Psihoterapija > Problēmraksti > Reakcijas uz stresu

Reakcijas uz stresu

Somatiskās un psihiskās reakcijas uz stresu

dr. Valdis Briedis

Volters Kennons 1929 gadā tās aprakstīja, kā cīņas vai bēgšanas reakcijas.  Uz bailēm, dusmām, sāpēm vai niknumu ķermenis reaģē automātiski un gandrīz uzreiz. Hipofīzē izdalās kortikotropīni, kuri liek virsnieru dziedzeriem izdalīt asinīs tā saucamos stresa hormonus kortikosteroīdus un adrenalīnu (epinefrīnu). Tie savukārt aktivē veģetatīvo nervu sistēmu. Sāk straujāk sisties sirds, paaugstinās asinsspiediens, straujāka kļūst elpošana, saspringst muskuļi, aktivējas asins sarecēšanas mehānismi, aknas sāk izdalīt glikozi (enerģijas avotu), vairāk izdalās siekalas, paplašinās acu zīlītes, visas maņas saasinās. Ķermenis ir gatavs stāties pretī briesmām. Šāds stāvoklis ilgst apmēram pusstundu. Protams, sociālās situācijās mūsdienu sabiedrībā biežas ir situācijas kur nav pieņemts ne bēgt, ne cīnīties.

Vispārējais adaptācijas sindroms

Cīņas vai bēgšanas reakcija atbilst pirmajai fāzei  vispārējam adaptācijas sindromam. "Vispārējais" nozīmē uzbudinājumu visam organismam. „Adaptācijas" nozīmē, ka stress stimulējot somatiskos aizsardzības mehānismus palielina izredzes izdzīvot. „Sindroms" nozīmē, ka dažādas stresa pazīmes izpaužas kopā.

Organisms nešķiro stresa avotus un izraisītājus. Fiziski stresa izraisītāji, piemēram, ekstremāls aukstums vai bads vai sociāli stresa izraisītāji, piemēram, tuva cilvēka nāve izsauc vienu un to pašu stresa pazīmju kopumu (sindromu).

Pirmā ir trauksmes fāze, kurā stresa izraisītāji izsauc virsnieru garozā hormonu izdalīšanos. Sekas ir uzbudinājums un somātiska aktivācija. Otrā ir adaptācijas  (rezistences) fāze, kuras laikā organisms mēģina pretoties vai pielāgoties stresa izraisītāju radītajiem traucējumiem.  Enerģētiskās rezerves šai laikā papildinās un virsnieru garozā uzkrājas jaunas stresa hormonu rezerves. Ja stresa izraisītāji darbojas spēcīgi un ilgi, tad tie pārvar organisma pielāgošanās spējas (adaptāciju) un sākas trešā fāze : izsīkums. Izsīkušās adaptācijas rezerves, ja no jauna sākas trauksme, ir cēlonis iespējamam slimošanas sākumam. Neviens dzīvs organisms nevar ilgstoši dzīvot esot trauksmē.

Stress un slimība

Ilgstoša stresa laikā pārslogojas veģetatīvā nervu sistēma, kā rezultātā „nolietojas" organisms. Tas sāk slimot. Piemēram, paaugstināts stresa hormona kortizola līmenis paaugstina holesterīna līmeni un citu tauku daudzumu asinīs. Sekas tam var būt sirds asinsvadu slimības un artēriju aizsprostošanās. Savukārt adrenalīns var izsaukt imūnsistēmas (nodrošina organisma aizsardzību pret slimībām) novājināšanos.   

Hroniska stresa simptomi un pazīmes

Salīdzinoši viegli ir pamanīt trauksmes fāzes pazīmes: sirdsklauves, muskuļu sasprindzinājums, pastiprināta svīšana, steidzīgas domas. Sarežģītāk ir pamanīt hroniska stresa pazīmes, kas izpaužas izsīkuma fāzē. Hronisks stress rodas cilvēkiem, kas nespēj adaptēties (pielāgoties). Pazīmes varētu būt: somatiski simptomi, uzvedības problēmas, emocionāla nestabilitāte. Uzvedības un psihes problēmas sākumā parādās tikai kā personības iezīmju spilgtākas izpausmes.   Somātiskie simptomi: ēšanas traucējumi, kuņģa un zarnu darbības problēmas, sirdsklauves, tirpšana rokās un kājās, galvas sāpes, sāpes kaklā un mugurā, miegainība, reibšana, paaugstināts asinsspiediens, bieža slimošana. Psihiskie simptomi: baiļu sajūta, aizkaitināmība, agresivitāte, depresija, bezmiegs, grūtības koncentrēties, nogurdināmība, negatīvas domas. Par stresa pieaugumu var liecināt arī uzvedības izmaiņas: pārēšanās, psihoaktīvu vielu lietošana, biežas traumas, darba spēju mazināšanās, bieži konflikti sociālā dzīvē un ģimenē. Turpinoties stresam cilvēks iestrēgst tādā kā „vāveres ritenī", kur sajūk cēloņi un sekas. Pārmērīgs stress izsauc somatisku un psihisku vājumu, kas savukārt sekmē iespēju gūt traumas, pieaug pārslodze. Mainās uzvedība, kā rezultātā bojājas attiecības ar līdzcilvēkiem un krītas pašapziņa. Agrāk pierastas un vieglas dzīves situācijas kļūst traumējošas un to pārvarēšana prasa lielu piepūli.  Rezultātā attīstās adaptācijas traucējumi un pēctraumas stresa sindroms.

