Psihoterapija > Problēmraksti > Mātes un Meitas

Mātes un Meitas

konsultants Dr. Valdis Briedis, autore Māra Vilde, publicēts žurnālā "Patiesā dzīve"


Bioloģisks radinieks = gara radinieks? Nē!

No vairākām sievietēm dzirdēts, ka viņas nekad nav mīlējušas savu meitu. Viena nemīl vecāko meitu, bet mīl jaunāko, otra nemīl meitu, bet mīl dēlu... Vai tam ir skaidrojums? "Pirmā tēze skan - bioloģiska radniecība pati par sevi negarantē emocionālu tuvību," saka psihoterapeits Valdis Briedis. "Tas ir milzīgs mīts, ka jebkuru tuvu radinieku starpā būs šāda tuvība. Un, pat ja būs, nav zināms, kādas kvalitātes. Nākamais jautājums - vai šī pieaugusī sieviete, kura dzemdēja bērnu, ir nobriedusi personība. Ja viņa nav brieduma pakāpē, lai spētu apmierināt savas personīgās vajadzības (šobrīd runa pat nav par bērnu) un justies labsajūtā, līdzvērtīgi ar otru dzīvu būtni, tad, protams, sākas visi  iepriekš minētie scenāriji. Tad māte citādi neprot, viņai nav citas iespējas. Jāzina, ka tāda nenobriedusi viņa var palikt līdz sirmam vecumam. Viņa nav attiecībās pati ar sevi, jo cilvēks apzinās realitāti, apzinās robežas tikai tad, kad ir iepazinis sevi un savas vajadzības, proti, ir nobriedis. Aplūkojot nobriešanu vienkāršoti, var sacīt - kad bērniņš piedzimst, viņš apgūst bērna pieredzi, iemācās "šiverēties" pa bērniskam, bet pusaudža gados viņš bērna pieredzi noliek nost un sāk apgūt dzīvi pa pieaugušam. Diemžēl nospiedoša daļa cilvēku šajā vietā iestrēgst - proti, bērna pieredzi viņi ir nolikuši nost, savukārt nopietnā pieaugušā pieredze ir tāda, ka neproti vairs nedz spēlēties, nedz izjust labsajūtu, bet tikai nopietni vērtēt un nopietni rukāt. Briedums sākas tad, kad pieaugušā pieredze cilvēkam jau ir un viņš laiž tai klāt to bērna pieredzi. Tad viņš spēj būt ar otru cilvēku tuvās emocionālās attiecībās, ļaujot sev just ar visām maņām, arī spēlējoties, rotaļājoties - gūt labsajūtu, uzrāpjoties kalnā, ieraugot skudriņu... Ja viņš ir zaudējis spēju just ar visām maņām, viņam visu laiku būs totāla tukšuma sajūta. Bet tas, ko mēs jūtam, ir vienīgais veids, kā cilvēks var uztankoties. Tukšums rada tādu difūzu sajūtu, un cilvēks atkarībā no savas samaitātības pakāpes lieto dažādas domas, lai šīs difūzās sajūtas kaut kā ietērptu. Un tad atkarībā no tā, kādi priekšstati par dzīvi un dzīvošanu ir šai mātei, viņa pa taisno samauc tos sev virsū - nevis tā, kā viņai ir labi, bet tā, kā "ir pareizi". Bet viņa jūtas vēl sliktāk. Ja šādai mammai, kas nav labās attiecībās pati ar sevi, piedzimst bērns, arī nevar būt nekādas emocionālas tuvības.

Otrs ļoti svarīgs punkts - bērns piedzimstot nav balta lapa! Nereti tiek kultivēts mīts, ka viss ir atkarīgs no vides, no attiecībām utt., bet bērnam var būt pavisam cita gēnu kombinācija. Līdz ar to arī vajadzības, pasaules pētīšanas un reaģēšanas veidi viņam būs pavisam atšķirīgi. Un tad mamma brīnās - kur tu tāds esi radies? Vēl ir tas briesmīgais mīts, ka visām mammām neganti jāmīl savi bērni, bet viņai varbūt nāk galvā domas, ka viņa nemaz viņu nemīl un varētu sagriezt mazos gabaliņos... var būt visādas dusmīgas domas. Kur rodas dusmīgās domas? Atkal - domas ir tērps, lai ietērptu difūzas jūtas. Ja mammai nav spējas just labsajūtu, viņai visu laiku radīsies papildu enerģija darbībai, bet viņa to nerealizēs. Ja to tur sevī, nevis izmanto ārējā realitātē, tā manifestējas dusmās, agresijā. Tad cilvēks rūgst sevī, ir mūždien neapmierināts un kritisks, turklāt viņš var vainot sevi vai bērnu, bet labsajūtas nav. Bet bērns pastāvīgi jūt mammas diskomfortu. Viens no veidiem, kā cilvēks mācās, - viņš kopē vecāku rīcības modeļus. Ja viņš ir nesaprasts un neatbalstīts savos pasaules pētījumos, viņš iemācās modeli justies neapmierinātam kā emocionālās tuvības veidu - cita varianta viņam nav," skaidro speciālists. Un tāds viņš arī paliks, un tā arvien pa apli? "Viņš var tikt no tā visa vaļā tad, ja sastop citus cilvēkus, ar kuriem var nonākt līdz emocionālā brieduma pakāpei."

