Freids, psihoterapija un popkultūra

Freids, psihoterapija un popkultūra

dr. Andis Užāns

ASV šī gadsimta sākumā veiktajā aptaujā par ievērojamākajām popkultūras ikonām līdzās Supermenam, Mikimausam, Bilam Klintonam, aktieriem, un citām slavenībām ir arī Zigmunds Freids. Kādēļ Freids tur ir? Šis ir jautājums uz kuru mēģināšu atbildēt.

Populārās kultūras sastāvdaļa - masu mediji- ilustrēti žurnāli, televīzija, radio bieži izmanto psihoterapeitiskas situācijas, idejas. Latvijas televīzijās katru sezonu parādās kāds jauns raidījums, kurā tā vai citādi piedalās cilvēks, kurš pretendē saprast , vai vismaz palīdzēt saprast, cilvēka psihi, un nereti arī sevi sauc ( vai arī citi viņu dēvē) par psihoterapeitu.

Vai nu mēs to vēlamies vai nē, psihoterapeiti ir kļuvuši par gluži vai neatņemamu popkultūras sastāvdaļu. Vai tas ietekmē psihoterapiju kā ārstniecības metodi? Šis ir otrs jautājums, uz kuru meklēšu atbildi.

Reiz mani uzaicināja piedalīties kādā radio pārraidē. Žurnāliste vēlējās, lai ārsts psihoterapeits komentē jautājumus, kā viņa teica, par attiecībām. Viņa domāja, ka klausītājiem būtu interesanti, kādēļ jaunībā cilvēki iegūst draugus pat to nevēloties, bet vēlāk nevar iegūt, pat ja to vēlas.

Pārraide bija tiešajā ēterā, zvanīja klausītāji, notika saruna, katrs dalījās savā pieredzē. Viedokļos izskanēja diezgan daudz sāpju, aizvainojuma. Kāds dalībnieks to salīdzināja ar atkritumiem, ko cilvēks savā mūžā aizvien vairāk stiepjot līdzi, un nespēj no tā atbrīvoties. Tad piezvanīja cits kungs, un sāka pārmest uzaicinātajam ekspertam, lai viņš beidzot proponēt Freida idejas. Tās visi tāpat zinot un vai tad nevarot pateikt neko svaigu. Freidu nebiju pieminējis, un arī nevienu no viņa idejām, manuprāt arī nē. Tomēr nenovēršami viņš bija kļuvis par pārraides sastāvdaļu. Man radās sajūta, ka viņš bija kļuvis par klausītāja agresijas mērķi.

Būtiska populārās kultūras sastāvdaļa ir arī filmu industrija. Tā nereti mūs aizved uz psihoanalītiķa kabinetu.

Psihiatrijas rezidentu apmācības laikā seminārā kā piemēru psihodinamiskai izpratnei par simptomu attīstību, nolēmu kopā ar studentiem izanalizēt kādu filmu. Tā nu bija sagadījies, ka pilsētas kinoteātrī vienlaikus izrādīja vismaz trīs darbus, kuros kāds no varoņiem bija psihiatrs, psihoterapeits vai psihoanalītiķis.

Vienā no tām galvenā varone ir psihoterapeita paciente. Kur nu vēl labāku piemēru priekšstatam par psihoterapijas procesu! Daļa filmas darbības norisinājās terapeites kabinetā, varonei guļot uz kušetes.

Kāds no rezidentiem bija vīlies, ka psihoterapeite attēlota kā neirotiskiem konfliktiem pilna personība, kuras darbība ir, maigi sakot, pretrunīga. Citā filmā psihoterapeits bija erotiska trillera varonis.

Franču komēdijā „ Paklusē" galvenais varonis- zaglis, ko tēlo Žerārs Depardjē, izspēlē ainu psihiatra kabinetā. Tur viņš nonāk pēc tam, kad griezis sev rokā, jo tā darīja viņa kameras biedrs. Un Deperdjē tēlotais labestīgais vientiesis viņam pieķēries. Psihiatrs lūdz pacientu skatīties Roršaha testu, un pacients, vērojot attēlus, saka- tas ir traips. Kā jau komēdijā pienākas situācija attīstās komiski. Depardjē varonim apnīk psihiatra uzmācība, viņš sāk ķert mušas, pārbiedējot dakteri. Kafija no krūzes ārsta rokās izlīst uz viņa spoži baltā halāta. Tagad pacients atkal saka- traips. Smieklīgi..... Aiz psihiatra galda ir redzama Freida ģīmetne. ..... Šī ikonas klātesamība atgādina- psihe un Freids ir kļuvusi par asociāciju, kura dzīvo pati par sevi.