Stresa izraisītāji

Cilvēki atšķirīgi var reaģēt uz vieniem un tiem pašiem stresa izraisītājiem. Kas vienam būs smags trieciens, tas citam izredzes jaunām iespējām. Piemēram: vienam darba zaudējums būs eksistenciāla katastrofa un būtisks ievainojums pašvērtībai , bet cits zaudējot darbu beidzot saņemsies realizēt iepriekš atliktas vēlmes.

Vispārējie faktori, kas ietekmē stresa smaguma uztveri cilvēkam ir nekontrolējamība , neparedzamība , nepārliecība. Sajūta, ka zūd kontrole var katru dzīves situāciju pārvērst traumējošā. Piemēram, pētot žurku veselību, ja tās pakļautas vieglam elektrošokam, novēroja, ka tās žurkas, kuras saņēma neregulārus strāvas triecienus slimoja ar kuņģa čūlu sešas reizes biežāk nekā tās , kas saņēma regulārus strāvas sitienus. Nepārliecība visbiežāk parādās situācijās, kuras ir nenobeigtas un ir neziņa , kāds būs atrisinājums. Piemēram, eksāmeni, pārbaudījumi.

Pētnieki (T.H. Holmes un R.H. Rahe) ir noteikuši 43 specifiskas dzīves situācijas, kuras var smagi traumēt cilvēku un izteikuši to iedarbību skaitļos. Kā smagākā trauma dzīvē ir atzīta dzīvesbiedra nāve, ko nosacīti var izteikt ar 100 punktiem. Pētnieki ilgus gadus sekoja līdzi izvēlēto cilvēku dzīve, salīdzināja dzīves notikumus ar viņu slimību vēsturēm un secināja , ka cilvēkam sakrājās viena gada laikā vairāk kā 300 stresa punkti, tad nākamo divu gadu laikā ir 80% iespējamība saslimt ar smagām somatiskām vai psihiskām saslimšanām. Sakrājot 150 līdz 300 punktus saslimšanu iespējamība ir 50%. Traumējošiem notikumiem kopējās iezīmes ir „zaudējums" un „izmaiņas". Pat tādi notikumi, kas atkārtojās katru gadu un vairuma priekšstatos saistās ar atpūtu, kā Ziemassvētki vai atvaļinājums, daļai cilvēku var būt kā traumējošs stress. 

Readaptācijas skala

(T.H. Holmes un R.H. Rahe) (Traumatiska stresa ievainojumu skala)

