Krīzes intervence

Krīzes intervence

Krīzes stāvokļu psihoterapija

dr. Valdis Briedis

Krīze no sengrieķu laikiem (krisis - lēmums, pagrieziena punkts, rezultāts) nozīmē pēkšņu pārmaiņu, negaidītu pagriezienu. Kaut kas nevēlams , kas izjauc ierasto lietu kārtību. Dabā pārmaiņas ir, bija un būs. Lielākoties tās ir, bija un būs negaidītas. Ķīnā ar vārdu „krīze" saprot „briesmu pilnu iespēju". Iespēju augt un attīstīties cilvēka personībai. Iespēju apzināties un izveidot reālu attieksmi pret dzīvi, iemācīties uzņemties atbildību par saviem lēmumiem, izvēlēm un visu savu dzīvi. Nevēlami un negaidīti notikumi var izsaukt emocionāla stresa situāciju, kad īsā laikā būtiski jāmaina priekšstati par sevi un pasauli. Šādā brīdī daļai cilvēku būs personiska katastrofa, bet daļa atklās sevī jaunas iespējas un atspersies jaunai attīstībai.

Ja cilvēks pārdzīvo personisku katastrofu, piemēram , tuva cilvēka zaudējumu, vilšanos cerībās, profesionālus vai finansiālus zaudējumus, tad visbiežāk pirmā reakcija ir šoks (emocionāla anestēzija, iekšējs apdullums). Šī reakcija, pirmkārt, ir psihes mēģinājums izglābties noliedzot situāciju un distancējoties no tās. Izjaucot šo aizsardzības reakciju un citus aizsardzības mehānismus pacients var nonākt panisku baiļu, dziļa izmisuma, panikas vai psihotisku fantāziju pasaulē. Bieži arī pašizolācijā. Tieši iekšējā bezspēcības izjūta, liek cilvēkam izvēlēties pašdestruktīvus pielāgošanās veidus. Cilvēks vairs neuztver sevi kā atbildīgu par savu dzīvi un nespēj pieņemt lēmumus krīzes krustcelēs. Bet ceļi ir tikai divi, vai apzināties sevi par saimnieku savā dzīvē un piedalīties jaunas pasaules radīšanā, vai iznīcināt sevi un savu dzīvi.

Psiholoģisko palīdzību krīzes situācijās sauc par krīzes intervenci (iejaukšanos). Krīzes intervence ir tā kā psiholoģiska ātrā palīdzība cilvēkiem , kas atrodas krīzē. Psihoterapijas mērķis šādā situācijā ir ar iejūtīgu sapratni un emocionālu, nomierinošu atbalstu iespējami ātri palīdzēt sasniegt emocionālu atvieglojumu un atjaunot līdzsvaru kāds bija pirms krīzes. Jo pacients noslēgtāks, jo psihoterapeita aktivitāte vadot sarunu būs lielāka. Ja ir nepieciešamība, tad ārsts var izrakstīt medikamentus.

Terapeitisko darbu var dalīt 3 stadijās. Pirmajā stadijā terapeita galvenais uzdevums ir radīt drošu darba atmosfēru. Otrajā stadijā galvenais darbs ir ar atmiņām un pārdzīvojumiem. Trešajā stadijā galvenais uzdevums ir palīdzēt pacientam iekļauties ikdienas dzīvē. Šai darba procesā notiek pakāpeniska pāreja no nedrošības līdz drošības sajūtai, no disociācijas līdz traumatisko atmiņu integrācijai, no izteiktas izolācijas līdz spējai iekļauties sociālā dzīvē.

Biežākās grūtības pacientiem ir :

Pacienti bieži uzskata , ka saviem spēkiem „jāaizmirst pārdzīvotais". To bieži sekmē apkārtējo cilvēku gaidas, ka jāsaņemas, jābūt „stipram", jāaizmirst un jāsāk dzīvot tālāk. Visbiežāk šādas gaidas nepiepildās.
Personīgais pārdzīvojums kaut daļēji eksternalizējas (pārvietots ārpus sevis). Pacienti ir pārliecināti , ka tāpat kā ir ārējs iemesls krīzei (traumai) , tāpat ārēji apstākļi nosaka viņa psihiskās ciešanas un tie nav kontrolējami.
Pacients vienkārši nezina , ka pēctraumas simptomi(nakts murgi, fobijas, trauksme) ir sekas piedzīvotajai traumai un ir ārstējami.
Daļa pacientu nevēlas ārstēties , bet pie ārsta nāk tikai, lai saņemtu ārsta atzinumu juridiskam risinājumam.