 

Mātei vajag, lai būtu kā visiem...


"Nākamais izplatītais uzskats - vienmēr kāds ir vainīgs," turpina Valdis Briedis. "Paudīšu mazliet nepopulāru viedokli. Ja pieņem, ka bērnam jau ir uzinstalētas dažādas programmas, ko nes gēni, var parādīties atšķirīgas izpausmes arī tajā ziņā, kā viņi veido attiecības, kā mijiedarbojas. Tas nav atkarīgs no tā, kas ir iemācīts ģimenē, bet tāds nu tas cilvēciņš vienkārši ir. Un ja viņš atļaujas kaut ko pavisam citādāku nekā mamma... Aptuveni 80 procentu cilvēku nespēj izturēt citādības, viņiem vajag tā kā visiem. Tikko kaut kas atšķiras, sākas ziepes - ko teiks cilvēki utt. Ja cilvēkam ir šī tukšuma sajūta, viņš mēģinās vēl intensīvāk pielāgoties citiem vai dabūt kaut kādas piedevas, teiksim, labākas atzīmes savam bērnam, lielāku pozīciju darbā, smukākas drēbes, labāku mašīnu nekā kaimiņam. Viņiem raksturīgi vainot kaut ko vai kādu par to, ka man ir tā... Ja cilvēka ģenētiskais materiāls potenciāli ir tāds, ka viņš spēj tikt līdz darbībai, tad viņš arī mēģinās sevi pētīt, strādāt, veidot attiecības. Un tad viņš arī bez mammas atbalsta līdz kaut kam tiks un līdzīgi kā jūsu sākotnējā piemērā ar D. pieņems lēmumus, rīkosies, tādējādi dzīvos labi, un mamma varbūt kodīs pirkstos." Parasti jau ne slikto, ne vainīgo tiešām nav - ir dažādi cilvēki, tikai paštaisnais citādību nepieņem - kas nav tāds kā es, tas nekur neder... "Jā, ir dažādas pieredzes. Lielākoties mātes jau grib labāko, bet viņām ir tikai tā pieredze, kāda viņām ir. Un, ja viņām nav līdzvērtīgas tuvo attiecību pieredzes, tad mēs nonākam pie skaistā teiciena, ka ar labiem nodomiem ir bruģēts ceļš uz elli." Piemērā ar D. tieši aspekts, ka māte kategoriski atteicās saprast, ka tas, kas viņai šķiet labs un uz ko viņa mudina, meitai pilnīgi neder, arī bija visa ļaunuma sakne. "Tā ir klasiska situācija, kad cilvēks nav nonācis pirmām kārtām līdz tuvām attiecībām ar sevi. Šī nav nobriedusi sieviete - vienalga, cik viņai gadu. Tur, kur mammas ir par daudz, mammai nav attiecību ar sevi. Viņas viedoklis ir vienīgais pareizais, tāpēc bērnam nebūs emocionālā atbalsta, nebūs sapratnes par viņa citādībām. Bērni cieš tik daudz, cik daudz viņu vecāki neapzinās sevi. Ja viņā veselīgais kodols būs, viņš kādreiz dzīvē to pieredzi dabūs, ja ne - neviens nav jāvaino, bet jāiet ārstēties." Vai ir redzēta kaut viena paštaisna persona, kura ietu ārstēt savu paštaisnumu? "Jā, ir! Tāpēc jau psihoterapijā ir simtiem metožu un tehniku. Ja biežāk lietotās konkrētam cilvēkam neder, jāmeklē citas, vajag atrast viņam personisku motivāciju." Uz jautājumu, cik daudz kategoriski paštaisnu omīšu vispār pieļaus domu, ka viņām vajadzīgs speciālists, Valdis Briedis atbild, ka esot citādi - liela daļa šādu omīšu var savā nenobriedušā rigidā stāvoklī lieliski funkcionēt. "Ir svarīgi, ko bērni turpina no viņas gaidīt. Nevienu jau tāda omīte nevar ievainot, ja bērns pats neuzprasās." Tātad nobriedis cilvēks par savas nenobriedušās mātes faktiski bērnišķīgajiem izlēcieniem iecietīgi pasmaidīs - lai jau viņa ņemas, ja viņai tā vajag? "Jā! Galvenais - bērnam nav jāgaida, ka mamma būs citādāka. Un, ja viņš to negaida, kā viņu var ievainot?"

