Psihoterapija > Problēmraksti > Seksuālās attiecības

Seksuālās attiecības

Seksuālās attiecības. Seksuāls briedums jeb Pasaules radīšana.


Mēs kļūstam par to ko redzam; mēs kļūstam par to kam pieskaramies un jūtam.

Dr. Valdis Briedis

Seksualitāte ir tiltiņš starp visdziļākajām cilvēka vajadzībām un ikdienas dzīvi. Seksualitāte pieaugušam cilvēkam atjauno saikni starp fizisko un simbolisko līmeni apmierinājumam, atdzīvina bērnu dienu konfliktus un laiku pa laikam ļauj gūt patiesu apmierinājumu (baudu). Fiziska saskarsme ir īpašas garšvielas cilvēku attiecībām. Šī fiziskā tuvības izpausme pārim bieži ir tikpat svarīga kā zīdainim fiziska saskarsme ar māti pirmajos dzīvības mēnešos, kad tieši intensīvs fizisks kontakts ir galvenais saturs divu cilvēku attiecībās. Mazulim saikni ar māti (vai citu tuvu aprūpētāju ) nodrošina viņu abu ķermeņi. Tā divu ķermeņu saskarsmē veidojas pieķeršanās, izpaužas gādība un apmierinājums no savstarpējas saskarsmes. Var teikt psihosomatiska partnerība, kas pārsteidzoši sinhronizē viņu ķermeņu ritmus. Bērns izmantojot savu ķermeni sāk saprast savas sajūtas un jūtas attiecībās ar apkārtējo pasauli. Pēc tam kad mazulis sper savus pirmos soļus patstāvības virzienā (separācija), viņa paša ķermeņa daļas (mute, pirksti, āda) un mātes ķermenis (krūtis, mute, rokas) kļūst par pirmajām rotaļlietām un baudas devējiem. Vēlāk masturbējot bērna un pusaudža vecumā šie iespaidi un pārdzīvojumi tiek saistīti ar fantāzijām par vecākiem atceroties ķermenisko saskarsmi. Pieaugušiem pāriem ir nepieciešama tāda pati psihosomatiska partnerība, lai iepazītu un saprastu savas attiecības. Lai veidotos pieķeršanās un patiesa tuvība. Mijiedarbība fizisku attiecību līmenī veido tiltu, ne tikai starp diviem cilvēkiem (divām personībām), bet arī starp ķermeni un psihi katram no viņiem. Šis tilts ļauj cilvēkiem atrisināt (pārstrādāt) vecas problēmas un frustrācijas, kuras parasti īpaši iznāk priekšplānā seksuālajā dzīvē. Seksuālās attiecības ir ne tikai auglīga augsne, lai nostiprinātu pāra vai ģimenes attiecības, bet arī savdabīgs spogulis, kurš atspoguļo katru problēmu pāra vai ģimenes attiecībās. Šis spogulis vai pagātnes konfliktu skatuve izvietojas ģenitālijās un sievietes krūtīs. Penis un vagīna ir diezgan mazi orgāni, bet tie kļūst par skatuvi personiskiem un attiecību konfliktiem. Šis ekrāns (skatuve) ir pārāk mazs, lai parādītu visu bildi. Tāpēc problēmas parādās vienkāršotas vai sabiezinātas. Viens konflikts pārklājas ar citu, kā pankūkas uz šķīvja vai samaisās kā salāti bļodā. Bet īstenībā satur bezgala daudz jūtas un bagātu saturu. Pagātne un aktuālā tagadne sajaucas izpaužoties vienkāršās fiziskās izpausmēs. Piemēram , rodoties vai iztrūkstot seksuālai tieksmei konkrētā situācijā. Lielākai daļai cilvēku dzimumorgānu (ģenitālā) zona ir seksuālā dzīvē dominējošā, ietverot sevī arī maza bērniņa orālos, anālos un pusaudžu gadu pārdzīvojumus un fantāzijas. Sekss tā ir saikne gan ar ārējo pasauli, gan savu iekšējo pasauli. Ar laiku lielai daļai ļaužu sekss kļūst par iekšējas labsajūtas simbolu. Dažkārt šis simboliskais saturs ir pārsteidzošs un paradoksāls.