Tādēļ visnozīmīgākā ir jau pati pirmā ārsta un pacienta tikšanās. Tās laikā pacientam drošā vidē jāsaņem iespējami pilna informācija par traucējumu raksturu, ārstēšanas procesu un tā saturu, arī par to , ka būs jārunā par sāpīgajiem notikumiem.

Sākotnējais sarunas mērķis ir noskaidrot ar pacientu notikušo traģēdiju un tās nozīmi. Izrunājot vārdos un rekonstruējot sāpīgos notikumus pacients var sasniegt būtisku atvieglojumu. Ārsts, savukārt, var iepazīt pacienta personības resursus, psihes aizsardzības neapzinātos motīvus. Galvenais noteikums , lai pārvarētu krīzi ir fokusēt uzmanību uz problēmu, būt „šeit" un „tagad", bet personības vēstures faktus iesaistīt tikai tad , ja tiem ir tieša saistība ar krīzes notikumiem. Parasti neapzinātās vēlmes un konflikti krīžu brīžos nonāk ļoti tuvu apziņai. Tāpēc krīžu pārdzīvojumi ir iespēja labāk iepazīt sevi un apzināties tos „grābekļus" uz kuriem mēdzam uzkāpt dzīvē. Pēc krīzes pārdzīvojumu „mīkstināšanas" var turpināt strādāt ar atrastajiem personības konfliktiem ilgtermiņa psihoterapijā. Katra krīze sevī satur attīstības iespējas un ieguvumus dzīves kvalitātes uzlabošanai.

Ja pārdzīvojumi ir saistīti ar reakciju uz krīzes situāciju, tad lielākoties pietiek ar 2 līdz 4 darba sesijām (konsultācijām). Pēc amerikāņu un vācu pētījumu datiem tikai 2% situāciju ir vajadzīgas vairāk kā 5 darba sesijas. Krīzes palīdzība var tikt sniegta ar individuālās psihoterapijas un ģimeņu terapijas metodēm. Var būt noderīga arī grupu terapija, speciāli atlasot cilvēkus, kas pārcietuši līdzīgas situācijas. Grupas dalībnieku mērķis ir izteikt savas jūtas un spēt pieņemt citu jūtas un šādā procesā atgriezt dabiskas, atvērtas attiecības. Efektivitāte krīzes stāvokļu terapijai ir augsta, būtiska uzlabošanās ir novērojama apmēram 70% pacientu.

Kā ar krīzē nonākušu cilvēku strādā dažādu virzienu (skolu) psihoterapeiti

Psihoanalītiskā virziena pārstāvji uzskata, ka psihiskās problēmas, arī grūtības pārvarēt stresu ir saistītas ar to kā attīstījusies personība. Un tagadnes grūtību cēloņi ir meklējami nelabvēlīgos bērnības notikumos vai sarežģījumos attiecībās ar vecākiem. Tagadnes stresa apstākļos aktivizējas senie, neatrisinātie ievainojumi. Piemēram, cilvēks, no kura aiziet mīļotā, reaģē ar trauksmainām, mokošām bailēm, depresiju un grūtībām būt sociālās situācijās. No psihoanalītiķu viedokļa šis cilvēks, iespējams, atkārtoti pārdzīvo bērnības bailes zaudēt savus pārmēru gādīgos vecākus vai neveiksmīgu pirmo dzīves gadu pieredzi atdalīties no pārmērīgi kontrolējošiem vecākiem.

Kognitīvi biheiviorālās (domāšanas un uzvedības) terapijas virziena pārstāvji uzskata , ka nepareiza uztvere un domāšanas veids tagadnē ir cēlonis grūtībām pārvarēt traumējošu stresu un bieži vēl papildus ievaino cilvēku. Terapeits māca cilvēku atpazīt negatīvās domas un uzvedības raksturu, lai varētu tās pārvedot un iegūtās jaunās pieredzes rezultātā izmainītos emocionālās reakcijas stresa apstākļos.