Interesanti, ka Freida attieksme pret kino bija citādāka nekā filmu industrijas pret viņu. Savos rakstos viņš kino piemin tikai vienu reizi- 1916 gadā rakstītajās lekcijās Ievads psihoanalīzē. Pirmās lekcijas sākumā viņš psihoanalīzi piesaka kā ārstniecības metodi neirožu dziedināšanā. Un salīdzina tās apgūšanu ar citām medicīnas studijām. Mācoties, piemēram, anatomiju, students iepazīstas ar dažādiem orgāniem. Mācoties par asinsgrupu noteikšanu novēro nogulšņu veidošanos. Un tādejādi studijas līdzinās konkrētas pieredzes iegūšanai, kura tiek izmantota ārstēšanā. Ķirurgs griež, ko pirms tam redzējis anatomikumā, vēlāk, ja vajag, pārlej vajadzīgās grupas asinis. Lai arī sarežģīti, tomēr tas ir saprotami. Notiek darbība.

Psihoanalīzē ir citādāk. Nekas nenotiek- bet ir vārdu apmaiņa starp pacientu un analītiķi. Un neapmācītiem pacienta radiniekiem, kurus iespaido tikai redzamās un materiālās lietas,( šeit Freids izmanto salīdzinājumu ar kino skatīšanos.) līdzīgi kā skatoties to, kas notiek kino- vienmēr rodas šaubas- vai tikai runāšana var izārstēt slimību. Freids sūrojas, ka tas ir tuvredzīgs priekšstats, tāpat kā priekšstats, ka šie pacienti savus simptomus tikai iedomājas. Un tālāk viņš savu lekciju turpina par vārdu maģisko spēku- tie var padarīt cilvēkus ļoti laimīgus un likt viņiem dziļi ciest. Jāteic, viņa priekšstats par kino nav visai glaimojošs!

To apstiprina arī kāds stāsts par Holivudas producenta Samuelu Goldvinu, kurš 1925 gadā producēja lielfilmu par mīlestību. Viņš uzskatīja Freidu par lielāko ekspertu mīlestības lietās , un piedāvāja viņam tiem laikiem milzīgu naudas summu 100 000 dolāru. Bet Freids attiecās ar viņu tikties. Un tomēr- neskatoties uz šo noliegumu Freids ir kļuvis par varoni popkultūrā.

Freids savā pēdējā darbā „Mozus un monoteisms" raksta par par varoņu rašanos mītos. Dažādās kultūrās glorificē varoņus, karaļus, reliģiskos līderus. Lai arī cik atšķirīgas būtu kultūras, stāstā par varoņa tapšanu parasti var atrast kopīgu fabulu. Kas tad ir nepieciešams, lai kļūtu par varoni?

Varonis parasti ir aristokrātisku vecāku bērns. Lielākoties karaļa dēls. Viņa ieņemšana ir notikusi ar grūtībām, tādām kā atturēšanās, ilgstoša neauglība, vai arī ārēju apstākļu vai dēļ vecāki ir slēpuši savas attiecības.

Grūtniecības laikā ir kāds paredzējums ( vai nu sapņa vai orākula veidā) , brīdinot pret viņa piedzimšanu. Parasti tie ir draudi tēvam. Tā rezultātā jaundzimušais tiek nolemts nāvei vai briesmām. To parasti veic tēvs vai kāds viņa pārstāvis. Tad varoni izglābj dzīvnieki vai vienkārši cilvēki. Viņu zīda kāda vienkārša sieviete, vai dzīvnieks. Kad varonis ir pieaudzis, viņš atrod savus aristokrātiskos vecākus, atmaksā savam tēvam, tiek atzīts, iegūst diženumu un slavu.

Divas ģimenes mītā - reprezentē dažādus stāvokļus. Ja mēs skatāmies indivīda psihes kategorijās, tad tā ir apziņa un zemapziņa. Līdzīgi ir ar psihoanalīzi un popkultūru. Viena ir dižciltīgā ģimene, otra vienkāršā. Viena reprezentē psihes neapzināto daļu, otra- apziņu.

Freids populārajā kultūrā ir kļuvis par simbolu zemapziņai. Zemapziņa ir populārās kultūras darbu iedvesmotāja, bet tai pat laikā „vienkāršā ģimene" to cenšas iznīcināt.

Piemēram-iedomāsimies- kā gan ir veidota liela daļa ilustrēto žurnālu interviju ar psihoterapeitiem un kāda ir to vieta šajā populārajā lasāmvielā?

„Sakiet lūdzu mūsu lasītāji gribētu uzzināt, kādēļ cilvēki jūt, domā šā vai tā?"- jautā žurnālā. Tad speciālists cenšas izskaidrot- kā viņš saprot cilvēka dabu. Intervētājs uzdod kādu papildus jautājumu, un rezultātā izrādās- speciālists neko daudz viss nevar pateikt- zemapziņa ( jeb „ dižciltīgā ģimene" tiek iznīcināta.) Vai arī triumfē apziņa- redukcionistiska pieeja rada ilūziju, ka viss ir izskaidrots. Lasītājs atviegloti nākamajā lapā var apskatīt, piemēram, kāda narcistiska sapņa piepildījumu. Populārs cilvēks izrādas savas medību trofejas, mašīnas vai ko citu. Tad lapu tālāk- reklāma kas sola mūžīgu skaistumu.