       Dzīves notikumi

Vidējā nozīme

Dzīvesbiedra nāve

100

Šķiršanās

73

Dzīvesbiedra ilgstoša prombūtne

65

Ieslodzījums cietumā

Tuva ģimenes locekļa nāve

Personisks aizvainojums vai slimība

Laulības

Atlaišana no darba

Atkārtota salabšana ar dzīvesbiedru

Aiziešana pensijā

Veselības problēmas tuvam ģimenes loceklim

Grūtniecība

Grūtības seksā

Ģimenē ienāk jauns cilvēks

Pārmaiņas darbā

Finansiālā stāvokļa izmaiņas

Tuva drauga nāve

Profesijas maiņa

Biežāki konflikti ar dzīvesbiedru

Hipotekāra kredīta vai cita liela aizdevuma saņemšana

Grūtības ar aizdevumu vai kredītu atdošanu

Izmaiņas darba pienākumos

Dēla vai meitas aiziešana no mājām

Problēmas ar dzīvesbiedra radiniekiem

Izcili personīgie panākumi vai sasniegumi

Dzīvesbiedrs sāk vai beidz profesionālo karjeru

Mācību sākums skolā vai augstskolā

Izmaiņas sadzīvē

Personisko paradumu izmaiņas

Grūtības attiecībās ar priekšniekiem

Darba laiku vai darba apstākļu izmaiņas

Dzīves vietas maiņa

Pārmaiņas skolā

Izmaņas brīvā laika pavadīšanas paradumos

Izmaiņas reliģiskās aktivitātēs

Izmaiņas sociālos kontaktos

Patēriņa kredītu(līzingu) saņemšana vai atdošana

Izmaiņas gulēšanas  paradumos

Izmaiņas ģimenes kopā būšanas paradumos

Izmaiņas ēšanas paradumos

Atvaļinājums

Ziemassvētki

Sīki likumpārkāpumi

63

63

53

50

47

45

45

44

40

39

39

39

38

37

36

35

31

30

29

29

29

28

26

26

25

24

23

20

20

20

19

19

18

17

17

16

15

13

12

11

Stress un darbs

85% no visiem nelaimes gadījumiem darbā ir saistīti ar stresu. Katrā darbā ir savi stresori (stresa izraisītāji), bet ir virkne profesiju kur to ir būtiski vairāk. Piemēram, profesijās kur sekunžu laikā jāpieņem svarīgi lēmumi, no kuriem atkarīgas cilvēku dzīvības. Tajās spriedze ir ļoti liela un kuņģa zarnu trakta saslimšanu daudzums būtiski pārsniedz vidējo. Sievietēm , kam vienām jāapvieno darba slodze ar mājas pienākumiem un bērnu audzināšanu saslimstība ar sirds slimībām ir divreiz augstāka nekā mājsaimniecēm.

Vissmagākās stresa situācijas darbā rodas ja jāstrādā lielā ātrumā un darbības atkārtojas. Vēl būtiska nozīme ir ja strādājošiem ir priekšstats, ka viņu darbs ir nervozs, saspringts un jādara steigā. Piemēram, darbs pie konveijera.

 Pastāv mīts, ka tiem kas strādā vadošos amatos ir ļoti stresains darbs un pastāv liels risks saslimt ar sirds slimībām. Patiesībā pētījumi rāda, ka pakāpjoties pa karjeras kāpnēm risks saslimt ar sirds slimībām samazinās. Protams, runa ir par veselīgām nobriedušām personībām.

Vēl svarīgs iemesls stresam darbā ir vadītāja darba stils, kas lielā mērā izriet no viņa personības. Vadītāja personiska iejaukšanās rutīnā ikdienas darbā ir vienīgais faktors, kas tieši atbilst stresa līmenim.

Būtiski samazināt stresa līmeni darbā var darba biedru koleģialitāte un sociāls atbalsts.

Stresa pārvarēšana

Visnelabvēlīgākais risinājums stresa pārvarēšanai ir atrisinājuma atlikšana, saglabājot nenobeigtu, neziņas pilnu situāciju. Tas pats attiecas arī uz mēģinājumiem aiziet „citā realitātē" ar alkoholu, narkotikām vai pārēšanos. „Stresa apetīte" ir izskaidrojama ar to, ka ogļhidrātiem bagāta pārtika sekmē serotonīna līmeņa paaugstināšanos smadzenēs, kas veicina īslaicīgu nomierināšanos.

Ir cilvēki, kas vieglāk un veiksmīgāk tiek galā ar stresu. Pētot viņu pieredzi var ieteikt šādas darbības stratēģijas :

  • Reaģējiet aktīvi, kamēr vien tas ir iespējams.
  • Saprātīgi izmantojiet savu laiku. Atrodiet savu ātrumu, kas var atšķirties no citu. Iemācieties gaidīt un pateikt „nē".
  • Regulējiet stresu. Sadaliet „lielo un šausmīgo" vispārējo stresa situāciju mazās un konkrētās un rīkojieties ar mazajām.
  • Nosakiet īstermiņa un ilgtermiņa prioritātes. Atbilstoši tām elastīgi un reāli plānojiet laiku. Laiku pa laikam pārskatiet darbības plānu.
  • Kontaktējieties ar cilvēkiem un lūdziet viņiem palīdzību. Izvairieties no konfliktiem. Pieņemiet palīdzību un sadarbojieties. Atbalsta trūkums jau pats par sevi ir spēcīgs stresa izraisītājs. Tas ir destruktīvs mīts, ka „ar visu ir jātiek galā pašam". Citu atbalsts palīdz justies aizsargātam.
  • Nepametiet novārtā pilnvērtīgu dzīvošanu. Fiziskās un emocionālās aktivitātes ir absolūti nepieciešamas.