Jautājumi > Atbildes
Atbildes
| 18.12.2025. Karma jautā: | |
| Labdien,mani nomāc drūmas domas kā arī nepilnvērtības sajūta.Jau no bērnības jūtos neglīta ,tā kā ciešu no patstāvīga stresa ar gadiem mani piemeklē aizvien jaunas veselības un izskata saistītas problēmas.Liekais svars utt.Ļoti vēlos būt mīlēta un justies sievišķīga ,bet ne cik tālāk ar diētām un ārstu palīdzību netieku.Ciešu no hormonālā disbalansa un insulina rezistances.Esmu precējusies daudzus gadus un ir pieaudzis dēls.Nesaņemu savā laulība pietiekami mīlestības un harmonijas.Nav vairs speka | |
Atbilde: |
|
Labdien, Karma!
Šķiet, Jūs patiesi ciešat, no savām skumji drūmajām domām, jūtām. Žēl, ka tik daudz laika dzīvē jau pagājis. Bet nekad nav tik bezcerīgi, lai nemēģinātu kaut ko darīt. Iespējams, ārsti, pie kuriem esiet vērsusies Jums ir ieteikuši dažādus padomus, un šeit rakstītais nebūs nekas jauns: Man šķiet, šobīd ir vērts apsvērt mēģināt tomēr par saviem depresīvajiem simptomiem vērsties pie psihoterapeita... Varbūt tā ir Jūsu karma.
Ar cieņu Andis Užāns |
| 02.12.2025. Brigita jautā: | |
Labdien! Mani nepamet sajūta , ka manai meitai , iespējams, ir UDHS vai kas cits. Jau no mazotnes ir spēcīgi emociju izvirdumi, mèdz būt agresija, ļoti izvēlīga ēdiena izvēlēs un apģērba izvēlēs, kā arī disciplīna un sekas par uzvedību nedarbojas. Kā ir pareizi jārīkojas, lai speciālists izvērtētu vai viss ir kārtībā? Pie kā vērsties? Meitai 7 gadi. Paldies. |
|
Atbilde: |
|
Labdien, Brigita!
Aprakstītās grūtības — spēcīgi emociju izvirdumi, agresija, izteikta izvēlība un grūtības ar robežām — visbiežāk liecina par emociju regulācijas grūtībām. Tās var būt saistītas ar UDHS, sensoro jutīgumu, trauksmi vai citiem attīstiba un vides faktoriem, kas ikdienas prasības padara grūtāk panesamas. Šādos gadījumos ierastā disciplīna bieži nedarbojas — bērns nevis negrib, bet nespēj sevi regulēt. Tāpēc svarīgi ir izprast grūtību cēloņus.
Izvērtēšanai ieteicama bērnu psihiatra konsultācija, lai skatītu bērnu kopumā - attīstību, emocijas, uzmanību un ikdienas funkcionēšanu. Speciālists palīdzēs rast pieeju, izmeklēšanas plānu vai vadīt terapiju. Atkarībā no atradnes, var tikt iesaistīts psihoterapeits vai klīniskais psihologs.
Ar cieņu Dr. Lelde Vētra bērnu psihiatre, psihoterapeite rezidentūras apmācībā |
| 01.12.2025. Baiba jautā: | |
Labdien. Manai meitai ir 6 (pēc 2 mēnešiem 7 gadi). Esam mainījušas dzīvesvietu un PII, bet meita nespēj adaptēties. Iet laiks, bet ir reizēm spēcīgas histērijas un reizēm agresija. Katru rītu raud, ka grib mammu. Nākošo gadu ir skolaun man ir bažas, ka skolā būs vēl trakāk. Reizēm domāju, vai viņai nav kādas psiholoģiskas problēmas. Ko Jūs ieteiktu, pie kā vērsties Rīgā, kaut vai pārbaudīt vai tas ir sarežģīts adaptācijas process vai tomēr ir kaut kādas novirzes no normas? Paldies. |
|
Atbilde: |
|
Labdien, Baiba!
No Jūsu rakstītā šķiet, ka meita ir piedzīvojusi pārmaiņas, kam varētu sekot grūtības adaptēties, taču parasti tas ir pārejoši. Var vērsties pie ārsta psihoterapeita, bērnu psihiatra vai sertificēta psihologa, kas strādā ar bērniem. Rīgā strādājoši ārsti psihoterapeiti, kas strādā ar bērniem ir Ingrīda Ratniece, Silvija Lejniece, Natālija Rimjāne, Andis Užāns, Iveta Pļaviņa, Iveta Valaine, Rudīte Cedriņa, Gunta Andžāne, Inta Zīle.