Devids Šarfs (amerikāņu psihoanalītiķis, kas pārstāv objektu attiecību teorijas piekritējus) uzskata, ka starp daudzām ir trīs universālas seksa simboliskās nozīmes:
1. Sekss simbolizē cīņu par atmiņu saglabāšanu, par labo, gādīgo, mīlošo vecāku, lai noturētu šo tēlu sevī. Par iespēju rūpēties par otru cilvēku un pats saņemtu rūpes.
2. Tai pašā laikā tas simbolizē cīņu pret noraidošā vecāku, kas nerūpējās. Sekss ietver sevī iespēju izturēt un piedot šim senajam noraidošajam vecāku tēlam., par cik paradoksālā kārtā tas ietver sevī tuvības iespēju.
3. Pats galvenais, ka seksā ir iespēja apvienot šos abus pretējos tēlus un iegūt pilnvērtīgu sajūtu, ka cits Tevi mīl un pašam mīlēt citu. Konkrētāk, tā ir iespēja izjust patiesu intīmu tuvību, bez vēsuma un bailēm pazaudēt attiecības.
Veiksmīgs sekss rada gan reālu, gan simbolisku atjaunotni un piepildījumu daudzām fiziskām un emocionālām vajadzībām. Neveiksmīgs sekss savukārt neapmierinātas vajadzības pārdzīvojumu.
Ja pieņem, ka seksuālai dzīvei ir tik varens potenciāls piepildīt cilvēku gan reālā dzīvē, gan simboliskā līmenī, tad cik labai tai būtu jābūt? Lai būtu ko likt pretī konkurencei, cīņai par varu un skaudībai, kas ienāk pāra attiecībās pēc pirmajām pāra attiecību stadijām, kad romantiskās gaidas izbeidzās un rozā brilles tiek noliktas kādas atvilktnes dziļumā. Tas ir brīdis, kad nereti priekšplānā iznāk nepanesamās un traumējošās vecāku rakstura iezīmes, tikai tagad jau savā partnerī.
Pietiekami labs sekss.
Donalds Vinikots (angļu bērnu psihiatrs un psihoanalītiķis) savā laikā ieviesa ,nu jau par hrestomātisku kļuvušu, apzīmējumu „pietiekami laba māte". Tas nozīmē, ka parasta māte rada bērnam adekvātu vidi, kuru mazulis var izmantot un transformēt atbilstoši savām vajadzībām. Mātei nav jābūt ideālai un būt pastāvīgā gatavībā novērst kādas ķibeles rašanās iespējamību. Lielākā daļa mazuļu ar daudz ko paši tiek galā. Protams, ne tik tīrīgi un kārtīgi kā ideālā māte gribētu. Pietiekami labas mātes aprūpē bērns dabūs savu neirotisma un pārdzīvojumu devu. Bet reizē ar to iegūs arī pieredzi pārvarēt grūtības un bieži sasniegs iecerēto. Tāpat bērni nonāks situācijās, kad viņu gribētais nav sasniedzams, bet toties iegūs pieredzi pārvarēt ar to saistīto sāpi (frustrāciju).
Līdzīgi ir ar seksualitāti, tā ir noderīga un sniedz zināmu baudu (brīžus kad laiks bija apstājies) laulībā vai attiecībās. Palīdz pārvarēt konfliktus un frustrējošas situācijas, sniedzot laiku pa laikam to kas ir vajadzīgs un to ko gribās. Tā palīdz pārdzīvot labu un sliktu pieredzi. Seksuālās attiecības ļauj justies pietiekami mīlētiem, lai varētu dot savu mīlestību citiem.
Pietiekami labs sekss ļauj pilnībā izjust partneri un iepazīt savu un partnera distanci attiecībās. Tas palīdz ievērot abiem ērtas robežas. Nereti ilgtermiņa pāra attiecībās un laulībā sākas konflikti, kuru pamatā ir viena partnera vēlme pēc pārmērīgas tuvības. Daudziem par galveno kļūst nevis mērķis kā būt tuvāk, bet gluži otrādi kā saglabāt vai aizsargāt savu teritoriju. Sievietes biežāk mēdz baidīties nokļūt pilnīgā vīrieša varā, bet vīrieši nokļūt zem tupeles (lamatās, aprīti). Dziļas neapzinātas bailes kļūt par sava partnera ķīlnieku rada domu, ka uzturēt distanci ir drošāk. Protams, visbiežāk to pasniedz ar it kā loģiskiem argumentiem vai vēl biežāk vienkārši klusējot notiek distancēšanās. Bieži šādās situācijās partneri saka, ka sekss ir labs, bet sadzīvot ar viņu gan galīgi nevaru. Vai ja bijis ilgāku laiku slikts sekss, vai no tā sākts izvairīties un pāris izgājis seksa terapiju, tad arī seksuālās attiecības būtiski uzlabojas, bet pāra ikdienas saskarsme paliek tikpat neciešama. Tā atklājas, ka izvairīšanās no seksa ir bijusi daļa no aizsargbarjeras pret pārmērīgu tuvību. Bet šo piemēru nevajadzētu vispārināt. Katram konkrētam cilvēkam un pārim viss ir daudz sarežģītāk.