Bet atgriežoties pie psihoanalītiskās ārstēšanas un kino mijiedarbības. Tā šķiet krietni komplicētāka. Holivudu mēdz saukt par Sapņu fabriku. Kino piedāvā citu realitāti.

Apsēšanās tumšā kino zālē savā veidā līdzinās nonākšanai sapnim līdzīgā stāvoklī. Uz sudrabota ekrāna skatītāja priekšā tiek projicēts kaut kas no filmas, kas patiesībā atrodas skatītājam aiz muguras, un kas sasaucas ar skatītāja psihes projekcijām. Un zināmā mērā tas ir tas pats, kas notiek psihoanalītiskā terapijā. Filmas runā zemapziņas valodā. Šī valoda ir līdzīga valodai, kurā runā psihoanalīze

Psihiska pataloģija reizēm ir arī filmas sižeta līnijas veidotāja. Filmas par posttraumatiskā stresa sindroma māktiem kara veterāniem, zinātnieku, kuram ir šizofrēnija ir tikai pāris piemēru. Filmas, kur attēlota psihopatoloģija pieradina veselos, ka psihopataloģija ir līdzās.

Jau ilgāku laiku filmu apskati ir psihoanalīzes žurnālu sastāvdaļa. Amerikāņu psihiatrs, doktors Glens Gabards izdala vairākas metodoloģiskas pieejas, kas sastopamas filmu analīzē.

Viens no aspektiem ir filmā ietvertās kultūras mitoloģijas analīze. Tas ir līdzīgi, kā grieķu mīti atspoguļo cilvēka psihisko konfliktu esamību. Filmu kases panākumi ir atkarīgi no tā, vai tajā parādās publikas neapzinātās vēlmes un bailes. Līdzīgi kā sapņi piepilda neapzinātās vēlēšanās, tā arī filmas sniedz vēlēšanās piepildījumu. Tajās tiek atrisinātas smagākās cilvēka dilemmas. Filmā parādās izstumtais materiāls un vēlme tiek piepildīta.

Filmas ir interesantas arī kā tās veidotāju zemapziņas refleksija. Reizēm režisori tīri nekautrējoties filmā izmanto autobiogrāfiskas atsauces.

Ir filmas, kas izmanto Freida idejas par sapņiem. Kino nereti attēlo sapņus.

Filmu varoņu rakstura analīze arī ir visai pateicīgs temats. Tomēr tas nebūt nav viegls uzdevums. Var izrādīties, ka filmas varonī analizētājs projicē savas paša īpašības. Vai arī varoņa rakstura analīze ir filmas autora projekciju analīze.

Vēl viens aspekts, kā sasaucas psihoterapija un kino, ir skatītāju analīze. Reizēm pacienti mēdz stāstīt par redzētajām filmām, to izraisīto projekciju analīze ir materiāls terapijā.

Par interesantu fenomenu psihoterapijas un filmu industrijas mijiedarbībā ir seriāls „ Soprano ģimene". Filmas varonis robežpataloģiju ārstējošs gangsteris ne tikai filmā laiku pavada pie savas analītiķes, bet katrai sērijai seko raksti ar psihoanalītiķu komentāriem par pacienta psihisko procesu attīstību. Ir aizraujoši lasīt, kā četri pieredzājuši analītiķi diskutē, kas noticis ar Toniju Soprano ceturtās sezonas beigās-vai viņš ir kļuvis veselāks.

Šis ir viens no piemēriem, kas veido citu kino un psihoterapijas attiecību dinamiku, nekā sākumā minētajos piemēros. Sapnis un realitāte tiek nevis atšķelti, bet meklēts kopīgais.

Manuprāt, pacientu priekšstatos par psihoterapeitu - tas, ko viņi ir pamanījuši, lasījuši atspoguļo viņu vēlmes. Tā ir viņu pašu „ iedzimtā daļa". Ja pacients stāsta par to, ka „hameleonu rotaļās" psihoterapeits ir nevarīgs, un nespēj neko izdarīt. Tas var kļūt par labu materiālu vēstījumam par pacienta paša nevarību. Varētu teikt- pacienta psihē terapija ir sākusies jau skatoties filmu vai lasot rakstus.

Pacients ierodas terapijā cīņai ar savu „ aristokrātisko ģimeni". Viņš ir gatavs piepildīt savu sapni- kļūt stiprāks par tēvu.