COVID19- krīze
dr. I.L. Goldšteina
Kādi psihiskie procesi notiek krīzes situācijā?
Psihei, kas ir atbildīga par mūsu instinktiem, impulsiem, dziņām, emocijām, temperamentu, uzvedību, domāšanas procesiem, atmiņām un piedalās visa ķermeņa neirohumorālajā regulācijā, ir savi aizsarg un coping (no angļu val. - tikt galā) mehānismi, kas darbojas, lai mēs spētu izturēt dažādas iekšēji bīstamas situācijas un nesabruktu.
Palūkojoties apkārt, šķiet - katrs dara, ko var. Vieni rada, citi ārda.
Redzam, ka daži no šiem mehānismiem ir veselīgāki, citi - mazāk veselīgi, bet - tāpat jāsaprot - tie ir cilvēka (jeb viņa psihes) centieni izturēt krīzi. Šobrīd visi izjūt lielu nedrošību, apjukumu, bezspēcību un nereti pat izmisumu. Drošie pamati - noteikta lietu kārtība, rutīna - ir sašķobījušies un līdz ar to arī pārliecība par sevi, saviem spēkiem.
Ko darīt?
Aktivitāte palīdz izturēt bezspēcību un trauksmi. Kaut kas šķietami jādara, jo jau pati darīšana ļauj pārslēgt uzmanību no stresa pilnās situācijas uz ko citu, ļauj atgūt kontroles sajūtu pār situāciju un uz brīdi nomierināties, sajust, ka var kaut ko izdarīt, kontrolēt vai ietekmēt. Tādēļ ir labi krīzē kaut ko darīt un turēties pie ieradumiem, ikdienas rituāliem, kurus var turpināt arī ierobežotos apstākļos vai arī atrast jaunus ieradumus, kas sagādā prieku un ļauj justies mierīgāk. Vienalga vai tā būtu adīšana, dārza darbi, mājas kārtošana, grāmatu lasīšana, vingrošana, meditācija, pastaiga vai tml.
Kaut kā darīšana ir arī informācijas un risinājuma meklēšana, pārrunāšana ar citiem - tas, ja vien nepārspīlē un spēj uztvert informāciju ar kritisko domāšanu - ļauj iegūt plašāku skatījumu, būt gatavākiem nākamajiem rīcības soļiem.
Arī uztraukšanās, kašķēšanās, vainīgā meklēšana un citu vainošana ir kaut kā darīšana un palīdz tikt galā ar grūti izturamām emocijām un spriedzi, tikai tas ir uz apkārtējo rēķina. Pēc principa - es vairs nespēju to izturēt, jūtiet tagad jūs to, ko jutu es! Savu sajūtu ielikšana otrā.
Tas var notikt neapzināti - emocijas ir tik grūti izturamas un to ir tik daudz, ka tās vienkārši plūst pāri pa malām un appludina apkārtējos, bet šis pats mehānisms ir arī manipulācijas pamatā, kad kāds apzināti ieliek apkārtējos kādas sajūtas vai domas sev izdevīgos nolūkos.
Šo ielikto sajūtu nereti ir grūti atpazīt. Saprast, ka tā nav mana, bet manī ielikta sajūta. Īpaši, ja ņem vērā, ka krīzē visi ir jūtīgāki un ievainojamāki - ātrāk satraucas, aizkaitinās, ir vieglāk ietekmējami un manipulējami.
Krīzē notiek regresija uz agrīnākiem, neapzinātākiem uztveres un uzvedības modeļiem. Cilvēks noslīd zemāk savā funkcionēšanā - it kā zaudē savu spēku, vairs nevar izdarīt to, ko varēja iepriekš un nezina vairs, uz ko paļauties, kam uzticēties. Un šeit ir būtiski - kāda bija pieredze bērnībā - vai apkārtējie rūpējās, palīdzēja, samīļoja vai - esot vājam un atkarīgam - neizjuta mīlestību, netika atbalstīts, saprasts, bet tika pamests, atstumts, kritizēts...
