Pašnāvība

Pašnāvība

Pašnāvība (suicīds)

dr. Valdis Briedis

Svarīgākais, ko ir vērts zināt, ka pašnāvību lielākoties var novērst, ja tiek sniegta nepieciešamā psiholoģiskā un medicīniskā palīdzība.

Pašnāvība tā ir apzināta dzīvības atņemšana sev. Kāpēc cilvēks izvēlas brīvprātīgi aiziet no dzīves? Kādi ir motīvi (iemesli) šādai izvēlei? Šie jautājumi ir bijuši aktuāli lielākai daļai cilvēku. Revolūciju un karu laikā pašnāvību skaits samazinās. Savukārt ekonomisko krīžu laikos būtiski pieaug. Pašnāvību skaits esot tieši proporcionāls valsts ekonomiskajai attīstībai. Materiāli nodrošinātāki cilvēki sāpīgāk reaģē uz ar krīzi saistītiem finansu zaudējumiem. Kopīgais cilvēkiem, kas izvēlas izdarīt pašnāvību ir bezizejas sajūta un priekšstats par izstumtību no tās sociālās grupas, kuru uzskatīja par savējo.

Pašnāvību veidi

Fantāzijas par pašnāvību vai domas par nāvi nav psihiskas slimības specifiska pazīme. Šādas domas ir bijušas lielākai daļai cilvēku. Smagos dzīves brīžos nodomāt „es gribētu labāk nomirt" vai „es negribu vairs dzīvot" nav nekas neparasts. Šis domas ir kā „tvaika vārstulis" spēcīgiem, smagiem emocionāliem saviļņojumiem. Lielākoties pēc šādas emocionālas izlādes cilvēks atrod pozitīvu risinājumu problēmām, kas vairs nešķiet nepārvaramas. Visbiežāk pat viena saruna ļauj uz smago situāciju paraudzīties no cita skata punkta un reālāk dzīvot tālāk.
Pašnāvību mēģinājumi ir sastopami vismaz 10 reizes biežāk nekā pabeigtas pašnāvības. Pētījumi rāda, ka lielākajā daļā pašnāvību mēģinājumu ir ierobežotas iespējas sasniegt rezultātu un tie tiek veikti tādos apstākļos, kur liela iespējamība saņemt palīdzību vai pievērst sev uzmanību Uzmanības pievēršana ir galvenais, bieži arī apzinātais mērķis. Tā piemēram, pusaudzis, kas ar trulām šķērēm griež sev roku apakšdelmos, vēlas, lai vecāki pievērš viņam lielāku uzmanību un uzklausa. Reizēm šādi demonstratīvi pašnāvību mēģinājumi var arī izdoties, kā nelaimes gadījums. Lielākā daļa pašnāvības mēģinājumu ir impulsīvas darbības, kas veiktas ar minimālu sagatavošanos un var tikt uzskatīti kā saucieni pēc palīdzības. Apmēram 8% cilvēku, kas veikuši pašnāvības mēģinājumu 10 gadu laikā to mēģina vēlreiz, daļa arī vairākkārtīgi un kāda no atkārtotajām reizēm arī parasti beidzās traģiski. Tādēļ katru pašnāvības mēģinājumu vajadzētu uztvert nopietni un palīdzēt izmisušajam cilvēkam, kas sauc pēc palīdzības.
Pabeigtas pašnāvības nozīmē apzinātu un apdomātu rīcību, kuras rezultāts ir nāve. Doma reāli mirt parasti atnāk lēnām. Sākumā tās ir acumirklīgas un vispārīgas domas. Sākumā doma ir doma par nāvi, kā iespēju atbrīvoties no kādām problēmām. Vēlāk nāve šķiet vienīgā izeja. Veidojas dilemma, vainu nepanesama dzīve, vai izredzes uz brīvību nāvē. Iestājas „aklums" saskatīt jebkādas citas iespējas. Lai pieņemtu izšķirošo lēmumu ir jābūt vismaz trīs savstarpēji saistītiem apstākļiem: motīvu komplekss, kritiski notikumi kā katalizators vai „palaišanas poga" un līdzekļi pašnāvības īstenošanai. Visbiežākie kritiskie notikumi ir šķiršanās vai smags konflikts ar mīļoto cilvēku, dzīvesbiedra vai bērna nāve, aresta vai bankrota draudi, nespēja atrisināt sev būtiskas dzīves situācijas. Kritiskais notikums parasti ir sešas nedēļas pirms pašnāvības. Savukārt galvenie traumējošie notikumi var būt notikuši pirms vairākiem mēnešiem vai pat gada, tādēļ pirmā brīdī var pat nešķist saistīti ar pašnāvību. Nesen notikušais, varbūt pat it kā nenozīmīgais kritiskais notikums parasti ir tikai pēdējais piliens traukam, kas līst pāri malām.