Seksuāls briedums.
Mēs kopumā baidāmies kļūt par to, ko mēs apjaušam savas dzīves labākajos brīžos. (A. Maslovs)
Uzskata, ka cilvēks sasniedz seksuālu briedumu izejot trīs attīstības līmeņus.
1. Apmierinājums.
2. Tuvība.
3. Sadarbība.
Katrā šai līmenī seksuālā attīstība var tikt traucēta. Apmierinājuma līmenī traucējums izpaužas cilvēkam kaut kāda iemesla dēļ nespējot gūt apmierinājumu pat ar sevi. Tuvības līmeņa traucējumi izpaužas nespējot gūt apmierinājumu kopā ar otru cilvēku. Sadarbības līmenī traucējumi izpaužas nespējot kopīgi papūlēties sasniegt baudījumu. Šie simptomi var parādīties jebkurā līmenī. Piemēram, dažas sievietes nejūt orgasmu , tāpēc, ka vienkārši nezin kā baudīt seksu, bet toties spēj izjust tuvību un piestrādāt kopā ar partneri. Citi savukārt protot just baudījumu baidās piedzīvot tuvību vai atvērties otram. Trešie nespēj kopā spēlēties (rotaļāties) un sadarboties. Piemēram, pirmajā līmenī iestrēguši narcisistiski uz sevi vērsti cilvēki kopā aizgāja uz kafejnīcu un pasūtīja vienu porciju saldējuma. Uz saldējuma bija viena zemene. Sieva domāja sevī, ka ja vīrs viņu mīlētu, tad atdotu šo ogu viņai. Vīrs savukārt domāja, ka jā sieva viņu mīlētu, tad viņa negribētu ņemt zemeni sev...
Var teikt, ka ceļš seksuāla brieduma virzienā ved no viena indivīda, pie diviem un tālāk pie trim. Centrālā tēma šai ceļā ir nevis seksuālai tieksmei vai orgasma kvalitātei, bet seksam kā spēles izpausmei dažādos attīstības līmeņos. Citiem vārdiem sakot rotaļāties spēj bērns (cilvēka bērnišķā pieredze), kas jāizved tautās pēc pusaudža gadu izsūtīšanas trimdā.
Seksuāls briedums nav stingri noteikta īpašība, ko cilvēks var iegūt noteiktā savas dzīves posmā. Drīzāk var teikt, ka katram personības attīstības līmenim būs savs seksuālais briedums. Vēl būtiski ir, ka seksuālais briedums var izpausties tikai veidojot attiecības pārī vai ģimenē. Tāpēc mēs varam runāt par zīdaiņa, bērna, pusaudža, jaunieša un pieaugušā seksuālo briedumu. Un katrā attīstības posmā tas būs pilnīgi jauns fenomens, kas bāzēsies uz iepriekšējā attīstībā sakrāto pieredzi. Seksuālo briedumu nevar novērot fiziski un sociāli vienatnē dzīvojošam cilvēkam. Seksuāls briedums izpaužas pāru attiecībās un ģimenes dzīvē. Bet tas, vai cilvēks dzīvo viens , vai pārī (ģimenē) nav pazīme, pēc kuras var vērtēt cilvēka seksuālo briedumu. Nobriedušas seksuālās attiecības ir sasniegums, kura pamatā ir līdzsvars starp indivīdu, viņa iekšējiem objektiem un attiecībām reālajā dzīvē.
Devids Šarfs ir formulējis seksuālā brieduma shēmu, kura ļauj tagadnes attīstības novērtējumā iekļaut elementus no agrīnām objektu attiecībām.
