Psihoterapija > Psihoterapijas metodes > Bērnu psihoterapija

Bērnu psihoterapija

Spēlēšanās nozīme bērnu dzīvē

dr.Žanete Sebre

 

Lai labāk saprastu bērnus, atrastu kopēju valodu ar viņiem, mēs nedrīkstam uz viņiem raudzīties kā uz pieaugušajiem, tikai mazākiem augumā. Ja pieaugušo pasaulē dabisks saziņas veids ir valoda, tad bērna pasaulē spēlēšanās daudz vairāk kā valoda kalpo kā savstarpējās saziņas veids.
Spēlēšanās- tā ir viena no galvenajām bērnu aktivitātēm, kas ir pastāvējusi visos laikos un ir kopīga visām tautām. Ne velti ANO pasludinājusi bērnu tiesības spēlēties kā universālas un neatņemamas.
Bērniem neviens nemāca spēlēties. Viņi to dara spontāni, ar prieku, nesekojot nekādam iepriekš noteiktam mērķim.
Pieaugušajiem ir svarīgi saprast, ka bērnu spēlei ir sava iekšēja jēga, arī ja mums tā uzreiz nav skaidra. Nevajadzētu uz visām bērna aktivitātēm raudzīties tikai no viedokļa, vai tās sagatavo bērnu pieaugušā dzīvei. Spēlei, tāpat kā bērnības periodam ir sava nozīme cilvēka dzīvē, tas nav tikai sagatavošanās posms pieaugušā dzīvei. Vecākiem bieži gribas, lai visam, ko bērni dara, būtu kāds mērķis ( kā tas pārsvarā ir viņu dzīvē). „Ko tu te nodarbojies ar muļķībām, būtu darījis kaut ko prātīgu!"

 

Spēles simboliskā funkcija

 

Spēle ir kā tilts starp konkrētu pieredzi un abstrakto domāšanu. Spēlējoties bērns spēļmantas un dažādus priekšmetus izmanto kā simbolus kādai citai lietai, personai, notikumam vai jūtām. Reizēm šī saikne ir acīmredzama. Piemēram, pēc dusmīga strīda ar tēvu, zēns spēlējas, kā niknu vilku bars dzenas pakaļ medniekam, bet mednieks tomēr izrādās veiklāks un vilkus nošauj. Citreiz šī saikne neatklājas tik ātri vai arī paliek nesaprasta pieaugušajam, kurš vēro bērna spēlēšanos.
Spēle ir kā mēģinājums saprast un sakārtot savu pieredzi, piedzīvoto. Iespējams, ka spēlēšanās ir tie retie brīži bērna dzīvē, kad viņš jūtas droši un jūtas, ka pats kontrolē savu dzīvi.
Spēlē atspoguļojas bērna iekšējā pasaule. Viena no spēlēšanās funkcijām- kaut ko reālajā dzīvē grūti saprotamu, emocionāli smagu pārvērst situācijā, ko bērns spēj saprast un kontrolēt. Tā var izskaidrot to, kāpēc atsevišķus sižetus bērni spēlējoties atkārto atkal un atkal. Manipulējot ar rotaļlietām bērns daudz precīzāk kā vārdos spēj paust savu attieksmi pret sevi, pret sev svarīgiem pieaugušajiem un pret notikumiem savā dzīvē.
Jūtas, kuras bērns, iespējams, baidās paust atklāti, ne no kā nebaidoties var projicēt uz kādu brīvi izraudzītu rotaļlietu. Tā vietā, lai jūtas izteiktu vārdos, bērns nošauj dinozauru vai iekausta lelli, kura aizstāj mazo brāli.

Spēļu terapija

 

Kad pieaugušie jūtas apjukuši, nesaprot savas jūtas vai stresam ieilgstot, parādās simptomi, tādi kā dažādi trauksmes stāvokļi- panikas lēkmes, fobijas, garastāvokļa traucējumi- depresija, pasliktinās veselība, viņi meklē palīdzību. Ar bērniem notiek līdzīgi. Viņu nenobriedušajai psihei parasti ir pat grūtāk saprast notikumu jēgu un nozīmi viņu dzīvē. Atšķirībā no pieaugušajiem bērni ne vienmēr spēj savas jūtas un pārdzīvojumus izteikt vārdos, īpaši, ja jūtas ir spēcīgas, pretrunīgas un vērstas pret tuvākajiem cilvēkiem. Bet ja bērnam ir pieejamas atbilstošas rotaļlietas, viņš, pats to neapzinoties, centīsies atrast risinājumu savām grūtībām spēlējoties. Diemžēl ne vienmēr tas viņam ir pa spēkam. Līdzīgi kā pieaugušie, viņi iestrēgst savos risinājumos, jo dzīves pieredze ir tik maza, pasaules redzējums šaurs, bērns nespēj saprast citu cilvēku rīcības motīvus, visu saista tikai ar sevi.
Bērnu psihoterapeits, vērojot bērna spēlēšanos, pamazām saprot, kas bērnu nomāc, uztrauc, sāpina, ko viņš domā ( pareizāk teikt-jūt) par sevi un citiem sev svarīgiem cilvēkiem. Terapijas mērķis- palīdzēt bērnam saprast, ka visas viņu jūtas ir pieņemamas, kā rezultātā bērns spēj tās paust daudz tiešāk, precīzāk. Jo vieglāk un tiešāk var izpaust apslēptas un apspiestas jūtas, jo tās kļūst mazāk intensīvas, un bērns iegūst lielāku kontroles sajūtu. Jo vairāk bērns apgūst spēju pats vadīt savas jūtas, jo mazāk viņš ir savu jūtu varā. Rezultātā bērns iegūst lielāku iekšējās brīvības sajūtu, augstāku pašvērtības sajūtu un vairāk prieka no attiecībām ar sev tuvākajiem cilvēkiem.

 

LĀPA sertificētie psihoterapeiti, kas strādā ar bērniem


Gunta Andžāne
Zaiga Blaua

Valdis Briedis

Silvija Lejniece

Aleksandrs Moškins

Ingrīda Ratniece

Natālija Rimjāne

Ilze Siliņa

Žanete Sebre

Indra Upmiņa

Andis Uzans

Evija Ziemele

Inta Zīle