 

Ja es jūtos slikti, tad viņa ir slikta


Tomēr praksē ne vienmēr izdodas visām nebūšanām rast teorētisko pamatojumu un nosvērti izlemt - nešūmēšos, lai jau. Ir situācijas, kas neatkarīgi no skaidrojuma nav ciešamas. Atgriezīsimies pie modeļa, kad māte maitu zākā, stāstot, cik viņa neglīta un glupa, bet nākotnē, ja neklausīs māti, ēdīs no miskastēm un ubagos stacijā utt. Jājautā - kāpēc tas vispār būtu jāklausās, neatkarīgi no radniecības? Mēdz būt arī tā, ka meita visu mūžu izmisīgi alkst mātes atzinības, lien vai no ādas ārā, lai izkalpotos, pierādītu, cik laba meita ir, bet - nekā... Māte arvien noskalda - tas nav tā, bet šitas vispār nekam neder.

"Tā ir projekcija. Ja es jūtos slikti, tad viņa ir slikta, nevis es. Visticamāk, mātei ir grūtības ar sevi, viņa ir iestrēgusi kādā attīstības posmā. Ja tas ir ne tikai vecumdienās, bet visu mūžu, tad jāskatās, kas tā par personību. Ja meita to cieš, tas ir emocionālās atkarības piemērs. Atkarības-neatkarības tēma ir reāli izstrādājama. Ir viens zelta likums. Neatkarīgi no tā, kas ir ar to māti (vai tēvu), palīdzēt un atbalstīt var un ir vērts (un tas dod labu rezultātu) tikai tādā devā, kamēr pats palīdzētājs jūtas labi. Respektīvi, tas ir indikators, cik lielā devā komunicēt ar šo cilvēku. Kad pieaugušais bērns jūt pirmās pazīmes, ka viņam sāk zust labsajūta - viss!" Tātad, ja meita nespēj paciest māti ilgāk par desmit minūtēm mēnesī, viņa nav nekāds zvērs, bet tikvien rūpējas par savu labsajūtu - un pareizi dara? "Kurš ir teicis, ka viņai jācieš vairāk? Jums ir zinātniski pamatoti argumenti?" pārjautā dakteris Briedis. Kā - gara ausīm taču jau dzirdami visu kontrolējošo paštaisno māšu brēcieni - kas notiek, uz ko te mudina, kāda vēl meitas labsajūta - no svara ir tikai mana! Viņai jādara tā, kā man vajag, un tas nav apspriežams... "Arī tas ir jautājums par priekšstatiem," atgādina psihoterapeits, pieminot lērumu greizu priekšstatu, sākot jau ar to - ja ir bioloģiska radniecība, tad obligāti jābūt tuvām emocionālām attiecībām. Patiesībā māte un meita varot būt pilnīgi sveši cilvēki. Iebilstu, ka nākamais trumpis būs apelēšana pie pienākuma, vaimanas par nepateicību kā pasaules algu, ragaviņām un mežu, visu pārējo, sev neizdevīgo, izliekoties nedzirdam - kā jau rigidām personībām parasts. Māte taču veca un slima, ak un vai... Vai ir recepte - vilks paēdis, un kaza dzīva? "Jā, tāda recepte ir. To visu var atrisināt, vajadzības gadījumā noalgojot palīgpersonālu. Vai arī - likumā noteiktajā kārtībā ievietojot māti pansionātā. Attīstītās valstīs veco ļaužu nami ir normāla prakse. Bet sakostiem zobiem, slikti jūtoties, atrasties mātei blakus - tas faktiski nozīmē, ka reāli tiek nodarīts pāri abiem cilvēkiem, un es vēl izsakos maigi. Periodā, kad bērns vēl ir mazs, mātes spēja parūpēties par savu labsajūtu ir vērtīgākais, ko viņa bērnam var ierādīt, taču vēlākos gados, kad vecos cilvēkos notiek regresīvi procesi, pieaugušā bērna spēja parūpēties par savu labsajūtu ir vienīgais veselīgais piegājiens," strikti nosaka Valdis Briedis. Un visbeidzot - var taču būt arī tāda meita, kas gūst apmierinājumu no sajūtas: re, kā es te upurējos un mokos ar savu neciešamo māti, toties Annas tante kaimiņos redz, cik laba meita es esmu! "Es jūs vai nu apbēdināšu, vai iepriecināšu - aptuveni 25 procentiem cilvēku ir mazohistiskas personības iezīmes, un tā nav slimība - tā vienkārši ir!" pasmaida Valdis Briedis.