Ar cieņu, Dr. Katrīna Sāre |
| 27.09.2025. Linda jautā: | |
Ar partneri attiecību sākumā biju gatava eksperimentēt, pārkāpt savas iekšējās sajūtas un robežas, tomēr ar laiku (šobrīd ~10gadi) es izvērtējot savas iekšējās sajūtas, iekšējos vērtību aspektus, saprotu, ka man tā nepatīk un tas man nav pieņemami. Tomēr tad, kad to minu savam partnerim, viņš uzdod pretjautājumu, kas manī ir mainījies, vai viņu vairāk nemīlu, vairāk nepatīk vai varbūt ir cits?!Uz maniem skaidrojumiem, ka patiesībā man tā nepatīk, viņš uzskata, ka ir kas cits. Kā rīkoties? |
|
Atbilde: |
|
Jūsu aprakstītajā situācijā atspoguļojas dabisks attiecību process. Laika gaitā cilvēks mainās, pieaug un skaidrāk izprot un māk nodefinēt savas vērtības un robežas. Tas, ko attiecību sākumā pieņēmāt vai pat vēlējāties izmēģināt, pēc gadiem var vairs nesaskanēt ar Jūsu šī brīža sajūtām. Šādas pārmaiņas nenozīmē, ka mīlestība attiecībās ir mazinājusies. Drīzāk tās liecina, ka Jūs šobrīd sevi labāk pazīstat un spējat skaidrāk nosaukt, kas Jums der un kas nē.
Ir saprotami, ka partnerim var būt grūti pieņemt šīs izmaiņas, un tādēļ ir svarīgi runat atklāti un mierīgi, paliekot pie savas pieredzes/sajūtām, piemēram: “Es jūtos citādi nekā agrāk” vai “Tagad es labāk apzinos, kas man ir pieņemami.” Šāda pieeja palīdz izvairīties no vainas un aizsardzības reakcijām, un ļauj sarunai kļūt par iespēju saprast, nevis pierādīt. Ir vērts arī atdalīt mīlestību no konkrētas prakses vai uzvedības: “Mana attieksme pret tevi nav mainījusies; ir mainījusies mana komforta sajūta ar konkrētām lietām.” Tas palīdz partnerim saprast, ka izmaiņas nenozīmē jūtu zudumu, bet gan tādu attiecību meklējumus, kurās katrs var būt patiesi viņš pats. Svarīgi atcerēties: piekrišana nav kaut kas vienreiz pateikts uz visiem laikiem, un ‘jā’ vakar nenozīmē ‘jā’ šodien. Cilvēkiem ir tiesības mainīt domas, sajust savas robežas un tās sargāt. Savukārt partnerim ir tiesības uz skaidrību un uzklausīšanu. Kad robežas tiek cieņpilni respektētas, attiecības parasti kļūst drošākas, uzticamākas un tuvākas.
Ja tomēr sarunas par šo tematu turpina raisīt spriedzi vai neizpratni, tad var palīdzēt pāru psihoterapija, kas nodrošinās drošu vidi, kur šo dialogu turpināt, ievērojot savstarpēju cieņu.
Ar cieņu,
dr. Adelina. Nikitenko rīgi, paliekot pie savas pieredzes/sajūtām, piemēram: “Es jūtos citādi nekā agrāk” vai “Tagad es labāk apzinos, kas man ir pieņemami.” Šāda pieeja palīdz izvairīties no vain aizsardzības reakcijām, un ļauj sarunai kļūt par iespēju saprast, nevis pierādīt. Ir vērts arī atdalīt mīlestību no konkrētas prakses vai uzvedības: “Mana attieksme pret tevi nav mainīies; ir mainījusies mana komforta sajūta ar konkrētām lietām.” Tas palīdz partnerim saprast, ka izmaiņas nenozīmē jūtu zudumu , bet gan tādu attiecību meklējumus, kurās katrs var būt patiesi viņš pats. Ar ciLabdien, Linda!
|
| 31.08.2025. Emma jautā: | |
Labdien. Man ir grūti izturēt savu māti. Man jau ir pāri 30 gadiem, bet katru reizi, kad satieku savu mammu tā ir sevis pārvarēšana..katru reizi man sava mamma jācenšas pieņemt kāda ir. Viņa ir netīrīga, bez manierēm, agresīva, ja sadusmojas, neieklausās, kritizē; citus ceļ lielākā gaismā nekā savus bērnus, viņa citu vērtēs vienmēr augstāk. (Lai gan viņai ir skaisti, gudri bērni). Viņas dēļ man visu dzīvi ir kauns par viņas nevīžīgumu, kas būtiski ietekmējis manu pašvērtējumu. Man tā ir nasta. |
|
Atbilde: |
|
Labdien! Šķiet jūs daudz atklājāt par savu mammu un iespējams daļēji arī par jums pašu. Attiecībām ar mammu ir liela nozīme mūsu dzīvēs. Bieži vecāki ir mums daudz devuši, taču no otras puses ir sāpīgi atzīt, ka dažos aspektos viņi nespēs mainīties. Taču mēs varam mainīt savus iekšējos priekšstatus par sevi un citiem. Iespējams attiecībās ar mammu ir grūti atdalīt sevi no viņas un no šiem priekšstatiem, jo droši vien jūsu pašvērtība varētu būt atkarīga arī no daudzām citām attiecībām un pieredzēm jūsu dzīvē. |
| 18.06.2025. Anonīms jautā: | |
| Cik bieži jāapmeklē psihoterapeits ar UDHS (pieaugušajam)? | |
Atbilde: |
|
Labdien!
