Psihoterapija > Problēmraksti > Vīrietis attiecību trijstūrī

Vīrietis attiecību trijstūrī

Kā jūtas vīrietis pēc pirmā bērna piedzimšanas

Konsultējis Dr. Andis Užāns, autore Dace Rudzīte , publicēts žurnālā "Mans Mazais".

 

Pirmā bērna piedzimšana parasti ir šoks. Sākas kaut kas pilnīgi negaidīts (kaut arī it kā gaidīts), un tas parasti maina pāra attiecības. Var pirms pirmā bērna piedzimšanas izlasīt kaudzi grāmatu, apmeklēt dažādus kursus, kas sniedz zināšanas, taču ne vīrietim, ne sievietei tie nedod pieredzi. Tāpēc iepriekš paredzēt, kā būs, kad ģimenē ienāks mazais, ir gandrīz neiespējami.

Gan gaidot bērniņu, gan pēc viņa piedzimšanas vīrietis un sieviete jūtas atšķirīgi. Sieviete bērniņu jūt ne tikai emocionāli, bet arī fiziski, jo nēsā sevī. Savukārt vīrieša galvenā funkcija ir radīt drošību un stabilitāti, nest mājās «medījumu» (gādāt par materiālo labklājību). Taču bieži vien vīrietis pats nezina, kā drošību sniegt. Tāpēc viņš lielākoties jūt bailes no nezināmā.

Priekšstats un fantāzijas par bērniņu vecākiem ir jau pirms viņa dzimšanas, bet realitāte bieži vien izrādās cita - ir ne tikai prieks un laime, bet arī vilšanās, jo tas, kas piedzimst, ne vienmēr atbilst tam, kas gaidīts. Ja katrs spēj pieņemt otra un pats savas pretrunīgās jūtas, lieli satricinājumi attiecībās nav gaidāmi. Ja nespēj, sākas iekšējie konflikti.

 

Kas īsti notiek?

Lai varētu kļūt par labiem vecākiem, jāspēj saprast bērnu. Tas no katra partnera prasa regresa devu (it kā atkāpšanos atpakaļ attīstībā, pietuvinoties bērna pasaules redzējumam) un atteikšanos no veselīga egoisma. Parasti sieviete/mamma regresē vairāk nekā vīrietis/tēvs. Ja vienlīdz regresē abi, vīrietis, iespējams, nespēj nodrošināt ģimenes stabilitāti un drošību. Ja neregresē ne sieviete, ne vīrietis, viņi nespēj veiksmīgi audzināt bērnu, jo nespēj viņu izjust, izprast viņa vajadzības. Iespējams arī vidusceļš - izjust bērna vajadzības un par viņu rūpēties vienlīdz labi sāk abi, jo viegli spēj sadalīt lomas un pienākumus ģimenē. Parasti tomēr rūpes par bērnu ir sievietes prioritāte. Taču viņas ziņā ir izjust ne tikai bērnu, bet arī vīrieti. Tādējādi iespējams saglabāt sevī savu nobriedušo daļu (kas neregresē). Labi, ja vīrietis viņai palīdz.

Taču, kamēr vīrietis un sieviete pielāgojas, pieskaņojas viens otram un jaunajai situācijai, nākas piedzīvot neskaitāmus satraucošus brīžus.

 

Biežākie strīdu iemesli

* Ja vīrietis palicis attīstības iepriekšējā līmenī (nemaz nav regresējis) un nav gatavs atteikties arī no savām ierasti egoistiskajām (normāli egoistiskajām) domām un darbiem, viņam grūti saprast sievieti un iejusties jaunajā situācijā. Nesaderība reizēm kļūst neizturama, un tad kāds arī neiztur. Parasti vīrietis. Jo viņam tā ir milzīga slodze - raudošs un neko nevarošs bērns, kurš prasa uzmanību, un sieviete, kura strauji regresējusi un kļuvusi līdzīga bērnam.

* Ja vīrietis regresē pārāk daudz, viņš kļūst manāmi bērnišķīgs - sāk «rotaļāties», piemēram, apmeklēt spēļu zāles, regulāri braukt makšķerēt u.c. Sieviete nesaprot, kāpēc viņš tā dara, sāk domāt, ka vīrietis nevēlas uzņemties rūpes un atbildību, bēg no ģimenes. Patiesībā vīrietis pieskaņojas tam, kas notiek ģimenē, tikai reizēm jocīgā, sievietei neizprotamā veidā.

