Psihosomatiskas slimības, somatizācija
dr. T.Ivaščenko, dr. A.Kajandere
Psihosomatiskās medicīnas jēdziens
Mūsdienu skatījumā psihosomatiska medicīna ir medicīnas nozare, kura pēta psihisku un somatisku procesu mijiedarbību un to saistību ar apkārtējo vidi. Biopsihosociālais skatījums uz slimību nodrošina pareizu pieeju pacientam, kas ir nepieciešams ne tikai vienas medicīniskās specialitātes ietvaros, bet arī visos preklīniskas un klīniskas izmeklēšanas posmos. Ir jāpasvītro, ka psihosomātikā, kā arī medicīnā kopumā, diagnoze ir jāuzstāda, balstoties ne tikai uz simptomiem, bet arī uz kopīgas ainas (pacienta personības, dzīves situācijas, anamnēzes) V. Weizsacker rekomendēja pievērst uzmanību tam, kāpēc tieši šāds simptoms parādījās tieši tagad un tieši tādā veidā. [1]
Psihosomatikā izšķir predispozīciju slimībai, ka arī faktorus, kuri paļauj vai aizkavē slimības attīstību. Predispozīcija ir iedzimta (piemēram, ģenētiska), bet pie noteiktiem nosacījumiem arī iegūta ‘gatavība saslimt', kura var izpausties iespējamas organiskas vai neirotiskas slimības veidā. Stimuls šādas slimības attīstībai ir grūtas dzīves situācijas. Jā šāda neirotiskā vai somatiska slimība manifestē, tad tā attīstīsies pēc savām likumsakarībām, kuras ir cieši saistītas ar apkārtējas vides faktoriem. Jebkurā gadījumā, psihosomatiskas, kā arī neirotiskas slimības diagnostikā ir nepieciešams saprast slimības attīstības situācijas raksturu. Slimības psihosomatiska izcelsme neapgāž pamatdiagnozi.
Cilvēks, kurš atrodas harmoniskajās attiecībās ar savu vidi, var panest ekstremālu somatisku un psihisku slodzi un nesaslimt. Taču dzīvē gadās arī tādas personiskas problēmas, pie kurām izveidojas smaga fiksācija un psihoemocionāla disharmonija, kas noved pie negatīvām emocijām un nepārliecinātību par sevi. Tieši šādās grūtajās situācijās psihosomatiskie pacienti, kuri pauž emocionālu nospiestību, dažreiz nevar pareizi izvērtēt un aprakstīt savu stāvokli. Šādu parādību sauc par aleksitīmiju. [1]
Aleksitīmija ir burtiski tulkojama kā ‘nav vārdu emocijām'. Aleksitīmisku personību raksturo trīs galvenās īpašības:
(i) grūtības emociju atpazīšanā, identificēšanā un aprakstīšanā, ka arī emociju atšķiršanā no ķermeniskām izjutām;
(ii) traucēta simbolizācija, uz ko norāda fantāzijas un citas iztēles deficīts;
(iii) fokusēšanās uz ārējiem notikumiem, nevis iekšējiem pārdzīvojumiem [5]
Ar atbilstošu pieeju, dažas slimības jau agrīnajos posmos var vērtēt kā psihosomatiskas. Vēsturiski pie šīs grupas pieder klasiskas psihosomatiskas saslimšanas («holy seven») - bronhiāla astma, čūlainais kolīts, primāra arteriāla hipertensija, atopisks dermatīts, reimatoīdais artrīts, kuņģa un duodenālas čūlas. [6] Mūsdienas pie tām vēl pievieno sirds išēmisku slimību, psihosomatisku tireotoksikozi, 2 tipa cukurdiabētu, aptaukošanos un somatoformus traucējumus
Somatizācija
Somatizācija ir psihes aizsargmehānisms, kad psihoemocionālais stress izpaužas somatisku simptomu formā .
Pēc SSK-10, galvenais somatizācijas diagnostiskais kritērijs ir daudzveidīgi, atkārtojošies un bieži mainīgi ķermeniski simptomi, kas ilgst vismaz divus gadus.
Somatizācija 10 reizes biežāk sastopama sievietēm nekā vīriešiem, simptomi parasti sākas pusaudža gados, bieži ar mēnešreizēm.
Trīs īpašības, kas liek domāt par diagnozi "somatizācija", nevis somatiska slimība, ir
(1) vairāku orgānu sistēmu iesaistīšanās,
(2) agrīns sākums un hroniska gaita bez fizisko pazīmju vai strukturālo anomāliju attīstības,
(3) noviržu trūkums laboratoriskajos izmeklējumos.
