Psihoterapija > Problēmraksti > Pusaudži + vecāki

Pusaudži

Pusaudži + vecāki = problēmas + krīze + mīlestība


Dr. Valdis Briedis


Ja bērni augtu saskaņā ar agrīniem norādījumiem, tad mums būtu tikai ģēniji. (Gēte)
Jau Aristotelis piektajā gadsimtā pirms mūsu ēras aprakstīja pusaudžu vecumu, kā pārejas posmu no bērnības uz pieaugušo dzīvi. Pieaugušie bieži pusaudžu uzvedību uztver kā draudus sev.. Pusaudži kā akrobāti bez stiprinājuma iet pa virvi, mēģinot iegūt jaunu līdzsvara stāvokli. Piemēram, braukšana ar skrituļslidām vai krosa velosipēdu arī var būt veids kā apmierināt vēlmi iegūt līdzsvaru nestabilajā, mainīgajā un neziņas pilnajā pasaulē.
Pusaudža gadus raksturo : seksuālo un agresīvo instinktu pastiprināšanās; regresija agrīno psihoemocionālās attīstības stadiju virzienā; agrāk neatrisināto konfliktu atgriešanās; narcisisma un visvarenības fantāziju pieaugums; savas personības un ES tēla robežu izplūšana; identitātes meklējumi; pārdzīvojumi, kas saistīti ar bērnības priekšstatu par sevi un atkarību no vecākiem sagrūšanu. Viegli pamanīt, ka visi šie faktori ietilpst pēctraumas stresa sindromā. Tāpat bērnībā piedzīvotais emocionālās tuvības deficīts īpaši asi rod izpausmi pusaudža vecumā.
Pusaudža gadi ir „otrā iespēja" , kas var atjaunot fragmentāro personību un var arī novest pie hroniskiem psihes traucējumiem. Sarežģītāku šo pārejas posmu padara daudzas mūsdienu dzīves realitātes. Īpaši tas attiecas uz ikdienas dzīves stabilitāti. Mūsdienās biežāk cilvēki maina dzīves vietas, darbus, partnerus. Mūsdienu sociālā vide uzstāda augstas prasības izglītībā, darbu un komunikācijas prasmēs. Informācijas pārmērīgais daudzums, kas liek mainīt uzskatus un plānus. Ir tāds paradokss, ka nobriestošais ķermenis un pieaugušo pasaule vienlaicīgi pievelk un biedē, tā radot milzīgu psihisku spriedzi. Jaunais pieauguša cilvēka ķermenis un potenciāls pusaudzim ir nepieciešams, lai dzīvotu pieauguša cilvēka dzīvi, bet reizē tas kalpo par instrumentu, lai apmierinātu infantilās (bērnišķīgās) vēlmes, gan seksuālas, gan destruktīvas. Šīm jaunajām iespējām un infantilajām vēlmēm ir grandiozs spēks, kas var kļūt bīstams. Tāpat katra cilvēka individuālais repertuārs izjust notikumu kā traumu ir bezgalīgs. Kas vienam šķitīs nieks, citam būs vislielākā traģēdija.
Katras pārmaiņas rada trauksmi (stresu). Kad šo trauksmi vairs nevar saturēt (pārvarēt), tad rodas psihiski traucējumi.

