Psihoterapija > Problēmraksti > Pusaudžu procesi

Pusaudžu procesi

 

Dr. Maija Dubava.

Esmu  vairākus gadus  bijusi Eiropas Psihoanalīzes Institūta (PIEE) Bērnu un pusaudžu analīzes Skolu  klausītāja, guvusi  pieredzi un zināšanas  Somijas Bērnu un pusaudžu analītiķu apmācībā, strādāju Bērnu slimnīcas Psihiatrijas nodaļā par psihoterapeitu, tādēļ domāju, ka manas zināšanas un pieredze varētu būt noderīgi pusaudžu vecākiem.

 

Pusaudžu periods ( apm. no 11-12 līdz 19-21 gadam) ir vissarežģītākais attīstības laiks cilvēka dzīvē, kad notiek pārveidošanās no bērna par pieaugušo ne vien fiziski ( dzimumnobriešana), bet arī mentāli: tiek pārstrādāta visa iepriekš iegūtā informācija un pieredze. Tādēļ īsi pakavēšos pie iepriekšējiem attīstības procesiem.

 

Zīdaiņa periodā (no dzimšanas līdz 18 mēnešiem, orālais periods  pēc Z.Freida) notiek intensīva augšana un pieķeršanās uzvedības veidošanās. Pieķeršanās vecākiem kļūst par pamatu tam, kā cilvēks savā dzīvē uztvers pasauli- kā pieņemošu vai kā draudīgu un atstumjošu. Kā rāda pētījumu dati, tad tie bērni, kam bija izveidojusies droša pieķeršanās, vēlāk sekmīgi mācījās, veidoja attiecības un strādāja. Bērni, kuriem konstatēja dezorganizēto pieķeršanos, bija vairāk pakļauti emociju un uzvedības traucējumiem, kā arī psihosomatiskām saslimšanām ( alerģija, astma, gastrīts, ādas slimības utt.)

 

Mazā bērna periods ( no 1/2 līdz 3 gadiem, anālais periods pēc Freida). Šeit svarīgākie psiholoģiskie procesi ir  1) separācijas ( emocionāla atdalīšanās no vecāku varas un ietekmes, nonākot kontaktā ar paša vēlmēm, vajadzībām un domām) sākšanās , kad bērns var jau attālināties no mātes un sākt pats sevi apkalpot, 2) mentalizācijas sākšanās, kad bērns sāk saprast, ka arī citiem ir savi nolūki un domas, kas var atšķirties no viņa nolūkiem. Šajā vecumā bērni grib visu darīt paši, bet ja kas nesanāk, dusmojas. Šeit vecākiem grūtības sagādā t.s. robežu ievērošana, t.i. aizliegumu, noteikumu  izvirzīšana, kas izsauc bērna pretestību un agresiju. Modernajiem vecākiem ir ļoti grūti palikt pie savām prasībām un paciest bērna agresiju, bet der atcerēties, ka tikai stingra un zināma kārtība rada drošības un prognozējamības sajūtu. Bērni, kuriem nebija izvirzītas skaidras robežas, var izaugt nedroši un nepārliecināti.

 

Edipālais periods ir no 3 līdz 6 gadiem, šeit bērns mācās veidot trīsstūra attiecības ( ļoti nozīmīgs bērnam kļūst tēvs) un pārdzīvo sāpīgu atstumšanas pieredzi, kad vecāki intīmi norobežojas. Ja šajā periodā neizdzīvo sāpes par to, kā ir būt liekam un atstumtam, tad arī pieaugušo dzīvē katrs vieglākais atteikums var izsaukt milzīgu separācijas trauksmi, piem., paciente, kura līdz 10 gadiem gulēja vecāku gultā, kā pieaugusi sieviete krīt panikā par vissīkāko nevērību vai noraidījumu. Šis ir arī intensīvu seksuālu fantāziju un pārdzīvojumu laiks, kas baida pašu bērnu un arī viņa vecākus. Lai tiktu ar to galā, bērnam ir jāidentificējas ar sava dzimuma vecāku: kad es izaugšu, es būšu stiprs un gudrs kā mans tētis, vai, skaista un mīļa kā mana mamma. Līdz ar to bērns pārņem arī vecāku morāles normas un uzvedību- psihē veidojas t.s. Superego, kas turpmāk noteiks un regulēs rīcību. Tas ir identitātes, personības īpaši būtisks aspekts.

 

Latentais periods ir no 6 līdz 12 gadiem. Šajā vecumā bērna intelekts ir jau nobriedis skolai, un viņam ir interese par mācībām, sasniegumiem ārpus ģimenes. Šajā periodā svarīgi ir iemācīties draudzēties un atrast savu aizraušanos, interešu jomu ārpus mācībām ( mainot un piemeklējot dažādus pulciņus un sporta sekcijas).  Šeit tiek uzkrāta kapacitāte nākošajam, izšķirošajam attīstības posmam, jo prāta treniņš ar abstraktu jēdzienu apguvi un impulsu kontroli stimulē jaunu smadzeņu šūnu un savienojumu veidošanos.