Psihoterapijas biežums un dziļums pieaugušajiem ar UDHS ir atkarīgs no simptomu intensitātes, ikdienas grūtībām un kopā ar speciālistu uzstādītajiem terapijas mērķiem.
Klasiski psihodinamiskā psihoterapija norit kā iknedēļas konsultācijas 45 minūšu garumā. Regularitāte, struktūra un attiecību veidošana psihoterapijas procesā palīdz izprast iekšējos konfliktus, uzvedības modeļus, emocionālos stāvokļus, kā arī attīstīt pašregulācijas prasmes.
Tomēr katra sūdzības, vajadzības un dzīves situācija ir atšķirīga - to iespējams individuāli pārrunāt ar izvēleto speciālistu.
Lai izdodas!
Ar cieņu
Agija Tomme
ārste psihoterapeite |
| 18.06.2025. Anonīms jautā: | |
| Sveiki! Pie kāda speciālista labāk vērsties ar aizdomām par UDHS pieaugušajam (30+)? Psihiatrs vai Psihoterapeits? | |
Atbilde: |
|
Labdien!
Paldies par Jūsu jautājumu. Ir saprotami, ka speciālista izvēle var radīt apjukumu.
Ja ir aizdomas par UDHS pieaugušajiem, ar padziļinātu izvērtēšanu un diagnozes precizēšanu palīdzēs psihiatrs. Kopā ar psihiatru varētu pārrunāt iespējamo ārstēšanas taktiku, kā arī noskaidrot, vai konkrētajā gadījumā būtu piemērota medikamentoza terapija.
Savukārt psihoterapeitisks darbs noris atkarībā no sūdzībām. Piemēram, UDHS gadījumā psihoterapeits var palīdzēt izprast iekšējo pasauli, attiecību modeļus un konfliktus, dažādas reakcijas, emocionālos stāvokļus un kā šīs emocijas konstruktīvi izpaust, kā arī atpazīt uzvedības izpausmes, kas saistītas ar UDHS, un attīstīt pašregulācijas prasmes.
Kombinēta pieeja - medikamentoza ārstēšana (ja tas nepieciešams), psihoterapija (psihodinamiskā psihoterapija; KBT) un apkārtējās vides pielāgošana var palīdzēt uzlabot funkcionēšanu un veidot strukturētāku, paredzamāku ikdienu.
Lai izdodas!
Ar cieņu
Agija Tomme
ārste psihoterapeite
|
| 17.06.2025. Anonīms jautā: | |
Labdien! Saprotu, ka manam bērnam ir mentālās dabas problēmas- IZVAIRĪŠANĀS NO CILVĒKIEM, RUTĪNAS DARBĪBAS, DAŽĀDAS BAILES utt. Saprotu, ka vajadzīga speciālista palīdzība, bet..kā runāt un ko darīt, ja bērns-pusaudzis atsakās iet pie ārsta, jo uzskata, ka viņam viss kārtībā... |
|
Atbilde: |
|
Labdien, A! Paldies, ka dalāties ar savu izaicinājumu un meklējat palīdzību. Saprotu, cik tas var būt grūti - redzēt sava bērna ciešanas, kamēr viņš pats uzskata, ka problēmu nav. Pusaudžu vecums ir izaicinošs posms gan pašam bērnam, gan vecākiem. Šis attīstības posms saistīts ar identitātes veidošanu, autonomijas meklējumiem un emocionālās regulācijas izaicinājumiem, ko izjūt ne tikai pusaudzis, bet arī apkārtējie. Lai labāk izprastu Jūsu situāciju, būtu svarīgi zināt: cik Jūsu bērnam ir gadu, kāda ir Jūsu savstarpējā komunikācija ikdienā, par ko parasti runājat un kā pavadāt laiku kopā, vai viņš izvairās no visiem cilvēkiem vai konkrētiem, kādas ir viņa ikdienas rutīnas darbības,no kā viņam ir bail, un cik sen parādījies šāds uzvedības modelis? Kā sākt sarunu? Šādā situācijā svarīgi izvēlēties piemērotu brīdi, kad esat divatā un nav steigas, piemēram, kopīgā braucienā vai pastaigā. Ir labi dalīties ar to, ko esat