Jautājumi > Atbildes

Droši vien jau esiet uzzinājusi, ka psihoterapeiti galveno uzmanību pievērš pacienta personībai un dzīvei, grūtībām, šķēršļiem un tāpat arī spēcīgajām rakstura iezīmēm. Tas, ka sadarbojaties ar psihiatru, jau rāda Jūsu noturību un spēju saņemt palīdzību. Neviena diagnoze jau nepasaka visu par cilvēku.

( mdmd@inbox.lv)

Labdien!

Aizkrauklē ir dr Evija Smilgāja.  Jēkabpilī, šķiet. nav.

Ar cieņu

Andis Užāns

Labdien, Līga!

Paldies par Jūsu jautājumu. Ir saprotama vēlme atrast psihoterapeitu, kas sapratīs Jūs un Jūsu pieredzi attiecībās.

Domāju, ka ar pieķeršanās, tostarp izvairīgas piesaistes, jautājumiem savā darbā sastopas ikviens ārsts psihoterapeits, jo tie parādās ne tikai cilvēka attiecībās ārpus terapijas, bet arī pašā psihoterapijas procesā - tajā, kā veidojas uzticēšanās, kā tiek piedzīvota tuvība, distance, vajadzība pēc otra un vēlme saglabāt neatkarību, ievainojamība vai bailes tikt nesaprastam.

Tādēļ, manuprāt, būtiskākais ir tas, kā Jūs sajūtaties darbā ar konkrēto speciālistu. Līdz ar to ieteiktu dot sev telpu un brīvību izvēlēties tādu speciālistu, ar kuru pirmajās tikšanās reizēs rodas sajūta, ka šīs tēmas būtu iespējams pakāpeniski un droši pētīt. Arī šaubas par terapeita izvēli vai vēlme distancēties var būt nozīmīga psihoterapijas daļa, par ko ir vērts runāt ar speciālistu.

Lai izdodas!

Ar cieņu
Agija Tomme
ārste psihoterapeite

Labdien, Anna!

Izklausās, ka iepriekšējā pieredze ir tiešām bijusi ļoti nepatīkama, un ir saprotami, ka Jums ir vēlme sevi pasargāt no līdzīgas pieredzes atkārtošanās.

Psihoterapijā uzticēšanās terapeitam veidojas pakāpeniski, un iepriekšējā pieredze bieži ietekmē gaidas, tāpēc var rasties sajūta, ka arī cits psihoterapeits varētu rīkoties līdzīgi kā iepriekšējais.

Tomēr terapeitu personības un darba pieejas atšķiras.

Sev piemērotu psihoterapeitu ne vienmēr izdodas satikt ar pirmo mēģinājumu. Dažkārt cilvēki savu “īsto” terapeitu sastop tikai trešajā vai pat ceturtajā reizē.

Meklējot terapeitu, var pievērst uzmanību izglītībai, darba pieredzei, specializācijai, citu cilvēku ieteikumiem un citiem Jums svarīgiem aspektiem. Tomēr šie kritēriji ne vienmēr garantē, ka konkrētais psihoterapeits būs Jums piemērots, jo dažkārt var neveidoties savstarpēja saderība.

Parasti sadarbības sākumā notiek iepazīšanās process, un jau šajās pirmajās tikšanās reizēs būtu svarīgi pievērst uzmanību savām izjūtām, īpaši tam, vai šoreiz jūtaties sadzirdēta, saprasta.

Tā kā terapeitiskās attiecības ir viens no būtiskākajiem psihoterapijas elementiem, dažkārt tieši atklāta saruna ar psihoterapeitu par savām bažām attiecībā uz viņu un psihoterapijas procesu var palīdzēt veidot drošības izjūtu un pakāpeniski stiprināt uzticēšanos.

Vizīšu laikā Jums ir arī tiesības uzdot jautājumus, piemēram, par psihoterapeita darba metodēm un profesionālo pieredzi.

