņā var būt grūti izturama. Pēc zaudējuma smaguma pakāpes pirmajā vietā ierindojama bērna nāve.

Pacienti ar attiecību problēmām

Runa nav par tām attiecību problēmām, ko piedzīvo visi, ik uz soļa. Dzīve sastāv no konfrontācijām un konfliktu risināšanas, un, pat ja izvairāmies no konflikta, tas nevilšus piezogas no citas puses. Vesels cilvēks spēj dzīvot sabiedrībā, respektējot sevi, citus un sabiedrības vispārpieņemtās uzvedības normas. Vesels cilvēks rod kompromisus.

Ir cilvēki, kuri jebkurā komunikācijā (profesionālā vidē vai ģimenes lokā) nepārtraukti nonāk asos, vētrainos, iestrēgstošos konfliktos, bieži pēc viena paterna, kas nelabvēlīgi ietekmē viņu karjeru, interpersonālās attiecības, visu dzīvi. Ir cilvēki, kuri nespēj savaldīt savus afektus - ir hroniski dusmīgi un kašķīgi. Ir pacienti, kuri nespēj noturēties attiecībās, maina partnerus un darbus, līdz paši no tā piekūst. Varbūt viņi nespēj pieķerties? Varbūt baidās no patiesas tuvības? Vai runa ir tikai par personības traucējumiem? Te paradās daudzi ar agrīno attīstību un psihodinamiku sasitīti jautājumi.

Šie ir tipiskie psihoterapeitu pacienti, kur bieži vajadzīga dziļi analītiska, ilgstoša psihoterapija, lai kaut cik integrētu sašķeltās psihes struktūras. Arī kognitīvi - biheiviorālā intervence var palīdzēt, kaut vai lai liktu pacientam koncentrēties uz savu jūtu, domu un rīcības kopsakarībām.

Cilvēki, kuri vēlas sevi izanalizēt

Šādu cilvēku nav daudz, bet ik pa brīdim kāds uzrodās. Sekojot labākiem ASV un Vakareiropas paraugiem, cilvēki ar psihoterapijas vai psihoanalīzes palīdzību velās atklāt savas personības un esības dzelmes, lai spētu dzīvē realizēt patiesos mērķus un piepildīt sapņus. Ļoti patīkama apmeklētāju grupa!

Un, kad Jūsu priekšā nu ir pacients ar kādām no augstākminētām sūdzībām, kuru Jūs esiet nolēmuši sūtīt pie psihoterapeita un kurš prasa pēc padoma, kurp griezties, somatiskajam ārstam ir jānoorintējas plašajā psihoterapeitu (ārstu un neārstu) klāstā.

Slimnīcā iesakām sekojošu algoritmu:

1. Atvērt mājas lapu www.arstipsihoterapeiti.lv un iepazīties ar tur esošo ārstu sarakstu.

Tie visi ir LĀB sertificēti ārsti - psihoterapeiti, kam pamatā ir 6 gadu medicīnas studijas + specializācija. Tātad šī ir homogēna sabiedrība, ar vienādu izglītības bāzi - vispārējo ārstniecību. Pēc obligātās studiju programmas kolēģi ir apguvuši dažādas papildus programmas, apmācības, kursus kā Latvijā, tā ārzemēs. To visu var izlasīt attiecīgajā mājas lapā, kur ir katra ārsta CV.

2. Paskatīties, kur kolēģi strādā. Ja pirmoreiz jāizvēlas psihoterapeits, vajag meklēt kādu, kurš ir ģeogrāfiski izdevīgā vietā (tuvu mājām vai darbam). Pie psihoterapeita nav jābrauc no pilsētas otra gala, pāri tiltiem un cauri sastrēgumiem.

3. Padomāt, vai vēlos iet pie vīrieša vai sievietes. Pacientiem var būt (un var arī nebūt) īpaši apsvērumi šajā sakarībā.

4. Izvēlēties ārstu -psihoterapeitu, kura dzimtā valoda ir tāda pati kā pacienta. Protams, var iet pie cittautieša, bet, ja ir izvēle, vienmēr labāk valodas nianses, metaforas un kulturāli etnisko izcelsmi sapratīs līdzīgs.

5. Piezvanīt un apjautāties par cenu, lai nebūtu kādi pārsteigumi.

Pat, ja viss tiek veikts šādā secībā, pastāv risks, kaut kādu iemeslu dēļ izvēlētais ārsts - psihoterapeits nešķitīs piemērots/nepatiks. Pacientam ir jāsaprot, ka tā var būt, un par to nav jājūtās vainīgam vai dusmīgam. Par to ir jārunā ar ārstu! Psihoterapijā daudz vairāk kā jebkurā citā medicīnas nozarē vērā ņemams ir subjektīvais faktors. Daži autori uzskata, ka psihoterapijā vislielākā nozīme ir tieši terapeita personībai, tā pati par sevi ir dziedējoša, tādēļ pacientam jābūt sajūtai, ka "šis ir mans cilvēks". Tāpat kā dzīvē - mēs taču nespējam ar visiem draudzēties un savu sirdi atklāt. Psihoterapeitiskās attiecības ir dziļi personīgas un intimas, dažreiz psihoterapeits par savu pacientu zin vairāk kā viņa vistuvākie cilvēki. Vēl gan jāpiebilst, ka šis tomēr ir vienvirziena process, kurā netiek ienesta informācija par ārsta personīgo dzīvi, kaut pacients terapijā nāktu ilgus gadus. Ārsta ētika kodekss un psihoterapeita ētikas kodekss pasargā mūs.