pamanījusi, beznosodījuma un vainošanas, piemēram:“Es pamanīju, ka pēdējā laikā tu izvairies no tikšanās ar draugiem un tev ir grūti saņemties darīt ikdienas lietas. Saprotu, ka tas var būt nogurdinoši. Es tev to saku, jo man rūp, kā tu jūties.” Var turpināt ar: “Zini, dažreiz palīdz parunāt ar kādu, kas nav ģimenes loceklis, kā tu justos, ja mēs aizietu aprunāties ar speciālistu, lai saprastu, kā tev palīdzēt justies vieglāk?” Ja Jūsu bērns atsakās runāt vai atsakās no piedāvājuma apmeklēt speciālistu, ir svarīgi dot telpu viņa izjūtām un autonomijai, piemēram, sakot:“Labi, es saprotu, ka šobrīd negribi par to runāt vai negribi iet, bet, ja pārdomāsi, zini, ka esmu blakus un esmu gatava palīdzēt.”Šādas frāzes palīdz pusaudzim justies pieņemtam. Ja pusaudzis pilnībā atsakās sadarboties, nespiediet, bet turpiniet uzturēt komunikāciju. Pamaniet un uzslavējiet pat mazākos viņa soļus, pat ja tie šķiet kā elementāras lietas. Rūpējieties arī par sevi, jo Jūsu miers un stabilitāte, kopā ar atbalstošu, saprotošu klātbūtni, ir milzīgs atbalsts Jūsu pusaudzim. Ar cieņu un dziļu atbalstu,
|
| 13.06.2025. Alīna jautā: | |
| Man ir problēma, kas ir saistīta ar parēšanu. Es pati sevi pedeǰā laikā nekontrolēju. Ēdu daudz, gan uz nakti, pēc tam man ir slikti, nevaru kontrolēt sevi. Vai ir iespēja saņemt konsultāciju, kā man būt ar parēšanu, un kā man tikt pie veselīgām attiecībam ar ēdienu? | |
Atbilde: |
|
Labdien, Alīna!
Ēšana ir process, kas pilda vairākas nozīmīgas funkcijas, tā ietver gan fizioloģiskās vajadzības, gan spēj radīt apmierinājuma un labpatikas sajūtu, jo ietver baudas momentu. Mūsu prāts ļoti ātri iegaumē jebko, kas liek justies labi, tai skaitā arī ēšanas procesu. Tādēļ ir viegli, pat nemanot, ar ēšanu šķietami aizpildīt citas nepiepildītas ilgas.
Lai efektīvāk un mērķtiecīgāk varētu palīdzēt šajā situācijā, būtu nepieciešami niansētāki dati, piemēram, kādi ēšanas paradumi vispār ir veidojušies dzīves laikā; vai ēst veselīgi izdodas brīžos, kad emocionāli jūtaties labi; vai ir sajūta, ka nav iespējams kontrolēt tikai ēšanu vai varbūt šī ir tāda visaptveroša sajūta, ka šobrīd daudzās lietās dzīvē šķietami pazaudēta kontrole; vai sliktā pašsajūta pēc pārēšanās izpaužas tikai fiziski vai arī emocionāli izjūtat, piemēram, vainas sajūtu; vai ģimenē ir bijušas tendences uz neveselīgiem ēšanas paradumiem, kas varētu būt automātiski pārņemti? Būtu vērtīgi izzināt, kādēļ tieši vakarā ir spēcīgākā tieksme visu apēst - vai vakaros ir lielāka tukšuma sajūta/ garlaicīgi/ nemiers?
Lai uzlabotu ēšanas paradumus, būtu vērts apmeklēt psihoterapeitu, tādējādi būtu iespēja vairāk sevi izprast, attīstīt citus veidus, kā sevi nomierināt/ piepildīt, kā arī attīstīt veselīgākus paradumus, kā tikt galā ar emocionāliem pārdzīvojumiem, kuru dēļ neapzināti rodas tieksme apēst vēl un vēl. Nav viena universāla veida, kā atrisināt emociju veicinātu pārēšanos, bet, jo labāk sevi iepazīsiet un izpratīsiet prātā notiekošo, jo būsiet gatavāka pamanīt un apstāties brīžos, kad rodas kāre “apēst emocijas kopā ar ēdienu”.