Novēlu, lai izdodas sastapt psihoterapeitu, kam varēsiet uzticēties.  Nepatīkama pieredze pagātnē nenozīmē, ka arī nākamās pieredzes  būs līdzīgas. Uzicēšanās process parasti ir lēns, un tas ir normāli. Dodiet sev laiku.

Ar cieņu,

Ārste psihoterapeite

Paula Kovaļevska

Labdien, Edgar!

No Jūsu aprakstītā var nojaust, ka šobrīd piedzīvojat izteiktu trauksmi, apjukumu un vainas sajūtu. Šādā stāvoklī domas bieži kļūst uzmācīgas, juceklīgas un grūti apturamas, īpaši naktīs, kad prāts ir pārslogots.

Šobrīd, iespējams, svarīgākais nav uzreiz noskaidrot, vai šī doma ir patiesa vai nepatiesa, vai mēģināt līdz galam atcerēties visas detaļas. Jo lielāks spiediens sev to izdarīt, jo vairāk var pastiprināties trauksme un iestrēgšana domās.

Tas jau ir nozīmīgi, ka pamanāt šo domu un ar to saistītās sajūtas. Iespējams, ka tam ir saistība ar Jūsu pieminēto krīzi attiecībās, un šobrīd pret sevi esat kļuvis ļoti skarbs.

Būtu vērtīga padziļināta saruna ar speciālistu, lai labāk izprastu, kas uztur šo trauksmi un kāpēc tieši tagad šī tēma ir kļuvusi tik sāpīga.

Psihiatrs palīdzētu izvērtēt, vai nav depresijas un izteiktas trauksmes simptomu, kā arī nepieciešamību pēc medikamentozas ārstēšanas trauksmes simptomu mazināšanai un miega stabilizēšanai.

Psihoterapeits, savukārt, varētu palīdzēt drošā veidā izprast šīs domas, Jūsu sajūtas attiecībās, kā arī nepalikt vienam ar šo izmisumu.

Ar cieņu,

Jana Vībure

Labdien!

Pirmais solis būtu vērsties pie ģimenes ārsta, lai izvērtētu, vai šīm grūtībām nav fizisks iemesls (piemēram, saistīts ar urināciju vai zarnu darbību). Nepieciešamības gadījumā ārsts ieteiks papildu izmeklējumus vai konsultāciju pie speciālista (urologa, gastroenterologa).

Ja fiziski iemesli netiek atrasti, šādas grūtības var būt saistītas ar trauksmi publiskās situācijās. Šādā gadījumā ieteicams vērsties pie bērnu psihiatra vai psihoterapeita. Pie speciālista drošā un nenosodošā vidē, jaunietim pieņemamā tempā un veidā, būs iespējams izrunāt ar situāciju saistītās grūtības un pakāpeniski rast piemērotus risinājumus.

Ja jaunietim ir svarīgi, lai ārsts būtu vīrietis, to var ņemt vērā, piesakoties uz konsultāciju.

Speciālistu iespējams meklēt, piemēram, Latvijas Psihoterapeitu asociācijas mājaslapā arstipsihoterapeiti.lv, sadaļā “Par mums” → “Biedri” vai “Veicinātājbiedri”, kur pieejama informācija par speciālistiem.

Ar cieņu
Dr. Lelde Vētra
bērnu psihiatre, psihoterapeite rezidentūras apmācībā

Labdien, Karma!

Šķiet, Jūs  patiesi ciešat, no  savām skumji drūmajām domām, jūtām. Žēl, ka tik daudz laika dzīvē jau pagājis. Bet nekad  nav tik bezcerīgi, lai nemēģinātu  kaut ko darīt.  Iespējams, ārsti, pie kuriem esiet vērsusies  Jums ir ieteikuši dažādus  padomus, un šeit rakstītais nebūs nekas jauns: Man šķiet,  šobīd ir vērts  apsvērt mēģināt  tomēr par saviem depresīvajiem simptomiem  vērsties pie psihoterapeita... Varbūt tā ir Jūsu  karma.

Ar cieņu

Andis Užāns

Labdien!

Atvainojamies, ka atbilde uz Jūsu jautājumu aizkavējusies, un paldies par pacietību.