Pusaudžu vecuma pamatproblēmas ( informācija vecākiem) :
Padari par likumu, ja iespējams, nekad neaiziet naktī gulēt, ja nevari pateikt: „Šodien es esmu vienu cilvēcisku būtni padarījis kaut mazliet gudrāku, mazliet laimīgāku un mazliet labāku." (Čārlijs Kingslijs)
Pēc pētnieku novērojumiem ne mazāk kā 20% pusaudžu savā attīstības laikā saskaras ar vairāk vai mazāk izteiktiem psihes traucējumiem : identifikācijas traucējumi depresija, ēšanas traucējumi, maniakāli depresīvi( bipolāri) traucējumi un šizofrēnija. Jo nopietnāki un agrāk parādījušies personības integrācijas traucējumi ir bijuši bērnībā, jo smagākus psihes traucējumus var sagaidīt pusaudža gados. Visbiežāk novērojami projektīvie procesi un psihes traucējumi rodas to lielās intensitātes dēļ vai tādēļ, ka personības struktūra ir pārāk novājināta lai tiktu ar tiem galā. Nestabilitātes un bezpalīdzības sajūta kopā ar slēptu destruktīvu trauksmi var pārvērst traumatisku pārdzīvojumu pastāvīgā regresijas avotā un nobremzēt pusaudža attīstību.
Identifikācijas traucējumi: Savas identitātes veidošana ir galvenā attīstības tēma pusaudža vecumā. Šai jautājumā grūtības un problēmas ir biežas. Viņiem ir grūtības izdarīt izvēli starp dažādām vienaudžu grupām, dzīves stiliem, filozofiskiem priekšstatiem un garīgām vērtībām. Pusaudzim ir normāli izmēģināt dažādas „lomas", kā ģērbties , ko izvēlēties par autoritāti. Ekstrēmākās situācijās pusaudzis sāk kopēt savas autoritātes uzvedību, it kā kļūstot par savu elku. Ja nav citu zemāk minēto problēmu, tad parasti šādi traucējumi ir pārejoši.
Ēšanas traucējumi : Ļoti bieža un nopietna problēma mūsdienu sabiedrībā. Palīdzība būtu jāmeklē, jo ātrāk jo labāk.
Depresija : Pusaudžiem bieži ir garastāvokļa svārstības. Visbiežāk tās ir pārejošas un saistītas ar pārdzīvojumiem attiecībās, garām palaistām iespējām vai vecāku cietsirdīgām audzināšanas metodēm. Neliela daļa pusaudžu apmēram 5% cieš no diezgan smagas depresijas. Meitenes slimo biežāk nekā zēni. Ģimenēs, kur pieaugušie slimo ar depresiju, arī bērniem ir lielāks risks kļūt depresīvam. Apmēram trešdaļa pusaudžu ar depresīviem traucējumiem nāk no šādām ģimenēm.
Bipolāri traucējumi : Tos raksturo depresīvi periodi, kurus nomaina maniakālas pacilātības (uzbudinājuma) periodi ar ekstremālu enerģiju un eksaltētu uzvedību. Pusaudžiem šos traucējumus viegli var sajaukt ar normālām garastāvokļa svārstībām.
Sociālās uzvedības traucējumi: Tā var izpausties gan individuāli, gan grupās. Var būt agresīva vai pasīva. Reizēm ar to ir viegli sadzīvot, reizēm tas rada nopietnas problēmas. Ne katra antisociāla rīcība ir tikai dabiska pusaudžu protesta izpausme, reizēm tas ir sākums psihiskām slimībām. Apmēram puse pusaudžu ar sociālās uzvedības traucējumiem tādi paliek arī pieauguši.
Šizofrēnija : Tā ir smaga hroniska, ilgstoša slimība, ko raksturo domāšanas un garastāvokļa traucējumi, ko bieži pavada murgainas idejas ( nereālistiski priekšstati par ārējās pasaules iedarbībām), halucinācijas ( iedomātas sajūtas, balsis).. Reizēm sākums ir lēns un parādās viegli neskaidra domāšana, iracionāla uzvedība vai nespēja uzturēt ciešas attiecības ar tuviniekiem un draugiem. Zūd saikne ar realitāti. Visbiežāk sākums ir vecumā no 15 līdz 22 gadiem. Pētnieki ir novērojuši, ka bērnībā slimniekiem ir bijušas nemotivētas agresijas lēkmes, grūtības koncentrēties un uzturēt attiecības ar vienaudžiem. Jo ārstēšanu uzsāk ātrāk, jo lielākas ir izredzes palīdzēt jaunietim pielāgoties sociālai videi un saglabāt personību. Galvenais terapijas uzdevums ir novērst atšķelšanos no realitātes.