Motīvi

Lielākā daļa cilvēku, kas pārdzīvojuši pašnāvības mēģinājumu apgalvo , ka viņiem ir bijuši sarežģīti un pretrunīgi motīvi. Daži uzskatījuši, ka pašnāvība būs izeja no kādām grūtībām, piemēram, finansu problēmas vai smagi sarežģījumi ģimenē. Citi savukārt uzskatījuši, ka nāve izbeigs kāda smaga stāvokļa pasliktināšanos. Citi veikuši pašnāvības mēģinājumu, lai sodītu kādu sev nozīmīgu cilvēku vai lai pievērst viņa uzmanību. Nereti šie cilvēki īsti neapzinājās, ka nāve patiesi visa gals. Vēl citi mēģina aiziet nāvē, lai atkal satiktos ar sev tuvu , bet mirušu cilvēku „viņā saulē".

Līdzekļi

Kad lēmums ir pieņemts, tad cilvēks sāk meklēt līdzekļus tā realizācijai. Visbiežāk kā līdzekļi tiek izmantoti ieroči, virves, asi priekšmeti, medikamenti, narkotikas, augstceltnes vai automašīnas. Cilvēki visbiežāk izvēlas sev pieejamākos līdzekļus. Piemēram, agrāk Austrālijā biežāk lietotais līdzeklis bija medikamenti, bet kopš valsts ir sākusi stingrāk kontrolēt medikamentu izrakstīšanu, šis līdzekļa lietošana ir samazinājusies.

Pašnāvību iemesli

Depresija no visām psihes slimībām visciešāk ir saistīta ar pašnāvībām. Daudzi, kas slimo ar depresiju bipolāro traucējumu depresīvajā fāzē vai izjūtot fobiskus traucējumus domā par pašnāvību vai mēģina to izdarīt. Ne mazāk kā 70% no mirušajiem pirms nāves cieta no depresijas. Smagas depresijas laikā zaudē spēju gūt prieku no pierastajām aktivitātēm, darba, attiecībām, mīlestības un no visa , kas agrāk darīja laimīgu. Zūd cerības un nākotne kļūst drūma, bezcerīga un draudīga. Depresija var būt cēlonis veselai rindai somatisku problēmu: bezmiegam, miega traucējumiem, nogurdināmībai, apetītes un svara zudumam. Zūd arī seksuālas vēlmes. Bieži ir uzmācīgas domas par to , ka „esmu slims ar neārstējamu smagu slimību".
Apmēram 10% no tiem, kas izdara pašnāvību slimo ar šizofrēniju, citām psihozēm, organiskiem psihes traucējumiem vai akcentētiem personības traucējumiem. Pie šim slimībām arī ir iespējami atsevišķi depresijas simptomi. Pašnāvības iemesls var būt depresīvs pārdzīvojums vai halucinācijas, murgainas idejas un apjukums, kur nāve var šķist „loģisks" risinājums vai vēlme. Slimojot ar šizofrēniju var dzirdēt „balsis", kas liek izdarīt pašnāvību. Cilvēki ar akcentētiem personības traucējumiem, kas pamatā funkcionē robežstāvokļa līmenī var izjust nepārvaramu vajadzību izdarīt impulsīvas darbības, ievainot vai nogalināt sevi. Histēriskas personības nevarot pietiekami pievērst sev uzmanību, izmisumā arī var izdarīt pašnāvību. Šiem cilvēkiem parasti nav pieredzes pārvarēt smagākus stresus, kas palielina pašnāvības risku.
Nemazāk kā 25% cilvēku, kas izdara pašnāvību ir alkoholiķi. Un vēl lielākam cilvēku skaitam pēc nāves atrod augstu alkohola koncentrāciju asinīs. Cilvēkiem ar alkohola atkarību ir 10 reizes lielāks risks izdarīt pašnāvību nekā tiem kas alkoholu nelieto. Bieži pārmērīga alkohola lietošana var būt kā blakus parādība depresijai. Alkohola ķīmiskā iedarbība uz smadzenēm novājina bremzēšanas un kontroles procesus.
Narkotiku lietošana rada problēmas darbā un ģimenē. Narkotikas izsauc somatiskas slimības, arī smadzeņu bojājumus. Kā rezultātā iespējamas paranoīdas psihozes, spilgtas halucinācijas un murgainas idejas, kas var novest pie pašnāvības.