 

Pusaudža periods ilgst no 12 gadiem līdz patstāvīgās dzīves sākšanai 19-23 g.v.  Šis ir grūts un sarežģīts periods, kur notiek ne tikai krasas ķermeņa pārmaiņas ( pubertāte) , bet arī kardināla psihes pārstrukturēšanās. Amerikas analītiķis Peter Blos to salīdzina ar peldēšanu pāri krāčainai upei- bērnības krasts tiek neatgriezeniski pamests: spēja rotaļāties ir zudusi, bet nav vēl iemaņas apzināt un verbāli paust savas trauksmes un grūtības. Pusaudzis vairs nevar ar spēlēšanos risināt savus konfliktus un sāpes, kā viņš to darīja bērnības krastā, viņa emocijas svārstās no depresijas līdz uzbudinājumam, ko viņš pats nesaprot un nespēj regulēt. Ari bērnības atkarīgā, idealizējošā mīlestība pret vecākiem, kas radīja drošības un miera sajūtu, dziest. Pusaudzis jūtas vientuļš, pamests, izmisis. Šīs emocionālās svārstības ar asiem dusmu uzplūdiem ir grūts periods arī vecākiem, jo mēs visi cenšamies aizmirst paši savas pusaudža perioda kļūdas, neveiksmes un kaunu, tāpēc nesaprotam savus bērnus.

 

Pusaudža periodā ir jānobeidz 2 galvenie attīstības uzdevumi, kuri sākās jau iepriekšējos periodos, t.i., separācija un individuācija, lai sasniegtu spēju autonomi dzīvot. Pusaudzim emocionāli un intelektuāli jāatdalās ( separācija ) no pieķeršanās vecākiem, lai sāktu patstāvīgu dzīvi ar pieauguša cilvēka atbildību, drosmi un spēju pastāvēt par sevi. Separācijas process parasti sākas diezgan vētraini ( agresīvi), kad pusaudzis pieprasa ievērot viņa jaunās prasības vai atsakās pildīt vecāku noteiktās komandas. Vecākiem ir sāpīgi bērnu izteiktie pārmetumi, kritika un salīdzinājumi, kā arī nereālās prasības. Bet mums ir jāsaprot, ka tieši šī neapmierinātība ar vecākiem ir pamats tam, lai jaunais cilvēks meklētu savus risinājumus un ceļus savai tālākajai veiksmīgai eksistencei jau bez vecākiem.

Ar individuāciju mēs saprotam autentiskas personības veidošanos. Šeit paceļas tādi jautājumi kā- kas es būšu, kāds vīrietis/ sieviete es vēlos kļūt. Tas viss ir nezināms, nedrošs un baiļu pilns. Pusaudzim ir jāsadzird savas dziļās patiesās vēlmes un jāsalāgo tās ar pasaules uzliktajiem ierobežojumiem. Šeit mēs sastopamies ar traucējumiem laba paštēla un pašvērtējuma izveidošanā, tie ir garastāvokļa,  ēšanas un seksuālās identitātes traucējumi, kā arī veģetatīvā distonija, panika, fobija. Arī apreibinošo vielu lietošana, kriminogēna vai izlaidīga uzvedība ir saistīta ar  pusaudžu perioda  sarežģījumiem. Nereti sastopam askētisko un padevīgo pusaudža perioda risināšanas variantu, kas gan nerada vecākiem un skolotājiem problēmas, bet diemžēl vājina personības nākotnes izredzes.

Vecāki šajās situācijās jūtas ievainoti, vīlušies, izmisuši, vientuļi. Ja ģimenē ir vērojamas  attīstības vai  attiecību grūtības, tad mēs parasti ierosinām tieši vecākiem uzsākt savu psihoterapiju, lai atšķetinātu tos likteņa samezglojumus, kas ģimenēs iet cauri paaudžu paaudzēm un traucē veiksmīgai pusaudža krīzes atrisināšanai.  Kad vecāki atgūst emocionālo līdzsvaru un atbrīvojas no sava izmisuma, nedrošības vai bezspēcības, tad uzlabojas viņu attiecības ar bērniem. Bez tam pusaudži psihoterapijai ir grūti motivējami, jo savu grūtību atzīšana prasa Ego spēku un briedumu, kas pusaudzim vēl nav. Te jāpiebilst, ka veiksmīgas ir bērnu psihoterapijas latences periodā, kur pēdējos gados ir vērojamas arvien vairāk grūtības ( gan mācīšanās, gan uzvedības un attiecību jomās).