Paldies, ka dalījāties ar savu pieredzi. Tā atklāj ilgstošu un ļoti intensīvu slodzi, ar kuru Jums nācies tikt galā vienai pašai. Tas patiešām izklausās ļoti sarežģīti. Dzīvojot ilgstošā nedrošībā un spriedzē, nervu sistēma pakāpeniski pielāgojas un iemācās pastāvīgi būt modra, būt "kaujas gatavībā", pieņemot, ka briesmas varētu uzrasties jebkurā brīdī. Un pat tad, kad dzīves situācija ir mainījusies, ķermenis vēl kādu laiku turpina reaģēt tā, it kā apdraudējums joprojām būtu klātesošs.

Par auto vadīšanu

Bieži vien grūtības iekļauties satiksmē ir saistītas nevis ar autovadīšanas prasmju trūkumu, bet ar pārmērīgu nervu sistēmas aktivāciju. Satiksmē parādās daudz nenoteiktības un tā prasa ātru lēmumu pieņemšanu, orientēšanos, risku izvērtēšanu. Ja iekšēji jau ir augsta trauksmes bāze, jebkura nenoteiktība kļūst par papildus izaicinājumu nervu sistēmai. Smadzenes uztver situāciju kā apdraudējumu, nevis kā ikdienas uzdevumu.

Šeit var palīdzēt pakāpeniska trauksmes tolerances palielināšana. Var sākt ar ļoti īsiem, paredzamiem maršrutiem laikā, kad uz ceļa ir mazāk citu satiksmes dalībnieku, ar iepriekš izplānotu ceļu. Mērķis nav "uzreiz iemācīties mierīgi braukt", bet gan dot nervu sistēmai atkārtotu pieredzi "es vadu auto, un nekas slikts nenotiek."

Par pastāvīgo trauksmi un ķermeņa sāpēm

Hroniska trauksme bieži mēdz izpausties ar ķermeniskiem simptomiem, piemēram, muskuļu saspringumu, galvassāpēm, kuņģa-zarnu trakta traucējumiem, miega problēmām un pastāvīgu noguruma izjūtu.

Trauksmes mazināšanā svarīga ir pakāpeniska nervu sistēmas nomierināšana. To var palīdzēt panākt regulāras, paredzamas ikdienas rutīnas veidošana, elpošanas un relaksācijas vingrinājumi, sakārtots miega režīms un regulāras fiziskas aktivitātes.

Tā kā Jūsu aprakstītā pieredze saistīta ar ilgstošu vardarbību un hronisku pārslodzi, ļoti vērtīgs atbalsts var būt psihoterapija. Darbs ar psihoterapeitu palīdz ne tikai saprast trauksmes mehānismus, bet arī pakāpeniski mazināt to ietekmi, pārstrādājot agrākās traumatiskās pieredzes drošā un atbalstošā vidē

.

Ar cieņu,

dr. Adelīna Nikitenko ārste-psihoterapeite

Labdien, Brigita!

Aprakstītās grūtības — spēcīgi emociju izvirdumi, agresija, izteikta izvēlība un grūtības ar robežām — visbiežāk liecina par emociju regulācijas grūtībām. Tās var būt saistītas ar UDHS, sensoro jutīgumu, trauksmi vai citiem attīstiba un vides faktoriem, kas ikdienas prasības padara grūtāk panesamas.

Šādos gadījumos ierastā disciplīna bieži nedarbojas — bērns nevis negrib, bet nespēj sevi regulēt. Tāpēc svarīgi ir izprast grūtību cēloņus.

Izvērtēšanai ieteicama bērnu psihiatra konsultācija, lai skatītu bērnu kopumā - attīstību, emocijas, uzmanību un ikdienas funkcionēšanu. Speciālists palīdzēs rast pieeju, izmeklēšanas plānu vai vadīt terapiju. Atkarībā no atradnes, var tikt iesaistīts psihoterapeits vai klīniskais psihologs.

Ar cieņu

Dr. Lelde Vētra

bērnu psihiatre, psihoterapeite rezidentūras apmācībā

Labdien, Baiba!