Pašnāvību faktoru statistika

Katrs pašnāvības gadījums ir unikāls un atšķiras no citiem, bet ir arī kopēji faktori. Tie ir riska faktori, kas var signalizēt par pašnāvības risku.

Dzimums : Vīrieši pabeigtas pašnāvības izdara 7 reizes biežāk nekā sievietes. Sievietes savukārt 4 reizes biežāk nekā vīrieši izdara pašnāvību mēģinājumus. Slimojot ar smagām somatiskām slimībām sievietes biežāk izdara pašnāvības.
Psihiskie traucējumi: Cilvēki ar depresijas pazīmēm pašnāvības mēģina izdarīt 8 reizes biežāk nekā citi. Jebkuras psihes saslimšanas paaugstina pašnāvības risku.
Ģimenes stāvoklis: Lielākā daļa cilvēku, kas izdara pašnāvību ir vientuļi un nāk no ģimenēm bez tuvām emocionālām attiecībām. Vislielākais risks izdarīt pašnāvību ir cilvēkiem, kas nekad nav bijuši precējušies. Tad seko atraitņi un šķirteņi un cilvēki bez bērniem.
Izglītība un profesija: Visbiežāk pašnāvības izdara bezdarbnieki un cilvēki ar augstāko izglītību, ar augstu sociālo statusu. Pašnāvību mēģinājumus vairāk izdara cilvēki ar vidējo izglītību un zemāku sociālo statusu.
Dzīves vieta: Lielu pilsētu iedzīvotāji izdara pašnāvības daudz biežāk. Ir tieša proporcija starp apdzīvotības blīvumu un pašnāvību skaitu. Krīžu periodos šī starpība izlīdzinās.
Alkohola vai narkotiku lietošana: 15% alkoholiķu izdara pašnāvības. Apmēram 20% cilvēku, kas izdara pašnāvības pirms nāves lieto alkoholu, narkotikas vai stiprus medikamentus.
Vecums: Biežāk pašnāvības izdara cilvēki, kas vecāki par 40 gadiem un jaunieši no 15 līdz 24 gadiem. Pēdējos gados visos vecumos pieaug izdarīto pašnāvību skaits.
Stresa faktori: Smagu krīžu brīži ir biežākais pašnāvību laiks. Biežākie ir darba un ienākumu zaudēšana, dzīvesbiedra nāve un pazemojumi.
Suicidāla uzvedība pagātnē: Būtiski paaugstina jaunas pašnāvības risku.
Pašnāvības liecinieki: Cilvēki, kas redzējuši tuvinieku pašnāvības, ievērojami biežāk izdara to paši. Tas pats attiecas arī uz emocionāli labilām personībām, kas avīzēs vai televīzijā uzzinājuši par sabiedrībā pazīstamu cilvēku pašnāvībām.
Depresija un pubertātes krīzes pusaudžiem: Ļoti augsts pašnāvību risks. Lielākai daļai pusaudžu, kas izdarījuši pašnāvības bija agrāk nediagnosticētas emocionālas un psihiskas problēmas vai slimības. Šie pusaudži bieži atšķīrās no saviem vienaudžiem ar paātrinātu, nevienmērīgu attīstību. Viņiem bieži ir nereāla attieksme pret nāvi. Visbiežāk viņi nāk no ģimenēm kur nav tuvu emocionālu attiecību un rūpju par līdzcilvēkiem. Šādās ģimenēs mātēm raksturīgas histēriskas personības iezīmes. Savukārt tēviem raksturīgas sašķeltas personības iezīmes ar dīvainībām, cietsirdību un vienaldzību.

Iedzimtība

Zinātnisku pierādījumu par iedzimtības lomu cilvēkiem, kas izdara pašnāvības nav. Bet pētnieki ir konstatējuši būtiskas atšķirības smadzeņu bioķīmijā cilvēkiem kas izdarījuši pašnāvību un dabiskā nāvē mirušiem cilvēkiem. Daži pētījumi ir parādījuši, ka pašnāvību upuriem un cilvēkiem, kam ir tendence uz cietsirdīgu un agresīvu rīcību smadzenēs ir izteikti pazemināts serotonīna līmenis. Serotonīns ir bioloģiski aktīva viela, kuras pazemināts līmenis rada depresiju. Iespējams tālākie pētījumi ļaus serotonīna līmeni izmantot kā „bioloģisku marķieri" profilaktiski meklējot potenciālos pašnāvību upurus.