Tātad, ja meita, kurai ir mazohistiskas personības iezīmes, uz deguna krizdama, izdabā paštaisnai un neciešamai mātei, viņa patiesībā rūpējas par savu labsajūtu, jo saņem kāroto pazemojuma tiesu. Tikmēr cita meita, kurai šādu personības iezīmju nav, rūpējoties par savu labsajūtu, māti ievieto pansionātā. Vidējais aritmētiskais sabiedrības uzskats, protams, uzgavilēs meitai ar mazohistiskajām iezīmēm - tas gan ir kārtīgs cilvēks! Ne tā kā tā otra, egoiste nelaimīgā. Un kurš gan iedomāsies, ka kārtīguma iemesls patiesībā ir ne vairāk, ne mazāk kā mazohisms...

 

Trīs vaļi un to kopšana

Ko var laikus darīt, lai nenonāktu tiktāl, ka vecumā meitai jākonstatē, ka māte viņai sabojājusi visu dzīvi? "Recepte ir vienkārša un skaidra: iespējami ātrāk izpētīt sevi, savu personību un vajadzības un iespējami ātrāk iemācīties just labsajūtu, šīs vajadzības apmierinot. Brīžos, kad nāk virsū priekšstatu un uzskatu diktēta vainas sajūta, rūpīgi mēģināt piefiksēt, pierakstīt šos greizos priekšstatus un pārveidot tos par tādiem, kas ļauj justies labi," uzskaita psihoterapeits. "Tāpēc jau priekšstati ir, lai tos dinamiski mainītu atbilstoši konkrētam indivīdam, nevis ņemtu vidējos sabiedrībā akceptētos un tad mēģinātu tos neveikli uzstūķēt sev virsū. Ir trīs vaļi, uz kā balstās visa cilvēka dzīvošana. Viens - bioloģiskās un fiziskās vajadzības, otrs - emocionālās vajadzības, trešais - priekšstatu un uzskatu sistēma, kas ļauj apmierināt pirmās divas. Ja tās nebūs apmierinātas, nekas prātīgs nesanāks. Turklāt nav svarīgi, vai mēs ņemam priekšstatus un uzskatus no antīkajām traģēdijām vai to varoņiem, vai kādu absolūti sadzīvisku priekšstatu, vai ezotēru. Galvenais, lai priekšstati un uzskati atbilstu konkrētā cilvēka personības brieduma tā perioda vajadzībām. Lai tie man ļautu tajā attīstības posmā, kurā es atrodos, apmierināt pirmās divas vajadzības."

Bet... var būt arī tā, ka cilvēks pats ir apjucis starp savām un citu vajadzībām, pienākumu un priekšstatiem un vairs nesaprot, ko vēlas pats un kas ticis uzspiests. Kā viņam palīdzēt? "Man savi priekšstati jāveido tādi, kādi man ir vajadzīgi, nevis - lai atbilstu kaimiņu Jāņa, Pētera vai Miķeļa priekšstatiem. Diemžēl cilvēkiem trūkst zināšanu. Ja cilvēks reāli ir sevi pētījis, mēģinājis saprast, bet jūt, ka kaut kas nesokas, tas nenozīmē, ka viņam būs vajadzīga gadiem ilga terapija, bet viņš var pakonsultēties ar psihoterapeitu. Dažreiz pat viena saruna var dot impulsu turpmākai rīcībai. Tikai jārēķinās ar to, ka atslēgas vārds ir nevis domāšana, bet gan darīšana," uzsver Valdis Briedis.