No Jūsu rakstītā šķiet, ka meita ir piedzīvojusi pārmaiņas, kam varētu sekot grūtības adaptēties, taču parasti tas ir pārejoši. Var vērsties pie ārsta psihoterapeita, bērnu psihiatra vai sertificēta psihologa, kas strādā ar bērniem. Rīgā strādājoši ārsti psihoterapeiti, kas strādā ar bērniem ir Ingrīda Ratniece, Silvija Lejniece, Natālija Rimjāne, Andis Užāns, Iveta Pļaviņa, Iveta Valaine, Rudīte Cedriņa, Gunta Andžāne, Inta Zīle.

Ar cieņu,

Dr. Katrīna Sāre

Jūsu aprakstītajā situācijā atspoguļojas dabisks attiecību process. Laika gaitā cilvēks mainās, pieaug un skaidrāk izprot un māk nodefinēt savas vērtības un robežas. Tas, ko attiecību sākumā pieņēmāt vai pat vēlējāties izmēģināt, pēc gadiem var vairs nesaskanēt ar Jūsu šī brīža sajūtām. Šādas pārmaiņas nenozīmē, ka mīlestība attiecībās ir mazinājusies. Drīzāk tās liecina, ka Jūs šobrīd sevi labāk pazīstat un spējat skaidrāk nosaukt, kas Jums der un kas nē.

Ir saprotami, ka partnerim var būt grūti pieņemt šīs izmaiņas, un tādēļ ir svarīgi runat atklāti un mierīgi, paliekot pie savas pieredzes/sajūtām, piemēram: “Es jūtos citādi nekā agrāk” vai “Tagad es labāk apzinos, kas man ir pieņemami.” Šāda pieeja palīdz izvairīties no vainas un aizsardzības reakcijām, un ļauj sarunai kļūt par iespēju saprast, nevis pierādīt. Ir vērts arī atdalīt mīlestību no konkrētas prakses vai uzvedības: “Mana attieksme pret tevi nav mainījusies; ir mainījusies mana komforta sajūta ar konkrētām lietām.” Tas palīdz partnerim saprast, ka izmaiņas nenozīmē jūtu zudumu, bet gan tādu attiecību meklējumus, kurās katrs var būt patiesi viņš pats.

rīgi, paliekot pie savas pieredzes/sajūtām, piemēram: “Es jūtos citādi nekā agrāk” vai “Tagad es labāk apzinos, kas man ir pieņemami.” Šāda pieeja palīdz izvairīties no vain aizsardzības reakcijām, un ļauj sarunai kļūt par iespēju saprast, nevis pierādīt. Ir vērts arī atdalīt mīlestību no konkrētas prakses vai uzvedības: “Mana attieksme pret tevi nav mainīies; ir mainījusies mana komforta sajūta ar konkrētām lietām.” Tas palīdz partnerim saprast, ka izmaiņas nenozīmē jūtu zudumu

, bet gan tādu attiecību meklējumus, kurās katrs var būt patiesi viņš pats. 

Svarīgi atcerēties: piekrišana nav kaut kas vienreiz pateikts uz visiem laikiem, un ‘jā’ vakar nenozīmē ‘jā’ šodien. Cilvēkiem ir tiesības mainīt domas, sajust savas robežas un tās sargāt. Savukārt partnerim ir tiesības uz skaidrību un uzklausīšanu. Kad robežas tiek cieņpilni respektētas, attiecības parasti kļūst drošākas, uzticamākas un tuvākas.

Ja tomēr sarunas par šo tematu turpina raisīt spriedzi vai neizpratni, tad var palīdzēt pāru psihoterapija, kas nodrošinās drošu vidi, kur šo dialogu turpināt, ievērojot savstarpēju cieņu.

Ar ciLabdien, Linda!