Palīdzība cilvēkiem, kas domā par pašnāvību

Sarunājieties.

Daudzi no tiem, kas mēģina izdarīt pašnāvību pirms tam runā par to ar saviem līdzcilvēkiem. Katru mājienu par iespējamo pašnāvību ir vērts uztvert ļoti nopietni. Jautājiet cilvēkam par viņa problēmām. Piemēram, pusaudze meita atnāk raudot mājās, nokliedzas „ka dzīvei nav nekādas jēgas" un ieslēdzas savā istabā. Ignorēt slēptus pašnāvības draudus šādā situācijā nedrīkst. Bez sarunas nevarēs uzzināt cik nopietna ir situācija. Tas, kas pieaugušam cilvēkam var šķist sīkumi, meitenei var būt pasaules lielākā traģēdija. Runājiet ar viņu tieši, jautājot „tas droši vien ir sāpīgi, šķirties no tuva cilvēka" vai „es gribu mēģināt saprast, kas ir noticis, bet tādēļ Tev man jāpalīdz un jāpastāsta, kas ir noticis". Dažkārt cilvēki maldīgi domā, ka ja es runāšu ar krīzē esošu cilvēku par pašnāvību, tad tas to var veicināt. Nē, tā nav. Biezāk atklāta sirsnīga saruna var būt pirmais solis, lai novērstu pašnāvību.

Apdomājiet sarunu.

Pēc sarunas mēģiniet godīgi sev atbildēt uz jautājumiem: Vai pašnāvības domas ir izņēmums ar niecīgu pašnāvības risku? Vai agrāk jau nav dzirdēti izteikumi, piemēram, „ja manis vairs nebūtu", „ja es negaidot nomirtu", „šī ir bezizejas situācija" vai līdzīgi. Vai cilvēks pēdējā laikā nav mēģinājis sakārtot dokumentus, savas lietas vai rakstījis testamentu. Šie jautājumi ir īpaši svarīgi ja cilvēks ir pašnāvību riska grupā. Vai cilvēks ir slimojis ar depresiju vai citām psihes slimībām? Vai nav miega traucējumi? Vai ir problēmas darbā, skolā vai ģimenē? Vai cilvēks pēdējā laikā nenorobežojas no līdzcilvēkiem? Vai nav zudušas intereses pret tām aktivitātēm, kas agrāk iepriecināja? Vai agrāk ir bijušas sarunas par bezcerību? Vai ar cilvēku pēdējā laikā nav gadījušies nelaimes gadījumi? Ir tāds mīts, ka ja cilvēks ir nolēmis izdarīt pašnāvību tad viņš vairs negrib dzīvot. Nē, tā nav. Lielākā daļa cilvēku kas izlemj izdarīt pašnāvību līdz pēdējam brīdim svārstās starp dzīvi un nāvi.

Rīkojieties.

Ja Jums rodas pārliecība, ka cilvēkam ir nopietni nodomi izdarīt pašnāvību, tad neatstājiet viņu vienu līdz esiet sniedzis vai noorganizējis palīdzību un pārliecinājies, ka viņš ir nonācis pie speciālista. Mēģiniet pārliecināt, ka nepieciešams meklēt un pieņemt psihoterapeitisku, psihiatrisku vai medicīnisku palīdzību. Zvaniet psihoterapeitam vai psihiatram, konsultējieties, sarunājiet vizīti. Zvaniet uz krīzes telefoniem, arī tur Jums pastāstīs kā organizēt palīdzību. Atcerieties, ka jau esot kopā un sarunājoties ar cilvēku, Jūs jau viņam ļoti palīdziet.

Psihoterapija

Psihoterapija gandrīz vienmēr var sniegt atbalstu cilvēkam, kurš noguris no dzīves. Ārstēšanas procesa sākumā tā parasti ir atbalsta psihoterapija, kas vajadzības gadījumā var kombinēties ar medikamentozu terapiju. Dziļāka psihoterapija var sākties, kad novērsti smagākie suicidālās uzvedības simptomi. Tālāk darbs rit palīdzot atrast alternatīvas pašnāvībai un atjaunojot saimnieka sajūtu pār savu dzīvi.