Šī bērnības pieredze veido iekšējo matrici krīzes situācijās: vai ārkārtas situācijā saglabāsies iekšējā sajūta, ka pasaulē ir cilvēki, kam varam uzticēties, vai kļūt kādā dzīves situācijā atkarīgam, kaut ko nespēt ietekmēt, ir briesmīgākais, kas var notikt? Tiem, kam bijuši pietiekami labi vecāki, viņiem arī krīzes apstākļos ir vieglāk. Viņiem ir, pie kā vērsties, iekšējā drošības sajūta saglabājas. Gan reāli, gan mentāli - pat, ja vecāki vairs nav dzīvi, labais vecāks ir viņos pašos.
Bet tie, kam nav bijis, pie kā gūt mierinājumu, tiem arī tagad nav, pie kā vērsties. Viņi vienkārši nespēj nevienam uzticēties, nespēj atrast, uz ko varētu paļauties. Iekšējās drošības sajūtas nav un pazūd arī kritiskā domāšana, tādēļ vieglāk krist dezinformācijas gūstā. Šie cilvēki jebkuru krīzi pārdzīvo smagāk, jo jūtas vientuļi, izmisuši un nespēj gūt atvieglojumu, dalot bēdu ar kādu. Un vienam izturēt ir daudz grūtāk. Bailes, neziņu...
Tādēļ cilvēks var sajusties vēl atrautāks no sabiedrības, viņam sāk šķist, ka citiem ir labāk, jo viņi nav vieni (un mēs zinām, ka nereti tieši parunāšanās ar citiem ļauj sajust, ka neesam vienīgie, kuriem ir kādas problēmas, ka patiesībā esam tādi paši cilvēki ar cilvēciskām vājībām kā citi). Cilvēks jūtas, ka viņš ir savādāks kā citi un ka citi ir pret viņu. Līdz pat tādai pakāpei, ka citi ir ienaidnieki, vēl viņam ļaunu vai grib iznīcināt. Šādā stāvoklī cilvēks sāk cīnīties jau pret iedomātiem rēgiem. Tad dažādas sazvērestības teorijas ir augstā vērtē, bet kritiskā domāšana un spēja pamatoti un cieņpilni argumentēt savu viedokli iztrūkst.
Un var būt arī tā, ka bailes no neziņas un paša bezspēcības ir tik lielas, ka ieslēdz izmisumu un tam sekojošu noliegumu: viss ir muļķības, ar mani nekas nenotiks, lai tie vājie apmirst! To nereti papildina arī empātijas trūkums un nespēja ierobežot īstermiņā kādu savu vēlmju apmierināšanu rūpēs par vājākajiem sabiedrības locekļiem. Tas ir kā ieildzis pusaudža protests pret noteikumiem un atbildības uzņemšanos un fokusēšanās tikai uz tiesībām
.
Tādēļ ir svarīgi izvērtēt, atpazīt:
Kas ar mani notiek?
Kā es reaģēju uz stresu?
Vai sajūtas, ko es jūtu, patiešām ir manas vai kāds tās ir ielicis manī, esmu aizgājis kāda pavadā?
Tas pats būtu attiecināms arī uz domām vai viedokļiem - vai es tā patiešām domāju vai kāds grib, lai es tā domātu?
Vai šobrīd esmu regresējis un atgriezies savās visnepatīkamākajās (visbiedējošākajās, atkarīgākajās) sajūtās, visļaunākajos scenārijos, kas patiesībā reāli nenotiek, bet ir tikai manas fantāzijas?
Tad ir iespējams neuztvert visu apkārtnotiekošo personiski un arī neizšķīst apkārtējās sajūtās, bet saglabāt savu patieso "es", savas robežas, sajūtas un skatījumu uz lietām. Atrodot risinājumus, kā tikt galā krīzē, un adaptējoties jaunajiem apstākļiem, pārliecība par saviem spēkiem ar laiku atgriezīsies un atgriezīsies arī spējas, kas regresijas laikā ir it kā pazudušas.
Nereti saprotot procesus tīri teorētiski, iespējams labāk no tiem distancēties un paskatīties uz tiem no malas, ar vēsu prātu. Nevis tikai rīkoties, bet pirms tam iepauzēt, apdomāt pirms darīšanas, kādas būs sekas rīcībai un tādējādi izdarīt saprātīgākas izvēles un izvēlēties apzināti mehānismus, kā tikt galā ar grūtām emocijām, nevis vienkārši rīkoties, nesaprotot patiesos rīcības motīvus.
Lai mums tas izdodas un laba veselība!