Nepieciešams izslēgt somatiskas diagnozes, kuras raksturojas ar vājiem, vairākiem un mulsinošiem somatiskajiem simptomiem (piemēram, sistēmiska sarkanā vilkēde, hiperparatireoidisms, multiplā skleroze, akūta intermitējoša porfīrija, hemohromatoze, Laima slimība, hroniskas parazītu infekcijas). Jāņem vērā, ka diagnoze "somatizācija" neizslēdz citas somatiskas diagnozes iespējamību [2,5]
Somatoforma veģetatīva disfunkcija
Šai koncepcijai vispārīgajā terapijā ir ilga vēsture, un dažādos laikposmos tā aprakstīta ar dažādiem nosaukumiem. Šobrīd šai diagnozei ir vairāk vēsturiska nozīme.
Veģetatīvās disfunkcijas izpausmes ir daudzveidīgas. Slimnieks attēlo simptomus tā, it kā tie būtu somatiski traucējumi kādā orgānā vai organisma sistēmā, ko lielā mērā vai pilnībā kontrolē veģetatīvā nervu sistēma (piemēram, kardiovaskulārā, gastrointestinālā, respiratorā vai uroģenitālā sistēma). Parasti ir divu veidu simptomi, bet neviens no tiem nenorāda uz kāda orgāna vai orgānu sistēmas somatisku bojājumu [3,5].
Psihosomatisku traucējumu ārstēšana
1. Psihoterapija
Psihoterapija ir vērsta uz izmaiņām pacienta uzvedībā ar verbālu līdzekļu palīdzību. Psihoterapiju raksturo strukturētas attiecības, saistītas ar noteiktu izpratnes veidu par psihisko traucējumu izcelsmi un ārstēšanu, tā ir process ar mērķi ārstēt galvenokārt emocionālu faktoru radītus psihiskus un psihosomatiskus traucējumus. [4,5]
Psihoterapija palīdz cilvēkam iepazīt savu emocionālo pasauli, saprast saikni starp ķermeni, domām un emocijām, kā arī attīstīt emocionālo inteliģenci. Tiek analizēta pacienta personība, izskatīta viņa spēja risināt konkrētas situācijas un veidot attiecības. Psihoterapija palīdz saprast sevi, ķermeņa izjūtas, atrast saknes savām neirozēm un tās atrisināt, tā palīdz paaugstināt emocionālo toleranci un stresa rezistenci, kā arī atrisināt sarežģījumus sociālajā dzīvē, jo par laimīgiem un veseliem cilvēkiem mūs padara labvēlīgas un kvalitatīvas attiecības [3,5] Jo vairāk cilvēks saprot savu emocionālo pasauli, un iemācas atpazīt un izlādet emocionālas reakcijas, jo mazāk ir psihosomatisko simptomu.
Ārstējot psihosomatiskus pacientus, lieto visu psihoterapeitisku metodu spektru. Tiem pieder individuāla, grupu, ģimenes psihoterapija; terapija, kura atklāj konfliktu; atbalsta un apmācošās tehnikas; ķermeņa orientēta ārstēšana; geštaltterapija. Psihoterapija palīdz pacientiem, kuri uztver slimību tikai ka organisku kaiti, kuriem grūti emocionāli pašizpausties. [1]
2. Cita veida nemedikamentoza ārstēšana
a. Autogēnais treniņš - viens no pašiedvesmas veidiem. Ar tā palīdzību cilvēks var būtiski ietekmēt organisma psihiskos un veģetatīvos procesus, arī tos, kurus apzināti nav iespējams regulēt.
b. Muskuļu relaksācija - cilvēkam, bieži piedzīvojot stresu, veidojas tā saucamā „muskuļu korsete", kuru viņš nepārtraukti „nēsā" un kas ir psihiskās spriedzes cēlonis. Šo nepārtraukto loku var pārraut, iemācoties atslābināt savus muskuļus, jo muskuļu atslābināšana nevar būt saistīta ar trauksmi
c. Fiziskie vingrinājumi - mazina iekšējo spriedzi, ierobežo adrenalīna un palielina endorfīna daudzumu asinīs. Fizisko slodzi katrs var izvēlēties, ņemot vērā savu fizisko stāvokli un tīkamākās sporta aktivitātes [3].
d. deju-kustību terapija [5]
3. Medikamentoza ārstēšana
Arī psihoterapijā var tikt izmantoti medikamenti, arī pacientu ilglaicīgas ārstēšanas gadījumos. Ja saprotama saikne starp pacienta sūdzībām un esošo situāciju, tad medikamentozā terapija var tikt nozīmēta mērķtiecīgi (bez vairākkārtējās pacienta personīgo īpatnību apspriešanas vai mazinot fokusēšanos uz tām). Medikamentoza nomierināšana un atslābums dod impulsu pacienta psihoemocionālo un fizisko spēku aktivizēšanai, psihofarmakoloģiskie līdzekļi ļauj veidot jaunus orientierus, var atvieglot stāvokli, ļaut iekšēji attālināties no konfliktiem un koncentrēties uz stimulējošām un atjaunojošām tendencēm [1,5]