Labdien! Šķiet jūs daudz atklājāt par savu mammu un iespējams daļēji arī par jums pašu. Attiecībām ar mammu ir liela nozīme mūsu dzīvēs. Bieži vecāki ir mums daudz devuši, taču no otras puses ir sāpīgi atzīt, ka dažos aspektos viņi nespēs mainīties. Taču mēs varam mainīt savus iekšējos priekšstatus par sevi un citiem. Iespējams attiecībās ar mammu ir grūti atdalīt sevi no viņas un no šiem priekšstatiem, jo droši vien jūsu pašvērtība varētu būt atkarīga arī no daudzām citām attiecībām un pieredzēm jūsu dzīvē.

Labdien!

Ja ir aizdomas par UDHS pieaugušajiem, ar padziļinātu izvērtēšanu un diagnozes precizēšanu palīdzēs psihiatrs. Kopā ar psihiatru varētu pārrunāt iespējamo ārstēšanas taktiku, kā arī noskaidrot, vai konkrētajā gadījumā būtu piemērota medikamentoza terapija.

Savukārt psihoterapeitisks darbs noris atkarībā no sūdzībām. Piemēram, UDHS gadījumā psihoterapeits var palīdzēt izprast iekšējo pasauli, attiecību modeļus un konfliktus, dažādas reakcijas, emocionālos stāvokļus un kā šīs emocijas konstruktīvi izpaust, kā arī atpazīt uzvedības izpausmes, kas saistītas ar UDHS, un attīstīt pašregulācijas prasmes.

Kombinēta pieeja - medikamentoza ārstēšana (ja tas nepieciešams), psihoterapija (psihodinamiskā psihoterapija; KBT) un apkārtējās vides pielāgošana var palīdzēt uzlabot funkcionēšanu un veidot strukturētāku, paredzamāku ikdienu.

Labdien, A!

Paldies, ka dalāties ar savu izaicinājumu un meklējat palīdzību. Saprotu, cik tas var būt grūti - redzēt sava bērna ciešanas, kamēr viņš pats uzskata, ka problēmu nav. Pusaudžu vecums ir izaicinošs posms gan pašam bērnam, gan vecākiem. Šis attīstības posms saistīts ar identitātes veidošanu, autonomijas meklējumiem un emocionālās regulācijas izaicinājumiem, ko izjūt ne tikai pusaudzis, bet arī apkārtējie.

Lai labāk izprastu Jūsu situāciju, būtu svarīgi zināt: cik Jūsu bērnam ir gadu, kāda ir Jūsu savstarpējā komunikācija ikdienā, par ko parasti runājat un kā pavadāt laiku kopā, vai viņš izvairās no visiem cilvēkiem vai konkrētiem, kādas ir viņa ikdienas rutīnas darbības,no kā viņam ir bail, un cik sen parādījies šāds uzvedības modelis?

Kā sākt sarunu? Šādā situācijā svarīgi izvēlēties piemērotu brīdi, kad esat divatā un nav steigas, piemēram, kopīgā braucienā vai pastaigā. Ir labi dalīties ar to, ko esat pamanījusi, beznosodījuma un vainošanas, piemēram:“Es pamanīju, ka pēdējā laikā tu izvairies no tikšanās ar draugiem un tev ir grūti saņemties darīt ikdienas lietas. Saprotu, ka tas var būt nogurdinoši. Es tev to saku, jo man rūp, kā tu jūties.” Var turpināt ar: “Zini, dažreiz palīdz parunāt ar kādu, kas nav ģimenes loceklis, kā tu justos, ja mēs aizietu aprunāties ar speciālistu, lai saprastu, kā tev palīdzēt justies vieglāk?”

Ja Jūsu bērns atsakās runāt vai atsakās no piedāvājuma apmeklēt speciālistu, ir svarīgi dot telpu viņa izjūtām un autonomijai, piemēram, sakot:“Labi, es saprotu, ka šobrīd negribi par to runāt vai negribi iet, bet, ja pārdomāsi, zini, ka esmu blakus un esmu gatava palīdzēt.”Šādas frāzes palīdz pusaudzim justies pieņemtam.