Problēmas, kas var būt signāls, lai aizietu uz konsultāciju pie psihoterapeita vai psihiatra :
• Izteikti zūd interese par ierastām nodarbēm.
• Bezmiegs vairāk kā trīs naktis.
• Ēšanas traucējumi.
• Zūd interese par draugiem.
• Pēkšņi un būtiski pasliktinās sekmes skolā.
• Regulāra skolas kavēšana.
• Atteikšanās pakļauties mājas noteikumiem.
• Naids un nicināšana pret iepriekš mīlētiem ģimenes locekļiem.
• Nemotivētas agresijas lēkmes.
• Sāk „palaist rokas" pret vecākiem.
• Bieža seksuālo partneru maiņa.
• Bieža un ilgstoša alkohola un narkotiku lietošana.
• Likumpārkāpumi.
• Tiek izteiktas domas par pašnāvību.
• Iestājas kādā sektā.
Ja ir šāda uzvedība, tad nepieciešams noskaidrot iemeslus un nepieciešamības gadījuma jāsāk kvalificēta ārstēšana. Bieži sarežģītākais ir panākt, lai pusaudzis vispār aiziet uz konsultāciju. Kā aprakstot truša cepeša gatavošanas recepti teikusi 19 gadsimta slavenākā angļu pavārgrāmatu autore misis Bītone : „ Vispirms noķeriet trusīti".
Dažkārt pat pietiek ar pāris konsultācijām, lai palīdzētu pusaudzim. Ir vērts, ja jaunietis aiziet kaut uz vienu konsultāciju, tad viņš vismaz zinās kur meklēt palīdzību grūtā brīdī. Ne katrs psihoterapeits viegli veido attiecības ar pusaudžiem, tāpēc vērts meklēt tādu speciālistu, kam ir pieredze šādā darbā. Konfidencialitāte ir ļoti svarīga. Terapeitam tā ir jānodrošina arī pret vecākiem. Jaunietim ir jābūt drošam, ka viss kas ir runāts psihoterapeita kabinetā netiks nevienam pārstāstīts.