Lai izdodas!
dr Liene Česnokova |
| 09.06.2025. Liene jautā: | |
Labdien! Ir nopietnas problēmas attiecībās ar vīru. Abi audzinām3bērnus,naudas pietiek izdzīvošanai,kas noved pie regulārām domstarpībām,strīdiem,kuri nereti beidzas ar pārmetumiem, vīra nozušanu uz kādu laiku no mājām, kā arī draudiem par šķiršanos. Man uz tā visa pamata ir problēmas ar alkohola ierobežošanu. Abi vēlamies saglabāt laulību,taču īsti bez palīdzības nesanāk pat izrunāties,lai abi justos saprasti,sadzirdēti.Vajag palīdzību,bet nezinām, kur, kā to iegūt?Finanses ir tik, cik izdzīvot |
|
Atbilde: |
|
Labdien! Paldies, ka uzticējāt savu problēmu. Grūti pateikt. Atkarību problēmas būtu atkarību speciālista (narkologa) kompetence. .. varbūt jāsāk ar to? Vēl arī pēdējos gados ar ģimenes ārsta nosūtījumu ir pieejamas dažas valsts apmaksātas psihologa konsultācijas. Tātad , var mēģināt vērsties pie gimenes ārsta. Vēl, ja finanses ir tik, cik ir, var vēsties savas pašvaldības sociālā dienestā. Man šķiet svarīgi, ka vēlaties bū labi vecāki saviem 3 bērniem. Vrbū tur ir pieejams psiholoģisks atbalsts ģmenēm ar bērniem? Ja vēlaties plašāk aprakstīt savu problēmu, lai varētu vēl ko ietiekt, atrakstiet uz info@arstipsihoterapeiti.lv
Ar cieņu Andis Užāns |
| 29.04.2025. ..... jautā: | |
| Cik lielas ir iespējas , cilvēkam ar šizotipiskiem traucējumiem , iekļauties sabiedrībā un izveidot tuvas emocionālas attiecības. Šis cilvēks ar sevi ir jau strādājis ilgtermiņa psihodinamiskajā psihoterapijā. Un ir bijis progress. Bet no tuvām attiecībām ir bail kā no kautkā nezināmā un sveša. Kā man par to runāt ar savu draudzenim kura man patīk , bet man ir bail tuvoties- gan fiziski gan emocionāli. Man šķiet, ka cilvēki mani pārprot= manu uzvedību. | |
Atbilde: |
|
Labdien!
Paldies par Jūsu jautājumu un atklātību.
Ir saprotami, ka, dzīvojot ar šādiem raksturlielumiem, attiecību pieredze var šķist gan aicinoša, gan biedējoša reizē.
Tuvu attiecību veidošana var būt izaicinoša, īpaši, ja saskaramies ar grūtībām tuvoties un ir vajadzīga plaša personīgā telpa. Tomēr šie izaicinājumi neiznīcina iespēju integrēties sabiedrībā un veidot dziļas attiecības. Attiecību veidošanas process visdrīzāk prasa laiku, pacietību un smalku darbu ar iekšējām izjūtām - trauksmi, bailēm, bažām par pārpratumiem, kā arī darbu ar uzticēšanos. Jāuzsver, ka arī iesaiste ilgtermiņa psihoterapijā savā būtībā ir attiecību pieredze, un Jūsu pieminētā progresa izjūta šajā darbā ir nozīmīgs apliecinājums tam, ka attīstība ir iespējama.
Kā par šo runāt ar draudzeni? Iespējams, vērtīgs sākums būtu godīga dalīšanās savā pieredzē par to, ka reizēm tuvība rada bailes pat tad, ja otrs cilvēks ir ļoti svarīgs. Būtiski nav visu izskaidrot uzreiz vai attaisnoties. Kā arī dalīšanās process var būt pakāpenisks un ritēt savā tempā. Atverot šādu komunikācijas kanālu, var rasties telpa, kur mīt izaugsme, izpratne un drošības sajūta.
|
| 26.04.2025. Zita jautā: | |
Man ir problēma ar vīra ģimeni. Šķiet, ka viņi pazemina citus, lai justos labāk. Bieži esmu saskārusies ar sarkastiskiem jokiem, kas mani pazemina. Vīrs jokos nostājas ģimenes pusē un nemaz nesaprot, ka tā mani sāpina. Viņš ļauj runāt savām ģimenes sievietēm, ko viņas grib, bet es dabonu aizrādījumu, ka saku kaut ko ne tā. Viņa māte mani sauc par vecu, lai gan ir 38gadus vecākais par mani. Vīramāte jokoja pie mana 2 mēn. vecā raudošā zīdaiņa “ mamma briesmone”. Viņas komentē manu ķermeni. |
|
Atbilde: |
|
