Freids, neiropsihoanalīze un transference

Freids, neiropsihoanalīze un transference

dr. Maija Dubava 07.23.

Pacients 20. sesijā bilda : "Dakter, vai Jūsu izmantotās Freida idejas nav novecojušas un atpalikušas? Es
lasīju internetā, ka Freida idejas ir novecojušas un nepareizas".

Un šeit jau parādās divas būtiskas problēmas. Vispirms, tā ir pacienta transference- (agrīno pieredžu

pārnese, projicēšana uz terapeitu), sajūta, ka viņam grib "iebarot" kaut ko nederīgu, nepatiesu.Transference ir viens no būtiskākajiem Freida atklājumiem- mūsu zemapziņa jebkurās attiecībās automātiski grib saskatīt kaut ko no mūsu agrīnās bērnības pieredzes, respektīvi, cenšas prognozēt, kas te var būt sagaidāms. Un šī pacienta agrīnā pieredze, ka nevar teiktajam īsti ticēt, varbūt ir šāda tāpēc, ka aprūpētāju, respektīvi, vecāku autoritātes bija devalvētas, lika pacientam internetā atrast tieši šādu informāciju, kas liek apšaubīt manis izteiktās Freida idejas.

Otrs aspekts ir Freida ideju nozīmības un patiesuma apstiprinājums mūsdienu pasaulē. Šeit vēlējos pastāstīt par jaunu zinātni neiro-psihoanalīzi, jeb NPSA, kura izskaidro un papildina Freida radītās psihoanalīzes idejas un metodes ar neirozinātnes moderno atēldiagnostikas pētījumu rezultātiem: "Jau vairak kā 100 gadus psihoanalīzes prakse ir palīdzējusi cilvēkiem ... tās ilgtermiņa terapeitiskā efektivitāte ir zināma, un tā saprot traucējumus rašanos kā zemapziņas procesus". *

Ar mūsdienu vizuālajām digitalām iekārtām mēs jau spējam ieskatīties mūsu smadzeņu neironu tīklu darbībā, kas nebija iespējams Freidam. Neiro-psihoanalīzes radītājs ir psihoanalītiķis un neirozinātnieks Marks Solms, kurš 2000.g. kopā ar igauņu izcelsmes Amerikas neirozinātnieku Jaak Panksepp u.c. ir radījis un vada neiro-psihoanalīzes asociāciju, ir daudzu grāmatu un publikāciju autors. Šai asociācijai ir 40 reģionalās grupas, arī vairāki Latvijas ārsti piedalās šajās aktivitātēs. Katru gadu notiek plaši NPSA kongresi un regulāri tematiski semināri.

Neirozinātnes pētījumi ir devuši būtisku ieguldījumu psihotraumu izpratnē.

- Parastās atmiņas, kuras ir vārdiski izstāstāmas, ir noglabātas hipokampā.

-Stresa situācijās kortizols bloķē hipokampu, un tad
notikums tiek kodēts kā emocija citā smadzeņu kodolā-amigdalā.

-Un šī emocionalā atmiņa tad ietekmēs uzvedību kā baiļu, nedrošības, šaubu rašanās noteiktās situācijās.

Transferences jūtas arī attiecas uz šo emocionālo atmiņu, kas liek mums attiecībās kaut kā specifiski justies un izturēties. Jo tas, kas glabājas amigdalā, gandrīz netiek aizmirsts. Tāpēc psihoterapijā ir jamācās pieredzēto pārformulēt tā, ka tagad tam ir jauna nozīme.

" Freida psihes teorija, kas ir psihoanalīzes prakses pamatā, vēl šodien ir pati pilnīgākā"'.*

Tapat kā Freida izstrādātajā psihes struktūras teorijā, arī NPSA uzskata afektu par centrālo elementu.
Afekti jeb emocijas nosaka, motivē un iniciē domas, rīcību un ķermeņa reakcijas. Ar afektiem ir saistīti
sapņi, psihiskie aizsargmehānismi, objektattiecības un pieķeršanās fenomeni, transference, atmiņa,
instinkti un dziņas. Katra pacienta paustā doma pamatojas afektā.

NPSA piedāvā savu 7 bāzes afektu shēmu, kas izkristalizēta neirozinātņu pētījumos .

Uz šo pētījumu pamata NPSA veic intensīvas klīniskas, pedagoģiskas un zinātniskas aktivitātes, lai izprastu un veicinātu psihoterapijas efektivitāti.

Un tādēļ ir būtiski, lai psihoterapija noritētu pietiekami intensīvi un arī ilgi, lai mēs varētu savā apziņā sajust šīs no zemapziņas pārnestās automātiskās sajūtas un sasaistīt tās ar saviem bērnības pārdzīvojumiem.

Tas mums ļauj sevi saprast labāk, justies pārliecinātākiem, funkcionēt pilnvērtīgāk.

● klīniskais materiāls sagatavots, ievērojot konfidencialitāti un pacienta piekrišanu

● citēts no brīvas piekļuves raksta Daniela Flores Mosri "‘Clinical Applications of Neuropsychoanalysis"'2021