Psihoterapija > Psihoterapijas metodes > Psihoanalīze > Kas ir psihoanalīze
Kas ir psihoanalīze
Dr. Dace Cerava
Psihoanalīze ir visdziļākā un intensīvākā psihoterapija, kas piemērota cilvēkiem ar lielu interesi par savu iekšējo pasauli un tās konfliktiem, cilvēkiem, kuri cieš no neirotiskiem simptomiem vai rakstura traucējumiem, cilvēkiem, kam ir pietiekami enerģijas sevis izpratnei un pārmaiņām.
Psihoanalīzes pamatlicējs ir Zigmunds Freids, bet tās teorijas 100 gadu laikā ir krietni papildinātas, pārstrādātas un attīstījušās dažādos virzienos. Galu galā katrs psihoanalītiķis apmācības procesā izvēlas savai personībai pieņemamākās teorijas, kuras palīdz viņam pilnvērtīgāk strādāt ar pacientu.
Zemapziņa un apziņa, dziņas, konflikti, jūtas, psihiskie aizsargmehānismi, sapņi, cilvēka attiecības ar citiem un pašam ar sevi ir tas, ko pētī psihoanalīze.
Psihoanalīzes procesā pacients pārnes uz analītiķi savas jūtas, domas un cerības, kas īstenībā pieder pagātnes attiecībām (ar māti, tēvu un citām svarīgām personām), bet apzināti izliekas, it kā tās spontāni būtu radušās attiecībās ar psihoanalītiķi. Šo procesu dēvē par pārnesi (transferenci), un tās analīze, izskaidrošana (interpretācija) ir būtisks ārstniecisks faktors.
Psihoanalīze ir abpusēji grūts darbs, pacientam jābūt spējai izturēt zināmu vilšanos (frustrāciju), ka gaidītais rezultāts, apmierinājums nav tik sasniedzams.
Svarīgs kvalificēta psihoanalītiķa darba instruments ir viņa paša jūtas pret pacientu - pretpārnese (kontrtransference), kas ļauj abiem simboliski it kā izdzīvot pacientam raksturīgās attiecības analīzes procesā.
Praksē klasiskā psihoanalīze: ir vairākus gadus ilgs process, parasti 45 minūšu sesijas notiek 4 reizes nedēļā. Pacients guļ uz kušetes, psihoanalītiķis sēž krēslā aiz pacienta galvas ārpus analizējamā redzes lauka. Fiziska saskarsme nav pieņemama. Pacients brīvi asociē (stāsta plūstot no vienas domas uz otru) par savas dzīves notikumiem, attiecībām ar cilvēkiem, dalās savās atmiņās, pārdzīvojumos, fantāzijās, kādreiz izstāsta sapni, kādreiz pievēršas sajūtām un attiecībām ar analītiķi. Analītiķis klausās, interesējas par pacientu, uzkrāj materiālu, vēro savas izjūtas, domā un, ja pienācis tam īstais laiks, interpretē. Abi ir kā pētnieki.Rezultātā analizējamais pakāpeniski labāk izprot sevi un savas attiecības un var dzīvot pilnvērtīgāk, veselīgāk, radošāk un galu galā atbrīvoties no psihoanalītiķa.
Psihoterapija un psihoanalīze Latvijā: ir "maksas pakalpojums". Cilvēkam, tātad, jābūt labi motivētam un maksātspējīgam, lai izmantotu šo ārstēšanas un izaugsmes iespēju. Attīstītās valstīs veiktie zinātniskie pētījumi pārliecinoši pierāda, ka psihoterapija atmaksājas ar uzviju, jo cilvēki pēc ilgtermiņa psihoterapijas daudz mazāk slimo un ārstējas pie pārējiem ārstiem. Pieredze liecina, ka pacienti profesionāli attīstās un pelna labāk, veido stabilākas attiecības, kas arī ir ekonomiski.
Internacionālā Psihoanalīzes asociācija (IPA) uztur augstu psihoanalīzes apmācības standartu visās pasaules valstīs, kontrolējot apmācības programmas un rezultātus IPA atzītos institūtos.
Par psihoanalītiķi var kļūt ārsts psihiatrs vai psihologs, kas vismaz 4 gadus kvalificējas IPA atzītā institūtā, iziet personīgo apmācības psihoanalīzi, teorijas un tehnikas seminārus un vairāk gadīgu pārraudzības (supervīzijas) procesu savam darbam ar pacientiem pie apmācīt tiesīgiem psihoanalītiķiem.