Labdien, Zita! No Jūsu rakstītā šķiet, ka Jūs šajās attiecībās varētu justies ļoti bezspēcīga, jo apkārtējos izjūtat kā ļoti uzbrūkošus un kritiskus. Iespējams, Jums reizēm ir grūti sevi aizstāvēt, paust dusmas un novilkt veselīgas robežas, jo baidāties - tikt atraidīta, justies viena, sāpināta vai kā citādi "slikta". Varbūt var ieraudzīt, ka jums tomēr ir iespēja ietekmēt to, kas notiek Jūsu attiecībās, un pastāvēt par sevi. Varbūt, daloties savās jūtās ar vīru vai kādu tuvu cilvēku, Jūs varētu saņemt to atbalstu un sapratni, kas jums šobrīd pietrūkst. Saprotams, ka ne vienmēr tas ir viegli un, iespējams, Jūs šādi jūtaties arī citās attiecībās. Par to ir vērts padomāt! Dr Katrīna Sāre |
| 23.04.2025. Puisis jautā: | |
| Sveiki. Esmu 21 gadus vecs jaunietis un uz budžeta. Meklēju ārsta - psihoterapeita konsultācijas, bet 70+ eiro par vienu sesiju man ir krietni par daudz. Vivendi un RSU ir jāgaida mēnešiem pie rezidentiem rindā. Kur citur es varu saņemt palīdzību. Šķiet es vairāk nevaru izturēt. Esmu pārliecināts, ka man ir Trauksme un Depresija. Paldies. | |
Atbilde: |
|
Labdien! Lūdzu atsūtiet savus kontaktus uz epastu info@arstipsihoterapeiti.lv Mēģināsim rast risinājumu. |
| 13.04.2025. izmisums jautā: | |
Vajag palīdzību (ar vairākām iespējamām problēmām, kā depresīja, trauksme, panikas lēkmes, autisms, problēmas ar vecākiem, dzimuma disforija), bet nekad neesmu bijusi pie psihiatra/psihoterapeita, pat īsti nezinu, kur lai sāk, nemaz nerunājot par to, ka grūti būt atklātai un runāt par sevi (tas man rada lielu paniku). Un it īpaši kopš aizbēgu no mājām ir vēl lielāka grūtība sarunāties ar cilvēkiem. Man ir bail pieteikties konsultācijai, es pat nezinu ko man sagaidīt, nezinu ko man labāk darīt. |
|
Atbilde: |
|
Labdien! Jūsu aprakstītajā situācijā vislabāk būtu konsultēties pie psihiatra, kurš, ja būs tāda nepieciešamība, nosūtīs Jūs pie psihoterapeita vai psihologa, tālākai izmeklēšanai vai ārstēšanai. Grūtības atklāties un satraukums pirms tikšanās ar speciālistu ir saprotams. Nebaidieties par to runāt ar speciālistu vai kādu tuvu cilvēku, lai saņemtu atbalstu. Spēja padalīties ar savām sajūtām tās var mazināt. Ja satraukums šķiet nepārvarams, varat paņemt līdzi kādu cilvēku, kuram uzticaties, kurš varētu Jūs pavadīt līdz speciālistam.
Ārsts psihoterapeits Līga Lismane |
| 09.04.2025. A.E.R jautā: | |
| Labdien, rakstu ar īsu jautājumu: vai 2025.g.Valsts nodrošina bezmaksas psihologa atbalstu pieaugušajiem ? Ja jā, kur un kā man pieteikties. Sieviete, >30g.v., ar izteiktiem trauksmes simptomiem, vieglu depresiju. Paldies. | |
Atbilde: |
|
Labdien! Par aktuālo situāciju vajadzētu būt informētam Jūsu ģimenes ārstam. Informācija ir atrodama arī Nacionālā veselības dienestā |
| 07.04.2025. Laura jautā: | |
| Lūdzu atsaukties psihoterapeitu, kurš ir līgumattiecībās ar valsti . Jo es gribu saņemt 10 bezmaksas psihoterapijas vizītes | |
Atbilde: |
|
Labdien! Diemžēl neviens ārsts psihoterapeits nav līgumattiecībās ar valsti (Nacionālo veselības dienestu) . Par iespējām saņemt valsts apnaksātu palīdzību vajadzētu jautāt Nacionālajā Veselības dienastā
Lai izdodas! Andis Užāns |
| 31.03.2025. Linda jautā: | |
Labdien. Man ir 50 gadi. Cenšos risināt pēdējos gados pieaugošu problēmu - spiediena straujš kāpums emocionālas spriedzes momentos (vislaik sarkana palieku un tad atlaiž). Sāku izvairīties no kontaktiem, mulsinošiem jautājumiem. Satrauktos brīžos vislaik tvīkst viss ģīmis, un vispār neavru parunāt. Tā ir problēma, ko var risināt pie psihiatra, psihologa vai cita ārsta? Paldies. |
|
Atbilde: |
|
