Bērnu sēras

Nekad nav viegli

dr. Ingrīda Rateniece

Nekad nav viegli tuvoties un runāt ar cilvēku, kurš tikko saskāries ar nāvi, īpaši, ja tas ir bērns, kurš zaudējis māti , arī tēvu. Dažkārt cilvēki maldās domādami, ka bērns vēl ir mazs un neko nesaprot. Tā nav. Lai kāds būtu viņa vecums, bērnam ir jāizstāsta par mātes nāvi un jāpaliek kopā viņa ciešanās, jāpalīdz izsērot notikušais.

Ja bērns, uzzinot notikušo, raud, jāļauj raudāt. Ja raudādams meklē ķermenisku kontaktu, jāspēj to dot-dažkārt bērns grib sadoties rokās, dažkārt iekrist apskāvienos. Bet nekad nevajag uzspiest savu ķermenisko tuvumu! Dažkārt šī situācija ir tik ekstrēma, ka pieļaujamas arī ekstrēmas jūtas-ja citādi nevar, pieaugušais var raudāt kopā ar bērnu( protams, saglabājot realitātes sajūtu). Ir situācijas, kad bērna sāpes un jūtas ir tik psihi ārdošas, ka bērns uz kādu laiku no tām norobežojas- nevēlēdamies ne runāt, ne raudāt par notikušo. Tas ir jārespektē! Bet tas nekādā ziņā nenozīmē, ka bērns jāpamet viens bēdās! Pieaugušais ir līdzās, glabā un gādā par bērnu un dod ziņu, ka jebkurā brīdī, kad vien bērns būs gatavs, spēs uzklausīt un būt līdzās viņa zaudējumā un šausmās. Te var noderīgs būt mājas suns vai kaķis, vai kāda bērnam nozīmīga rotaļlieta, kura spalvā „ieķerties un sildīties". Tam var būt noderīgs arī speciāli apmācīs suns.

Pie sērošanas piederas arī dusmas par notikušo un, bieži vien, bērni sevi vaino vecāku nāvē. Domā, ja vien kaut kā būtu rīkojušies, nelaime nebūtu skārusi viņus. Noteikti ir jāpalīdz bērnam atbrīvoties no vainas apziņas! Ja bērns dusmojas- jāļauj to darīt-var dusmās sit pa matraci, burzīt papīru, zīmēt, triepjot krāsas uz lielas papīra loksnes, noderēs māls, smiltis. Mazākiem bērniem rotaļājoties ar mantām, vērojami agresīvi sižeti. Tos nevajag traucēt un ārpus spēlēšanās ar bērnu jārunā par dusmām, ko viņš jūt. Te gan jāņem vērā, ka, sevi vainodami mātes nāvē, bērni var just dusmas un naidu paši pret sevi, un var provocēt pieaugušos ar savu uzvedību, lai saņemtu „pelnīto sodu". Radušies maldi noteikt ar skaidri izteiktiem vārdiem ar bērnu jāizrunā!
Ja tikko aprakstītās jūtas paliek bērnā, sekos simptomi-nemiers, miega traucējumi, nakts murgi, ēšanas traucējumi, slapināšana gultā, bailes, valodas traucējumi, skolā grūtības noturēt uzmanību, nav nespējas mācīties, ar laiku norobežošanās no apkārtējiem, apātija.

Mums pieaugušajiem-un jo vairāk bērniem-palīdz doma, ka apglabājam cilvēka miesu, bet aizgājēja dvēsele un gars dodas citā valstībā.

Sērošanas sastāvdaļa ir bēres, kurās bērns var piedalīties un ir kāds pieaugušais, kurš silti un vienkārši, neuzspiesti ir līdzās bērnam, ļaujot raudāt un izsāpēt zaudējumu. Kopējs pārdzīvojums remdina sāpes.