Ja pusaudzis pilnībā atsakās sadarboties, nespiediet, bet turpiniet uzturēt komunikāciju. Pamaniet un uzslavējiet pat mazākos viņa soļus, pat ja tie šķiet kā elementāras lietas. Rūpējieties arī par sevi, jo Jūsu miers un stabilitāte, kopā ar atbalstošu, saprotošu klātbūtni, ir milzīgs atbalsts Jūsu pusaudzim.

Ar cieņu un dziļu atbalstu,
Dr. Lilija Ķēniņa

Labdien!

Paldies, ka uzticējāt savu  problēmu.  Grūti  pateikt.  Atkarību  problēmas  būtu  atkarību speciālista (narkologa)  kompetence. .. varbūt  jāsāk ar to?  Vēl arī  pēdējos  gados ar ģimenes ārsta  nosūtījumu  ir pieejamas dažas valsts  apmaksātas  psihologa  konsultācijas.  Tātad , var mēģināt vērsties  pie gimenes ārsta.  Vēl, ja  finanses ir tik, cik ir, var  vēsties  savas   pašvaldības  sociālā dienestā.   Man šķiet svarīgi, ka vēlaties bū labi vecāki saviem 3 bērniem.  Vrbū tur ir  pieejams  psiholoģisks  atbalsts  ģmenēm ar bērniem?   Ja  vēlaties plašāk aprakstīt savu  problēmu, lai varētu  vēl  ko ietiekt, atrakstiet  uz info@arstipsihoterapeiti.lv

Ar cieņu

Andis Užāns

Labdien!

Paldies par Jūsu jautājumu un atklātību.

Ir saprotami, ka, dzīvojot ar šādiem raksturlielumiem, attiecību pieredze var šķist gan aicinoša, gan biedējoša reizē.

Tuvu attiecību veidošana var būt izaicinoša, īpaši, ja saskaramies ar grūtībām tuvoties un ir vajadzīga plaša personīgā telpa. Tomēr šie izaicinājumi neiznīcina iespēju integrēties sabiedrībā un veidot dziļas attiecības. Attiecību veidošanas process visdrīzāk prasa laiku, pacietību un smalku darbu ar iekšējām izjūtām - trauksmi, bailēm, bažām par pārpratumiem, kā arī darbu ar uzticēšanos.

Jāuzsver, ka arī iesaiste ilgtermiņa psihoterapijā savā būtībā ir attiecību pieredze, un Jūsu pieminētā progresa izjūta šajā darbā ir nozīmīgs apliecinājums tam, ka attīstība ir iespējama.

Kā par šo runāt ar draudzeni? Iespējams, vērtīgs sākums būtu godīga dalīšanās savā pieredzē par to, ka reizēm tuvība rada bailes pat tad, ja otrs cilvēks ir ļoti svarīgs. Būtiski nav visu izskaidrot uzreiz vai attaisnoties. Kā arī dalīšanās process var būt pakāpenisks un ritēt savā tempā. Atverot šādu komunikācijas kanālu, var rasties telpa, kur mīt izaugsme, izpratne un drošības sajūta.

Lai izdodas!
Ar cieņu
Agija Tomme

Labdien, Zita!

No Jūsu rakstītā šķiet, ka Jūs šajās attiecībās varētu justies ļoti bezspēcīga, jo apkārtējos izjūtat kā ļoti uzbrūkošus un kritiskus. Iespējams, Jums reizēm ir grūti sevi aizstāvēt, paust dusmas un novilkt veselīgas robežas, jo baidāties - tikt atraidīta, justies viena, sāpināta vai kā citādi "slikta". Varbūt var ieraudzīt, ka jums tomēr ir iespēja ietekmēt to, kas notiek Jūsu attiecībās, un pastāvēt par sevi. Varbūt, daloties savās jūtās ar vīru vai kādu tuvu cilvēku, Jūs varētu saņemt to atbalstu un sapratni, kas jums šobrīd pietrūkst. Saprotams, ka ne vienmēr tas ir viegli un, iespējams, Jūs šādi jūtaties arī citās attiecībās. Par to ir vērts padomāt!

Dr Katrīna Sāre