1. Pats agrīnākais nobriešanas līmenis, kas ir saistīts ar seksuālu interesi , rodas kā interese par savu ķermeni , kas rodas pārdzīvojumos primārajās mātes un bērna attiecībās. Cits cilvēks tiek izmantots, lai nodrošinātu masturbāciju (pašapmierināšanos). Vērtība ir tikai attiecībām ar iekšējiem objektiem, kas saplūst ar patību. Pašapmierinājums ir vienīgais vērtības mērs savam veiksmīgumam (laimei), tā kā tas bija attiecībās ar „labu māti" , kura sākumā sev grib ļoti, ļoti maz vai masturbējot. Subjekts grib, lai objekts paliek saplūdis ar viņu, tā izslēdzot risku zaudēt to. Novirzes attīstībā sākas ja šis līmenis paliek par augstāko apmierinājuma virsotni attiecībās. Bet ja tajā neiestrēgst, tad ir dabiska nobriedušu attiecību sastāvdaļa.
2. Otrajam līmenim raksturīga ir seksuāla interese. Tās izcelsme sakņojas agrīnā interesē par māti kā separācijas objektu. Šai līmenī seksuālās aktivitātes mērķis ir tuvība, lai saņemtu no otra atspoguļojošu drošības un baudas sajūtu, apzinoties, ka katrs ir par sevi (separācija ir notikusi). Abpusējs seksuāls apmierinājums nav galvenais mērķis, tas tikai aizsargā drošu un baudu dodošu pieķeršanos. Tā ir normāla viena no sastāvdaļām arī nobriedušās attiecībās. Šo līmeni var uzskatīt par nenobriedušu tikai tad, ja cilvēkam tas ir augstākais baudas sasniegums.
3. Tikai tad, kad cilvēks sasniedz trešo līmeni, kurā seksuāla interese ir saistīta ar edipālām attiecībām. Sadarbība un abpusējs seksuāls apmierinājums ir kļuvis par galveno mērķi. Tai pašā laikā attiecībās paliek vieta pašapmierinājumam un saņemšanai no otra ( agrīnākiem pirmā un otrā līmeņa elementiem). Tikai šai līmenī var pilnībā izpausties seksuālās rotaļas, kas asociējas ar ģenitāliju seksualitāti un apvieno sevī pirmsģenitālo maigumu ar ģenitālo ķermenisko saskarsmi.
4. Sasniedzot ceturto līmeni pāris ir gatavs sadarbojoties sasniegt jaunus mērķus, sublimējot kopējo enerģiju bērnos, darbos, radošā tuvības attīstībā, sadarbībā un pārliecībā par saviem un savas ģimenes spēkiem.
Kā teicis Džons Boulbijs : Pārliecība par saviem spēkiem un pilnvērtīga nobrieduša cilvēka produktivitāte sakņojas drošā pieķeršanās un spējā būt autonomam. Pieaugušo dzīvē seksualitāte spēj atdzīvināt saikni starp indivīda iekšējām figūrām no pagātnes un ģimenes (pagātnes pārdzīvojumiem ), apvienojot daudzus fiziskos un emocionālos attīstības aspektus. Tā dodot iespēju tagadnes dzīvē pārstrādāt senas neatrisinātas lietas un iegūt pagātnē neiegūtas pieredzes. Šāds process nostiprina mīlestības pilnu pieķeršanos primārajiem objektiem neskatoties uz visu pārdzīvoto.
Tiem kas sasnieguši pieauguša cilvēka seksuālu briedumu veiksmīgas seksuālās attiecības sapludina vienā veselumā visas labākās iegūtās pieredzes no zīdaiņa laikiem līdz tagadnei. Tādejādi atjaunojas agrīnā psihosomatiskā partnerība, iekšējie objekti veido reālas attiecības ar ārējo attiecībām. Tad var sākties lielais mīlas stāsts, kas pirmo reizi esot uzplaucis pirms tūkstoš gadiem Ēdenes dārzā vai varbūt pastaigas pa ziedošās paradīzes takām, ko skaista meitene, vārdā Ieva, vienkārši sauc - „dzīve". Tā ir Jūsu izvēle un Jūsu lēmums.

Literatūra:
Dawid E. Scharff, M.D. , The sexual relationship. An object relations view of sex and the family.
J. Bowlby , Attachment and Loss.
Gary F. Kelly Sexuality Today The Human Perspective.