Kā pārvarēt krīzi

Speciālā literatūrā lieto terminu „coping" , kas cēlies no angļu valodas vārda "cope" pārvarēt (saturiski šis vārds ir tuvāks jēdzienam „adaptēties"( pielāgoties, pārvarēt) . Vajadzība pārvarēt rodas ja personībai nākas saskarties ar jaunām prasībām un vecie , ierastie reaģēšanas veidi vairs nestrādā vai kad cilvēks vairs nevar realizēt atbilstoši savām vērtībām plānus, vēlmes un nodomus. Visbiežāk šādas situācijas sauc par konfliktu, stresu, frustrāciju vai katastrofu. Pārvarēšana tas ir katra cilvēka individuāls veids ar savu loģiku , nozīmību un iespējām būt mijiedarbībā ar situāciju. Galvenais copinga (pārvarēšanas) uzdevums ir noturēt cilvēku psihiskā līdzsvarā. Līdzsvaru var saglabāt vai atgriezt vai nu atrisinot situāciju, vai mainot savu priekšstatu par to. Piemēram, daži kritisko situāciju pārvarēšanas veidi (stratēģijas): altruisms, aktīva izvairīšanās, kompensācija, konstruktīva darbība, koncentrēta atslābināšanās, pašizolācija, solidaritāte, izejas meklējumi sarežģītā situācijā, atbalsta meklējumi, pārslēgšanās, situācijas uztvere „melnā krāsā" , pieņemšana, stoicisms, darbības ignorēšana, pašsavaldīšanās, humors, ironija, problēmas analīze, reliģiozitāte, sadomāšanās, apdomāšana, pašvērtības paaugstināšana, sašutums, žēlums pret sevi, emocionāla izlāde, optimisms, izolācija, apspiešana, pasīva sadarbība, samierināšanās, fatālisms, sevis vainošana, vainīgā meklējumi, niknums.

Copinga (pārvarēšanas) efektivitātes kritēriji

Situācijas kritērijs. Pārvarēšanas process ir pabeigts, kad situācija cilvēkam zaudē savu negatīvo nozīmību.

Personības kritērijs. Jūtami mazinās nervozitāte, depresīvā reakcija, trauksme, jūtīgums un psihosomatiskā simptomātika.

Adaptācijas kritērijs. Nostiprinās noturība pret stresu.

Priekšstats, ka sievietes grūtības pārvar vairāk emocionāli, bet vīrieši vairāk ar prātu nav guvis apstiprinājumu. Tas vairāk ir atkarīgs no katra cilvēka personības un dzīves pieredzes neatkarīgi no dzimuma.

Viena no efektīvākajām pārvarēšanas stratēģijām ir situācijas pārveidošana vai priekšstata mainīšana par to. Situācijas mainīšana nav ārējās pasaules mainīšana, tā ir savas attieksmes mainīšana pret ārējo pasauli, kā rezultātā mainās situācija. Neviennozīmīgs rezultāts ir emocionāli - ekspresīviem krīžu pārvarēšanas veidiem. Vispopulārākais ir uzskats, ka jūtu paušana uz āru ir efektīvs veids kā pārvarēt stresu. Ja cilvēks izdzīvo jūtas, tad viņš ir ceļā uz atveseļošanos. Vai, ja cilvēks noslēdzas sevī, tad tā ir bīstama uzvedība. Bet ne katrā situācijā ir tā. Piemēram, atklāta agresijas izpausme nebūs efektīva, jo pēc būtības ir antisociāla. Tai pašā laikā lielu dusmu paturēšana sevī arī ir riskanta, jo kā sekas var būt psihosomatiskas saslimšanas. Vēl ļoti riskanta ir sevis vainošana, sadomāšanās. Domāšana ir smaga, jo pēc vienas domas sekos atkal cita. Kādas tās būs ir atkarīgs no tās priekšstatu (uzskatu) sistēmas ko cilvēks ir savā dzīvē izveidojis.

„Cogito ergo sum"( domāju tātad esmu) senlaikos teicis Dekarts. Tas ko domāju, tāds esmu un tāda ir mana dzīve. Veiksmi!