* Sieviete pārmet vīrietim, ka viņš arī pēc mazuļa piedzimšanas var iet, kur vien vēlas, tikties ar draugiem un nodoties saviem hobijiem, kamēr viņa vairs nevar aiziet nekur. No vienas puses, to var vienkārši atrisināt, vienojoties, ka vīrietis, piemēram, divas dienas nedēļā paliek mājās ar bērnu un sieviete kaut uz pāris stundām dodas savās gaitās. No otras puses, svarīgākais ir, kā sieviete jūtas, palikusi ar bērnu. Bieži vien sieviete jūtas bezpalīdzīga un, pārmetot, ka vīrietis var doties visur, bet viņa ne, patiesībā stāsta vīrietim, cik viņai grūti izturēt primitīvās jūtas, kādas viņai ir, esot kopā ar bērnu. Sieviete ļoti, ļoti pieķeras vīrietim, jo jūtas bezpalīdzīga, meklē atbalstu. Tā sieviete padara arī vīrieti bezpalīdzīgu, liekot saprast - ja es nevaru iet, kur gribu, arī tu nevarēsi darīt, kā vēlies! Netieši pavēsta, ka tagad arī vīrietis būs bezpalīdzīgs. Vai vīrietis spēs izturēt savu bezpalīdzības izjūtu, vai palīdzēs sievietei tikt galā ar viņas bezpalīdzības izjūtu - tas atkarīgs gan no vīrieša personības un brieduma, gan tā, cik daudz pāris spēj dalīties savās emocijās, sarunāties «pa īstam».

* Sieviete izjūt tik ciešu tuvību ar bērnu, ka vīrietis sāk justies kā trešais liekais. Tas, ka sieviete pēc bērniņa piedzimšanas vairāk pievēršas bērniņam, ir dabiska lietu kārtība. Lai gan tas ir mokoši vīrietim, ja viņš ir nobriedis kā personība, tad spēj to izturēt. Sievietei nav jāraujas uz pusēm, lai apmierinātu bērna vajadzības un apčubinātu partneri. Bērns ir trauslāks nekā vīrietis, viņa izdzīvošanas spējas ir daudz mazākas, viņam vajag vairāk uzmanības. Nobriedis vīrietis spēj izdzīvot atraidījuma periodu, izsērot to (vīrietis jūtas nogāzts no troņa, jo iepriekš taču visa sievietes uzmanība bija veltīta tikai viņam).

* Pēc bērniņa piedzimšanas ir dabiski, ka sieviete kādu laiku nevēlas mīlēties. Ir vīrieši, kuri to spēj saprast un akceptēt, pieņemt atturības periodu. Un ir vīrieši, kuri seksualitāti izmanto kā ieroci cīņā par zaudēto uzmanību. Vienīgais, ko šajā situācijā var darīt, - izrunāties, mēģināt saprast vienam otru un katram sevi. Labā ziņā ir tā, ka parasti seksuālā atturība pāriet un, ja pārim nav dziļāku attiecību problēmu, pēc laika seksuālajās attiecībās viss atkal ir kārtībā. Ja seksuālā atturība ieilgst, iespējams, tam ir dziļāki iemesli. Piemēram, sieviete nevēlas mīlēties, jo viņā slēpjas vārdos neizteiktas dusmas uz vīrieti. Bet var arī būt, ka viņa ir tik vīlusies, ka bērns neatbilst viņas gaidām (iedomātajam bērnam), ka šo vilšanos pauž ar atturību - nekāda seksa = nekādu bērnu vairs! Var arī gadīties, ka pāris ir tik ļoti pārņemts ar mazuļa aprūpēšanu, ka abi aizmirsuši savas vajadzības, pat nepadomā par iespēju pabūt kopā un pamīlēties.

* Katram ir savs «skelets skapī» - iepriekšējā dzīves pieredze, kas nosaka priekšstatus, kādām jābūt attiecībām ģimenē pēc bērna piedzimšanas. Varbūt vīrietis cenšas kopēt sava tēva pieredzi, ka ar bērnu jātiek galā sievietei vienai, bet sievietei ir cita pieredze un viņa sagaida iesaistīšanos u.c.

 

Izeja?

Lai gan attiecības mainās un risks piedzīvot attālināšanos pastāv, reti kad notiek tā, ka sieviete pievēršas tikai bērnam, bet vīrietis paliek tikai nesaprasts un sērojošs. Turklāt neviens psihiski vesels vīrietis un sieviete pēc bērna piedzimšanas tik ļoti nemainās, ka vairs nespēj saprast sevi un partneri, veidot arī pieaugušo attiecības. Vīrietis taču gaida no sievietes, lai viņa būtu laba māte! Un, ja vīrietis ir daudzmaz nobriedis kā personība, viņš spēj pieņemt un novērtēt sievietes pievēršanos mazulim, spēj uz laiku nolikt malā savas vajadzības.

Turklāt katrs pieaudzis vīrietis (ja bērns piedzimis pieaugušiem vecākiem) savā dzīvē jau ir sastapies ar dažādām stresa pilnām situācijām, iemācījies, ka tās var pārvarēt. Piemēram, kad pirmo reizi nodod draudzene, tas taču vīrietim ir stress. Tāpat pirmā bērniņa piedzimšana - arī tas ir stress. Jā, līdz ar mazuļa piedzimšanu attiecības mainās, taču to var izturēt. Ar šādu apziņu arī jādzīvo. Vēl svarīgi saprast, ka, izdzīvojot šo bezpalīdzības pilno periodu, ļaujoties visām pretrunīgajām izjūtām un izrunājot tās ar sievieti, aptuveni pēc pusotra gada kļūst vieglāk.