Nav pamata uztraukumam ja :
+ Ir nekārtība istabā. Visbiežāk tas aprobežojas ar paša pusaudža istabu. Un labākā vecāku rīcība būtu vienkārši aizvērt durvis un likties mierā.
+ Izvairās no saskarsmes. Pusaudžiem ir nepieciešams pabūt vieniem, kaut vai, lai netraucēti paklausītos mūziku vai papļāpātu ar draugiem pa telefonu. Šāda uzvedība ir nepieciešama, lai izjustu spēju būt vienam, atdalīties no ierastās ģimenes. Neuzmācieties pusaudzim, ja viņš pats to nevēlas. Ar labiem nodomiem ir ceļš uz „elli" bruģēts.
+ Idealizācija. Pastāvīga vai mainīga sajūsma par idealizētiem elkiem ir izpausme mēģinājumiem veidot savu identitāti. Vienlaicīgi bieži vecāki tiek devalvēti. Atkal labākā „recepte" ir neuztvert to personiski.
+ Neparasti vai neikdienišķi apģērbi un frizūras. Uzvedības protesta formas identitātes meklējumos ir ļoti daudzveidīgas. Parasti šādām demonstrācijām ir sākums un beigas. Būs labi darīts, ja iespēju robežās to ignorēsiet.
+ Vieglas garastāvokļa svārstības. Pēkšņas garastāvokļa svārstības, kas saistītas ar nākotnes notikumiem vai attiecībām ar pretējo dzimumu ir dabiskas. Ja tas neatstāj ilgstošu iespaidu uz ierastām nodarbēm, tad uztraukumam nav pamata.
Pusaudžu dzīvē vecākiem ir liela nozīme, pat tad ja viņi apgalvo, vai ar savu uzvedību demonstrē pretējo. Pusaudži it kā vairs nav bērni, bet īsti pieaugušie arī vēl nav. Reizēm ir loģiski kā nobrieduši ļaudis, bet reizēm uzvedas kā mazi bērni. Dodiet pusaudzim iespēju eksperimentēt ar savu neatkarību. Bet esiet gatavi viņu atbalstīt, tikai bez pārmetumiem vai ironizēšanas. Palīdziet realizēt vistrakākās, pirmajā brīdī Jums nepieņemas idejas, tikai drošā civilizētā veidā. Bet galvenais mīliet viņus tādus kādi viņi ir. Viņu rīcība jau nav vērsta pret Jums. Viņi vienkārši aug un veido savu personību.
Ko iesākt ar bērnu, kurš kļūst par spurainu pusaudzi.
Jāpieņem, ka pusaudža spurainums nav apzināta kaprīze, kas vērsta pret vecākiem, bet vienkārši ir normāla attīstības ķīmija.
Vecākiem būtu jāatzīst, ka arī bērnam var būt taisnība un pats esi kļūdījies. Ar šādu atzīšanos pieaugušā vērtība bērna acīs var tikai pieaugt. Un bērns iegūst pieredzi, kā tas veicina sadarbību ja vecāki vienkārši atzīst savas kļūdas. Svarīgākais sarunā ir saturs nevis forma. Saruna nav cīņa par varu.
Nepieciešams atstāt bērnam savu teritoriju, neizvirzot pārmēru stingras prasības un robežas. Bet tai pašā laikā jābūt skaidri definētām robežām un noteikumiem.
Bērnam jābūt tiesībām izteikties un pamatot savas vajadzības. Bet tam vajadzīgs laiks, kas tiek veltīts vienīgi viņam. Bērnam jājūt, ka vecāki grib viņu uzklausīt. Ja ir sadzirdēts, tad nav arī jākliedz. Ja nav jāpretojas, tad arī nav jākliedz.
Svarīgi ir pazīt sava bērna draugus. Ja bērni būs pārliecināti, ka vecāki viņiem uzticas, tad ir lielāka varbūtība, ka tie pieņems saprātīgus lēmumus.
Neuzskatīt bērnu par savu privātīpašumu. Pirmā aiziešana ir tad, kad bērns iemācās staigāt. Otrā aiziešana ir pusaudža vecumā, kad bērnam svarīgāka kļūst vienaudžu sabiedrība un viedoklis. Viņam ir nepieciešams šis kļūdu un meklējumu ceļš.
Neatgādināt pagātnes kļūdas. Šajā vecumā to uztver īpaši sāpīgi. Ja notikums ir izrunāts un atrisināts, tad tas ir jāaizmirst. Nemitīga pagātnes „grēku" piesaukšana traucē iet uz priekšu un attīstīties. Saskatiet bērnā labo, celiet viņa pašapziņu.
Vecākiem ir tiesības arī aizstāvēties. Eiropā aktuāls kļūst jautājums par bērnu emocionālu vardarbību pret vecākiem. Tāpēc uzdrīkstēšanās un atļautības robežām ir jābūt skaidri noteiktām. Pavisam drīz viņš aizies savā dzīvē un tad varēs ar savas dzīvošanas paraugu parādīt , ka viņa viedoklis ir pareizs. Bet vecāku dzīve ir viņu dzīve un viņu izvēles. Ir situācijas kad pusaudzim nevar ļaut darīt tā kā viņš grib un vecākam nākas būt autoritāram un parādīt, ka viņš spēj parūpēties par sevi.
Pieņemiet pareizus lēmumus sekojot savai sirdsbalsij, jo tā ir skaļāka jo ātrāk rīkojies. Jo vairāk sadomāsieties, jo lēmums visticamāk būs kļūdains. Pareizos lēmumus pieņem jūtas. Jūtas tās ir koncentrētas zināšanas. Tikai šīs patiesības strādās, ja labi pazīsiet sevi un mīlēsiet sevi, dzīvi un savus bērnus.
Apzinies, ka sevi laimīgu vari darīt tikai Tu pats un laime ir Tavas mīlestības rezultāts. Mīlestība katram būs citāda. Mīlestība nav priekšstats, mīlestība ir darbība. Vienīgais veids kā pilnveidot mīlestību ir vienkārši mīlēt...
Vienīgie nelabie ir tie, kas trako mūsu pašu sirdīs.
Tur tad arī tā kauja ir jāizcīna. (Mahātma Gandijs)