Labdien, Linda! Paldies, ka Jūs uzdrošinājāties uzrakstīt un dalīties ar savu problēmu. Tas, ko Jūs aprakstāt - straujš spiediena kāpums, sarkšana, tvīkšana, runāšanas grūtības satraukuma brīžos- var būt saistīts ar sociālu trauksmi. Aiz tās nereti slēpjas bailes- tikt negatīvi vērtētai, apkaunotai, vai izlikties nepiemerotai citu priekšā. Dažkārt spiediena straujš kāpums emocionālās spriedzes situācijā var būt saistīts ar asinsspiediena regulācijas traucējumiem (hipertensiju) vai veģetatīvās nervu sistēmas disbalansu. Ja šī reakcija atkārtojas vairākas reizes, var izveidoties bailes no pašām situācijām, kas vēl vairāk pastiprina trauksmi un vēlmi izvairīties no situācijām, kas rada diskomfortu- gan fizisku, gan psihoemocionālu. Ko darīt šādās situācijās? 1. Vērsties pie ģimenes ārsta, lai izslēgtu organiskas saslimšanas – hipertensiju, vairogdziedzera darbības traucējumus un citas iespējamās veselības problēmas. 2. Ārsts psihiatrs var izvērtēt, vai nepieciešama medikamentoza ārstēšana trauksmes simptomu mazināšanai. 3. Savukārt ārsts psihoterapeits var palīdzēt saprast, kas izraisa šos simptomus, kādas dziļas sajūtas aiz tiem slēpjas, cik sen tās radušās, un palīdzēt atgūt mieru savstarpējā komunikācijā, mazinot trauksmi, ka rezultātā Jūs sapratīsiet savu ķermeņa un emociju reakciju. Ko varat darīt jau tagad? 1. Piefiksējiet, kādās situācijās jūtat diskomfortu- vai izjūtat bailes, kauna sajūtu, dusmas? Ar cieņu un dziļu atbalstu, Dr. Lilija Ķēniņa |
| 30.03.2025. Aldis jautā: | |
| Man ir seksuāla rakstura novirze- skūpstīt un laizīt sievietes dzimumorgānus, tas neattiecas uz vienu sievieti, man ir traka vēlme to darīt visām pēc kārtas, protams,es to nedaru, jo ar prātu saprotu, ka tas nebūtu normāli, tāpēc par maniaku mani nosaukt nevarētu, jo es nebrūku nevienai, bet vēlme tāpēc nepazūd... Vai šādu novirzi varētu kaut kā ārstēt? | |
Atbilde: |
|
Labdien, Aldi!
Interese par atbilstošā dzimuma cilvēku dzimumorgāniem, vēlme tiem pieskartes, izpētīt to, kas ikdienā tiek slēpts, baudīt to īpašo smaržu - to nevar uzskatīt par patoloģiju vai novirzi. Tiem jārada veselīga interese! Ja vien šāda vēlme nekļust par uzmācibu, kas traucē tikt galā ar citām dzīvē nepieciešamām lietām, rada konfliktus ar sabiedrību. Par iespējām/nepieciešamību to koriģēt no Jūsu sniegtās informācijas diemžēl neiespējami izteikt kādas prognozes. Nepieciešama plašāka informācija, t.i., noteikti individuāla konsultācija pie speciālista - seksologa, psihoterapeita. Universālas atbildes te nevar būt.
Ar cieņu, dr. Elmārs Vārpa. |
| 26.03.2025. Ilze jautā: | |
Labvakar! Jautājums par pirmklasnieka uzvedību skolā. Tā mēdz būt izaicinoša. Nelausa pedagogu aizrādījumus. Dažkārt traucē stundu norisi. Ja nav pa viņa prātam, piemēram, izraisās kāds konflikts par kādu lietu, var dusmojoties iesist, mest mantu. Kā risināt šādas uzvedības problēmas? Esam vērsušies arī pie psihologa, bet īsti risinājumu neesam atraduši. Viņš apzinās un saprot savu rīcību, bet..vai pārbauda robežas?! Nezinu. Kā būtu vēlams rīkoties un pie kā griezties. Paldies! |
|
Atbilde: |
|
| Labdien! Paldies, ka meklējat palīdzību - tas jau ir ļoti nozīmīgs solis bērna labākai pašsajūtai un attīstībai.
Bērna uzvedība, piemēram, dusmu uzliesmojumi, agresija vai robežu pārbaude, šajā vecumposmā var būt saistītas ar iespējamo faktoriem: temperamentu, attīstības īpatnībām, emocionālo regulāciju, stresa reakcijām vai grūtībām adaptēties strukturētā vidē, kāda ir skola. Bērns var arī vēl nebūt pilnībā apguvis emocionālās pašregulācijas prasmes. No jūsu apraksta redzams, ka bērns saprot savu darbību, kas liecina, ka viņam ir noteikta refleksijas spēja, taču, iespējams, vēl nav pietiekama instrumentu, kā citādi tikt galā ar intensīvām emocijām. Ko būtu jādara tālāk:
Kompleksa izvērtēšana : Ja vēl nav veikta plaša bērna izvērtēšana, ieteiktu vērsties pie bērnu psihoterapeita, bērnu psihiatra vai klīniskā psihologa, kurš var veikt detalizētu izvērtējumu - gan emocionālajā, gan kognitīvajā un uzvedības līmenī. Tas palīdz izslēgt vai identificēt, piemēram, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes traucējumus (UDHS), sensorās integrācijas grūtības, vai emocionālās regulācijas traucējumus.
Psihoterapija bērnam: Ja izvērtējumā nav nopietnu psihopatoloģiju, ļoti piemērota būtu bērnu psihoterapija, piemēram, spēļu terapija. Šīs pieejas palīdz bērnam drošā vidē izzināt savas emocijas un iemācīties veselīgāk tās izpaust. Psihoterapijas spēli bērniem šajā vecumā visvairāk notiek caur un simbolisku izspēli, nevis caur klasisku "sarunāšanos".
Darbs ar vecākiem: Bieži vien paralēli bērna terapijai ļoti efektīvi ir arī vecāku atbalsts vai apmācība - piemēram, kognitīvi-biheiviorālas pieejas grupas, kurās apgūst strukturētas metodes, kā stiprināt sadarbību ar bērnu, uzstādīt un noturēt robežas bez cīņas, palīdzēt bērnam regulēt emocijas.
Skolas iesaiste: Ieteicams sadarboties ar skolas psihologu, sociālo pedagogu vai atbalsta personālu. Dažkārt bērniem nepieciešams izstrādāt individuālu atbalsta plānu skolā - lai pedagogi zina, kā reaģēt un atbalstīt bērnu brīžos, kad viņš zaudē savaldību. Tas, ko var darīt pedagogs - ievērots un uzslavēt katru reizi, kad bērns sadarbojas un klausa (tādējādi mēs atbalstam patīkamo uzvedību); pavadīts brīžus, kad bērns ir satraukts, piedāvāts iepriekš (pirms vēl noticis kāds incidents). Piemēram, ja bērns met lietas, kad viņam kaut kas neizdodas mācībās, pievērst uzmanību un palīdzēt, ja jau redzam nemieru vai to, ka nav apmierināts.
Reakcijas konsekvence: Svarīga ir konsekvence no pieaugušo puses. Bērns mēdz pārbaudīt robežas, un, ja katru reizi reakcija ir atšķirīga (vienu reizi dusmas tiek pieņemtas, citreiz sodītas), bērns nevar izveidot skaidru priekšstatu par pieļaujamo. Reakcijai jābūt mierīgai, bet skaidrai un paredzamai.
Kur vērtsties Latvijā: Skolas psihologs var būt pirmais solis, nav pieejams. Bērna uzvedība ir veids kā viņš ar to kaut ko cenšas pateikt. Mērķis nav tikai "izskaust" izaicinošo uzvedību, bet gan saprast, kāpēc tā rodas, un palīdzēt bērnam veidot veselīgākus veidus, kā izpaust savas vajadzības. Ar pacietību, sapratni un profesionālu atbalstu, lai noteikti ir iespējams panākt.
Ar cieņu |
| 25.03.2025. Dainis jautā: | |
Labdien. Mēs ar sievu esam precējušies 2 gadus. Laicīgi dzīvojam dažādos dzīvokļos. Vinai ir dēls 19 gadus vecs. Mans 15 gadus vecs. Katrs dzīvojam kopā ar saviem bērniem. Es ar savu dēlu, viņa ar savu. Nesaejamies kopā, jo viņas dēls to negrib. Sieva bieži nakšņo pie mums. Man ir aizliegts nakšņot uz sievas teritorijas. Kāpēc nezinu. Neko konkrētu viņa neatbild. Mani tas ļoti aizkar. Jautājums jau nonāca lidz laulības šķiršanai. Taisījāmies saieties kopā pie manīm, kad viņas dēls beigs skolu. |
|
Atbilde: |
|
Labdien, Daini . No Jūsu aprakstītās situācijas redzams, ka laulībā pastāv spriedze, ko lielā mērā ietekmē ne tikai Jūsu un sievas attiecības, bet arī iesaistīto bērnu savstarpējā dinamika. Dzīvošana atsevišķi, kā arī ierobežojumi attiecībā uz Jūsu uzturēšanos sievas dzīvesvietā, var radīt atsvešinājumu un izjūtu, ka neesat līdzvērtīgi pieņemts kopējā telpā . Bieži šādos gadījumos zem redzamās uzvedības slēpjas neizrunātas bailes, nenospraustas robežas vai lojalitātes konflikti, īpaši situācijās, kur attiecībās iesaistīti bērni no iepriekšējām attiecībām. Iespējams, Jūsu sievai ir grūtības līdzsvarot dēla vajadzības un savas attiecības ar Jums, vai arī viņa pati līdz galam nav skaidrībā par robežām, ko vēlētos novilkt.
Šādas sarežģītas attiecību situācijas bieži vien nav atrisināmas ar vienkāršu sarunu. Es ieteiktu apsvērt iespēju kopīgi apmeklēt pāru psihoterapiju - tā var palīdzēt drošā vidē izteikt savas jūtas, labāk izprast vienam otra vajadzības un rast risinājumus, kas būtu pieņemami abām pusēm.
Ar cieņu, |